Ko lasa Elita Patmalniece, Vilis Daudziņš, Juris Kaukulis, Jānis Aišpurs?

Foto - Ieva Lūka/LETA

Māksliniece Elita Patmalniece saka: labāk lasu par filozofiju un atziņām.
2014.03.20 15:11

Turpinām iepazīstināt ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildēm par viņu lasīšanas paradumiem un mīļākajām grāmatām. Šoreiz stāsta māksliniece Elita Patmalniece, aktieri Vilis Daudziņš un Ainārs Ančevskis, grupas Dzelzs vilks solists Juris Kaukulis, komponists Mārtiņš Brauns, grupas The Sound Poets līderis Jānis Aišpurs.

Intervēja LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas 2.kursa studentes Līga Anaņina, Annija Petrova, Katrīna Antonova, Baiba Zālīte, Laura Mangule, Nika Ķīnasta.

 

Māksliniece Elita Patmalniece: Man patīk lasīt biogrāfijas

Šobrīd notiek tik milzīgs tehnoloģiskais progress, viss ir pilns ar datoriem, viedtālruņiem. Kā tad vispār ir ar to lasīšanu? Vai vērtība lasīšanai ir palikusi tāda pati kā agrāk?

Agrāk, kad gāju skolā, mēs arī lasījām grāmatas. Bija visas tās grāmatu sērijas par ievērojamu cilvēku dzīvēm, kopotie raksti. Man patika lasīt par ievērojamu cilvēku dzīvi, dažādas pasakas, kuras bija Brīnumzemes sērijās. Atceros romānus kā Džeina Eira, Kristīne Lavransa meita, arī tādi daudzi ir izlasīti. Ir labi, ka šobrīd ir elektroniskās grāmatas, tomēr nekas nespēj aizstāt īstās grāmatas un sajūtu, kad tās tiek nopirktas, dabūtas un lasītas. Visam ir savs laiks. Dzīves otrajā pusē, savukārt, cilvēks sāk vairāk pievērsties filozofiskām grāmatām. Vasarā, kad iznāk šad tad atpūsties kaut kur ārpus mājas, tad ir jauki palasīt filozofijas stāstus. Vakaros pirms miega es lasu žurnālus, bet, ja ir kāda grāmata - tad noteikti pievēršos tai. Piemēram, Sieviete, kura skrien ar vilkiem, šo grāmatu man uzdāvināja un tā ir baigi forša. Šobrīd esmu to iedevusi savai draudzenei. Tā ir tik laba, ka visādu asociāciju dēļ varētu pat gleznu uzzīmēt. Šajā grāmatā tika analizētas visādas pasakas, par Zilbārdi, sarkanajām kurpītēm un citas. Grāmatā ir apkopotas daudzas atziņas, kuras gūtas sievietes dzīves laikā. Mēdzu pirkt arī mākslas grāmatas.

Kādas grāmatas patika pusaudžu vecumā?

Atceros, ka biju laukos pie tantes, viņai bija meita, kas interesējās par kino. Un tur tieši viņai bija rinda grāmatu  par kino. Par franču, itāļu un visādu. Tur bija melnbaltās fotogrāfijas. Onkulim bija Spiegel un visādi žurnāli, tos pilnīgi varēja „aprīt”. Un vienmēr visiem bija tie romāni. Teiksim, laukos cilvēks aizbrauc, lai strādātu un arī tad lasa tās grāmatas, vairāk gan tos romānus. Atceros to sēriju par kino, tās bija melnas, nelielas grāmatiņas ar fotogrāfijām - Džina Lolobridžida, kurai bildē ir ļoti tievs viduklis. Šādas lietas paliek atmiņā kā tādi nospiedumi. Atceros, ka tētis nesa mājās jaunas grāmatas. Ziedoņa Epifānijas, piemēram. Visu latviešu ziedu. Un es atceros, katram mājās bija sekcija, kur bija tās Lapsas vīna kalnā, Raiņa sērijas, Vilis Lācis un visādas citādas grāmatu sērijas. To Raini, man liekas, es gan visu neizlasīju.

Bija Maijas Tabakas grāmata, ar visiem zīmējumiem, Brīnumzemes pasakas. Bija liela laime, kad kaut ko tādu dabūja. Tad es gāju ciemos pie savas auklītes kaimiņos, viņai bija latviešu tautas pasakas - tāda bieza grāmata.

