Inga Spriņģe: ja tie resnie runči ņaud, pētījums sasniedzis mērķi (3)

2013.05.09 17:15

Katrīna Žukova

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

„Viņi nav pat uzņēmēji. Es teiktu – resnie runči no vecās elites,” tā Re:Baltica vadītāja Inga Spriņģe saka par tiem, kas pēc pētījuma par mazajām algām Latvijā pārmet viņai „sociālistisku ievirzi”.

Inga Spriņģe sešus gadus strādājusi laikrakstā Diena. Bijusi Fulbright/Humphrey programmas stipendiāte, programmas ietvaros ieguvusi zināšanas Merilendas universitātē ASV un izgājusi praksi laikrakstā The Washington Post. 2012. gadā viņa nodibināja un pašlaik vada Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica. Pētnieciskās žurnālistikas centrs līdz šim ir veicis vairākus gan lokālus, gan starptautiskus pētījumus (piemēram, Baltijas narkokurjeri), bet jaunākais pētījums Mazās algas izraisījis viedokļu sadursmes, ko Inga nebija gaidījusi. Kopš 8.maija viņa redzama arī Latvijas Televīzijā, kur vadīs priekšvēlēšanu debates kopā ar Gundaru Rēderu.

Kas ir galvenais, ko centāties pateikt ar pētījumu par mazajām algām?

Šis laikam ir vispretrunīgākais pētījums, jo izraisījis krasi atšķirīgus viedokļus. Tas bija kā sekojošs pētījums oktobrī publicētajam pētījumam par sociālo nevienlīdzību Latvijā - Latvijas veiksmes stāsta ēnas puses jeb otra puse. Tas ieguva milzu rezonansi. Jau toreiz šķita, ka ir daudz pārmetumu. Mūžīgā retorika: cilvēki sliņķi, darbu var atrast visi, riebīgā valsts utt. Taču pētījumā par mazajām algām pārsteidza tāda agresīva aizstāvēšanās. Es pat nezinu, kā nosaukt tos cilvēkus. Viņi nav pat uzņēmēji. Varētu teikt - resnie runči no vecās elites. Pēkšņi kaut kādi polittehnologi vai reklāmas speciālisti sāka rakstīt, ka mēs esam gandrīz vai par sociālisma ievirzi. Pieminēja Marksu un Engelsu, Čavesu un tamlīdzīgi. Tas mani ļoti pārsteidza. Nebiju gaidījusi tik asu reakciju tieši no šīs cilvēku grupas.  No otras puses - ko no viņiem var gaidīt? Viņi reāli arī ir tie, kuri brauc ar dārgajām automašīnām un izmanto likumīgus veidus, kā apčakarēt šo valsti. Vēlāk sapratu, patiesībā - viss kārtībā. Ja runči sāk ņaudēt, pētījums ir sasniedzis mērķi. Vēlāk TVNET uzrakstīju viedokli, lai ievirzītu diskusiju sliedēs, kurā vēlējāmies to parādīt. Gribēju TVNET komentārā noformulēt precīzāk domu, jo pašā pētījuma rakstā centos izvairīties no viedokļa paušanas. Uzskatīju, ka rakstā jāpiedāvā fakti, un cilvēki paši, lai uztver galveno būtību. Bet, redz kā, mēs visi domājam jau kaut kādās iebrauktās sliedēs. Un arī komentāri bija jau ierastie - par zemo produktivitāti, lielo nodokļu slogu utt. Bet neuztvēra to, ko gribējām pateikt. Tāpēc es rakstīju komentāru TVNET, lai saliktu punktus uz i un arī nedaudz pakritizētu. Šajā gadījumā upuris sanāca Ivars Ījabs.

Ko domājat par viņa komentāru Satori.lv?

Viņš bija pēdējais piliens, kas mani sadusmoja. Kamēr  [Jurģis] Liepnieks vai [Ēriks] Stendzenieks rakstīja par sociālismu, man likās – ok, ņaudiet! Bet, kad Ivars Ījabs… Jau oktobrī, kad mēs publicējām savu nabadzības rakstu, man likās, ka viņš atražo mūžīgi atrunātās frāzes. Runāja par šampanieša revolucionāriem un tamlīdzīgi. Viņš neuzbruka tieši mums kā žurnālistiem, ievadā rakstīja pēc pareiziem psiholoģijas kanoniem – cik labi, ka kaut kas tāds notiek. Bet tad aizgāja bet. Un atkal bija vecā retorikā. Tad man bija ļoti žēl. Es saprotu, ka vidusmēra portālu komentētāji var malt vienu un to pašu, bet, ja profesionāls un izglītots cilvēks to dara, tad man bija dusmas.

