Bērns un internets. Kā pasargāt?

2013.02.06 14:24

Mārtiņš Pričins

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas students

21. gadsimts ir informācijas laikmets: laiks, kad cilvēki internetā dalās ar lielu informācijas apjomu. Šajā dalīšanās plūsmā nedrīkst piemirst par savu datu drošību un atstātajām pēdām interneta vidē, jo to var izmantot krāpnieki.

Šis jautājums aktualizējās Lielbritānijā pēc nesenā interneta drošības departamenta vadītāja Endija Smita ieteikuma sociālajos tīklos norādīt nepatiesu informāciju, tā pasargājot sevi no datu ļaunprātīgas izmantošanas. Vai anonimitāte tiešām pasargā un ko darīt aktīvajiem lietotājiem, īpaši bērniem un jauniešiem?

Atklātība – drauds jebkuram

Atklātība var būt bīstama, ir pārliecināts E. Smits. Viņš iesaka nepublicēt īsto informāciju par sevi, ko piedāvā norādīt sociālie tīkli. Patiesu informāciju vajagot izpaust tikai interneta bankā un vietnēs, kuras uztur valsts dienesti. Citviet mājaslapu īpašnieki nevar garantēt drošību, tāpēc katram būtu rūpīgi jāizvērtē, vai vajadzētu atklāt patiesu informāciju par sevi.

Taču bērnus anonimitāte nepasargā. Vecāki visbiežāk atstāj bērnu pie datora, sakot - labāk, lai viņš ir mājās, acu priekšā. Dakteris Fils Makgrovs salīdzina to ar bērna atstāšanu nezināmā parkā, un jautā - vai tiešām jūs tur viņu atstātu uz četrām stundām? Cilvēki, kas var apdraudēt bērnus uz ielas, darbojas arī internetā. Turklāt šādi bērns tiek pieradināts pie datora, neļaujot viņam izpausties citā veidā.

Vairāki pētījumi par bērnu aizsardzību globālajā tīmeklī tika veikti vēl 20. gadsimta beigās, kur lielu ieguldījumu devuši sociālo mediju pētnieki un eksperti kriminālistikā. Viens no viņiem, Roberts Fraids, tiešsaistes komunikācijas vietnes sauc par bīstamākajām bērniem.[1] Viņš uzsver, ka interneta krāpnieku un pedofilu galvenais mērķis ir iemantot bērnu uzticību, līdzjušanu un sapratni. To var iegūt, labi pārzinot informāciju par bērnu, viņa interesēm un vaļaspriekiem. Tieši tāpēc būtu jāskatās, ko par sevi sociālajos tīklos izpauž bērns.

Statistika norāda uz problēmām

Organizācija Internet Safety 101 2011. gadā publicēja pētījumu par ASV dzīvojošiem bērniem. Lūk, daži rezultāti:

  • 22% bērnu apmeklē iecienītāko sociālo tīklu vairāk nekā desmit reizes dienā;
  • 47% bērnu profils ir pieejams apskatīšanai jebkuram;
  • 40% bērnu uzskata, ka internetā atrast informāciju par viņiem ir grūti; vēl 36% uzskata, ka neiespējami;
  • 58% pusaudžu jutās tuvāki otram cilvēkam sociālo tīklu pieredzes rezultātā;
  • Sociālie tīkli tiek izmantoti pusē no seksuāla rakstura noziegumiem pret nepilngadīgajiem internetā.[2]

Kā redzam, tad 76% bērnu netic, ka par viņiem var savākt pietiekami daudz informācijas. Tas nozīmē, ka viņi neapzinās interneta spēku un iespējas informāciju savienot no vairākām vietnēm. Sociālajos tīklos īpaši viegli iegūt bērnu uzticību, jo daudzās vietnēs var izmantot pseidonīmu, sarežģījot operatīvo dienestu darbību šīs problēmas risināšanā. Lielais upuru skaits norāda, ka Smitam nav taisnība, jo izvilināt īsto informāciju var arī sarakstes procesā. Internet Safety 101 izpētīja arī informāciju, kuru savos profilos izpauž bērni. Lai gan reālos datus publicē salīdzinoši nedaudz bērnu, tieši viņi ir pakļauti vislielākajam riskam, jo atklāj vecumu, iespējas un vietas, kur var sazināties ar viņiem.

Interneta plēsoņas: ko darīt?

Portāla Suite101 žurnāliste Melisa Stretone Lūka savā rakstā Protecting Your Children from Internet Predators and Pedophiles apraksta pedofila uzvedību sarakstē ar bērnu. Viņa atzīmē, ka pedofils noteikti melos par savu vecumu un identitāti, jautās un interesēsies par bērna ikdienu. Viens no pamatprincipiem ir lūgt bērna palīdzību kādā jautājumā, kur bērns jūtas spēcīgs, tā iegūstot viņa uzticību. Šādā veidā ļoti vienkārši var sarunāt tikšanos klātienē, tādēļ M. S. Lūka iesaka vecākiem stingri kontrolēt visas sarakstes, ļaujot sarakstīties tikai ar radiniekiem vai zināmiem cilvēkiem. Interneta plēsoņas ir labi manipulatori, tāpēc no sarunām ir ļoti sarežģīti patstāvīgi noteikt, vai bērns sarunājas ar vienaudzi vai pieaugušu cilvēku.

