"Dienas" divdesmit gadi - vai veiksmes stāsts ar bēdīgu galu? (2)

Foto - Brittany Randolph
2010.11.22 19:31 autors Sanita Upleja Autors

Sanita Upleja

Laikraksta "Diena" divdesmit gadu jubileja 2010.gada 23.novembrī ne vien simboliski noslēdz Latvijas atgūtās neatkarības pirmo divdesmit gadu posmu, bet arī triju gadu ciklu, kas pašam laikrakstam ir bijis lielu pārmaiņu un iekšēju satricinājumu pilns.

Tas, ka atgūtās neatkarības laikā esam piedzīvojuši Latvijas brīvvalsts vēsturē ilgāko nepārtrauktas demokrātijas posmu, lielā mērā ir arī šī laikraksta nopelns. Vienlaikus savas milzīgās institucionālās ietekmes apžilbināts un patiesas konkurences trūkuma apstākļos ilgu laiku tirgus līdera pozīcijas baudījušais laikraksts nav spējis pielāgoties apstākļiem, tehnoloģiju attīstības ietekmē  mainoties situācijai pasaules un Latvijas mediju vidē, un tādējādi zaudējis agrāko ietekmi. Tomēr divdesmit gadus pēc dibināšanas, spējot pielāgoties jaunajai situācijai un atrodot pareizo nišu arvien vairāk segmentētajā mediju tirgū, laikrakstam ir visas iespējas ne vien izdzīvot, bet arī zelt un plaukt, lai cik atšķirīgs tas nebūtu no pirms divdesmit gadiem pasaulē laistā mazuļa. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, vēsta latvju klasika, un "Diena" nav izņēmums.  

Dzimusi brīvībai

 "Diena" dzima līdz ar atjaunoto valsti, un tās dzimšana īstajā brīdī un vietā ir bijis īstais iemesls gan tās reālajai ietekmei, gan simboliskajai lomai Latvijas mūsdienu mediju vidē. Visticamāk, ka  pat labākajos gados "Dienas" auditorija nekad nesniedzās līdz sabiedriskās televīzijas vai radio auditorijai, tomēr ne par viena cita Latvijas medija ietekmi gan labā, gan sliktā nozīmē nav tik daudz publiski runāts kā par "Dienas" iespaidu uz Latvijas valsts un sabiedrības attīstību pēdējo divdesmit gadu laikā.  Laikraksts "Diena" atšķirībā no jau padomju laikos dibinātajiem un vēlāk pārmaiņas piedzīvojušajiem citiem Latvijas laikrakstiem tika apzināti veidots kā moderns, labākajās rietumu preses tradīcijās balstīts laikraksts ar stingriem žurnālistu ētikas un profesionālajiem standartiem, kā arī uzskatiem par valsts un sabiedrības attīstības virzienu. "Diena" un tās pamatlicēji lielā mērā ir radījuši jaunus atskaites punktus profesionalitātes kritērijiem Latvijas žurnālistikā un pat savā ziņā jaunu žurnālistikas skolu, tādējādi būtiski ietekmējot Latvijas plašsaziņas līdzekļu telpas kopējo attīstību.

Tā kā 1990.gadā "Dienas" veidošanas process tika iesākts ar valdības un tā laika parlamenta Augstākās Padomes gādību, bet 1992.gadā privatizācijas procesa rezultātā "Diena" nonāca zviedru mediju koncerna "Bonnier" rokās (sākumā 49%, bet vēlāk plašākai publikai neredzamā veidā lielākā daļa akciju), sabiedrības apziņā vēl ilgu laiku saglabājās gan mītisks oreols ap "Dienu" kā oficiālu laikrakstu, gan laikraksta konkurentiem un nelabvēļiem no kabatas mūždien izvelkamais "trumpis" par "Dienas" neskaidro privatizāciju. Kopš tā laika veiktajās neskaitāmajās pārbaudēs par laikraksta privatizāciju nekas pretlikumīgs tā arī nav atrasts, taču joprojām var apskaust laikraksta dibinātāju un arī vēlāko īpašnieku labo biznesa maņu un tās likšanu lietā īstajā vietā un laikā.  

Tas, ko "Dienas" privatizētāji un būtībā toņa noteicēji uzņēmumā ilgus gadus - Arvils Ašeradens, Zigurds Drafens, Sarmīte Ēlerte un Pauls Raudseps - patiesībā bija ieguvuši privatizācijas rezultātā, bija ne vien vēlāk ilgus gadus peļņu nesošs laikraksts, bet salīdzinājumā ar citiem tā laika medijiem arī unikālā reputācija un auditorija, ko sev varēja nodrošināt vien tāds atjaunotās Latvijas valsts dibināts jauna veida laikraksts. Atzinīgi novērtējot laikraksta ilggadējo redakcionālās politikas pīlāru S.Ēlertes un P.Raudsepa personīgos nopelnus "Dienas" fenomena radīšanā, nenoliedzams ir fakts, ka laikraksta vēlākās veiksmes pamatā ir arī "zvaigžņu" izkārtojums tā dibināšanas brīdī un šūpulī ieliktais milzīgais uzticības kredīts.  