Jūs domājat, ka pētījums sasniegs politisko eliti? Kā var spriest no tvitera, tikai divi Saeimas deputāti nedēļas laikā bija pievērsuši uzmanību pētījumiem - ietvītojuši.

Oktobrī man likās, ka nekādas rezonanses nav. Bet beigās, paskaties, sākās jaunais gads, un valdībai viena no prioritātēm ir nabadzības apkarošana. Es negaidu kardinālas izmaiņas, bet sasniegums jau ir – par to runā. Mums pievērš uzmanību ārvalstu mediji, un domāju, viena no stiprajām Re:Baltica pusēm ir, ka mēs savus pētījumus tulkojam angļu valodā. Reizēm ir sajūta, ka mūsu politisko eliti ne tik daudz uztrauc pats pētījums, ko mēs esam atklājuši, bet, ka starptautiskā vide par to uzzina laikā, kad mūsu premjerministrs braukā apkārt un publisko savu grāmatu par to, kā mēs tikām ārā no krīzes. Man gandrīz katru nedēļu, vai nu kāds Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Polijas vai Vācijas žurnālists raksta, ka brauc uz Latviju taisīt materiālu par ekonomikas krīzi un labprāt ar mani satiktos. Uzskatu par  nopelnu, ka New York Times atbrauca, jo tas lielā mērā bija balstīts uz mūsu pētījumu. Protams, reizēm ir dilemma, kādu publicitāti mēs radām Latvijai, es arī negribu kļūt par tādu dežūrsuni, dežūrrējēju: kad vajag pateikt ko sliktu par sociālajiem jautājumiem Latvijā – uzaicina Spriņģi! Bet jābūt līdzsvaram. Jā, mums ir ātrāk augošā ekonomika. Lai arī vēl joprojām nav sasniegts ekonomikas līmenis, kāds bija pirms krīzes, bet šeit ir arī politiķu atbildība. Kad ej un stāsti, cik mēs esam veiksmīgi, tad piemini arī, ka mums 100 00 cilvēku aizbraukuši un ko šis taupīgas režīms prasīja Latvijas iedzīvotājiem. Bet, vai politikā kaut kas mainīsies? Domāju, ka ne tik ātri. Man pašai, lai uzrakstītu pirmo rakstu, vajadzēja četrus mēnešus intensīvu darbu, lai mainītu savu domāšanu.

Redzēju, ka portālā IR.LV jūs arī atbildat uz lasītāju komentāriem. Vai ir vērts?

Nekad iepriekš nelasīju komentārus, jo neesmu tik stipra, lai neietekmētos. Bet šoreiz nolēmu, ka iešu un diskutēšu. TVNET arī gribēju, bet tur īsti nebija argumentēta diskusija.

Šķiet, TVNET tas bija viens no pēdējā laikā visvairāk komentētākajiem rakstiem.

Sadarbība ar TVNET ir viens no Re:Baltica publicitātes konceptiem. Nesen Rīgas Ekonomikas augstskolā lasīju lekciju un studentiem rādīju mūsu rakstus IR. Kāds students saka, ka vienmēr lasījis šos rakstus, bet domājis, ka to autori ir IR žurnālisti. Viņš teica - varbūt Re:Baltica saturs jāliek tikai mūsu pašu mājas lapā? Bet šeit ir liela problēma. Lai panāktu atpazīstamību, ir regulāri jāpiedāvā jauns saturs, kaut mazas ziņas, bet mums tam nav naudas un cilvēku resursu. Ja Re:Baltica liktu tikai savā lapā, tas nozīmē, ka mēs būtu kārtējais atsevišķais mazais medijs un  paietu gadi, līdz cilvēki mūs atpazītu. Tas arī nozīmētu, ka pirmie pētījumi būtu bez publicitātes, jo cilvēki par tiem neuzzinātu. Mūsu pieredze rāda – efektīvāk, ka mēs dodam savu saturu bez maksas. Šī brīža stratēģija ir šāda: ceturtdien rakstu publicē IR, nākamajā dienā sāk publicēt TVNET un svētdienā ir Nekā Personīga sižets. Ar šo konceptu esam pierādījuši vairākus plusus un apgāzuši vairākus stereotipus. Pirmkārt, mediju niša un auditorija Latvijā ir tik fragmentēta, ka viena satura publicēšana vairākos medijos  īpaši nekaitē. Piemērs ir nabadzības raksti. Ceturtdienā, kad publicējām rakstu IR, man raudādama zvanīja raksta galvenā varone. Viņa bija satraukta, ka cilvēki viņu žēlo. Svētdien viņa atkal man zvanīja, jo rakstu TVNET bija izlasījis viņas pusaugu dēls. Tajā dienā stāstu par Zani publicēja TVNET.  Es saku: „Kā tas iespējams, Zane? Raksts ir publicēts jau četras dienas un tikai tagad Artūrs uzzina?” Viņa saka: „Jā, bet ārpus Rīgas cilvēki vairāk lasa TVNET, viņi nepērk IR.” Padomā, IR iznāk trīs gadus un joprojām cilvēki reģionos nezina par tādu žurnālu. Tāpēc es eju pie naudas devējiem un saku: „Redziet, mēs sasniedzām pusmiljonu auditoriju, bet, izmantojot šos dažādos medijus.”