Tas tā patīkami ir, ka tas ir kā sava veida rituāls. Visiem mājās ir tie lielie grāmatu plaukti.

Tā jau ir, es arī domāju, vai vajag pirkt un likt tajos plauktos arvien jaunas grāmatas. Es gan vairāk tur lieku mākslas grāmatas, kuras tiek izmantotas biežāk, tomēr pēdējā laikā esmu pievērsusies sevis izzināšanai (smaida). Piemēram, Stenogrammas grāmata, kuru Rubenis bija ieteicis izlasīt. Par to, kā noskaidrot „kas tu esi”, „kā tev dzīvot”, „sadzīvot”.  Mūks, kurš pārdeva Ferarri. Un tāda veida grāmatas par cilvēkiem, kuri savu mūžu ir nodzīvojuši un uz to atskatās. Tad es atceros, ka es lasīju grāmatas par Van Gogu, Rembrantu, Sezānu, Tazis. Tad es iedomājos, ka es ar Rembrantu sēžu un zīmēju ar ogli zīmējumus uz grīdas (smaida). Tā. Man šobrīd neinteresē kaut kādi stulbi romāni. Tad jau labāk lasu par cilvēku, vai kādām atziņām, filozofiju.

Bet kā ir ar dzeju? Vai jums ir iecienītākie dzejnieki? Vai kaut kas tāds, kas atmiņā palicis, daudz lasīts?

Tas pats Ziedonis. Daudz agrāk viņa grāmatas lasītas. Ojārs Vācietis. Es visai spilgti atceros, ka viņu bieži rādīja, citēja, daudz lasīts bija un tad viņš nomira. Spilgti atmiņā palicis. Lasot viņa dzejas, varēja saprast, kāda ir viņa personība.

Dzeja man arī patīk. Vienmēr, kad lasa, var atrast kaut ko citu. Vērdiņš un tādi. Žurnālos arī mēdzu palasīt dzejoļus, kad tie ir publicēti. Anna Auziņa. Protams, Klāvs Elsbergs. Daudz dzejas ir arī dziesmās. Ja ir spēcīga dzeja, tad to ieliek dziesmā, pievienojot mūziku un sanāk burvīgi.

Varbūt ir kāda grāmata, ko jūs ieteiktu jaunam māksliniekam, kurš šobrīd atrodas sevis meklējumos, ceļa sākumā un vēlas pie kaut kā pieķerties? Jums pašai, iespējams, ir bijis kas tāds.

Man patika lasīt biogrāfijas. Van Gogs, Sezāns, Rodēns. Varbūt no tā es iedvesmojos. Tagad noteikti ir visādas modernas grāmatas un izstādes. Cilvēku ietekmē mirklis. Kā saka teātrī - gaistoša māksla, tomēr redzēto atceries visu mūžu. Tas ir lietu kopums. Ne jau speciālā literatūra „Kā zīmēt” pareizi, bet ceļu ir daudz. Katrs tikai nonāk tur pa savam.

 

 

Aktieris Vilis Daudziņš: Esmu veco laiku cilvēks

Kādas grāmatas jums patīk?

Vispār man patīk vēstures grāmatas un laba daiļliteratūra, bet mans dzīvesveids ir tāds, ka man ir diezgan daudz jālasa un jālasa literatūra, kas man ir nepieciešama darbam. Pārsvarā tā arī ir tā literatūra, kuru es lasu, nevis tā, ko es izvēlos, bet tā, kas man ir nepieciešama teātrim. Man nav daudz brīva laika, lai vienkārši lasītu grāmatas, bet ir dažas grāmatas, kuras esmu izlasījis tāpēc, ka kāds man ir ieteicis vai arī esmu pamanījis ļoti labu recenziju un tāpēc ņemu un izlasu.

Kur jums patīk lasīt? Piemēram, sēžot pie galda vai krēslā, vai kā citādi?

Lidmašīnā vislabāk (smejas). Un ārzemēs, viesnīcā. Mums ir diezgan daudz komandējumu un izbraukumu uz ārzemēm ar teātra izrādēm un tad, ja ir slikts laiks vai visādi citādi nav ko pilsētā darīt, un ir kaut kāds brīdis līdz izrādei, man ļoti patīk sēdēt viesnīcas istabā un lasīt. Priekš manis tā ir bauda. Absolūtā.