Ceturtais pīlārs

Šis garais ievads laikraksta jubilejas rakstā bija nepieciešams, lai norādītu uz paradoksu "Dienas" sāgā. Gan pēdējo gadu satricinājumi līdz ar nemitīgām īpašnieku un vadītāju maiņām, gan visu iepriekšējo gadu diskusijas par "Dienas" lomu un ietekmi ir noritējuši tādā toņkārtā, it kā "Diena" būtu Latvijas valsts institūcija un visai sabiedrībai piederošs īpašums, un tās rīcība vērtēta no tieši tāda skata punkta. Taču jau kopš 1992.gada runa ir par pilnībā privātu uzņēmumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Pat ja mediju uzņēmumi deklarē, ka tie ir īpaši uzņēmumi, jo "avīzes ražošana atšķiras no kurpju izgatavošanas", tie tomēr ir uzņēmumi ar savu rīcības loģiku, peļņas un zaudējumu aprēķiniem, un īstermiņa un ilgtermiņa interešu neizbēgamiem konfliktiem.  

To, ka "Diena" pretēji pašas nereti deklarētajam būtībā darbojās kā caurmēra Latvijas uzņēmums, apliecina ne vien tas, ka tās precīzs akciju un peļņas sadalījums nebija zināms nedz tās darbiniekiem, nedz plašākai sabiedrībai, bet arī tas, ka redakcijas vadībā vienlaikus atradās īpašnieki, izpludinot robežu starp redakcionālo neatkarību un īpašnieku interesēm. Tāpat apliecinājums darbības necaurskatāmībai bija 2008.gada vasarā līdz ar S.Ēlertes aiziešanu sācies īpašnieku un vadības maiņas process, kurā publiski un arī uzņēmuma iekšienē palika neatbildēti būtiski jautājumi par to, kā no zaudējumos slīgstoša uzņēmuma daļu pārdošanas var iegūt simtiem tūkstošu latu, vai par to, ar kādiem nosacījumiem un kam tieši tika pārdotas A.Ašeradena akcijas un pēc tam arī viss koncerns. Bijušo vadītāju un īpašnieku aizbildinājums, protams, ir komercnoslēpums, un tieši tas arī apliecina, ka mediju uzņēmums tomēr ir un paliek uzņēmums.  

Taču no otras puses raugoties, "Dienas" nozīme brīvas preses radīšanā atjaunotajā Latvijas brīvvalstī ieies vēsturē ar pozitīvu vērtējumu, un zināmā mērā var teikt, ka pirmos desmit atjaunotās neatkarības gados "Diena" arī ietekmes ziņā ieņēma demokrātijas pīlāra nišu valsts un sabiedrības stabilizācijai būtiskā laikā. Vārda brīvības un demokrātijas stiprināšanas ziņā tai bija līdzvērtīga nozīme kā pārējām trim institucionālajām varām Latvijā atbilstoši katrai savā jomā.

"Dienas", kas ilgus gadus bija auditorijas ziņā vadošais un arī finansiāli veiksmīgākais laikraksts Latvijā, panākumu un arī norieta iemesls paradoksālā kārtā ir arī tas, ka latviešu valodā iznākošo dienas laikrakstu tirgus nišā īsti nav bijis godīgas, brīvā tirgus likumiem sekojošas konkurences, kās tas bija, piemēram, Igaunijā. Konkurentu neskaidrās īpašnieku struktūras un iespējamo subsīdiju fonā  "Dienas" finansiālais stiprums bija tās darbošanās pēc tirgus principiem, tomēr, nejūtot  godīgu konkurenci un uz priekšu dzenošo konkurenta dvašu pakausī, "Diena" zināmā mērā apstājās savā attīstībā un nespēja pieņemt nepieciešamos lēmumus ilgtspējīgai attīstībai nākotnē tehnoloģiju iespaidā strauji mainīgajā mediju vidē.

Mūžam mainīgā

Lai arī plašākai publikai par "Dienas" sarūkošo auditoriju un finansiālajiem zaudējumiem kļuva zināms trekno gadu norietā un ekonomiskās krīzes priekšvakarā 2008.gada vidū, mediju vides profesionāļiem nebija noslēpums, ka laikraksta tirāža un ietekme kritās jau vairākus gadus pēc kārtas. Iemesli tam bija meklējami gan iesīkstējušā redakcionālā politikā, gan mediju vides izmaiņās, tirgū ienākot un strauji attīstoties interneta portāliem, kuri operatīvu informāciju piedāvāja tiešsaistes režīmā un bez maksas laikā, kad Latvijā lēcienveidīgi auga interneta pieejamība un izmantošana ekonomiski aktīvā vecumā esošo iedzīvotāju vidū. "Diena"  dažādu apstākļu dēļ bija gausa un konservatīva, attīstot savu klātbūtni  tīmeklī. Un, lai gan "Diena" šajā ziņā daudz  neatšķiras no drukātajām avīzēm visā pasaulē, tomēr atšķirības starp krīzes laikus labāk pārdzīvojušajām igauņu un latviešu avīzēm ir vērā ņemama - Igaunijā avīzes sāka publicēt ziņas tiešsaistē internetā praktiski vienlaikus ar "Delfu" ienākšanu tirgū 1999.gadā, kamēr "Diena", piemēram, tikai 2006.gadā.