Bez konkrētajiem nosauktajiem medijiem saturu var publicēt arī citi, piemēram, Delfi?

Nē. Pirmajā pētījumā par ofšoriem mums bija doma, ka dosim visiem, un nepaņēma neviens. Labi, neviens mūs arī nezināja. Tad es sapratu, ja konkrētā dienā pateiksim, ka var ņemt ikviens, portāli to nopublicētu, bet IR nekad, jo iznāktu tikai pēc nedēļas un tā jau būtu veca ziņa. Mēs atkal būtu sevi ierobežojuši. Bet ikviens medijs var ņemt angļu versijas. Lietuvieši paņēma narko [kurjeru] rakstu, par nabadzību. Reizēm es pat nezinu, kur tie raksti aiziet, tie dzīvo savu dzīvi.

Par pētījumu Mazās algas - vai cilvēkiem bija pārsteigums, ka ir tādi apstākļi Maxima vai zivju cehā?

It kā visi jau zina, ka ir grūti apstākļi. Taču, kad parāda, ko tas nozīmē un ieliek kontekstā ar situāciju valstī, tas ir citādāk. Spēcīgāk. Domāju darba ņēmējiem, devējiem un politiķiem tas bija pārsteigums. Savukārt trūcīgākajiem cilvēkiem, kuri smagi strādā ikdienā, daudz skaidrāk parādījās, kādēļ viņi tā dzīvo. Jo ikdienā, katru dienu strādājot 10 stundas veikalā,  beigās nav spēka lasīt un par kaut ko interesēties, tu vienkārši eksistē savā pasaulē. Gribējām parādīt kā viņu ikdiena saslēdzas ar likumdošanu. Tā šobrīd ir būvēta tā, ka Maxima pārdevējai no 45 latiem jau sākt atvilkt nodokļus, kamēr uzņēmējam ir daudz lielākas iespējas kā optimizēt nodokļus, piemēram, nopirkt automašīnu uz firmas vārda.

Saprotu, kāpēc Gamma-A izvēlēta, radio dzirdētas intervijas dēļ, bet, kāpēc tieši Maxima, nevis, piemēram, Rimi?

Es iztērēju decembrī un janvāri, veicot izpēti, kur iet strādāt. Es zināju, ka pēc tam prasīs, kāpēc tieši šīs vietas. Tāpat jau vienmēr kāds uzskata, ka pētījumu pasūtījis kāds konkurents. Gamma-A domā, ka šoreiz tas ir Brīvais Vilnis [zivju pārstādes uzņēmums]. Maxima varētu teikt, ka - Rimi. Bet par Maxima bija tā, ka jau pirmā raksta kontekstā mēs minējām, ka ministre Ilze Viņķele teica: krīze ir beigusies un darbu var atrast. Labāk, lai cilvēki iet strādāt Maxima, nekā dzīvo bez darba mājās. Mēs arī bijām Darba inspekcijā. Viņi atlasīja uzņēmumus, par kuriem ir virs 30 sūdzībām. Un Maxima bija topa augšgalā.

Jums nebija doma pašai iet strādāt?

Man gribējās iet strādāt, bet bija bail, ka atpazīs. Sevišķi veikalā un vēl kasē. Zivju fabrikā varbūt arī nē. Tādēļ meklēju darbu Daugavpilī. Izskatīju pat Maxima piedāvājumus, bet nekā. Nav tur darba.

Kādas pārdomas ir jaunajām žurnālistēm Gunitai Gailānei un Ilzei Vēberei, kuras strādāja zivju cehā un lielveikalā? Gunita tviterī rakstīja, ka viņa saņem gan „uzbraucienus”, gan arī pozitīvus vērtējumus.

Gunita teica, ka pēc Nekā Personīga raidījuma draugos viņai atnākušas kādas 50 vēstules. Pēc pirmajām 10, cik viņa ir tizla, stulba, neprofesionāla, viņa bija pārtraukusi tās lasīt. Viņa kritiku sajuta vairāk, man īsti cilvēkiem nav, kur rakstīt. Viņi man var rakstīt tviterī rakstītu, bet tur tomēr esi ar vārdu. Man nav tādi agresīvi, negatīvi „uzbraucieni”.

Kā tas ietekmēs jauno žurnālistu vēlmi darboties?

