Darba mamma

Foto - Riga Summer School

2014.11.06 08:14 autors Vita Dreijere Autors

Vita Dreijere

Kādā pavasara pēcpusdienā pirms aptuveni pieciem gadiem mēs ar Intu bijām iegrimušas nopietnā sarunā. Abas nez kāpēc sēdējām uz soliņa pie viņas kabineta durvīm, nevis pašā kabinetā. Uz mirkli profesori uzrunāja dažas maģistrantes, kas lūdza pagarināt kāda mājasdarba nodošanas termiņu, jo iepriekšējā vakarā cītīgi gatavojušās semināram pie cita pasniedzēja. Esot bail aiziet uz viņa semināru pietiekami nesagatavotām.

„Nē, nu tiešām – laikam te ir bail no visiem, izņemot mani,“ sacīja Inta. Mierināju viņu: „Neuztraucieties, savulaik es no jums baidījos kā traka.“ Tad Inta ar tēlotu atvieglojumu teica: „Ā, nu tad ir labi.“ Tad, protams, sekoja ne ar ko nesajaucamie smiekli. Ne nu viņa gribēja, lai kāds no viņas baidās.

Bet es tiešām iesākumā baidījos. Man Inta šķita pārāk spēcīga personība, es pat teiktu – biedējoši spēcīga. Toreiz biju bakalaura studente, „zaļš gurķis“, kas neapzinājās, ka no spēcīgām personībām nav jābaidās. No tām ir jāmācās. Studējot maģistrantūrā, sapratu, ka vairs no Intas nebaidos, jo viņa mums aizvien vairāk un vairāk atklājās kā cilvēks. Interesants cilvēks. Ārkārtīgi vitāls cilvēks. Ass prāts un laba sirds – tā ir brīnišķīga kombinācija. Toreiz man pret Intu izveidojās līdzšinējā attieksme – bijība, respekts, bet vairs ne bailes.

Piecus gadus seno sarunu uz soliņa pie Intas kabineta nepieminu tāpat vien. Toreiz mēs runājām par jautājumu, kas varēja krietni mainīt manu nākotni. Topavasar biju jauna doktorante un „Dienas“ žurnāliste, kam parādījās iespēja, kas varēja krietni izmainīt manu nākotni un likumsakarīgi – tas nozīmēja arī lielu izšķiršanos. Piekrist vai nepriekrist? Braukt vai nebraukt? Šie jautājumi mani nomocīja, un sapratu – man vajag ar kādu parunāt. Ar kādu gudrāku cilvēku, tādu, kura viedoklī es varētu ieklausīties. Ar ko runāt? Kā pirmā man ienāca prātā Inta. Teikšu godīgi, profesore mani toreiz mudināja uz drosmīgāku lēmumu, nekā es beigās pieņēmu. Aicināja neatraidīt iespēju un, ilgi nedomājot, aši noskaitīja visus iespējamos ieguvumus, grūtības un veidus, kā šīs grūtības varētu risināt. Īsā laikā viņa man mutiski izklāstīja veselu rīcības stratēģiju un bija gatava palīdzēt, kā vien varēs. Lai arī toreiz apstākļi nedaudz mainījās un drosmīgo lēmumu, uz ko mani centās iedrošināt Inta, es nepieņēmu, man pēc šīs sarunas palika laba sajūta. Jau tad sapratu, ka man, visparastākajai studentei, ir kāds atbalsta punkts fakultātē.

Vēlāk par šo atbalsta punktu esmu pārliecinājusies vēl un vēl. Kad „Dienā“ bija pirmais nopietnais satricinājums un, negūstot skaidrību par tās īpašniekiem, daļa redaktoru un žurnālistu pameta darbu, Inta piezvanīja, lai pateiktu, ka es varētu strādāt fakultātē. Biju priecīga par viņas izmesto glābšanas riņķi, bet izlēmu vēl „Dienā“ mazliet pacīnīties. Kad sapratu, ka laikrakstā viss jūk un brūk, sāku meklēt citas darba iespējas. Jau atkal tieši Inta bija gatava mani glābt. Un izglāba arī. Nebūtu viņas atbalsta, neesmu droša, vai šobrīd man vispār vēl būtu kāda saikne ar žurnālistiku.