Kādās valodās jūs lasāt?

Krieviski un latviski. Nu, vai otrādi – latviski un krieviski.

Arī droši vien, gatavojoties izrādēm?

Jā, jā, jā. Kad mēs aizbraucam uz Krieviju, Pēterburgu, Maskavu, tur ir ļoti labi grāmatu veikali, ļoti. Milzīgi. Un es šādā braucienā vismaz vienu reizi tur ieeju un paskatos, vai nevar atrast kaut ko interesantu no klasikas. Savukārt no modernās krievu literatūras šo to esmu nopircis un arī izlasījis.

Ko tieši?

Jā, par to profesiju runājot, jāpasaka, ka man nezin kāpēc prātā ienāca Buņins [Ivans Buņins]. Un es sāku to lasīt un tikai tāpēc, ka es sāku to lasīt arī, manuprāt, mums ir izrāde Tumšās alejas. Tā bija mana ideja, ka vajadzētu Buņinu iestudēt, Buņina stāstus, un lielākoties tie ir tieši no stāstu krājuma Tumšās alejas. Bet ir arī citi. Jā, tādā veidā tā satikšanās notiek teātrī ar literatūru. Un Buņinu es lasīju oriģinālā, jo Buņins, būdams tomēr rakstnieks, kas savulaik ir devies prom no padomju Krievijas un pēc tam stipri kritizējis, protams, komunisma režīmu, nu nav pārāk iemīļots, tātad nav pārāk tulkots. Un padomju laikos viņš nav, nu, ir viens krājums latviski, bet tas ir ļoti nepilnīgs. Un es esmu laimīgs, ka es protu un man patīk lasīt krieviski un tādā veidā es tieku tuvāk oriģinālam.

Kurš latviešu autors jums ir tuvāks?

Ēriks Ādamsons. Jānis Ezeriņš. [domā]. Man būs grūti jums vēl kādu nosaukt... Protams, Kārlis Skalbe. Gan viņa publicistika, gan pasakas. Man liekas, tas nu gan ir cilvēks, kas ir rakstījis pasakas vai izmantojis šo žanru, lietojis šo žanru tikpat spēcīgi, piesātināti ar dažādām metaforām un tēlainību, kā to ir darījis Oskars Vailds, piemēram, vai Ernsts Teodors Hofmanis, vai brāļi Grimmi, pat nē, bet, jā, drīzāk kā Oskars Vailds. Tās ir tāda līmeņa pasakas. Izcili. Vienkārši izcila literatūra.

Jūs jau minējāt, ka Krievijā ejat uz grāmatu veikaliem. Varbūt pasūtāt grāmatas arī interneta veikalā vai, iegādājaties tikai grāmatu veikalā?

Nē. Grāmatu veikalā. Es arī nelasu datorā.

Un e-grāmatas jums arī nav?

[Māj ar galvu – nav]

Kāpēc?

Tāpēc, ka esmu veco laiku cilvēks. Old school.

Vai jums mājās ir sava bibliotēka?

Ir.

Liela?

Tā nav mana. Tā ir paaudzēm veidojusies.

Bet jūs papildināt to?

Jā. Jā, bet padomju laikā izdotās grāmatas, un, es domāju, labas grāmatas tur ir pietiekami daudz. Tādas, kuras būtu vērts pārlasīt un ir galu galā arī padomju laikā bijuši ļoti labi tulkojumi, kaut vai Ojāra Vācieša tulkojums Bulgakova [Mihails Bulgakovs] Meistaram un Margaritai, es domāju ir viens no izcilākajiem. Vienmēr labāks ir oriģināls, vienmēr. Bet šis ir, manuprāt, adekvāts gadījums.

Vai jūs mēdzat pārlasīt grāmatas?

Vairs nē, bet mēdzu. Man bija viena grāmata, bet es aizmirsu kā viņu sauc. Bija viena grāmata, kuru, manuprāt, es kādas reizes četras vai piecas reizes lasīju, kad es biju jūsu vecumā droši vien nē, bet jaunāks. Poļu rakstnieks. [domā]. Ņizjurkskis, manuprāt [Edmunds Ņizjurkskis]. Tā bija ļoti noslēpumaina grāmata par spokiem, par kaut kādu noslēpumainu pili un pēc tam, pēc šī romāna tika uzņemta arī, manuprāt, padomju laikos diezgan laba filma. Kā gan sauca šo grāmatu?