Domāju, ka tas tieši rada vairāk vēlmes. Gunita ir mans vienīgais algotais darbinieks Re:Baltica. Šobrīd viņa ir tā atvērusies, ka pat neatpazīstu viņu. Sākumā mēs gribējām iet strādāt Mērsragā uz citu zivju fabriku, jo tā bija Zanei no Saldus piedāvātā darbavieta. Bet tur decembrī nebija vakanču. Un tad arī parādījās ētiskie aspekti, par ko iepriekš nekad neiedomājies. Piemēram, kur viņa Mērsragā dzīvos. Atradām it kā paziņas, bet tad es domāju: ja mēs nopublicēsim rakstu,  kā pret  cilvēkiem, pie kuriem Gunita būs dzīvojusi, izturēsies vietējie? Protams, bija arī dilemma neiegāzt vienu konkrētu uzņēmumu, jo sistēma jau ir lielā daļā līdzīgu uzņēmumu. Mums nav mērķis uzsūtīt nodokļu inspekciju un aizvērt uzņēmumu.

Vai bija plānots, ka Gunita tur strādās ilgāk nekā nedēļu?

Bija tāds plāns, bet pēc dažām dienām rūpnīcā viņa man atsūtīja īsziņu: „Viss, es līdz svētdienai strādāju, vairāku nevaru.” Ilzei bija vieglāk, viņai ātrāk viss aizgāja. Viņai [Ilzei] tā arī bija laba mācība saredzēt detaļas. Lai es saprastu uz ko mums pētījumā jāfokusējas, es abām liku rakstīt dienasgrāmatas. Katru dienu rakstīju savus komentārus google dokumentos. Piemēram, Ilze rakstīja - „pārdevējas runā neinteliģentā valodā”. Es teicu: „Uzraksti man, ko nozīmē neinteliģenta valoda. Uzraksti man konkrētu frāzi, lai es saprastu.” Tas tīri ir tāds feature rakstīšanas stils, apraksts.

Es domāju, ka viņām tā bija ļoti liela pieredze.  Gunitai saku: „Nezinu, cik ilgi Re:Baltica būs nauda, bet šādu pieredzi citos Latvijas medijos tu neiegūsi.”

Rakstā bija teikts, ka gan pārdevēji, gan zivju ceha darbinieki atteicās sniegt intervijas, ka viņiem nav tā sajūta, ka kaut kas varētu mainīties. Kāpēc, jūsuprāt, tā?

Cilvēki ļoti baidās. Brīžiem tās ir nepamatotas bailes, bet ir arī pamatotas. Nekā Personīga [05.05] žurnālists Arnis Krauze tikās ar darbiniekiem no Maxima, kas iesaistījušies arodbiedrībā. Izrādās, cilvēki nestājas arodbiedrībā, jo baidās no represijām. Mēs arī saņēmām ļoti daudz uzbrukumus no tiem pašiem zivju fabrikas strādniekiem, ka esam izdarījuši ļaunu ar šo rakstu. Ka ir atnākusi Valsts darba inspekcija un, ka cilvēkiem vispār nebūs darba. Redzu, daļa cilvēku nevis cīnīsies, lai viņiem uzlabotos apstākļi, bet nolamās mūs, ka varam sabojāt viņiem dzīvi. Viens no kritizētājiem, bijušais zivju rūpnīcas strādnieks, tagad strādā Anglijā. Bija arī cilvēki, kas gribēja palīdzēt, bet tomēr ne īsti pareizā veidā. Tviterī kāds rakstīja, ka, protestējot pret šo Gamma-A attieksmi, vairs nepirks šprotes. Uz ko teicu: „Tā jūs sodāt cilvēkus, kas tur strādā, nevis Gamma-A.” Tas ir komplekss pasākums, kas jārisina gan no nodokļu puses, gan arodbiedrībām, gan pašiem cilvēkiem ir jāiesaistās.

Par Peru [pētījums Baltijas narkokurjeri] – kā radās ideja turp braukt?

