Eksperiments: tiec iekšā tur, kur nedrīkst

Foto - Evija Trifanova/LETA

2014.05.26 15:26

„Nepiederošiem ieeja aizliegta!” vai „Ieeja tikai ar caurlaidēm!” – šāds uzraksts redzams daudzviet, ja ne teju visās valsts un pašvaldību iestādēs. Tomēr – vai tajās var tikt iekšā cilvēks bez caurlaides? Vai var brīvi tikt līdz ministra kabinetam, izstaigāt televīzijas studiju, KNAB un "slepenās iestādes" Satversmes aizsardzības biroja telpas, galvaspilsētas mēra darbavietu? To eksperimentā pārbaudīja topošie žurnālisti - LU SZF Komunikācijas zinātnes 2.kursa studenti.

Par šajā pašā eksperimentā noskaidroto, ka bērnudārzā svešiniekam iekļūt – vieglāk par vieglu savukārt var izlasīt žurnāla Sestdiena jaunākajā numurā http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/svesiniekam-ieklut-bernudarza-vieglak-par-vieglu-14056856.

Eksperimentu veica: Krista Alksne, Diāna Eisaka, Sarmīte Kolāte, Annija Petrova, Baiba Zālīte, Elīne Štāle, Alise Apsīte, Vita Daukste, Kristīne Vaļka, Kristīne Liepiņa, Katrīna Antonova, Maija Kuzņecova, Nauris Lukševics, Kārlis Komarovskis, Laima Baumane, Ieva Zeikate, Nika Ķīnasta, Jānis Cauņa, Laura Mangule, Dace Marķitāne, Sintija Birule, Krista Kurpa, Anete Jaunzeme, Līga Anaņina, Aivis Vilciņš, Kristers Šapals.

Latvijas Televīzija

Latvijas Televīzija tiek apmeklēta vairāk nekā vienu reizi.

Pirmā reize – legālais apmeklējums. Piesakāmies uz raidījumu Sastrēgumstunda, tāpēc esam sarakstā. Bet gribam iekļūt, vienkārši paejot garām apsargam. Tas neizdodas,  jo raidījuma producente Sarmīte Plūme saka: „Paga, paga, meitenes, tā jau nevarēs. Šeit jāpiesakās vispirms pie apsarga.”

Kad uzejam augšā, izdomājām, ka jāpamēģina, cik tālu var paklaiņot, aiz kādām aizslēgtām, neaizslēgtām durvīm var tikt. Secinām, ka klaiņot var cik tik uziet, neviens nekādu uzmanību tam nepievērš. Pie mums pienāk S. Plūme un vaicāja, kur mācāmies, kas pasniedz, tad piedāvā parādīt skatu no augšas, uzved mūs ar liftu un tur atstāj. Mūs ieinteresē gaitenī atrodamais skapis, pilns ar visādiem papīriem, dokumentiem (?), kurš nebija pat aiztaisīts. Tajos rakstītais gan šķiet diezgan liela Ķīnas ābece, tāpēc nodomājām, ka nekas svarīgs tas droši vien nav.

Tad nolemja pabraukāt ar liftu pa stāviem. S. Plūme izstāstījusi, ka augšējos atrodas grāmatvedība un vadība, trešajā - Panorāma. Kādā citā stāvā atrodam arī Pirmo Baltijas Kanālu (PBK), taču gan tajā, gan Panorāmas studijā nevar iekļūt, jo pie durvīm jāievada kods, kuru mēs, protams, necenšamies uzminēt.

Otrajā stāvā gan ir iespējams ielūkoties studijās, kur tiek filmēti raidījumi. Atrodam arī kādu mistiska paskata gaiteni, kuram apmetums lūp nost no sienām un grīda dīvaini čīkst. Izskatījās, ka tas nav remontēts kopš ēkas vai televīzijas pirmsākumiem. Tomēr interesanti, ka tajā ir novērošanas kameras, bet citos gaiteņos - nē.

Interesantu epizodi piedzīvojam pirms raidījuma sieviešu tualetē. Sastrēgumstundas vadītāja Ilze Nagla atstājusi raidījumam sagatavotos materiālus priekštelpā uz miskastes. Ja mēs būtu kāds cits, nevis nekaitīgas studentes, varētu paņemt materiālus, un tas, iespējams, apgrūtinātu raidījuma norisi.

