„Ledus grauzēji” otrpus ekrānam

Foto - Edijs Pālens/LETA

2014.05.08 14:33

Kārlis Komarovskis

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas students

Anete Jaunzeme

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Piektdien, 9.maijā, Minskā tiks atklāts jau 78. Pasaules čempionāts hokejā. Tas ir notikums, ko gaida lielākā daļa hokeja līdzjutēju. Tas ir mirklis, kurā emocijas var izjust visaugstākajā līmenī, tie ir svētki, kad alus līst stiprāk nekā Oktoberfest Vācijā. Taču emociju vilnis ir augsts ne tikai līdzjutējam, ne tikai spēlētājam... Ir arī sporta komentētājs – cilvēks, kurš rūpējas, lai līdzjutēji, kas atrodas pie TV ekrāniem, dažreiz dažādu apstākļu dēļ neredzot spēli, joprojām izjustu un zinātu pašu aktuālāko no spēles laukuma. Intervējām cilvēkus, kuri paliek otrpus ekrānam - hokeja komentētājus – Jāni Vugulu un Tomu Prāmnieku.

Kas šogad varētu uzvarētu Pasaules hokeja čempionātā?

Toms Prāmnieks: Es domāju, ka krievi varētu uzvarēt. Znarokam pirmais čempionāts, tāpēc domāju, ka uz krieviem var likt mierīgi... Bet patiesībā ļoti grūti ir pateikt to vienu finālistu. Drīzāk varētu prognozēt pusfinālistus. Krievija – Zviedrija, varbūt Šveice un Kanāda, bet Kanādai parasti čempionāts pēc Olimpiskajām spēlēm ir slikts. Ja nu vienīgi viņi vēlas atkārtot Zviedrijas panākumu, vienā gadā uzvarot gan Pasaules čempionātā, gan Olimpiskajās spēlēs.

Jānis Vuguls: Ar Pasaules čempionātiem ir tā, ka parasti tas vēl ir kaut cik prognozējams turnīrs, taču šajā olimpiskajā gadā, skatoties, kādi ir sastāvi, jāsaka, ka ir grūti kaut ko prognozēt. Ja būtu jānosauc viena konkrēta izlase, tad tā vairāk būtu tāda saukšana uz labu laimi. Protams, favorītkomandas būs tās, kuras parasti. Tikpat labi jebkura cita izlase, kura ir tuvu sešiniekam, var arī „izšaut”. Uz visa šī fona varētu būt, ka Krievijai varētu labi veikties. Viņiem ir jauns treneris, kurš ir cilvēks ar raksturu un var savākt kopā Krievijas izlasi. Bet to, vai viņi uzvarēs, es nevēlos prognozēt.

Kā vērtējat Latvijas izlases iespējas šā gada Pasaules čempionātā?

T.P.: Patiesībā Latvijas izlases uzbrukums, neskaitot Olimpiskās spēles, ir labākais, kāds mums bijis. Mums ir divi labi uzbrucēji ar pieredzi Šveicē, kādreizējais kapteinis Vasiļjevs, arī Ņiživijs būs, kuram šis gan, visticamāk, būs pēdējais čempionāts. Runājot par aizsardzību, tā gan mums ir viena no vājākajām, toties vārtsargu līnija ir krietni spēcīgāka. Ja skatāmies visu sastāvu kopumā, tad šī izlase būs tā, kura beidzot varēs iemest! Es domāju, ka ceturtdaļfinālā Latvijas izlase noteikti iekļūs, ja skatāmies uz grupu, kurā mēs spēlēsim, tad tā ir daudz niknāka par otru. Tikpat labi kāda no top komandām var neiekļūt ceturtdaļfinālā.

J.V.: Man patīk šis Latvijas izlases modelis. Teds Nolans ir viens no labākajiem treneriem, ja pat ne labākais, kāds jebkad ir strādājis ar Latvijas izlasi! Viņš līdzīgi kā Znaroks izlasi veido pēc rakstura, ne tik daudz skatās uz to, cik tur ir individuālā statistika, bet viņš izveido cīnītājus, kur katram komandā ir sava loma. Nolana modelī ir vajadzīgs 13. uzbrucējs, kāds ir Koba Jass, kurš nodrošina atmosfēru ģērbtuvē. Tāpēc es domāju, ka Latvijas izlase var šogad labi nostartēt, var pacīnīties arī par četrinieku!