Par Peru bija nedaudz emocionāls stāsts. Es vienkārši jūtos vainīga Oditas Krenbergas [Nekā Personīga žurnāliste] priekšā. Pērn rudenī izlēmām, ka nākamajam Re:Baltica pētījumam ir jābūt starptautiskam. Un [informācija] par to problēmu man atnāca no vairākām pusēm. Gan Odita no Nekā Personīga bija runājusi ar Ārlietu ministriju, tur cilvēki bija teikuši, ka tā ir problēma. Es arī biju iepazinusies ar Latvijas goda konsuli Meksikā. Viņa teica, ka tur ieslodzījumā ir vien puisis, vajag brīdināt cilvēkus, lai apdomājas. Tad sākām vākt informāciju. Bijām trīs žurnālisti, katrs savā Baltijas valstī. Negaidītākā problēma bija, ka nevarējām atrast nevienu kurjeru, kurš runātu kaut vai anonīmi. Noskaidroju izmeklēšanās esošas krimināllietas, atradu prokurorus, kuri strādā ar šīm lietām, atradu cilvēku uzvārdus, kuri sēž cietumos Spānijā, Īrijā. Tad es rakstīju n-tās vēstules uz Spānijas cietumiem, uz Īriju. Norvēģijā žurnālists pat izskatīja savu tiesu arhīva datu bāzi, meklējot uz atslēgas vārdiem baltieši un narkotikas. Beigās atklājās, ka Eiropas  Savienība neļauj filmēt cietumos.  Mēs veicām trīs mēnešu darbu un tas stress, kas ir neatņemamā daļa pētnieciskajā žurnālistikā… Kad esi iztērējis daudz laiku un darbu, bet joprojām nav rezultāta. Un tad Oditai atnāca informācija, ka Peru ir ļoti daudz mūsējie. Sazinājāmies ar konsulātu Peru, bet atkal pagāja ļoti ilgs laiks. Mēs netikām uz priekšu. Tad es teicu: „Viss, es vairs nevaru, nav pacietības vairs gaidīt. Ir vienkārši jābrauc uz vietas un jāskatās, kas tur notiks. ”

Odita Krenberga brauca ar jums?

Nē. Bija iecere, ka es aizbraucu uz vietas un mēģinu sarunāt intervijas. Un tad Odita brauc ar operatoru. Nonākot uz vietas, redzēju, cik viss tur nelīdzsvarots un nestabils, ka tur var sarunāt  tikšanos un nekas nenotiks. Man likās -  tas būs milzīgs risks – nopirkt biļeti diviem cilvēkiem, kuri brauc, ar nezināmu rezultātu, tāpēc es vienkārši uz vietas mēģināju pati atrast gan kameru, gan tikt iekšā cietumā. Tad ar visiem tiem piedzīvojumiem, kā nu tas gāja...

Ko pētnieciskajā žurnālistikā nozīmē bailes un vai tām tur ir vieta?

Pētnieciskajā žurnālistikā vairāk ir bailes un stress, ka nedabūsi rezultātu. Ka iztērēsi daudz laika. Par to man vienmēr ir milzīgs stress pirms nabadzības rakstu rakstīšanas. Cilvēki iesaistījušies, ir veikti aprēķini, ir pētījumi, ir intervijas un es nemācēšu uzrakstīt interesanti. Tas nozīmēs, ka cilvēki neizlasīs. Ir ļoti bieži pētījumi, kur redzu, ka apakšā ir smagi darbs, bet uzrakstīts pilns ar svešiem vārdiem, ofšoru nosaukumiem. Cilvēki šādus rakstus vienkārši nesaprot, un tas paliek nepamanīts. Arī, kad es meklēju Re:Baltica projektiem žurnālistus, kuri spētu izanalizēt daudz ekonomiskus datus un viegli uzrakstīt, bija grūti. Mums ir labi ekonomikas žurnālisti, kuri māk lasīt gada pārskatus, analizēt daturs. Bet viņi to uzraksta ļoti specifiskā valodā, ar biznesa terminiem, ko parastie cilvēki nesaprot. Bet es gribu sasniegt auditoriju, es gribu vienkārši.

Kas šobrīd sponsorē Re:Baltica?

Mēs esam sorosīti kopš laika sākuma. Par Re:Baltica koncepciju es domāju, kad biju Amerikā. Man nebija jāpelna nauda, man bija stipendija un Amerikas pieredze, lai to darītu. [Sorosa fonds Latvija] teica: mēs dosim naudu, ja būs vismaz vēl viens naudas devējs. Viņi nevēlējās, ka Neatkarīgā Rīta Avīze raksta kārtējo stāstu par sorosītiem.

Lai būtu tā kā neitrāli?

Jā, lai būtu līdzsvars. Es biju tādā kā Fulbright programmā, saucās Humphrey stipendija. Manu studiju laikā ASV valdība Izsludināja konkursu, kur deva naudu jaunu projektu uzsākšanai. Starp 700 projektu pieteikumiem mēs bijām vieni no uzvarētājiem.

Vienīgie?