Otru reizi ir mēģinājums iekļūt LTV svētdienas vakarā. Ieeju foajē, eju garām apsargam, kurš ir pagriezies uz blakustelpas pusi, tomēr pēdējā brīdī uzsauc man: „Paga, paga, uz kurieni?” Cenšos neizrādīt savu mulsumu un atbildu, ka ir nepieciešams ātri nogādāt sekretārei dokumentus parakstīšanai. Tā, lūk, turpinu savu ekskursiju! Mans mērķis šoreiz ļoti konkrēts – Panorāmas studija. Ar liftu nokļūstu 3. stāvā, kur, lai nokļūtu tālāk, ir nepieciešama čipa karte, ja nemaldos. Aptuveni 10 minūtes gaidu līdz atveras lifta durvis un divas sievietes (diemžēl neatpazinu) ar kafijas krūzītēm un dokumentiem rokās cenšas atvērt durvis. Cenšos neuzkrītoši un veikli tūlīt aiz viņām turpināt savu ekskursiju. Ko tur noliegt, - man tas izdevās. Panorāmas studijā neieeju, jo pa studijas durvīm visu laiku kāds iet iekšā vai nāk ārā, kā arī bija redzams, ka cilvēki ir sapulcējušies arī studijā.

Latvijas Radio

No iepriekšējās pieredzes, ciemojoties Latvijas Radio, sapratu, ka ideālākais variants ir „kā ieej – tā dur cauri”, bet diemžēl šis variants neizdodas, ūsainais apsargs ātri vien mani „noķer”, no mugurpuses kliedzot: „Kundze!”. 

Apsargs izskatās salīdzinoši piekāpīgs, tādēļ lūdzos, lai vismaz ielaiž tualetē, bet diemžēl arī tas man neizdodas. Izdomāju, ka vajadzētu aiziet iedzert kafiju un pēc laika mēģināt vēlreiz. Teju vai pēc kādas stundas atkal „kā ieeju – tā duru cauri”, bet arī ar otro mēģinājuma reizi tas neizdodas. Izskatās, ka apsargs uzjautrināti smaida, laikam saprot, ka par visām varītēm vēlos tikt iekšā, bet nu nolikums ir nolikums, nekur šis jaukais ūsainais onkulītis mani nelaiž.

Mediju Nams

Pa ceļam uz 5. stāvu ēkā, kur atrodas Mediju Nams (izdod Neatkarīgo Rīta Avīzi, Sporta Avīzi, Vakara Ziņas u.c. preses izdevumus), secinām, ka tālāk par plāksnīti ar uzrakstu Mediju Nams un zvana pogu netiksim, jo visos stāvos, kuros atrodas citi biroji, ir jāpiezvana pie durvīm un jāstādās priekšā. Tomēr dodamies augšā, lai noskaidrotu, ka mūs sagaida 5. stāvā. Ieraugām kādu vīrieti, kurš tobrīd iznācis no Mediju Nama telpām un runā pa telefonu. Ieraugot mūs, vīrietis iepauzē savu sarunu un apjautājās, ko mēs meklējam. Vienbalsīgi atbildam, ka Mediju Namu. Ilgi nedomājot, viņš izvelk no kabatas čipu un atver mums durvis, pats paliekot ārā un pabeidzot sarunu. Pārsteigtas un priecīgas dodamies iekšā ar domu, ka nu jau tikai atliek iejukt pūlī, taču mums priekšā atrodas sekretāre. Saskatāmies un ātri nolemjam izmantot anketēšanas taktiku- esam ieradušās aptaujāt darbiniekus. Sagadās tā, ka vienai no mums somiņā nejauši atrodas citiem studiju uzdevumiem veidotās darba apstākļu anketas. Sekretārei vaicājam - vai mums ir iespēja noanketēt dažus darbiniekus. Sieviete paplāta rokas, pasmaida un norāda, lai dodamies tālāk un uzrunājam darbiniekus, kurus vien vēlamies. Ilgi nedomājot, tā arī darām.