Daļu atbildības par "Dienas" likteni var novelt uz tā laika vadības pleciem, daļu uz ārējiem apstākļiem, taču skaidrs ir arī tas, ka, tehnoloģiju attīstības iespaidā vairojoties vārda un izteiksmes brīvībai, diezin vai "Dienai" būtu izdevies saglabāt savu nozīmi un kvantitatīvo klātesamību Latvijas plašsaziņas līdzekļu vidē, pat laikus un strauji attīstoties internetā, tā iemesla dēļ, ka tehnoloģisko iespēju iespaidā mediju patērētāju intereses segmentējas un sadalās pa nišām. Ar vienu "patiesības ministriju" mūsdienu patērētājiem ir par maz. Laiks, kad viens medijs ar plaša spektra saturu varēja censties aptver pēc iespējas lielāku patērētāju skaitu, ir pagājis, un ne jau drukāto mediju vidē vien. Savukārt, lai izdzīvotu un pielāgotos jaunajiem apstākļiem, medijam ir jābūt elastīgam un gatavam būtiskām iekšējām pārmaiņām.

2009.gada rudenī no jau citu īpašnieku (ar tai brīdī ļoti neskaidru struktūru) īpašumā esošās "Dienas" aizejot redakcijas vadībai un virknei žurnālistu un izveidojot žurnālu "Ir" Nellijas Ločmeles un P.Raudsepa vadībā, skaidrāk iezīmējās arī pašreizējās "Dienas" nākotnes niša un kopējais interešu sadalījums mediju vidē kopumā. Līdz ar "Ir" komandu  no "Dienas" faktiski aizgāja tas spārns, kas vairāk koncentrējas uz analītisko žurnālistiku politikas un korupcijas apkarošanas jomās, ar skaidrāk izteiktām simpātijām un antipātijām pret atsevišķiem politiķiem un partijām. Līdz ar šiem žurnālistiem "Diena" noteikti zaudēja arī daļu lasītāju, kuri politiku un tiesiskas valsts stiprumu uzskatīja par svarīgākajām tēmām dienas presē, iezīmējot noteiktu interešu nišu plašsaziņas līdzekļu vidē.

Tā kā pēdējā gada laikā "Dienas" redakcijas vadība un īpašnieki ir atkal mainījušies, patlaban ir pāragri spriest par jaunās vadības darba rezultātiem. Lai to novērtētu, ir vajadzīgs lielāks laika sprīdis. Šobrīd skaidrs ir tas, ka vismaz pagaidām nav piepildījušās prognozes, ka pēc Saeimas vēlēšanām laikrakstam pienāks gals, jo abonēšanas kampaņa nākamajam gadam rit pilnā sparā. Laikraksta vadība sola lasītājiem pārsteigumus pēc 20 gadu jubilejas un pēc Jaunā gada, kā arī ir iezīmējusi turpmāko redakcionālo politiku - pievērsties plašāk sociālo tēmu lokam, mazāk uzsverot "lielās" politikas nozīmi cilvēku ikdienas dzīvē. Laiks rādīs, vai šī izvēlētā niša būs īstā un ienesīgā jaunajai "Dienai", taču jebkurā gadījumā to var uzskatīt par loģisku soli, meklējot savu vietu strauji mainīgajā mediju vidē.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Dombura atgriešanās

Tā kā savulaik esmu gan šajā portālā, gan citviet rakstījusi par Jāņa Dombura fenomenu Latvijas televīzi ...

Jautājumi bez atbildēm

Sabiedriskā televīzija ar jaunās vadības iepūstu ceļavēju burās šīs sezonas kuģojumā devusies ar krietnu ...

No autiņiem ārā

Atskārstot, ka portālam mansmedijs.lv aprit trīs gadi jeb sasniegts pilntiesīgs bērnudārznieka vecums, p ...

Mans draugs Sams

Es viņu saucu par Samu, lai gan viņš to pats nemaz nezina un nenojauš. Taču man tāds vārds šķiet viņam p ...

Atbildība par televīziju

Ap Latvijas televīzijas (LTV) jaunās valdes locekļu meklējumiem saistītās publiskās kaislības liek uzdot ...

Kā izčākstēja 100.pants

Domājot par šo bloga ierakstu, nolēmu pagājušās piektdienas vakaru veltīt 100.panta preses kluba vērošan ...