Vai komentējot nav bijusi vēlme kāpt uz ledus un spēlēt hokeju?

T.P.: Ja es to labi mācētu, tad vēl tā. Kad esmu malā, saprotu, ka no manis būs lielāks labums. Ir tā, ka, saskaties hokeju un aizej kaut kur uzspēlēt. Tu to visu esi atskatījies, zini, kā vajag, tomēr beigās saproti, ka nemaz tik labi nav.

J.V.: Es šad un tad esmu spēlējis, bet, pirmkārt, tas ir bijis bērnībā, kad gāju uz dīķa un spēlēju. Vasarā futbols, bet ziemā, tikko kā uzsala, tā gājām spēlēt hokeju. Pats brīvajā laikā spēlēju futbolu. Ja ir jāizvēlas starp futbolu un hokeju, tad tomēr priekšroku dodu futbolam, jo tas man ir bijis tuvāks sports. Arī savu komentēšanu sāku ar futbolu, tagad komentēju gan futbolu, gan hokeju.

Kā nokļuvāt līdz komentētāja arodam?

T.P.: Es sāku komentēt, pateicoties vienam konkursam. Tajā laikā strādāju viesnīcā kā administrators un vasarā īsti klientu nebija. Ievēroju sludinājumu, ka meklē komentētājus. Nodomāju, kāpēc gan nepieteikties? Mikrofons ir, viss ir. Ierunāju tekstu un aizsūtīju, pēc tam uzaicināja tālāk. Tad gan palika interesanti... Vispirms viena kārta, tad otra kārta un beigās tiku līdz HK Rīga spēļu komentēšanas. Patiesībā komentēšana ir foršs darbs! Tu tiec uz visām spēlēm. Sākumā runa nebija par naudu, mani tas pilnībā neinteresēja. Galvenais bija hokejs, turklāt par brīvu! Arī pieredze nāk ar laiku klāt, vēl par to samaksā, forši!

J.V.: Varbūt tā bija likumsakarība, varbūt nejaušība. Drīzāk likumsakarīga nejaušība. Savulaik diezgan aktīvi sekoju līdzi sportam, daudz interesējos. Pat bērnu dienās, kad vēl negāju skolā, iedomājos, ka būtu forši kļūt par sporta komentētāju. Bet pēc tam uz to mērķtiecīgi pilnīgi negāju. Domāju par citām lietām. Tas bija pašos Viasat Sport Baltic pirmsākumos, kad es, vakarā sēžot, skatoties hokeju, savam kaimiņam bravūrīgi teicu: „Es par to komentētāju jau noteikti varētu komentēt labāk.” Mans kaimiņš tobrīd darbojās TV6, viņš joka pēc mani pieteica komentētāju provēm. Es aizgāju uz pirmo pārbaudi, mums toreiz iedeva komentēt futbolu – UEFA Čempionu līgas finālu. Es tur ar diviem piegājieniem kaut ko nokomentēju, tad sapratu, kas tas galīgi nav tik vienkārši, kā man tas šķita. Es devos prom ar tādu sajūtu, ka tur tiešām ir jāmācās un nevar cilvēks no ielas atnākt un to izdarīt. Mazliet vēlāk, kad brauc jau mājās, viņiem laikam bija paticis un viņi man piezvanīja. Nosauca to datumu, kurā jau vajag pirmo spēli komentēt ēterā. Uz to es pamatīgi gatavojos - varētu teikt, ka uz to spēli gatavojos kādas divas dienas. Rezultāts bija labs un tā viss principā pirms pieciem, sešiem gadiem sākās!

Cik stundas nepieciešamas, lai sagatavotos vienai hokeja spēlei?