Varbūt ir kāda grāmata, kuru jūs varētu ieteikt izlasīt katram jaunietim, studentam?

[Domā]. Katram jaunietim un studentam droši vien kas cits būs jāiesaka. [domā]. Jā... Nezinu, kas būtu tāds aizraujošs jauniešiem.

Bet kas jums šķiet svarīgs, ne aizraujošs?

Man patīk, piemēram, kā raksta Gabriels Garsija Markess. Un es domāju, var ņemt jebkuru romānu un lasīt. Tāpat man no šiem lielajiem meistariem ļoti, ļoti, ļoti patīk Umberto Eko. Tur nu gan es ieteiktu, bet... tas nav jauniešiem! Tas nav jauniešiem, tur ir drusku lielākai dzīves pieredzei jābūt, bet pilnīgi noteikti vajadzētu izlasīt grāmatu Rozes vārds. Nē, Rozes vārdu uzreiz var lasīt! Rozes vārds ir brīnišķīgs darbs, jo tas ir tomēr arī tāds, nu, kriminālromāns, ar intrigu, ar noslēpumu. Tādi lielākoties ir visi Umberto Eko darbi. Varbūt, ja neskaita Neglītuma vēsture un Skaistuma vēsture, bet, piemēram Fuko svārsts ir arī brīnišķīgs darbs. Jā, Umberto Eko. Noteikti. Vajag sākt ar Rozes vārdu un pēc tam ieraudzīt to milzīgo kultūras bagātību, ar kādu mēs varam lepoties kā Rietumeiropas cilvēki. Zināmā mērā Umberto grāmatas vienmēr ir kā tāds ievads, kā lekcija. Manuprāt, tīri labi saprotama jebkuram cilvēkam, kuram piemīt pacietība un, ja pieslēdzas tam līmenim un, ja pieslēdzas tam, ko viņš raksta, kam viņš raksta, tad, manuprāt, vajadzētu rasties interesei izlasīt tos pirmavotus, kurus viņš milzīgā daudzumā piemin savās grāmatās. Tās atsauces uz jebko. Uz renesanses laika literatūru, uz baroka laika literatūru vai uz antīkajiem rakstiem vai vienalga. Man, piemēram, patīk antīkās traģēdijas. Tās neviens tagad neiestudē vai dara to ļoti reti, jo, redz, lai iestudētu antīko traģēdiju, jābūt ir milzīgai kultūras bagāžai. Varbūt pat ne milzīgai, bet jāzina darbojošos personu attiecības, jāzina, kurš kuram tur dēls visā tajā ārkārtīgi sarežģītajā grieķu panteonā. Un, kurš varonis ir pusdievs, kurš dievs un kuram ir kādas radniecīgās saites ar kuru bijušas, lai varētu pilnvērtīgi uztvert lūk šīs traģēdijas. Protams, var uztvert un tās ir ārkārtīgi, ārkārtīgi [uzsver katru zilbi] cilvēciski piesātinātas ar tādām, nu, ar lielām jūtām un ar lielajiem jautājumiem. Un tie lielie jautājumi ir atkailināti, kā lai pasaka, nevis aizsmērēti ciet ar visādām ikdienišķām lietām, lai tās padarītu, nu, kaut kādā veidā ikdienišķākas. Gan tādas mīlestības, gan nāves, gan citiem notikumiem vai nodarījumiem. Atriebība. Antīkās traģēdijas ir raksturīgas ar tīrām jūtām, ar tīru atriebību, ar tīru naidu, ar tīru mīlestību, ar tīru pašuzupurēšanos. Ļoti tīras krāsas tur ir. Bet, lai to visu saprastu, patiešām vajag izlasīt vismaz Kūna [Nikolajs Kūns] sen, sen padomju laikos izdoto grāmatiņu Grieķu mīti un varoņteikas un pēc tam droši.

 

 

Aktieris Ainārs Ančevskis: Grāmatas nāk pie cilvēkiem

Cik tuvs jūs esat ar grāmatām? Vai teiktu, ka esat viens vesels, draugi vai tikai kā paziņas?