Mēs bijām viens no četriem projektiem no Eiropas, kas dabūja naudu. 30 000 dolāru, man šķiet, tad arī Sorosa fonds teica: „Jā, mēs jums dosim finansējumu.” Un tagad mums ir tā, ka joprojām galvenokārt dzīvojam no Sorosa fonda naudas. ASV vēstniecība mums iedeva vienu mazu grantu. Vienreizēju atbalstu saņēmām no ASV-Baltijas fonda, ko vada ārzemju latvieši, 10 000 dolāru.  Un oktobrī mums cilvēki saziedoja ap 2 000 eiro. Tagad esam pieteikušies Sabiedrības integrācijas fondam. Mēs arī mēģinām iet pie privātiem uzņēmējiem. Sākumā domāju, ka Latvijā nebūs bagātu cilvēku, kuriem prasīt, jo viņi ir mūsu potenciālie aprakstu varoņi. Bet tad sapratu, ka mums ir ļoti daudz godprātīgi, forši, turīgi cilvēki uzņēmēji. Bet ir viena ļoti liela problēma – viņi gribētu dot naudu, bet nevēlas, ka parādās viņu vārdi. Un tur nav nekādi kreisie kaktu vai mahināciju biznesmeņi.

Kāpēc viņi negrib, lai parādās?

Kā man teica viens uzņēmējs, arī ārzemju latvietis, viņš iedeva naudu IR un IR arī publiskoja savus sākotnējos naudas devējus, akcionārus, viņš saka: „Man katru nedēļu zvana Neatkarīgā Rīta Avīze un prasa, kā es ietekmēju IR saturu.” Viņš saka: „Es negribu šito visu. Kādēļ man ko tādu?”

Esat lūguši piešķirt Re:Baltica sabiedriskā labuma organizācijas statusu.

Piedalījos VID Sabiedriskā labuma komisijas sēdē, kura izskatīja Re:Baltica lūgumu. Saņemot šādu statusu, potenciālie ziedotāji saņemtu nodokļu atvieglojumus. Domāju, ka šāda iespēja vismaz daļai ziedotāju varētu likties pievilcīga. Komisijas sēdes laikā tās vadītāja Daina Robežniece uzdeva jautājumu, kādēļ uzskatu, ka Re:Baltica veic sabiedriskā labuma darbību. Skaidroju, ka mūsu pētījumi ieguvuši plašu rezonansi, jo vienkāršā valodā izskaidrojam gan iedzīvotājiem, gan arī politiķiem pašreizējās nodokļu politikas un sociālo pabalstu sistēmas sekas. Plus, Re:Balticadaļa ekspertu strādā kā brīvprātīgie, kā arī savu saturu dodam medijiem bez maksas, lai sasniegtu lielāku auditoriju, kas ir mūsu galvenais mērķis. Svarīgi arī, ka varam pie viena pētījuma strādāt ilgāku laiku, kas jau sen vairs nav iespējams komercmedijos. Šī argumentācija Robežnieces kundzi nepārliecināja. Gala balsojumā viņa nobalsoja "pret" sabiedriskā labuma statusa piešķiršanu Re:Baltica, divi komisijas locekļi atturējās, bet četri bija par. Komisijas lēmumam ir ieteikuma raksturs, jo gala lēmumu pieņems Valsts ieņēmumu dienests. Kad tas būs, vēl nav zināms. Par pozitīvu iznākumu neesmu droša, jo arī VID pārstāve jau iepriekš izteicās - viņai nešķiet, ka mūsu mērķi saskan ar likumā domātajiem labajiem darbiem sabiedrības labā. Šāda sīkumainība mani pārsteidz, jo tā arī nesapratu, kas tad mums būtu jāizdara, lai mēs kvalificētos šim statusam? Bez tam, ņemot vērā jau tā novājinātos Latvijas medijus, šis būtu viens no niecīgajiem valsts atbalstiem kopējai sabiedrības izglītošanai un sadarbībai starp kolēģiem. Nedomāju arī, ka mēs daudz valstij atņemtu nodokļos, jo nav tā, ka uzņēmēji raujas mums ziedot milzu summas.

Vai, jūsuprāt, sabiedrība novērtē jūsu pētījumus?

Jautājums, ko nozīmē novērtē. Kurā brīdī es sajūtos novērtēta.

Kad ir gandarījums?

