Dzeguzes saucieni pēc brīvības

Foto - kadrs no filmas

Džeks Nikolsons filmā atveidoja Makmērfiju
2015.01.08 14:38 autors Iveta Sēbriņa Autors

Iveta Sēbriņa

LU SZF absolvente


Autora pēdējie raksti

Kamēr Dailes teātris jau marta beigās grasās pirmizrādīt "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", pirms drudžaini apņemties iet uz izrādi, derētu atskatīties uz režisora Miloša Formana (Miloš Forman) filmu - grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, ekranizējumu.

Pirmkārt, jau jāmin, ka Formana darbs ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā ir māksliniecisks pārdzīvojums jebkurā skatīšanās stadijā. Ar skatīšanās stadiju domāts katra individuālo skatīšanās paradumus un, vai šo filmu skatās pirmo vai piekto reizi pēc kārtas. Par Kena Kīzija grāmatu (1962, bija spilgtākais šī amerikāņu rakstnieka darbs) gan tādu pašu apņemšanos nevarētu teikt, jo tas ir pietiekami baiss, lai to lasītu neskaitāmas reizes, taču noteikti ir pārlasīšanas vērts.

Šī filma, tāpat arī grāmata, rosina dažādu emociju savīšanos, tāpēc intriģējoši ir gaidīt teātra izrādi, ja drīkst prognozēt – režija būs veidota, balstoties uz grāmatu, un, iespējams, tajā būs teicējs. Literārajā darbā šo funkciju pilda Virsaitis (Chief), kurš neapšaubāmi ir šizofrēniķis, kas nerunā un novēro visu no malas. Mēms stāstnieks, kura stāstam ir jānotic.

Kino ir hibrīdmāksla – tā pastāv no dažādiem mākslas veidiem un paveidiem, tajā skaitā arī no skatuves mākslas. Pēdējā laikā bieži novērota atgriezeniska iezīme, proti, teātrī arvien vairāk ienāk kino, pat seriālos izmantotās metodes. Arī sāk parādīties izrādes, kas balstītas uz mūsdienu filmām. Iespējams, ka klasisko teātri mēs tik drīz uz skatuves, vismaz Latvijā, neredzēsim. Tāpēc ir neizbēgami, ka izrādes veidotāji varētu vadīt stāstu kā no grāmatas, tā no filmā atspoguļotajām niansēm un ritma.

Grāmatas angļu valodas nosaukums atklāj mistiski apvītu teiciena daļu, kurš palicis nemainīgs arī filmai. Jau pašā sākumā autors Kīzijs, spēlējoties ar lasītāju, piedāvā bērnu skaitāmpantiņu "One flew East, one flew West, one flew over the cockoo's nest" (pēdējā rindiņa arī ir grāmatas/filmas nosaukumā). Latviskotais "Kāds pārlaidās pār Dzeguzes ligzdu" gan nesasaucas ar Kīzija domu par vārdu spēli, kas atskan kā dzeguzes saucieni un bieži tiek arī piesaukti, runājot, ka cilvēks dara neloģiskas, neprātīgas lietas (ir "kukū").

Šis "viens", kas pārlaidies pār ligzdu, ir Maks Makmērfijs (filmā tēlo Džeks Nikolsons). Kā aktierim, tā arī režisoram šī filma vēl arvien sagādā slavas mirkļus. Lai gan Formanam ir daudz pārliecinošu un spēcīgu ekrāna darbu (piemēram, komēdija-drāma par komiķi Endiju Kaufmanu (Andy Kaufman) "Cilvēks uz mēness" ("Man on the Moon", 1991), kas ir brīnišķīgs biogrāfisks darbs, kur var vilkt paralēles ar ekscentriskiem galvenajiem varoņiem gandrīz visās režisora filmās.

Brīžiem šķiet, ka Milošs izvēlas uzņemt kādu filmu tikai tāpēc, ka galvenais varonis būs pietiekami košs, lai pildītu režisora ieceres un palīdzētu sižeta attīstībai. Katrā ziņā stilistiski šī filma ir meistardarbs, jo jāmin kaut vai fakts, ka filma norisinās pārsvarā psihiatriskajā slimnīcā (izņemot dažas epizodes). Cietumnieks Makmērfijs tajā tiek pārvests no cietuma, lai noteiktu viņa psihisko stāvokli. Makmērfijam, protams, šī vieta liekas kā meduspods, salīdzinot ar dzīvi cietumā. Lai arī pārvietošanās ir ierobežota, tajā valda diezgan liela brīvība. Galvenā varoņa atpūtu ierobežo galvenā māsa Retčeta (Retchet) ar stingra režīma noteikšanu slimnīcā, izvirzot dažādus noteikumus, kurus slimnieki pilda bez ierunām, izņemot Makmērfiju.

Visas filmas pamatā ir doma par brīvības saldo garšu, kaut gan par neveiksmīgajiem mēģinājumiem to iegūt, ko Makmērfijs jau nojauš filmas gaitā. Var just, ka varonim ir grūtības ar savas identitātes noteikšanu, tāpēc ideja par "brīvību" ir stipri nosacīta un filmā ieņem vien metaforisku nozīmi. Katrs no varoņiem filmas laikā pilda zināmu funkciju stāsta attīstībā un lieliski attēlo varas sadali jebkurā sabiedrībā.

Pēc vienas no neveiksmēm tikt laukā no slimnīcas, lai noskatītos spēli, Makmērfijs aizejot, nosaka: "Bet es vismaz centos, vai tad nē? Nolāpīts, es to vismaz mēģināju."

Filmas laikā, kā arī beidzamajos notikumos nāk dažādas atziņas par sistēmas būtību un, kurš no mums patiešām ir "kukū" un, kurš būs tas, kuram nāksies pārlaisties pār dzeguzes ligzdu. To lieliski saprot arī galvenais varonis, kādā filmas epizodē tiek izmantots samērā ilgs tuvlplāns, skatītājs tikai var nojaust, kādas domas šaudās galvenā varoņa galvā. Taču, skatoties šo ainu, ir visai nepārprotamas izjūtas par varoņa likteni.

Šie darbi pāršalca pasauli, kas tajā laikā intriģēja ar šizofrēniķiem un psihiatrisko slimnīcu vidi. Lai gan šodienas skatītājam ir notrulinātāka uztvere, noslēdzošie notikumi ir paralizējoši un ilgi atstāj pārdomu mākonī, kas aizklīst līdzi simboliskajai Virsaiša aiziešanai pretī brīvībai.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Dzeguzes saucieni pēc brīvības

Kamēr Dailes teātris jau marta beigās grasās pirmizrādīt "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", pirms dru ...