Ilze Jaunalksne: „Neatkarīgo mediju paliek mazāk”

2010.05.25 01:36

Anete Kukīte un Filips Lastovskis

LU SZF Komunikācijas bakalaura studiju 2. kursa studenti

Žurnāliste Ilze Jaunalksne ir cīnītājas paraugs. Kad 2006. gada rudenī kļuva zināms, ka ilgstoši noklausītas viņas privātās un darba telefona sarunas, Ilze ne tikai nesalūza, bet tieši pretēji – uzaudzēja biezāku ādu.

Patlaban, četrus gadus vēlāk, I. Jaunalksne saņēmusi pirmo gandarījumu. Šogad februārī Augstākā tiesa lēma, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID) jāsamaksā žurnālistei 12000 latu par privātās dzīves aizskārumu. Savukārt maijā mediju publisko telpu pāršalca ziņa, ka kriminālprocesā, kurā par žurnālistes telefonu sarunu nelikumīgu noklausīšanos apsūdzēti četri nu jau bijušie finanšu policisti, viņi saņems reālu cietumsodu.

Vai esat gandarīta ar neseno Augstākās Tiesas lēmumu tikai daļēji apmierināt jūsu prasību, pieprasot kompensāciju no VID?

I. Jaunalksne: Pirmā instance četriem apsūdzētajiem Finanšu Policijas (FP) pārvaldes pārstāvjiem piesprieda naudas sodus. Tagad, kad trim no četriem bijušajiem policistiem piemēroti reāli cietumsodi, tas signalizē visai sabiedrībai, ka žurnālista sarunu noklausīšanās un izplatīšana bez jebkāda likumīga pamata, ir liels apkaunojums demokrātiskai valstij. Attiecībā uz civilprasību (lēmums par 12000 latu lielo kompensāciju – aut.) mana prasība netika apmierināta pilnīgi.

Kādas sekas šis saspringtais tiesas process ir atstājis uz jūsu privāto dzīvi?

I. Jaunalksne: Ļoti tiešas un bieži citu acīm neredzamas sekas. Arī informācijas vākšana ātrā procesā ir liels pārbaudījums. Tas, ka pār mani tika gāztas šīs samazgas, un arī tas, ka tobrīd biju sava pirmā bērniņa gaidībās, mani ļoti ietekmēja. Pati tagad brīnos, kā tolaik spēju ar visu tikt galā.

Vai pēc notikušā vairāk pārdomājat, kā un ko ikdienā runājat pa telefonu?

I. Jaunalksne: Šajā komunikāciju laikmetā informācijas vākšanas veidi, protams, lielā mērā ir saistīti ar biežu sazināšanos pa telefonu. Dažkārt ir ļoti bezjēdzīgi tērēt savu laiku, ejot uz tikšanos ar cilvēku, ja jau telefona sarunā saprotams, vai viņam ir vai nav kaut kas stāstāms. Es uzmanos, vairāk domājot par otru pusi, par avotiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tajā brīdī, kad cilvēki zvanīja man un vēlējās uzticēties, daļa, protams, ļoti labi saprata, ka, ja runa ir par kādu sensitīvu informāciju un bailēm par viņu drošību, nepieciešams iepriekš brīdināt, ka vēlas satikties, piebilstot, ka tā nav telefonsaruna. Savukārt liela daļai cilvēku tajā brīdī neiedomājās, ka tiesībsargājošās iestādes varētu būt uz kaut ko tādu spējīgas kā žurnālistu telefona sarunu noklausīšanās. Pārsvarā cenšos mudināt uz satikšanos. Tā sajūta, ka tevi varētu turpināt noklausīties nepazūd, jo īpaši ar skandālu un gadījumu, kas jau ir bijis.

Zinām, ka jūs grasāties rakstīt grāmatu par piedzīvoto. Vai šī grāmata varētu būt kā signāls, ka Ilzes Jaunalksnes žurnālistes karjera varētu tuvoties beigām?

I. Jaunalksne: Nedomāju, ka šāda veida literatūra varētu būt sasaistāma ar manas profesijas atstāšanu, bet ir daudzi faktori, kas mani ierobežo šīs grāmatas rakstīšanā. Viens no tiem ir aizliegums šo informāciju šobrīd izpaust. Tā ir konfidencialitāte, kuru esmu apņēmusies ievērot līdz pat brīdim, kad būs stājies spēkā tiesas spriedums krimināllietā. Tāpēc es jums nevaru pilnīgi noteikti apgalvot, vai tā būs dokumentāla literatūra, vai arī nodzīvotais laiks būs tik ilgs, ka tam būs jāpārvēršas kādā daiļdarbā vien ar zināmu līdzību ar patiesajiem notikumiem. Daudzās no tiesas sēdēm, vērojot dažāda veida manipulācijas ar to, kā var sagrozīt realitāti un kā var no tās censties izvairīties un tamlīdzīgi, man ir radušās sava veida pārdomas.