Mediju Nama telpas gan ir mazas, neliels gaitenis ar daudziem maziem kabinetiem ar stiklotām durvīm. Mums ir iespēja ieiet tajos visos un satikties ar visiem darbiniekiem. Lai neradītu aizdomas un iegūtu laiku izpētei, iedodam dažas anketas aizpildīt cilvēkiem, kuri šķiet vispatīkamākie. Kamēr viņi aizdomājās par saviem darba apstākļiem, mēs pastaigājam un ieskatāmies, kas notiek visos kabinetos. Apkārtējie mums nepievērš nekādu uzmanību.

Secinām, ka iekļūt šeit ir salīdzinoši viegli, ja ir konkrēts mērķis, jo tāpat vien ielavīties un pastaigāt nevar.

Rīgas dome

Rīgas domē iekļūt ir pavisam vienkārši. Pie durvīm stāv apsargs, kurš nejautā, uz kurieni es dodos, bet gan pārbauda to, kas man ir līdzi. No kabatām jāizņem visi metāliskie objekti un jāiziet cauri metāla detektoram. Tiek pārbaudīts arī manas somas saturs. Pēc šīs pārbaudes es tieku atzīts par labu esam un dodos tālāk.

Atstāju garderobistes pārziņā virsdrēbes un eju tālāk. Nolemju ēkas pārmeklēšanu sākt no augšas, tāpēc dodos uz piekto stāvu, kurā ir diezgan jauka terase, kur, šķiet, cilvēki dodas smēķēt, jo uz tās atrodas pelnu trauks. No turienes arī ir jauks skats uz Vecrīgu. Apstaigāju visu, ko varu, bet, nedodoties iekšā svešos kabinetos, nav nekā daudz, ko apskatīt.

Pēc tam dodos uz trešo stāvu, kur atrodas Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova kabinets. Pie durvīm atrodas neliela kaķa skulptūra, kas veidota no akmeņiem, tāpēc noprotu, ka aiz šīm durvīm atrodas slavenie Rīgas kaķi. Es to, protams, nezinu, jo ne ar vienu nerunāju. Un patiesību sakot, nebija arī neviena, ar ko runāt, jo telpas ir samērā tukšas. Ieejot pa durvīm, priekšā atrodas Nila Ušakova sekretāres galds, pie kura pati sekretāre neatrodas, jo ir blakus telpā. Dodos tieši pie galda un tam blakus ir uzgaidāmā zona ar dažiem kaķu nagu apskādētiem dīvāniem un arī viens no kaķiem, kas okupējis dīvānu.

Pēc tam, kad esmu somā iestūķējis Rīga 2014 veltītu avīzi (nezinu, vai tas bija legāli, bet tur tādu bija daudz), sekretāre man pajautā, ko es meklēju. Es atbildu, ka gaidu cilvēku, jo mums jātiekas ar Rīgas domes priekšsēdētāja palīdzi saistībā ar kādu projektu. Sekretāre man vairāk neko nejautā un saka, lai es gaidu savu imagināro cilvēku uz dīvāna, ko es arī daru kādu brīdi, līdz man apnīk fotografēt kaķi un N.Ušakova kabineta durvis. Pēc tam, lai nepievērstu lieku uzmanību, stratēģiski izliekos, ka man zvana telefons un jādodas prom, ko es arī izdaru.

Sapratis, ka svarīgākā daļa ir aiz muguras, nolemju ielavīties Rīgas domes sēžu zālē, kur tajā brīdī norisinājās kāds seminārs/diskusija. Spriež par to, kāpēc sievietes politikā nav tik atpazīstamas kā vīrieši. Noprotu, ka tās ir feministes un negribu klausīties turpmāko diskusiju, tāpēc dodos prom. Taču pie sēžu zāles atrodās galds, uz kura feministēm noliktas bulciņas un kafija. Pajautāju blakus sēdošajai dežurantei, vai es varu uzcienāties, un viņa atbilda, ka tikai tad, ja es piedalos diskusijā. Tā kā es vismaz zināju, par ko ir diskusija, es pierakstos apmeklētāju lapā un pēc tam feministēm apēdu divas ķiršu bulciņas.