T.P.: Viss atkarīgs no spēles „kategorijas”. Bet, ja runājam par Pasaules čempionāta spēli, tad tas prasa gandrīz visu dienu. Tu visu laiku esi tajā spēlē iekšā, jo vairāk esi iekšā, jo vairāk atceries. Bieži vien visu nevar atcerēties, jo informācija ir milzīga. Olimpiskā hokeja fināla spēlei gatavojos trīs dienas iepriekš! Mums ar kolēģiem ir izveidots „trīs lapu” likums. Tev priekšā ir trīs lapas, kur ir uzrakstīta svarīgākā informācija. Ja tev ir vairāk lapu, tad tu sāc meklēt, burties un beigās pazūdi. Tāpēc arī ir „trīs lapu” likums.

J.V.: Šobrīd tādu precīzu laiku nevaru nosaukt, jo tas sagatavošanās process aizrit mazliet citādāk, nekā tas bija agrāk. Šo piecu gadu laikā ir izveidojusies sava bāze, teiksim KHL un Anglijas futbola premjerlīgas sezonu beigās komandu sastāvi praktiski ir zināmi no galvas. Katram tas ir citādāk, bet visiem ir savas rutīnas lietas, kas pirms spēles ir pašam jāsaraksta. Tā iznāk kāds pusotra stunda. Tad tam klāt var likt to laiku, kas tiek pavadīts ikdienā. Jo tiklīdz tu zini savu grafiku, tad ņem tās komandas savā radarā. Katru dienu pārlaid acis pāri ziņām, kas notiek tajā līgā. Līdz ar to konkrētu laiku grūti izmērīt. Jā, var teikt, ka savas divas, divas ar pusi stundas ir vajadzīgas, ja to visu sasummē kopā.

Kurš ir jūsu mīļākais komentētājs?

T.P.: Ir vairāki ārzemnieki, bet vārdā neatceros. Noteikti var pieminēt Pjēru Makgvairu (Pierre McGuire). Viņš atrodas uz komandu soliņiem. Tas, ko gribētos no viņa iemācīties - kā uzdot jautājumus. Makgvairs it kā negatīvus jautājumus spēj uzdot ar smaidu, dažkārt ironiju, bet tas treneris pretī redz to un notiek tāda veida savstarpējā cīņa. Un tas viss iznāk caur smiekliem. Tas man patīk un to es gribētu iemācīties. Tomēr Latvijā to grūti izdarīt, jo mēs neesam tā atvērtākā tauta. Teiksim uz Rīgas Dinamo soliņa Ģirts Ankipāns ir ļoti atvērts, bet tajā pašā laikā Viktors Ignatjevs un Artis Ābols ir noslēgti cilvēki un labāk viņus neaiztikt.
Atceros – vienreiz Ignatjevam uzdevu vienu jautājumu, tad otru, taču atceros, ka ar Ignatjevu ir tā, ka tikko sākas spēle viņam nedrīkst neko prasīt. Paspēju uzdot jautājumu, taču atsākās spēle un viņš kā nozombēts metās spēlē iekšā.Viņš nespēja atbildēt uz uzdoto jautājumu. Pāris sekundes bija klusuma brīdis, es apjuku un īsti nezināju, ko darīt. Tās sekundes tā vilkās, bet beigās pajokoju un pateicu Ignatjevam paldies.

J.V.: Šajā darbā esmu sekojis līdzi dažādiem komentēšanas stiliem, dažādām komentēšanas skolām. Ir atšķirības starp Krievijas un Ziemeļamerikas komentētājiem, jo tur bezmaz vai ir pilnīgi pretēja pieeja hokeja spēlei. Tīri no tādas profesionālās intereses es esmu sekojis daudziem līdzi, kā tiek veidota pārraide. Ja man jāsaka kā līdzjutējam, tad no bērnības dienām patīk Mariss Andersons. Es domāju, ka mana hokeja balss nāk tieši no viņa.

Pastāsti lūdzu kādas nianses, kuras skatītājs nezina!

