Dāvis Valdnieks: ceru, ka skatītājus neesmu apjucinājis

2014.04.07 08:19

Baiba Zālīte

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Kristīne Liepiņa

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

„Tas būtu tikai normāli, ja sabiedriskais medijs būtu skatītākais Latvijā, jo mēs visi par to maksājam naudu,” saka  Latvijas Televīzijas Rīta Panorāmas jaunā „seja” Dāvis Valdnieks. Gandrīz četrus gadus nostrādājis TV3 ziņās, tagad viņš darbojas sabiedriskajā televīzijā. "Man gribas kaut ko jaunu iemācīties. Iet uz priekšu un kāpt pa karjeras kāpnēm," saka Dāvis.

Kā jūs nonācāt TV3?

Tas bija likumsakarīgi, jo vidusskolas laikā „piestrādāju” Vidzemes televīzijā Valmierā, no kurienes es esmu. Likās, ka žurnālista profesija ir man, līdz ar to iestājos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Viena no manām tagad jau bijušajām kolēģēm, kursa biedrene Kristīne Žilde strādāja TV3 ziņās. Vasarā bija vajadzīgi praktikanti, viņa man zvanīja un teica: “Vai negribi nākt aizvietot tos, kas ir atvaļinājumā?” Es aizgāju, pienāca rudens un man jautāja, vai es nevēlos palikt strādāt. Vienkārši vajadzēja tieši tajā laikā darbinieku un es tur paliku – diezgan vienkāršs stāsts.

Ar kādām grūtībām esiet saskāries žurnālista darbā?

Sākumā droši vien daudz visādi pipari un cilvēki, ko vispār nepazīsti. Liekas - kas tie tādi ir? Tad tevi aizsūta uz Saeimu vai valdību un tu nezini ne darbības principus, neko. Skolā vienmēr aicina sekot visam līdzi, bet no jaunajiem žurnālistiem neviens īsti nezina, ko gribēs darīt. Es, piemēram, gribēju auto žurnālistikā startēt, līdz ar to es ziņām baigi līdzi nesekoju, aizgāju kā balta lapa, tikai ar savu Vidzemes televīzijas pieredzi. Notikumu kontekstu, kas valstī notiek, kas ir aktuāls, kā tiek izvēlētas tēmas ziņās un medijos, kā veidojas dienaskārtība, par to es neko nezināju. Ar laiku, protams, izveidojas pieradums sekot līdzi notikumiem un tad tu apmēram nojaut, kas notiek. Vienmēr, veidojot stāstu, ir svarīgi zināt bišķiņ vairāk, nekā tu izstāsti. Vienmēr jāseko līdzi, sākumā tas ir grūti, pēc tam jau tas notiek automātiski.

Ar stresu sākumā jātiek galā. Kā kuram žurnālistam - dažiem ir mazas bailes no kameras, citiem uztraukums, runājot ar kaut kādiem cilvēkiem. Atceros, ka Vidzemes TV, intervējot pirmo cilvēku, man bija jautājumi uz lapiņas sarakstīti. Vēl bija sižets par Valmieras sakoptāko māju, es intervēju cilvēku no domes, arī jautājumus uz lapiņas sarakstīju un pats trīcēju kā apšu lapa. Tas bija zināms diskomforts, kas ar laiku pazūd.

Kāpēc nolēmāt mainīt reportiera vietu TV3 pret raidījuma Rīta Panorāma vadītāja amatu?

Bija izsludināts konkurss. Es gandrīz četrus gadus nostrādāju TV3 un tur es iemācījos ļoti, ļoti daudz. Tur ir ļoti labs kolektīvs, tur ir labi strādāt. Aiziet no tās vietas bija diezgan grūti, lēmums bija salīdzinoši nopietns. Es sākumā pieteicos konkursā, vienkārši skatoties, kas nu būs. Mani pieņēma. Kāpēc es izšķīros par labu LTV1? Es jutu, ka četri gadi ir gandrīz pagājuši un reportiera darbā es esmu izdarījis tik daudz, lai pie sevis domātu, ka man gribas kaut ko jaunu iemācīties. Iet uz priekšu un kāpt pa karjeras kāpnēm.