Pirms doties prom, es apmeklēju labierīcības, kas visticamāk, ir plašākas nekā viss mans dzīvoklis (kas nav diez ko liels, taču nesūdzos). Pasmējies par zīmi, uz kuras attēlots, kā pareizi jāmazgā rokas (Izmazgā arī pirkstu starpas!), dodos prom.

KNAB birojs

Ēku nav nemaz tik viegli atrast, jo Brīvības ielas 104 otrais korpuss ir paslēpies iekšpagalmā, tādēļ jāiet garām tādām iestādēm, kā Latvijas Islāma kultūras centrs un tas var radīt nelielu apjukumu. Kad atrodam īsto ēku, atklājas, ka durvis var atvērt tikai tad, ja tev ir ieejas karte jeb čips. Tā kā mums nav, tad jautājošu skatienu pieejam pie durvīm un gaidām. Pienāk apsargs, kādu mirkli skatās uz mums, smaida un neko nedara. Tad izdomā tomēr ielaist mūs iekšā un prasa, ko mēs vēlamies. Šajā brīdī noder iepriekš izdomātais stāsts par to, ka rakstām studiju darbu saistībā ar valsts pārvaldes iestāžu iekšējo komunikāciju, tādēļ vēlamies sarunāt interviju ar kādu no darbiniekiem. Lai paskaidrotu, kāpēc nesazinājāmies iepriekš, saku, ka domājām visērtāk būtu sarunāt dzīvē, jo nevar zināt, vai e-pasts tiek pārbaudīts regulāri. Apsargs saka, lai pagaidām, sameklēs kādu, kas varētu ar mums parunāt. Tad atnāk kāds vīrietis un informē, lai viena no mums (bijām četras) dodas iekšā. „Kura būs tā drosmīgā?” Dodos iekšā caur detektoru, kurš, par laimi, nereaģē.

Tālāk vīrietis mani ieved diezgan patukšā telpā, kurā ir divi darbinieki – vīrietis un sieviete – divi rakstāmgaldi un skapis. Nezinu, ar kuru tieši man jārunā, pavēršos pret sievieti un sāku stāstu par izdomāto studiju darbu. Sieviete ir diezgan neatsaucīga, taču vīrietis sāk mani iztaujāt. Ko tieši mēs domājam ar iekšējo komunikāciju? Tad viņš pats sāk stāstīt par iestādes struktūru. Tikmēr sieviete izdomā, ka labāk man būtu parunāt ar sabiedrisko attiecību speciālisti. Saku- jā, tas būtu labi, tikai noteikti viņai vajag sagatavoties, tāpēc varētu man iedot kontaktus un pēc tam tad sarunātu interviju. Sieviete: ”Nē, nē, es piezvanīšu, viņa tūlīt atnāks.”

Kamēr viņa nāk (no citas ēkas, kā pēc tam sapratu), stāvu tukšās telpas vidū, jūtos kā uz skatuves un domāju, ko iesākt. Tikmēr vīrietis, šķiet, ļoti ieinteresēts studiju darbā, atceroties pats savus studiju laikus, sāk izjautāt par kursa darbu. Kad jānodod, cik garam jābūt, kāds literatūras saraksts, hipotēze, kādā universitātē mācāmies un tā tālāk. Šajā brīdī nākas improvizēt... Kad viņi piedāvā, ka varu aiziet pagaidīt pie kursa biedrenēm, izmantoju izdevību un eju prom no neērtās situācijas. Tā kā viņas joprojām bija pie apsarga, nav iespējams paklaiņot pa ēku, jo šķiet, ka apsargs ir no tiem, kas redz visu.

Atnāk SA speciāliste Laura Dūša un sāk stāstīt. Stāsta gari un sīkumos. Par KNAB struktūru, reglamentiem, iekšējo saraksti ar e-pastu starpniecību, plašas iekšējās komunikācijas struktūras trūkumu. Iesaka labāk izvēlēties pētīt kādu no ministrijām, jo tur iekšējās komunikācijas tīkls esot daudz lielāks. Sarunājam, ka mēs vēl izdomāsim, ko un kā pētīt un sazināsimies, viņa iedod savu e-pastu.