Šodienas lekcijā vēroju studentus, kuri grupās strādāja pie uzdevuma, un man kaklā sakāpa kamols: ja Inta man toreiz nebūtu uzticējusies, es nekad nebūtu uzzinājusi, kādu gandarījumu var sniegt pasniedzēja darbs. Es pat nebūtu uzzinājusi, ka spēju strādāt par pasniedzēju, jo līdz pat pirmajām lekcijām biju pārliecināta, ka man auditorijas priekšā labāk nerunāt. Šķiet, ka Inta man toreiz uzticējās vairāk, nekā es pati sev.

Intai bija amati, tituli un augsti apbalvojumi, bet viņa prata to atbīdīt otrajā plānā. Pirmajā plānā bija cilvēcīgums. Jā, es, protams, apzinājos, ka viņai ir svarīgs amats un viņa ir tā pati profesore, no kuras es pirms 10 gadiem baidījos, bet, pirmkārt un galvenokārt, viņa man bija darba mamma. Tāda, kurai, nākot pretī pa gaiteni, varēju saukt: „Inta, paskaties, kādas man jaunas kedas!“ Uz to viņa, kā uzslavēdama mani par lielu nopelnu, atbildēja: „Jā, nu tiešām jaukas kedas.“  Tāda darba mamma, kuras kabinetā varēja ieskriet un izstāstīt, kādas dīvainības tieši tobrīd iešāvušās prātā, un kura pacietīgi uzklausīs, pat ja tajā laikā darāmi 100 citi darbi. Tāda darba mamma, kura uztvers, ka kaut kas tavā dzīvē ļoti nopietni sašķobījies, pat ja centīsies to noslēpt. Pērn, kad man bija īpaši smags posms, Inta bija vienīgais cilvēks, kura pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā. „Kāpēc tu esi tik bēdīga?“ viņa vaicāja. „Vai varu tev kā palīdzēt?“ Nu, protams - jau atkal palīdzēt gatava tieši viņa. Esmu dzirdējusi citus Intas bijušo studentu stāstus par brīžiem, kad profesore savus studentus centās atbalstīt un pat palīdzēt dziedēt mīlas mokas.

Es vēlējos, lai raksts tiktu ilustrēts tieši ar šo bildi no Rīgas vasaras skolas, jo tur Inta ir redzama tieši tāda, kādu viņu atcerēšos. Ar vārdu „enerģiska“ ir par maz, lai aprakstītu Intas apgriezienus. Ekspresīva. Kārtējo reizi sasmīdina tos, kas viņai apkārt. Pirmoreiz, kad Inta man piezvanīja, es mazliet sabijos. Iedomājieties situāciju – zvana nepazīstams numurs, es paceļu un otrā galā kāds sāk priecīgā balsī ļoti skaļi un ātri runāt. Pēc tam nekavējoties ierakstīju numuru un turpmāk, kad telefona displejā ieraudzīju vārdus „Inta Brikše“, uzreiz sagatavojos - otrā galā būs kaut kas līdzīgs enerģijas sprādzienam.

Man savulaik bija zināms komplekss par to, ka es netieku līdzi Intas tempam. Bija grūti tikt līdzi fiziski, kur nu vēl domāšanas ātrumā. Šķita, ka viņai var pietuvoties tikai tad, kad viņa kārtējo reizi tevi apdzen par apli. Bet tad es šo kompleksu atmetu – nav vērts uztraukties, jo 99% cilvēku viņai netiek līdzi! Inta ir enerģiskākais cilvēks, ko esmu pazinusi, turklāt ar fantastiskām darbaspējām. Vienmēr esmu gribējusi viņai pavaicāt: „Vai tu kādreiz arī guli?“ Būtu pamatots jautājums, jo normālu izskaidrojumu tam, kā tik daudz var paspēt, atrast ir grūti. Pateicoties šīm īpašībām, Inta vienmēr ir bijusi Sociālo zinātņu fakultātes motoriņš. Vienlaikus arī mūris, kas aizsargā savējos. Ļoti spēcīga un tajā pašā laikā sievišķīga un koša būtne.

Intas smiekli. Tas ir atsevišķa temata vērts, jo man personīgi šķita, ka viņai savus smieklus vajadzētu patentēt. Visi, kas pazina Intu, pazina viņas smieklus. Tas bija kaut kas tāds, ko vienmēr varējām dzirdēt pa krietnu gabalu un nevarējām sajaukt ne ar ko. Turklāt dzirdējām ļoti bieži.