Raugoties nākotnē, jūs redzat sevi televīzijā?

Televīzija man vienmēr ir ļoti patikusi, tā ir īstā mediju būtība. Citi mediji arī ir svarīgi, bet man televīzija vairāk patīk.

Kā TV personību “pārceļošana” no viena kanāla uz citu ietekmē auditoriju?

Man ir ļoti grūti spriest, jo es nedomāju, ka daudzi mani atceras no TV3 ziņām un tad ievēro, ka tagad esmu tur (Rīta Panorāmā - aut.). Varbūt arī tā ir, bet mani personīgi tas nekā neietekmē. Kā skatītājam tas šķiet? Es pieļauju, ka viņš ir tāds apjucis sākumā – nesaprot, kas notiek – tu taču tikko biji tur un tagad esi te. Daži saka, ka nav slikti kādreiz ieturēt pauzi, jo var radīt skatītājiem zināmu apjukumu. Ja tu pārej uz citu vietu, tad nedēļu vai mēnesi neko nedari, un tad tikai aizej. Man šādas pauzes nebija un es ceru, ka skatītājus pārāk neesmu apjucinājis.

Vai jūs kā televīzijas žurnālists izjūtat atpazīstamību sabiedrībā?

Jā, minimāli, bet tas nav nekas īpašs. Izjutu kādreiz, bet tas bija tad, kad TV3 strādāju. Kādreiz klubā kāds pienāk piedzēries un kaut ko pajautā. Kādreiz kāds paskatās, pajautā kaut ko. Es pieļauju, ka uz žurnālistiem neattiecas atpazīstamības oreols. Kādreiz ar kaut ko sanāk sastapties, bet ļoti izteikti neesmu to jutis.

Kā jūsu darba diena Rīta Panorāmā atšķiras no darba dienas TV3 ziņās?

Ar drausmīgi smagu celšanos piecos no rīta, bet mani kolēģi ceļas vēl agrāk. Es esmu atbildīgs par interviju sagatavošanu, bet viņi sagatavo ziņas. Ziņas ir svarīgi sagatavot maksimāli īsu laiku pirms ētera, lai tās būtu svaigas. Darba diena atšķiras ar to, ka Rīta Panorāmā tā beidzas plkst. 8.30 un tad atsākās ap 19, kad man jāpagatavojas nākamās dienas intervijām, ēteram. Rīts un diena ir brīvi. TV3, protams, bija visu dienu jāstrādā. Šeit darba laiks ir vairāk normēts, studijas ēters to vienkārši ierobežo - no 6.30 līdz 8.30. 5 no rīta es eju uz darbu un 8.30 to beidzu. TV3 ziņu dienestā bija nenormēts darba laiks. Var kaut kas notikt, var būt ilgāk jātaisa stāsts, intervējamais ir aizkavējies. Protams, atšķiras arī konceptuāli, jo vairs nav jāgatavo sižeti.

Ko no darba komerciālajā medijā paņemat līdzi darbam sabiedriskajā medijā?

Šobrīd ir labas, pozitīvas pārmaiņas vērojamas Latvijas Televīzijā. Vienmēr esmu domājis par to, kā tās turpināsies. Tur ir parādījušās reklāmas, diezgan interesanti un aizraujoši jauni raidījumi, jauni cilvēki. Es uzskatu, ka būtu jauki sabiedriskajam medijam pārņemt dažas lietas no komerciālajiem medijiem. Tā būtu ziņu dinamika, inovācijas, jauni cilvēki, jauni veidi kā pasniegt ziņas, jauni grafiskie risinājumi. Komercmediji diezgan labi parāda, kā ieinteresēt skatītājus par ziņu tēmām, bet tur ir savas robežas. Svarīgi, lai tas viss paliek bez dzeltenuma pieskaņas. Es nesaku, ka komercmedijos ir baigā dzeltenuma pieskaņa, bet var gadīties, ka komercmedijus tas bišķiņ vairāk apdraud. Dinamiku, inovācijas, jaunumus būtu svarīgi pārnest uz sabiedrisko mediju, kam primārais mērķis nav savākt reitingus, līdz ar to dienaskārtību un ziņas var pakārtot tikai saturam. Sabiedriskais medijs var vienkārši domāt, vai sabiedrībai atspoguļotais ir nozīmīgs. Manuprāt, tas būtu tikai normāli, ja sabiedriskais medijs būtu skatītākais Latvijā, jo mēs visi par to maksājam naudu.