Gandarījuma man pēc pētījuma palaišanas nekad nav, es esmu nogurusi kā suns. Es nezinu par to novērtējumu. Katrā ziņā esmu sapratusi, ka Latvijā, atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas, pie mums cilvēki neuzticas medijiem. Un, ja prasa, vai ir pieprasījums pēc pētnieciskās žurnālistikas, es vienmēr saku: „Nē, nav, Latvijā cilvēkiem neinteresē, viņiem nevajag tik daudz kvalitatīvu saturu. Tad IR būtu daudz lielāka auditorija, ja cilvēkus interesētu. ” No otras puses uzskatu, ka mums ir problēma, ka nav interesanta kvalitatīva, pētnieciskā žurnālistikā. Viens, ka nav naudas. Otrs, nav arī zināšanu. Un ir slinkums, jo tas ir nenormāls darbs -  uzrakstīt interesanti. Uzrakstīt tos nenormālos ciparus vienkāršākā valodā – tas ir ļoti grūti. Domāju, ja būtu vairāk šādi pētījumi, tiešām kvalitatīvi, cilvēki tos arī lasītu. Vēl jau arī ir jautājums, kas bija arī lielā mērā Dienas problēma, kas ir arī Washington Post problēma. Šiem lielajiem medijiem, kas ir bijuši karaļi ilgus gadus, dominēja uzskata, ka viņi zina labāk, kas ir svarīgi, par ko cilvēkiem būtu jāinteresējas, nevis raksta par to, kas cilvēkiem tiešām ir svarīgi. Mēs varam uzrakstīt pētījumu par naudas atmazgāšanas problēmu un tam nav rezonanse sabiedrībā, tas cilvēkus neskar tik tieši. Uzraksti par sociālo jautājumu un paskaties – ir milzīga rezonanse.

Kā, jūsuprāt, ir ar pētniecisko žurnālistiku Latvijā? Kārlis Streips izteicies, ka tā vēl ir „bērnu autiņos”.

Es domāju, ka tie autiņi kļūst arvien vājāki. Tie bija stiprāki, bet kļūst vājāki. Tas bērniņš kļūst vēl mazāks, nevis izaug vai nobriest. Mainās arī tehnoloģijas, cilvēku domāšana, informācijas pieejamība, izpratne. Kad es biju studente, [Jānis] Domburs vienmēr teica, ka Latvijā žurnālistika ir ļoti sliktā līmenī, īpaši pētnieciskā žurnālistika. Es domāju: „Ei, nu beidz! Nav jau tik traki!” Tagad, kad pati esmu tādā vecumā kā Domburs toreiz, arī domāju, ka mums ir ļoti čābīgi ar to pētniecisko žurnālistiku. Ja, piemēram, ārzemju kolēģi paprasa man kādu tīru pētnieciskās žurnālistikas darbu, tādu kur nebūtu kāds atnesis dokumentus, bet kur žurnālists pats uzracis tēmu, tad man vienmēr nāk prātā Aleksandras Jolkinas pētījums par viltus laulībām. Tas ir no nulles uztaisīts darbs. Bet citādi vairāk ir tādi, kur kāds kaut ko ir atnesis.

Ko vēl gatavojaties pētīt?

Man tagad jāpabeidz Re:Baltica dokumentāla filma par narkokurjeriem.

Šobrīd esmu tik ļoti nogurusi, ka man negribas vispār neko pētīt tālāk. Taču nākotnē, rudenī, domāju, ka vajadzētu pētīt ko saistībā ar nodokļiem. Aplokšņu algas, ēnu ekonomika. Vai par veselību, bet mums nav izdomāts rakurss. Bail paņemt pārāk plašu tēmu. Un atkal vajag atrast kaut kādu interesantu piegājienu. Ne jau atkal iet under cover, bet, lai pašiem ir interesanti.

Nevarēs tās pašas sejas iet strādāt.

Jā, Gunitai ir beigusies karjera [smiekli]. Tas mums būs jāizdomā.

Jums tagad priekšā ir priekšvēlēšanu debašu vadīšana Latvijas Televīzijā, kas tajās būs galvenais uzsvars?

Parādīt cilvēkiem, kādi ir kandidāti, ko viņi domā, cik viņi ir sagatavojušies, cik viņi vienkārši nāk ar populistiskiem saukļiem.

Kas ir tas būtiskākais, ko cilvēkiem būtu jāzina par amata kandidātiem, kad viņi iet vēlēt? Kas būtu tās svarīgākās lietas, kas jāņem vērā?

Lai apskatās racionāli, cik argumentēti deputātu kandidāti pamato savus piedāvājumus. Tad, kad mēs skatāmies priekšvēlēšanu programmas, tur tādas debesmannas sola. Būvēs skolas, bērnudārzus, baseinus, visu kaut ko. Siltinās mājās. Tad ir viens jautājums – cik tas maksās? Paprasiet viņiem, tas arī parādīs, vai šie cilvēki ir domājuši un rēķinājuši, vai tas ir iespējams. Vai arī tas ir tikai uz papīra uzrakstīts solījums.

Un Rīgas domes vēlēšanu kontekstā?