Kādi pasākumi jāveic pirms bērna iepazīšanās ar interneta vidi? Pirmkārt, bērns ir jāizglīto šajos jautājumos. Jā, esam dzirdējuši daudzas diskusijas par to, ka bērni jau no mazotnes spēj rīkoties ar tehnoloģijām labāk nekā vecāki, taču padomi, kā izvēlēties paroli, kā uzvesties internetā un kādu informāciju tur izpaust, bērnam palīdzēs izvairīties no nepatīkamām situācijām. Otrkārt, jāiepazīstas ar privātuma iespējām katrā no vietnēm, lai informāciju nevarētu iegūt kāds no malas. Treškārt, jāuzstāda nepieciešamie filtri, lai bērns nebūtu pakļauts negatīvo lapu ietekmei. Visbeidzot, jābūt atvērtai diskusijai ar bērnu. Jāliek saprast, ka bērns var pastāstīt par to, ko dara, nesaņemot par to sodu, piemēram, zaudējot pieeju datoram.

Visjaunākā auditorija – interešu vietnēs

Vislielākā nepilngadīgo lietotāju apgrozība ir deviantArt (22%), kam seko MySpace, Tumblr un Twitter ar 8%. Tas nozīmē, ka visvairāk bērnu un pusaudžu izmanto vietnes, kuras atbilst viņu interesēm, daloties ar saviem radošajiem darbiem un citu informāciju. Sociālajā tīklā Facebook nepilngadīgo lietotāju skaits ir 7%, kas ir aptuveni 70 miljoni.[3] Facebook politika attiecībā uz nepilngadīgajiem ir šāda: bērni, kuri sasnieguši 13 gadu vecumu, ir pilntiesīgi savu kontu īpašnieki, tāpēc paši atbild par izpausto informāciju. Ja bērns ir jaunāks, tad vienam no vecākiem ir iespējams iegūt datus par savu bērna profilu, notariāli apstiprinot savas tiesības kā vecāks vai aizbildnis. Sekojot lūgumam pēc bērna datiem, neatkarīgi no apstiprinājuma, Facebook bērna profilu izdzēš.[4] Šādas nianses dēļ vecāki, visticamāk, nesniegs lūgumu, nevēloties aizvainot bērnu ar konta dzēšanu, ja nav pilnīgas pārliecības par aizdomām.

Facebook pagājušā gada maijā iekļuva skandālu virpulī, kad žurnāliste Čelsija Šilinga portālā WNG.com publicēja vairāku rakstu sēriju par atklātām nepilngadīgo fotogrāfijām un grupām, kas ir atrodamas Facebook tīklā.[5] Žurnālisti šokēja, ka grupas pastāv atklātā veidā, tām ir daudz sekotāju, laikotāju un pilns ar fotogrāfijām, kuru saturs ir aizliegts jebkurā demokrātiskā valstī. Uz oficiālām vēstulēm Facebook pārstāvji izvairījās atbildēt, un vairākas dienas žurnālistes norādītos kontus un grupas neizdzēsa, līdz lietā iesaistījās FBI. Taču situācija nav atrisināta: joprojām sociālais tīkls ir pilns ar nepiedienīgu un sabiedrībai nepieņemamu saturu grupās, kur apgrozās potenciālie interneta plēsoņas, kas var ietekmēt un izmantot Facebook reģistrētos 70 miljonus bērnu.

Nobeigumā vēlos citēt ilggadēju cīnītāju par bērnu tiesībām Ričardu Lepetru: „Šī cīņa ar perverso un kriminālo kopienu ir kā skriešanās ar prusakiem. Ar vienu fotogrāfiju stundas laikā dalās tūkstošiem cilvēku. Tā ir prusaku ķeršana. Ieslēdz gaismu un visi pazūd. Tas, ka viņus neredzi, nenozīmē, ka viņi nepastāv.”[6]




[1] Fried, R. B. (2004). The Internet: A Breeding Ground for Online Pedophiles. Sk.

[2]

[3] Pingdom. Age distribution on social networks & online communities. Sk. 2012. g. 17. dec.:

[4]

[5] Pirmais no četriem rakstiem atrodams šeit:

[6] Schilling, C. (2012). Facebook: pedophile playground. Sk. 2012. g. 17. dec.:


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Jaunie mediji"

Rada mediju no nulles

Pēc 10 gadu žurnālistes darba vienā no vadošajiem Francijas laikrakstiem Le Figaro, rakstot par ...

Iespējai likt sevi "aizmirst" internetā ir gan priekšrocības, gan trūkumi

Jau no pirmās dienas, kopš darbojas iespēja Google izdzēst sevi no meklēšanas datiem, tā ir daudz piepra ...

#SabojāFilmu jeb kā latvieši demonstrē savu asprātību

Apliecinot savu radošumu un izdomas bagātību, latvieši ne tikai seko un izklaidējas, veicot ārzemju stul ...

Policijas modrā acs tviterī

"Iesim zaļo pīpēt. Atradām ah*** vietu," paziņoja tvitera lietotāja @_aljona.  Ja ...

Vieni komunicē trīs platformās, citi neparādās nevienā čivinātavā

Rīgas domē darbojas 60 deputāti, taču ne visi ir reģistrējušies sociālajos tīklos un pauž savu vai savas ...

Kā Rīgas mēra amata kandidāti vēlētājus sačivināja

Kā piezīme dienasgrāmatā, kā sadaļa personīgajam medijam, kā informācijas avots, kā milzu atbildība, kā ...