Ja vērtējam kopumā, kas trūkst Latvijas televīzijas vidē?

Mums trūkst naudas, lai tādā līmenī kā ārzemēs nodrošinātu saturu, tiešraides no visas pasaules. Tas nekad pie mums nebūs. Mums nekad nebūs tāda auditorija, kuras dēļ būtu vērts ieguldīt lielus resursus, lai nodrošinātu BBC tipa saturu. Bet, kopumā paskatoties, nav tādu lielu trūkumu ne sabiedriskajā, ne komercmedijos. Tieši par ziņām runājot, paskatoties latviešu veidotos materiālus un salīdzinot ar ārzemju medijiem, nav tā, ka būtu milzīga atšķirība. Nav tā, ka viņu sižeti, kas maksā daudz, daudz reižu dārgāk būtu daudzreiz labāki. Viss nav naudā. Protams, mēs vienmēr varam mācīties, augt, tajā skaitā es pats – kļūt labāks žurnālists.

Jūs esat veidojis vairākas dokumentālas filmas. Kā atnāk idejas?

Dokumentālajās filmas par idejām bieži ir jāpateicas producentam. Man liekas, ka pāris materiālos ir bijušas manas idejas, bet tās tēmas arī tiek „apspēlētas” redakcijā.

Jūs veidojāt stāstu par Norvēģijas traģēdiju (kad Anderss Bērings Breiviks Ūteijas salā nošāva 69 cilvēkus). Kā notika darbs pie šīs dokumentālās filmas?

Kā bieži medijos notiek, pilnīgi objektīva resursu trūkuma dēļ, tu aizbrauc uz vietu un reāli skaties, kas sanāks. Ja jāveido stāsti ārzemes, tad aizbrauc, veido stāstus un paralēli, ja paveicas, var uzfilmēt kaut ko vairāk par kādu svarīgu notikumu, kas izskanējis visā pasaulē. Ja materiāla ir pietiekami daudz, lai radītu garāku stāstu, tad tas arī notiek.

Norvēģijas traģēdija bija tipisks tāda veida gadījums, kad mēs aizbraucām veidot stāstus par dažādām tēmām Norvēģijā. Par to tēmu cilvēki ne vienmēr vēlējās runāt, līdz ar to mums bija šis tas sarunāts, bet nu tā, ka filmai nepietiktu. Lēnām filmējām sižetus, mums bija trīs dienas. Vienā dienā mēs ieslēdzām viesnīcā televizoru un ieraudzījām, ka parlamentā ir sesija par Breiviku. Tad izdomājām vienkārši aiziet uz parlamentu – mūs ielaida. Tur bija Breivika advokāts, iesaistītās puses, cietušie. Mums paveicās un sanāca filma.

Kas ir jāņem vērā, kad veido stāstus par traģēdijām?

Pašam ir grūtāk runāt ar cilvēkiem un viņiem ir grūtāk runāt ar tevi. Tur jābūt atvērtam un ļoti cilvēcīgam, empātiskam. Jārēķinās arī ar neveiksmēm. Mēs, piemēram, gribējām tikt arī uz tās salas toreiz, mēs bijām pie tās, bet mūs neviens neveda. BBC, es skatījos vēlāk, bija ticis. Mēs mēģinājām. Tas ir veiksmes jautājums un it īpaši sāpīgās tēmās jārēķinās ar to, ka daudzi negribēs runāt un viss tavs pasākums var izgāzties.