Laikam kā paziņas. Jo ir ļoti maz grāmatu, kas mani uzrunājušas, un, ja tagad jāsāk domāt, ko es principā pēdējā laikā esmu lasījis… Ir tāda grāmata Būda, autoru nezinu, tai ir arī otrā daļa Krustceles, ko esmu sācis lasīt, bet, godīgi sakot, no mūsdienu grāmatām es laikam vairs nemēģinu kaut ko meklēt. Vēl atceros, ka esmu lasījis Da Vinči kodu un Eņģeļi un dēmoni, arī Zirgu vārdotāju, bet no mūsdienu literatūras klāsta nezinu, ko izvēlēties. Man ļoti bail uzdurties uz kādu grāmatu, kur apmēram tā – „es tevi mīlu, -es tevi arī” un uz rokām pa pļavām līdz Mēnesim – tāda stila grāmatas noteikti mani neuzrunā. Arī mājās man nav tādas lielās bibliotēkas, kur varētu kaut ko paskatīties, pārlasīt vēlreiz, piemēram, Hemingveju vai kaut ko no latviešu klasikas. Es lasu maz, bet, ja mani tā grāmata paņem, tad principā to varu izlasīt divās naktīs.

Kādai ir jābūt grāmatai, lai tā paņemtu?Vai ir kāds noteikts žanrs, kas piesaista?

Ja man kāds prasītu, tad es teiktu, ka grāmata pati atnāk pie cilvēka. Žanrs pat laikam īsti nepiesaista. Ja grāmata ļauj tev domāt un veidot tās bildītes savā galvā, tad ir forši. Bet, ja tu saproti, ka šķirsti lapas uz priekšu un skaties, kad katra nodaļa beigsies, tad laikam kaut kas īsti nav kārtībā.

Kas ir noteicošais, izvēloties grāmatas? Kā var zināt, pirms esi sācis lasīt?

Es nezinu, vai tā drīkst teikt, bet, jā, kā jau minēju, grāmatas pašas pie manis atnāk. Lielākā daļa grāmatu, ko esmu lasījis, tiešām dažādos ceļos ir pie manis nonākušas pašas – vai nu ir uzdāvinātas, vai kāds ir ieteicis, vai kā citādi. Piemēram, Būda, ko man uzdāvināja Dita Lūriņa, ļoti ilgi nostāvēja neatvērta, nebija pat iedvesmas, bet sāku lasīt un tieši sākums ar nedaudz kriminālo sižetu likās ļoti forši, tāpēc aizrāva. Varbūt šo grāmatu ir lasījis kāds ticīgais, kas teiktu, ka tā ir zaimojoša, bet man patīk tā palasīt un padomāt, un vietām ir tik izcilas pērles un domu graudi. (Ar aizrautību stāsta Būdas sižetu)

Tieši grāmatas saturs vai tās domas, ko smelties, ir pats galvenais?

Gan, gan. Es pieļauju domu, ka, ar tagadējo prātu lasot vēlreiz skolas laiku literatūru, būtu pilnīgi citādāk. Tad likās, ka ir jāizlasa, jāuzraksta un viss, bet patiesībā tur noteikti bija kas vairāk.

Vai, jūsuprāt, svarīgi, kurš ir grāmatas autors?

Man personīgi nav svarīgs. Man nav arī mīļākā autora, tiem vispār nepievēršu uzmanību, tikai ilgāk padomājot, varbūt kāds ienāktu prātā.

Kādas attiecības ar lasīšanu bija bērnībā? Varbūt atceraties, kāda bija jūsu mīļākā grāmata?

Kad biju mazs, man ļoti patika lasīt, grāmatas atceros vairākas. Arī tēvs sākumā diezgan daudz un bieži lika lasīt, jo man lasīšana negāja, bet tad, kad es sapratu, ka caur grāmatām daudz ko var uzzināt, tad aizgāja. Atceros, ka tēvs dikti ilgi borēja, ka „i” un „e” kopā sanāk „ie”, un bija viens vistrakākais vārds – „ieiet” – likās, ka tāds nevar būt, jo tur taču „i” „e” „i” „e”. Un lasīšana ir tā lieta, ko arī es savam dēlam mēģinu iemācīt. Viņam tagad ir astoņi gadi, cenšos pirms gulētiešanas lasīt tās grāmatas, kas man bērnībā likās ļoti ģeniālas, piemēram, Dželsomīno melu zemē, Skudras nepadodas, Smaragda pilsētas burvis, Septiņi pazemes karaļi, Urfins Džīss un viņa koka zaldāti, nu, ļoti daudz.