Satversmes aizsardzības birojs

Pirms došanās uz SAB, dodos izlūkgājienā, lai noskaidrotu, kur birojs atrodas, kā tur var iekļūt un kādi cilvēki tur apgrozās. Atklāju, ka SAB māju komplekss atrodas apkārtējo māju ielenkumā, ap to visapkārt ir žogs, pie katriem vārtiem ir kodu atslēga un divas novērošanas kameras, tāpat kā pie katra laternu staba. No Miera ielas puses ir divi vārti, vieni atrodas iekšpagalmā. Savukārt, izejot cauri pagalmiem, no Hospitāļu ielas puses ir atrodami vēl vieni vārti. Katrs mājas logs ir aizrestots, pat otrajā stāvā. Laikā, ko tur pavadu, redzu tikai vienu sievieti, kas pamet SAB, viņa bija ģērbusies parastās „ielas” drēbēs.

Otro reizi uz SAB dodos kopā ar kolēģi. Mūsu plāns - nodēvēt sevi par studentēm, kas nav melots, un izlikties, ka kursa vārdā vēlamies sarunāt ekskursijveida vizīti SAB telpās. Kad tiekam pie vārtiem Miera ielas pusē, pa tiem iekšā tieši brauc automašīna. Vārti neveras ciet, tādēļ dodamies pa tiem iekšā aiz mašīnas. Mīnuss ir tas, ka nepārzinām teritoriju, kas ir salīdzinoši liela, jo tas ir māju komplekss. Dodamies uz pirmo no mājām, cerot, ka tā ir galvenā ēka, jo nekur neparādījās uzraksts, ka esam SAB teritorijā. Apkārt atrodas daudz mašīnu.

Pienākot pie durvīm, pie kurām ir kods, nepaspējām pat nospiest zvana pogu, jo durvis atver armijas formā tērpts vīrietis, kurš vēlas uzzināt, kādēļ šeit atrodamies. Paskaidrojot iemeslu, vīrietis manāmi apjūks, bet aicināja sazināties ar vadību: gan SAB, gan Universitātes. Mēģinot iežēlināt vīrieti, kolēģe apjautājas, vai var izmantot labierīcības, arī šo lūgumu noraida ar vārdiem: „Šī ir tāda iestāde, ka tomēr nevarēs.”

Skatienu pavadītas, dodamies prom pa otriem vārtiem, kas šīm durvīm bija tuvāk. Sarunas laikā nekādi personu apliecinoši dokumenti mums netika prasīti.

Valsts Ieņēmumu dienests

Vecrīgu, Smilšu ielu 1 jau no attāluma var pamanīt zeltītas krāsas plāksni ar uzrakstu- Valsts Ieņēmumu dienests. Drosmīgi veram smagnējās koka durvis vaļā, atskan apsarga balss: „Sveicinātas, meitenes! Ko jūs šeit meklējat?” Ilgi nesamulstam un sākam runāt par studiju darbu, kādēļ mums vajag aptaujāt ierēdņus. Diemžēl apsargs, noklausoties mūsu runu, aicina doties uz blakus māju, kur, kā izrādās, ir galvenā biroja ēka un iesaka piezvanīt uz „iekšējo tālruni”, kur mums, iespējams, varēs palīdzēt studiju darbā. Novēlam apsargam jauku dienu un dodamies uz blakus māju, kas ir dažu metru attālumā.

Nedaudz samulstam, jo VID atrodas vienā ēkā ar Finanšu ministriju. Dodamies iekšā un novērojam, ka katrs, kurš ienāk ministrijā, apsargam uzrāda identifikācijas karti. Kartes tiek rūpīgi pārbaudītas. Pieejam klāt apsargam un atkal sākam stāstīt par studiju darbu. Apsargs strikti norāda uz vietu, kur ir „iekšējais telefons” un nosauc numuru, uz kuru mums ir jāzvana.