Ir grūti palikt neitrālam šādās situācijās?

Pasniedzējs Kārlis Streips ir teicis, ka īstas objektivitātes žurnālistikā nav. Es tam pilnībā piekrītu. Skaidrs, ka tu esi tur, jūti līdzi tiem cilvēkiem... (domā). Galvenais jau ir stāstu pasniegt puslīdz neitrālā gaismā, lai ir vairāki viedokļi, lai tas nav tendenciozs. Bet saglabāt neitralitāti, tas nemaz īsti nav iespējams. Tas jau ir cilvēcīgi – just līdzi.

Kā jūs vērtējat žurnālistikas ētiku Latvijā?

Es domāju, ka kopumā nav lielu problēmu ar žurnālistikas ētiku Latvijā. Ir problēma ar medijiem, kuriem apakšā ir finanses no ieinteresētiem uzņēmējiem. Neesmu skaitījis saturu vai veicis kontentanalīzi, bet ir Latvijā mediji, kurus finansē atsevišķi cilvēki vai uzņēmumi, kam ir interese, lai tiktu pausts viena veida viedoklis. Tas pats ir ar Kremļa kanāliem un medijiem, kuros mēdz parādīties ziņas, kas varbūt nav līdz galam objektīvas un neatspoguļo patieso situāciju Latvijā.

Žurnālistikas ētika  ir arī stāsts par individuālo cilvēku un individuālo sniegumu. Vienmēr ir kaut kādi stāsti, ko katrs… (domā). Viens žurnālists var būt baigi labs, visu laiku relatīvi objektīvs, bet var būt stāsts, kur vienkārši kaut kas notiek tā, ka nesanāk. Gadījumi ar ētiku ir ļoti individuāli, bet es domāju, ka kopumā tā nav milzīga problēma. Es neesmu personīgi ar to saskāries.

Kādām īpašībām jāpiemīt ziņu žurnālistam un ziņu raidījuma vadītājam?

Prasmei sarunāties ar cilvēkiem. Atvērtībai – nevari būt uzbrūkošs vienmēr. Ir jāspēj emocijas pakārtot katrai situācijai. Ja vajag būt uzbrūkošam, tad jābūt uzbrūkošam. Ja tev vajag ar kādu parunāties un atvērt tam cilvēkam sāpīgu tēmu, tad tev vajag būt tādam, nu tādam… Kamēr tu esi dažāds, tev ir viss. Galvenais, manuprāt, ir saglabāt cilvēcību. Pieklājību un cilvēcību.

Vēl cilvēkam ir jābūt diezgan veiklam, it īpaši es atceros TV3. Tur bija jābūt spējīgam veikli strādāt, kas ne vienmēr man izdevās, lai piedod bijušie priekšnieki (pasmaida). Jābūt interesei par notikumiem.

Vēl ir svarīgi prast vienkārši runāt. Man šķiet, ka pie mums ir tik izplatīta tāda amatpersonu valoda, sarežģīti teikumi – visi māj ar galvu, bet patiesībā neviens neko nesaprot. Ir svarīgi mācēt sarežģītas lietas pateikt vienkārši. Tās nav tādas kvalitātes, ko nevar iemācīties.

Bet kā ir ar nebaidīšanos – tas arī nāk ar laiku?

Jā, jā, jā. Tas nāk ar laiku. Es atceros savu pirmo tiešraidi TV3 – pilnīga izgāšanās. Ja jūs varētu atrast arhīvā, jūs vienkārši tā pārsmietos. Pie tā visa pierod. Ir labi, ja tev patīk kamerā stāstīt. Ir jābūt arī taisnības apziņai. Tādai, ka gribās, lai ir taisnība pasaulē, lai cilvēki nemelo, lai cilvēki zina patiesību, un lai mēs dzīvotu normālā valstī.

 

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...