Šeit ir dilemma. Pavadīju visu brīvdienu, izejot cauri Rīgas domes budžetiem kopš 2007. gada, visiem tiem dokumentiem, pdf failiem, kas viņiem mājaslapā. Vienotība pārmet, ka viņi dzīvo pāri saviem līdzekļiem, ir  milzīgs budžeta deficīts – dati to nerāda. Ja saliek kopā visus tos ciparus, deficīts visu laiku turas vienā līmenī. Bez tam [Nila] Ušakova laikā ieņēmumi ir auguši daudz vairāk nekā tēriņi. Un, tad es domāju kritiski arī par savu domāšanu. Cik pamatota ir mana nepatika pret Saskaņas centru? Vai tāpēc, ka viņi ir krievi? Vai tāpēc, ka man nepatīk Ušakovs kā persona? Man nav pieņemami, ka pašvaldības uzņēmumi pērn reklāmām tērēja pusmiljonu latus, bet šajā reklāmās dominēja Ušakovs un Ameriks. Vēl ļaunāk, ka viņi daļu šīs reklāmas ielika starp ziņu programmām, radot maldīgu priekšstatu, ka tās ir ziņas. Viņš degradē žurnālistiku kopumā. Un man ir liela sāpe, ka mediji to ļauj.

Ušakovs taču savulaik bija žurnālists.

Bet viņa e-pasti rāda, ka viņš uzskata, ka var no malas ietekmēt ziņu saturu. Tur bija e-pasts, kur viņa preses sekretāre uzraksta avīzei rakstu, ko pasniedz kā žurnālistikas materiālu.

Ja paskatās argumentēti, tādos lielos vilcienos Ušakova vadītā dome varbūt nav sliktāka kā iepriekšējā. Lai gan es rēķināju, ka Ušakova laikā ir auguši tēriņi administratīvajiem izdevumiem. Daži miljoni vairāk izmaksāti algās. Bet, ja paskatās sīkāk, cik lietderīgi nauda tērēta... Protams, Ušakovam ir izdevīgāk iedot naudu iekšpagalmu remontiem, jo to cilvēki reāli ierauga, nekā ķēpāties ar māju siltināšanu, kas būtu nenormāla klapata. Bet no lietderības viedokļa ēku siltināšana  būtu ļoti efektīva, jo cilvēkiem samazinātos apkures rēķini. Tā vietā Ušakovs teica, ka vajag samazināt PVN siltumam. Viņš ir populistisks, bet tajā pašā laikā viņš ir jauna paaudze. Viņš māk runāt, bet viņš ir... nu ir tā divkosība, kas man nepatīk.

Izklausās, ka jums teju hobijs ir skatīties ieņēmumus, izdevumus.

Es sēžu un lasu, gatavojos, jo par ko man ir visvairāk bail tajās diskusijās – ka es nepārzināšu lauku. Un otra baža, man nav bijusi tiešraides pieredze diskusijām. Tā ir vesela māka, ātri noreaģēt un uzdot jautājumus. Bet man arī ir tāds merkantils mērķis, kāpēc es to gribu darīt – man tas ir interesanti, atkal apliecinājums, vai es to varu un kā man sanāks. Otrs – publicitāte. Nekaunos to teikt, jo, kad es sēdēju televīzijā [uz laiku vadīja Nekā personīga], uzreiz tev tā veras visas durvis, ir televīzija spēcīgākais medijs. Mums ir tik daudz labu žurnālistu drukātajā presē, kuri nereti ir daudz labāki nekā televīzijas atzītās zvaigznes, bet kuru vārdus cilvēki vienkārši nezina. Pietiek nonākt kadrā, cilvēki uzreiz tevi personificē. Es vienmēr saku, ka man ir svarīgāka publicitāte, ne popularitāte. Man nevajag, lai mani atpazītu, bet man ir svarīgi, ja es piezvanu uz kādu iestādi un pasaku savu vārdu un tas kaut ko izsaka cilvēkiem, viņi uzreiz sagādās ātrāk informāciju. Tas atvieglo darbu kā žurnālistei. Tāpēc man patīk tāds televīzijas darbs.

 

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...

Klip Klapen
15:06 10.05.2013
Ivars Ījabs arī ir viens no tiem, kurš uzskata, ka kopumā Latvijā ar pētniecisko žurnālistiku nemaz tik slikti nav. Bet jautājums - kā mudināt jauniešus, studentus iesaistīties pētnieciskajā žurnālistikā, ja viņi redz kā šīs profesijas pārstāvji Latvijā tiek vazāti pa tiesām, saņem tiešus vai netiešus draudus utt.?
Jackie Chan
09:31 10.05.2013
Kaitina Spriņģes paštaisnums un nespēja adekvāti reaģēt uz kritiku - jo tajos "pētījumos" ir daudz kur piesieties. Žurnālistam tomēr vajadzētu prast uz argumentiem atbildēt ar pretargumentiem, nevis ad hominem uzbraucieniem. Vēl ļoti svētīgs talants ir prast reizēm atzīt savas kļūdas.
Gunita Puciriusa
19:47 09.05.2013
Inga, lai spēks ar Tevi!! Nopietni.