Dodamies uz koka būdiņu un zvanām. Beidzot kāda sievietes balss arī atbild un tad nu atkal seko mūsu stāsts. Pēc šī stāsta noklausīšanās mums šī sieviete liek atkal zvanīt uz citu numuru. Tā mēģinām viņu sazvanīt kādas četras reizes. Kamēr gaidām, kad beidzot otrā galā kāds atbildēs, ievērojam, ka garderobiste mums skatās tieši virsū. Tas mums netraucē un mēs uztaisām paliekošus selfijus, ka mēs vismaz esam bijušas šajā ēkā.

Pēc četriem zvanīšanas mēģinājumiem nodomājam nedaudz uzgaidīt un apsēsties pie galda, kur ir dažādi bukleti, grāmatas cietos vākos par to, kā atpazīt viltotus eiro, kā arī milzīgas kaudzītes ar eiro uzlīmēm. Pāris uzlīmes paņemam sev. Vēl pēdējie zvani un dodamies mājup, jo neviens nav ieinteresēts ar mums runāt, kur nu vēl atbildēt uz dienesta iekšējiem tālruņa zvaniem. Arī izejot no ēkas, mūs pavada garderobistes ziņkārīgais acu skatiens.

Valsts Kontrole

Pie ieejas Valsts Kontroles ēkā Skanstes ielā ar milzīgiem burtiem rakstīts: „Nepiederošām personām ieeja aizliegta!”. Tātad skaidrs, ka tieši tā vieta, kur man ir jānokļūst. No sākuma izvēlos doties caur kafejnīcu, cerot, ka tur ir iespēja kaut kā iekļūt caur „melno” ieeju, tomēr nekā – tāpat vien jāiet pa taisno.

Pieeju pie sievietes, virs kuras galvas karājas pie sienas pielikts milzīgs Latvijas valsts ģērbonis. Ģērbusies sarkanā blūzē, ar lielām brillēm sieviete izskatās ļoti svarīga. Nedaudz bail ir, bet ko tur – prasu, kur ir Valsts Kontrole?. Sieviete ļoti stingrā, aukstā un nopietnā balsī atbild, ka „šī ir Valsts Kontrole”.

Nedaudz uztraukti stāstu sievietei, ka pazaudēju savu māsīcu, kura strādājot šeit. Prasu nopietnajai sievietei sarkanajā blūzē palīdzību, ko viņa man arī neatsaka. Pajautā, kā sauc manu māsīcu, un sāka zvanīt pa tālruni. Kamēr viņa zvana uz dažādiem numuriem, es aizlavos paskatīties, kas atrodas aiz durvīm dziļāk gaitenī.

Ieeju arhīvā, durvis vaļā, neviena nav – kas grib, tas nāk, ko grib, to ņem. Nedaudz vēl pablandos pa gaiteni, līdz sadzirdu, kā sieviete sarkanajā kliedz man no mugurpuses, lai nāku gaidīt māsīcu turpat uzgaidāmajā telpā, blakus milzīgajam Ingunas Sudrabas portretam. Labi, nav problēmu, apsēžos un atkal sāku gaidīt, tomēr ne ilgi. Sadzirdu, ka sieviete ar kaut ko aizpļāpājusies, ātri vien pielecu kājās un eju atkal “paložņāt” pa gaiteni. Atrodu diezgan glītu konferenču zāli, divas noliktavas un to pašu arhīvu līdz brīdim, kad man no mugurpuses uzkliedz nu jau apsargs. Viņš mani nopēta (acīmredzot, saprata, ka neesmu „vietējā”, jo tērpusies esmu „izcilākajās” drēbēs – kedās, džinsos, armijas krāsas jakā un saulesbrillēs) un prasa dokumentus. Saku - dokumentu diemžēl man līdzi nav, un ka es ļoti jāsteidzas. Pamāju vēl sievietei sarkanajā blūzītē, iesaucoties, ka man nu ir jādodas prom un, ja viņa sastop manu māsīcu Lindu Zaļkāji, tad lai man obligāti piezvana, jāapspriež steidzamas lietas, un ātri vien steidzos prom.

Pie izejas vēl smaidīgs onkulītis noprasa, vai savu māsīcu atradu, tomēr atbildu, ka diemžēl šodien viņu atrast laikam nebūs lemts.

