Bīstamās esejas

Foto - kadrs no filmas

2013.12.27 10:19

Viktors Freibergs

LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas asociētais profesors

Aplis ir tikai ģeometriska figūra, bet, ja piezīmē pāris matus, stilizētas ausis, aplī ieliek divus punktus un ievelk līkni, mūsu priekšā parādās seja. Bet ir iespējams uzzīmēt tikai apli un iedomāties, ka tā ir kāda cilvēka seja, jo iztēle un reālais reizēm saplūst, bet reālu notikumu, draugu, paziņu un attiecību pārvēršana par literāra teksta personāžiem nav realitātes sagrozīšana, bet ikdienišķa pārtulkošana tēlos, kas piešķir daudz lielāku nozīmību vienkāršiem atgadījumiem, un padara dzīvi aizraujošāku un jēgpilnāku. Aptuveni tā var raksturot franču režisora Fransuā Ozona filmas Mājā (Dans la maison, 2013) vadmotīvu.

Parasts skolas mājas darbs - uzrakstīt eseju par to, kā tikusi pavadīta sestdiena un svētdiena - pakāpeniski izvēršas par neapturamu tekstu sēriju ar daudziem turpinājumiem un pārmaina visu filmas varoņu likteņus: franču literatūras skolotāja Žermēna, viņa sievas un galvenā filmas varoņa Kloda drauga Rafas ģimenes dzīvi. Iztēle ir veids, kā ielauzties citu cilvēku intimitātē, un visekspresīvāk tas atklājas filmas noslēguma ainā: no darba atlaistais skolotājs sēž, depresijā ieslīdzis, parkā uz soliņa, bet tad viņam pievienojas Klods. Abi vēro notikumus pretējās mājas dzīvokļos un balkonos – pamazām sāk krēslot, apgaismotās istabas ir kā daudzi kino ekrāni. Kādā logā redzam, kā greizsirdīgs vīrs (varbūt) nošauj sievu un viņas mīļāko, uz balkona strīdas divas pusmūža sievietes. Žermēns apgalvo, ka kašķis ir par ģimenes mantojumu, un viņš iedomājas dialogu abu sieviešu starpā, taču tikpat ticama ir Kloda versija, ka esam liecinieki divu lesbiešu strīdam, kas beigsies ar abu šķiršanos. Tieši tajā brīdī no abām ekrāna pusēm namam priekšā kā aizkari aizslīd melna krāsa, kārtējais iztēles dramatizējums ir beidzies, un beidzas arī filma. Aina vizuāli atgādina Alfreda Hičkoka filmu Logs uz pagalmu (Rear Window, 1954), kurā fotogrāfs vēro notikumus pretējā nama logos un konstruē stāstus par svešu cilvēku dzīvokļos novēroto.

Robežu neesamība starp iztēli un tā saucamo realitāti kļuvusi gandrīz par kino klišeju, sirreālisma klasiķis Luiss Bunjuels jau sen to atainojis (Piena ceļš (La Voie lactée, 1969) un Buržuāzijas diskrētais šarms (Le Charme discret de la bourgeoisie, 1972) ir tikai pāris piemēri), pavisam nesen tapusī beļģu režisora Dormaela filma Misters neviens (Mr. Nobody, 2009) ir iztēles slavinājums, jo iztēle ir vienīgais veids, kā saglabāt savas dzīves intimitāti un neaizskaramību. Daudz senāki piemēri ir Fellini filma 8 ½ (1963) (starp citu Ozons 2002. gadā uzņēma filmu ar nosaukumu 8 sievietes), Džeka Kleitona Nevainīgie (The Innocents, 1961) - uzskaitījumu varētu turpināt, bet laiks atgriezties pie Ozona un mēģināt noskaidrot, ar ko viņa filma Mājā ir tik ievērojama.

Filmai piemīt nevainojams ritms, ko raksturo pieaugoša spriedze, to ļauj īstenot izcilais scenārijs, kura autors ir pats Ozons. Filma neglābjami ar katru minūti aizvien vairāk ievelk skatītāju stāstā, pakāpeniski atklājot slēptākās Kloda un viņa skolotāja Žermēna (bet varbūt tikai Kloda) vēlmes, un skatītāju pārņem gluži vai vainas sajūta, jo it kā slepšus noskatāmies notikumos, kas nav domāti svešām acīm (kino gan ir māksla, kam ir neapšaubāma līdzība ar vuārismu). Kloda skolotāja neveiksmīgā literāta karjera veicina viņā aizrautību mācīt Klodam rakstniecību, un Klods uztverams kā viņa jaunības gadu alter ego. Lasot Kloda sacerējumus, Žermēns kļūst par stāstu līdzautoru un līdzdalībnieku, izdara pat pārkāpumu, kad nozog matemātikas kontroldarbu, lai Rafa iegūtu labu atzīmi un viņa vecāki Klodam ļautu turpināt mācīt viņu dēlam matemātiku, tādējādi Klodam būtu arī turpmāk iespējas iekļūt viņa mājā un savu draugu, viņa māti un tēvu pārvērst par sava stāsta varoņiem.

Skolotājs māca Klodam, kā rakstīt literāru darbu, un tajā pašā laikā šī „pamācība” tiek izspēlēta filmā: ja sākumā varam nošķirt iztēloto no reālajiem notikumiem, filmas gaitā pārņem aizvien lielākas šaubas, vai vispār kaut kas no tā, ko redzam uz ekrāna, notiek ārpus Kloda rakstītā darba. Filmas centrā ir Kloda un viņa skolotāja attiecības, bet stāsts par Kloda tēvu invalīdu, par viņa smago un nomācošo ikdienas dzīvi viņa paša mājās filmā vizuāli atainots tikai pavisam īsā epizodē, kas ļauj secināt, ka Klods meklē iespējas, kā tikt galā ar dzīves nepanesamo smagumu, un rakstniecība ir viens no glābiņa veidiem jebkurā, pat vissmagākajā dzīves situācijā. Kad kļūst neciešami grūti, vajag rakstīt.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Kino"

Viktors Freibergs par latviešu kino: galvenais, lai nav jākaunās

“Nav svarīgi, vai filma ir sāpīga, izklaidējoša vai tā ir komēdija, melodramatiska filma, šausmu filma, ...

Biogrāfiskas drāmas Holivudas mērcē

Līdz ar tehnoloģisko iespēju un sižeta līnijas nospraušanu priekšplānā, kino industrija skatītājiem pied ...

Bīstamās esejas

Aplis ir tikai ģeometriska figūra, bet, ja piezīmē pāris matus, stilizētas ausis, aplī ieliek divus punk ...

Ceļošana nelaikā jeb sarežģīts gadījums kino vēsturē

Mazbudžeta zinātniskā fikcija Primer (2004.g.) ir režisora Šeina Karuta (Shane Carruth) gudra un piezemē ...

Intervējot amerikāņu sapni