Intas dusmas. Par šo tēmu domāju pirms dažiem mēnešiem. Kā jau tas augstskolā mēdz notikt, biju pēdējo brīdi atstājusi uz pēdējo brīdi un iekavējusi kāda jautājuma virzīšanu. Rakstīju Intai e-pastu ar nolaistām ausīm, kur izklāstīju situāciju un beigās pierakstīju: „P.S. Tikai nedusmojies.“ Saņēmu atbildi no Intas, kas noslēdzās ar piebildi: „Kad tad esmu uz tevi dusmojusies? Kaut kā neatceros...“ Taisnība vien bija – kas tad tās par dusmām? Intu varēja sakaitināt - tad viņas emocijas uzšvirkstēja kā sērkociņš, bet aši vien apdzisa. Kamēr kāds vispār paspēja pamanīt, dusmas jau bija noplakušas.

Mana pirmā pieredze ar Intu, protams, ir ieliekama rāmītī „Inta kā pasniedzēja“. To īsumā varu raksturot trijos vārdos: „Izcils domāšanas treniņš.“ Vislabāk atceros daudzos seminārus pie profesores maģistra programmā. Toreiz mēs jau daudz labāk sapratām, par ko viņa runā, tāpēc varējām piedzīvot arī diezgan spilgtus brīžus. Kopā ar viņu diskutējām, meklējām kopsakarības, visinteresantāk bija tad, kad, balstoties uz teorijām, izdevās attīstīt kādas jaunas idejas. Reizēm pēc šiem semināriem, izejot no augstskolas, šķita, ka galva kūp, tik intensīvi un piepildīti tie bija. Sapratu, ka domāšanas treniņš ir tas, ko Inta savos kursos arī centās panākt. Nē, viņa negribēja, lai mēs mehāniski iekaļam no galvas kādas teorijas, viņa gribēja, lai mēs mācāmies domāt un saprast kopsakarības. Es arī esmu pārliecināta, ka jaunajiem žurnālistiem, absolvējot augstskolu, vissvarīgāk nav perfekti pārzināt visus ziņu rakstīšanas principus vai prast labi samontēt sižetu. Tas, protams, ir vairāk nekā vēlams, bet galvenais ir – vai cilvēks jūt būtisku izrāvienu savā domāšanā. Un tas bija tieši Intas lauciņš. Problēma ir tā, ka lielākoties to mēs, studenti, saprotam tikai vēlāk, tāpēc ļoti daudzus godam nopelnītus „paldies“ no studentiem Inta nesaņēma uzreiz.

Intai bija ass prāts, ko es varētu dēvēt arī par ideju lādīti. Jā, idejas viņai dzima nemitīgi. Es jau iemanījos noteikt zināmas pazīmes, kas liecināja - tūlīt atkal būs kārtējā ideja. Parasti tajos brīžos bija neliela klusuma pauzīte, mazliet domīgs skatiens, un bija skaidrs – tūlīt kaut kas sekos. Bieži vien sarunas laikā viņai idejas bira viena pēc otras bez apstājas.

Es vēlējos savu sakāmo par Intu publicēt tieši šajā interneta vietnē, jo „Mans Medijs“ arī ir ņemts no Intas ideju lādītes. Šis ir kārtējais viņas virzītais projekts, kas tapis viņas izlolotajā fakultātē.

Es LU Sociālo zinātņu fakultātē iegāju pirms 10 gadiem ar domu trijos gados pabeigt bakalaura studiju programmu. Tā arī 10 gadu laikā neesmu spējusi šo fakultāti pamest, un tas ir liels Intas nopelns.

 Inta, es zinu, ka Tev augšā tagad ir miers, bet mēs te, lejā, esam ļoti apjukuši. Ceru, ka zini - mums dikti Tevis pietrūks.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Žurnālistika nevar eksistēt sprostā

Atceros to dienu, kad uzzināju, ka laikraksts „Diena“, kurā biju izaugusi kā žurnāliste, ir pārdots. Iep ...

Darba mamma

Kādā pavasara pēcpusdienā pirms aptuveni pieciem gadiem mēs ar Intu bijām iegrimušas nopietnā sarunā. Ab ...

3

Neesmu kopā ar portālu Mans Medijs kopš tā dzimšanas. Adoptēju to pēc pusgada. Īpaši laba māte gan neesm ...

Ne par Vinniju Pūku

Reiz pirms apmēram pusotra mēneša, braucot tramvajā, pati ar sevi pārspriedu idejas rakstiem, prātā ie ...

Pirmais gads

Šoreiz es jums pastāstīšu, kā pār mani nāca "apgaismība". Gluži ar zibens spērienu no skaidrām debesīm t ...

Speršana

Elektrība sper. Zirgi sper. Kaušļi sper. Šoreiz gribu rosināt domāt par to, vai sper arī mediji.(3)