Ministrijas

Jāatzīstas, ka pildīt uzdevumu – mēģināt iekļūt ministrijās bez caurlaides – bija ļoti sarežģīti.

Ieejot Aizsardzības ministrijā, mani sagaida trīs tumšos uzvalkos tērpti kungi. Pie auss – mikrofons kā spiegu filmās. Lai iekļūtu ministrijā, nepieciešama caurlaide un postenī jāatstāj personu apliecinošs dokuments, kas uz apmeklējuma brīdi tiek apmainīts pret čipu. Saprotu, ka nav cerību un nopriecājos, ka NATO noslēpums ir drošās rokās.

Ekonomikas ministrijā ir vēl veco laiku sarga postenis, taču ir izveidots Apmeklētāju pieņemšanas centrs, kas ierīkots pirms sarga posteņa. Tajā droši var iekļūt bez caurlaides. Biju dzirdējusi, ka ministrijās visvieglāk ir iekļūt laikā, kad tur tiek rīkota kāda konference, plašāka darba grupa. Dienā, kad to apmeklēju, nekādi publiski pasākumi ministrijas mājas lapā nebija izziņoti. Taču pieņēmu, ka apsargs to var nezināt. Dodos garām postenim, un sargs mani laipni uzrunā. Informēju, ka dodos uz semināru par māju siltināšanu (pasākumus par šādu tematiku ministrija rīko ik pa laikam). Tieku aicināta tomēr doties uz Apmeklētāju pieņemšanas centru un noskaidrot, kur šis pasākums notiek un izņemt caurlaidi. Saprotu, ka tālāk mānīties būs grūti. Izliekos, ka zvana telefons un izeju no ministrijas.

Arī Izglītības ministrijā nolemju izmantot stāstu par semināru. Šoreiz – par e-izglītību. Sargs saka - viņa rīcībā nav informācijas par šādu pasākumu un prasa, varbūt esmu sajaukusi dienas un laikus. Atkal nevaru saņemties melot vēl vairāk. Paņemu telefonu, saku, ka noprecizēšu pie kolēģes, un izeju ārā “zvanīties”.

Kultūras ministrija esmu bijusi arī iepriekš un zinu, ka iekļūšana netiek īpaši kontrolēta. Ja man ko prasīs, teikšu: “Es pie Vitas!” Ministrijā tik tiešām strādā Vita, kas ir ministres biroja vadītāja. Nedaudz gan baidos ar Vitu saskrieties, jo viņu nedaudz pazīstu. Taču nav jāsaka neko. Šķiet, kādam no ministrijas darbiniekiem ir dzimšanas diena. Pie ieejas iespraucos starp trim dāmām, kas atgriežas ministrijā ar ziediem. Sardze var nodomāt, ka esmu kopā ar viņām. Uzeju otrajā stāvā, ieeju tualetē, aizskaitu līdz 10 un dodos atpakaļ, jo tik mazā ministrijā, kāda ir Kultūras ministrija, iespēja saskrieties ar Vitu draud uz katra stūra.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Reportiera darbnīca"

Vai pēc aizlieguma smēķēt publiskās vietās situācija ir uzlabojusies?

Jau gadu likums nosaka stingrākus ierobežojumus smēķēšanai publiskās vietās. Ja kādam no apkārtējiem ir ...

Vilinoši aizraujošā slēpņošana

Tas ir labāk nekā pīpēt un dzert - tā jaunieši raksturo savu aizraušanos - geokešingu jeb slēpņošanu - s ...

Kurš būtu labākais Valsts prezidenta amata kandidāts?

Gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas raisa arvien karstākas diskusijas, parādās arvien jauni iespējamie ...

Kas nepieciešams, lai saprecinātu svešiniekus

“Ir, protams, projekti, kur viss ir skaidrs, tur ir redaktori, kas strādā, un mēs tikai pārraugām tos, u ...

Kā Latvijā iedzīvojas cilvēki no citām valstīm?

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas 3.kursa žurnālistikas st ...

Vai esat apmierināti ar jaunajiem veloceliņiem Rīgā?

«Piedodiet, autovadītāji,» bet velojoslu skaits Rīgā palielināsies, tā šoruden paziņoja Rīgas mērs Nils ...