Runājot par priekšvēlēšanu laiku, kas tuvojas – kāds ir jūsu viedoklis par žurnālistiem? Vai nav tā, ka kādi žurnālisti vai redakcijas ir ietekmējami, ka varētu lobēt savām interesēm un saviem cilvēkiem?

I. Jaunalksne: Godīgi? Jūs tiešām nedomājat, ka ir ietekmējamas redakcijas un žurnālisti?

Cik ļoti ietekmējami?

I. Jaunalksne: Dažādi. Es jums nevaru ne apgalvot, ne prognozēt, varu tikai vadīties pēc tā, kas līdz šim ir novērots Latvijas mediju vidē, kas attiecas uz laiku pirms vēlēšanām. Par laimi esmu žurnālistikā pietiekami ilgi, lai spētu ieraudzīt gan slēpto un pusslēpto, gan aizslēpto un arī pilnīgi atklāto reklāmu medijos, un patiesībā šī priekšvēlēšanu kampaņa jau ir sākusies. Tas, kādā veidā šīs redakcijas ir ietekmējamas vai ietekmētas, vai atrodas tādā angažētības regulārā stadijā ir jājautā konkrētajiem redakciju politikas veidotājiem un mediju īpašniekiem.

Vai, jūsuprāt, ir kādi ārzemju piemēri, ko Latvijas žurnālistikai vajadzētu pārņemt, mācīties no citiem attiecībā uz sižeta veidošanu, žurnālista darbu, to, kā tiek strādāts ikdienā?

I. Jaunalksne: Saprotiet, var būt uzceltas vislabākās iekārtas, izveidotas un pārdomātas, bet vienalga viss būs atkarīgs no katra indivīda, kas konkrētajā vietā ieņem atbildīgo posteni. Man bija laba prakse Amerikas Savienotajās Valstīs. Piedalījos pētnieciskās žurnālistikas programmā, veselu mēnesi pavadīju kopā ar žurnālistiem no Ganas, Ugandas, tāpat arī no Rumānijas un Norvēģijas, un sapratu to dažādo struktūru, kāda ir katrā no šīm valstīm mediju vidē. Biju patiesi patīkami pārsteigta, cik mēs, žurnālisti, nākuši no dažādām kultūrām, būdami atšķirīgi audzināti un pārstāvēdami ļoti dažādās mediju struktūras, domājam līdzīgi par to, kas žurnālistiem jādara, kas ir tās vērtības, par ko mums ir jāiestājas. Viens konkrēts piemērs, ko es labprāt redzētu no tās pašas Amerikas, ir mediju ombuds! Kā institūcija tas būtu ne tāds kā mūsu tiesībsargs, jo diemžēl arī tiesībsarga darbībā ir forma un saturs, kas gluži neatbilst viens otram. Mediju ombudā mēs droši vien arī varam izveidot šo struktūru, bet viss atkal apstāsies pie tā, kas būs šis atbildīgais cilvēks. Mediju ombuds varētu būt tas, kas diezgan daudzās strīdīgās situācijās risina šos jautājumus, kam tad īsti ir taisnība – vai tam cilvēkam, par kuru ir rakstīts, vai tam, kuram ir tā neapmierinātība, konkrēti žurnālistiem. Un, savukārt, arī žurnālistiem pašiem tā būtu kaut kāda savas vides attīrīšana. Šobrīd jāsecina, ja žurnālistu vidē nav bijusi vajadzība pēc šādas institūcijas rašanās, un arī sabiedrība to nav pieprasījusi, tad likumsakarīgi, ka mēs pie tā neesam nonākuši. Tā kā jūsu jautājums par to, ko vajadzētu aizgūt, ko nevajadzētu, ir tāds ļoti slidens, jo mēs tāpat apstājamies pie tā, kuri ir šie cilvēki, kas piedāvā savus rakstus, sižetus un pārējo sabiedrībai, un kas ir tā sabiedrības daļa, kas tos lasa un lieto.

Raksta autori:

Raksta autori: Anete Kukīte, Filips Lastovskis


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Ziņas"

Diskusija par Latvijas mediju nākotni

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa un portāls Mans ...

Darba grupa nodota Kultūras ministrijai, kas tālāk - nav skaidrs

Neskaidrs liktenis piemeklējis darba grupu mediju regulējuma pilnveidošanai, kas pērn pavasarī darbu sāk ...

Bez valdošo partiju gribas Mediju politikas nodaļai būšot maza jēga

Mediju politikas nodaļu Kultūras ministrijā (KM) jāizveido šogad – paredz valdību veidojošo partiju vien ...

Izcilības balvas pretendentu arvien vairāk

Arī šogad, tāpat kā pērn, visvairāk darbu Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) izcilības balvai bija ie ...

Iespēja studentiem

Līdz 2.februārim visu Latvijas augstskolu studenti var pieteikties prezidentūras praktikantu programmai, ...

Eiropu pārņems drūma kampaņa

Lai gan šķiet, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas vēl aiz kalniem, tā nebūt nav un vēlēšanu kampaņa jau iet ...

Kivi TV