T.P.: MTG ir raidīšanas centrs, ir četras kabīnes, kurās var komentēt. Ir maza kabīnīte (Toms ar rokām gaisā uzzīmē telpas aptuvenos izmērus), tur ir viens galds, televizors, divas austiņas un to ieslēgšanas, izslēgšanas pogas. Ir arī dators. Mums ir šāda kārtība: atnāku pusstundu pirms spēles, jo tad notiek skaņas pārbaudīšana. Viss tiek saregulēts, kā vien komentētājam patīk. Man, piemēram, patīk skaļa interskaņa (skaņa no laukuma). Tā es varu iegūt emocijas no laukuma. Kad tiek noregulēta skaņa, tad mums tiek iedotas atskaites angļu valodā, noskaita laiku un mēs esam gaisā! Tad mēs varam brīvi izpausties. Ir gadījušās visādas ķibeles... Ir viens gadījums, kas notiek divreiz gadā un, kuru nav iespējams ietekmēt - saule vienā brīdī pagriežas pret satelītu, un aptuveni desmit minūtes nestrādā neviens signāls. Un tā ir divreiz gadā!

J.V.: Viena lieta ir tāda, ka hokeja komentēšanā milzīga atšķirība ir, vai tu esi spēles arēnā vai atrodies studijā. Tā ir ļoti liela atšķirība, jo, atrodoties studijā, komentētājam nav nekādas papildus priekšrocības, salīdzinot ar parasto skatītāju. Nav tā, ka mums visi spēlētāji ir ar pieliktiem uzvārdiem. Kad mēs no Sočiem komentējām, tad cilvēki pēc olimpiādes jautāja, kā mums tur gāja, bet patiesībā komentējām visas spēles studijā. Sapratu, ka darbs ir labi izdarīts, tādā ziņā, jo visi domāja, ka esam klātienē. Patiesībā komentējām no būdas Rīgā, pie ekrāniem un, piedodot to klātienes atmosfēru. Bet tas ir ļoti grūti, jo tev pašam daudz jāizdara, lai skatītājs noticētu. Daudziem šķiet, ka mums ir nezin kāds aprīkojums, bet patiesībā mums ir tas pats ekrāns, kas skatītājam.

Vai komentētāja darbs ir grūts?

T.P.: Darbam ir savi plusi un savi mīnusi. Ja man šo jautājumu uzdotu pirmajā gadā, kad sāku komentēt, tad es teiktu, ka tas ir grūtākais darbs pasaulē! Tad šķita, ka rakt bedri ir vieglāk nekā komentēt spēli. Komentētāja darbs ir ļoti atbildīgs, nevari stāstīt muļķības! Vienmēr jābūt sagatavotam un ir jāizpilda mājas darbs. Beigās jau esi tā sagatavojies, ka nevari vairs sagaidīt spēles sākumu, lai vari beidzot izlikt visu, kas uz sirds. Visu laiku jābūt līmenī!

J.V.: Darbs ir specifisks. Pēc būtības, lai to varētu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas - ir grūti. Tev jābūt vienmēr sagatavotam, ir jāuztver tā specifika un jābūt maksimāli koncentrētam. Nevar ne uz mirkli atslābt. Līdz ar to, ja ir divas nopietnas spēles dienā, tad beigās emociju pašam vairs nav. Jūties diezgan iztukšots.

Ja tu nebūtu komentētājs, vai skatītos un sekotu līdzi hokejam?

J.V.: Es domāju, ka to noteikti darītu. Atceros Latvijas izlasi jau no pirmajiem čempionātiem, tad jau bija milzīga līdzi jušana. Šobrīd tās hokeja emocijas ir kaut kā izšķaidītas ar Rīgas Dinamo. 1997. un 1998. gadā tās bieži vien bija sešas spēles visam gadam. Tad ar aizturētu elpu no pirmās sekundes visam sekoju līdzi. Tas bija ļoti īpaši. Tagad pie komentēšanas slodzes nemaz pašam kā līdzjutējam aiziet uz hokeja spēli nav laika. Tas ir tas, kas man pietrūkst. Ja nekomentētu, tad lielākā vai mazākā mērā sekotu līdzi, sevišķi šajā čempionātā.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...