Žurnālistika nevar eksistēt sprostā

2015.05.02 15:09 autors Vita Dreijere Autors

Vita Dreijere

Atceros to dienu, kad uzzināju, ka laikraksts „Diena“, kurā biju izaugusi kā žurnāliste, ir pārdots. Iepriekšējais īpašnieks, liels Zviedrijas mediju uzņēmums „Bonnier“, to bija gluži vai iemetis rokās tobrīd neskaidriem īpašniekiem, kuru vēlmi stiprināt žurnālistikas kvalitāti nopietni apšaubījām. Vēlāk pierādījās, ka šaubas bija pamatotas. Arvien vairāk kā īleni no maisa izlīda pazīmes, kas liecināja par laikraksta īpašnieku saikni ar politisko un politbiznesa vidi.

Viss beidzies. Tieši tāds bija pirmais iespaids sapulcē, kurā redakcijas kolektīvs uzzināja šos jaunumus. Vēl gan vismaz pāris gadus turpinājām cīnīties, veidot saturu lasītāju, nevis īpašnieku interesēs, bet laikraksts pakāpeniski novājinājās un sāka agonēt. Kad īpašniekam izdevās pavisam „izslaucīt“ laikrakstu no tā iepriekšējās redakcionālās vadības, bija skaidrs, ka cīņa ir galā. Viss tiešām bija beidzies.

Žurnālistika krātiņā nevar izdzīvot. Lai tā pilnībā varētu realizēt savas funkcijas, viens no priekšnoteikumiem ir brīvība. Neatkarība no jebkāda ārēja spiediena. Izklausās utopiski laikā, kad mediju redakcijas izjūt komerciālu spiedienu. Nepieciešamību vairot auditoriju, izmantojot lētas un vienkāršotas stratēģijas, kas kvalitatīvu žurnālistiku aizbīda otrajā plānā. Nepieciešamību samazināt izmaksas uz pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas rēķina. Nepieciešamību „skrieties“ ar sociālajiem medijiem, brīžiem ignorējot žurnālistikas pamatprincipus, kas ļauj publicēt tikai pārbaudītu informāciju.

Kādā konferencē dzirdēju atziņu, kam nevaru nepiekrist: „Kvalitatīvai žurnālistikai vissvarīgāk ir iegūt uzticību, nevis uzmanību.“ Realitātē komerciālais spiediens ir novirzījis žurnālistikas vektoru tieši pretējā - uzmanības iegūšanas - virzienā.

Ārzemju kolēģi, kas UNESCO Pasaules Preses brīvības dienu laikā darbosies jauno žurnālistu redakcijā, stāstos par savu valstu mediju sistēmām iezīmē vēl daudzkārt raupjāku ainu: korumpētas elites mēģinājumi „piegriezt skābekli“ jebkādiem neatkarīgas žurnālistikas aizmetņiem daudzās valstīs ir realitāte. Nereti žurnālistiem ir jācīnās ne tikai ar varas mēģinājumiem izmantot visas tai pieejamās tiesiskās un finansiālās sviras, lai ierobežotu neatkarīgu žurnālistiku, bet arī jāpieredz reāli draudi dzīvībai un veselībai. Neraugoties uz to, daudzi šo valstu žurnālisti riskē ar savu dzīvību, lai mēģinātu sabiedrībai atklāt to, ko sapuvušas varas sistēmas no tās mēģina noslēpt. Šie žurnālisti ir pelnījuši cieņu, bet ar to vien nepietiek. Viņiem ir nepieciešams arī atbalsts.

Pasaules preses brīvības dienu laikā darbosies starptautiska jauno žurnālistu redakcija, kurā vienkopus pulcējas daudzi cilvēki, kuri nav zaudējuši profesionālos ideālus. Esmu pārliecināta, ka arī viņi nevar iztēloties žurnālistiku sprostā. Ceru, ka jauniešu redakcijas dalībnieki ne tikai ienesīs papildus enerģiju šajā notikumā, bet arī gūs šeit noderīgu pieredzi, ko likt lietā arī pašu mājās.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Žurnālistika nevar eksistēt sprostā

Atceros to dienu, kad uzzināju, ka laikraksts „Diena“, kurā biju izaugusi kā žurnāliste, ir pārdots. Iep ...

Darba mamma

Kādā pavasara pēcpusdienā pirms aptuveni pieciem gadiem mēs ar Intu bijām iegrimušas nopietnā sarunā. Ab ...

3

Neesmu kopā ar portālu Mans Medijs kopš tā dzimšanas. Adoptēju to pēc pusgada. Īpaši laba māte gan neesm ...

Ne par Vinniju Pūku

Reiz pirms apmēram pusotra mēneša, braucot tramvajā, pati ar sevi pārspriedu idejas rakstiem, prātā ie ...

Pirmais gads

Šoreiz es jums pastāstīšu, kā pār mani nāca "apgaismība". Gluži ar zibens spērienu no skaidrām debesīm t ...

Speršana

Elektrība sper. Zirgi sper. Kaušļi sper. Šoreiz gribu rosināt domāt par to, vai sper arī mediji.(3)