Tad pozitīvi – sanāk šīs grāmatas vēlreiz pārlasīt?

Jā, vienīgi daudzas vairs nevar dabūt. Paldies Dievam, Smaragda pilsētas burvis ir izdots vēlreiz, tas pats ar Dželsomīno, bet ir ļoti daudz grāmatu, kas man likās izcilas, un vairs nekur nav dabūjamas.

Vai ir kāda grāmata, kuru sauktu par mīļāko šobrīd?

Laikam tas būs Zirgu vārdotājs. Bet es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš, ja ir redzējis filmu, tad pēc tam nevar izlasīt grāmatu.

Ja par bildēm, tad par teātri. Vai bieži ir jālasa pirms jaunām izrādēm? Piemēram, domas izpratnei, jo gandrīz katra izrāde ir balstīta uz kādu literāru darbu. Kā ir ar tiem?

Ir tā, ka teātra versija ne vienmēr ir precīza un autentiska, reizēm tēli ir izmainīti vai apvienoti. Agrāk, kad tika iestudētas tādas izrādes kā Zvejnieka dēls un Zaļā zeme, tad obligātās literatūras bija daudz, un tad arī tās iestudēja kā „viens pret vienu” – izrāde tieši tāda kā rakstītais darbs, tagad vairs tā nav. Protams, lasīšana nenāk par sliktu, bet jāatzīstas, ka ir ļoti maz darbu, kurus speciāli pirms izrādes esmu izlasījis. Galvenokārt, tas tā ir laika trūkuma dēļ, jo, atnākot mājās, noteikti negribas iegrimt kādā grāmatā. Ja es dzīvotu viens pats, tad varbūt lasītu.

Vienmēr pirms jaunas izrādes iestudēšanas pirmajā mēģinājumā mums iedod eksemplāru, un tad vai nu paši aktieri jau lasa, vai režisors nolasa, kā viņš to ir iedomājies, un līdz ar to tā pirmā lasīšana tiešām arī sanāk visiem kopā. Vēl es zinu, ka daudzi, izlasot šo pirmo eksemplāru, un, rodoties kādām neskaidrībām, pēc tam pārlasa oriģināldarbu, jo režisors ļoti bieži izsvītro kādas lietas, kas viņam šķiet nebūtiskas, bet aktierim reizēm ir grūti saprast, kāpēc viņš nonāk no šī punkta līdz tam punktam. Un, izlasot tīro materiālu, ļoti daudz ko var saprast.

Vai jūs pats kādreiz gribētu uzrakstīt grāmatu?

(Ļoti ātri) Oi, nē! Nē. Es pieņemu, ka ir liela daļa aktieru, kas grib rakstīt, bet ne es. Ne man tā dzīves pieredze, ne man īsti tas sakāmais, varbūt pēc kādiem divdesmit gadiem radīsies vēlme pastāstīt par to, kāds bija teātris, kad ienācām, un kāds tas ir tagad, kaut gan arī par to jau ir daudz rakstīts. Šobrīd es varbūt varētu rakstīt kaut ko, kas nav tuvs daiļliteratūrai, bet aktuālāks man – tā kā man ir veca lauku māja, es varētu uzrakstīt kādu bukletiņu vai brošūru, kā nomainīt vecos koka baļķus, kā nosiltināt māju un tamlīdzīgi.

Neatceros, kurš, bet viens no kolēģiem man reiz teica: „Ja aktieris sāk rakstīt grāmatu, tas nozīmē, ka viņam uz skatuves vairs nav, ko teikt.” It sevišķi, ja tās grāmatas ir par sevi, „kā es te pa teātri, kā man te gājis”, un tad beigās ir skaidrs – jā, tas cilvēks sevi ir izsmēlis. Tāpēc es klusībā ceru (nekad nesaki nekad), ka nepienāks tāds mirklis, ka es sākšu rakstīt grāmatas.

 

 

Mūziķis Jānis Aišpurs:

Filmā Tavs stāsts (grupas The Sound Poets dokumentālā filma - aut.) tu saki, ka ir jāspēj atbildēt par katru uzrakstīto vārdu. Kas ir grūtāk - rakstīt mūziku vai vārdus?

Vārdu rakstīšana ir atbildīgāks process, mūzika ir abstraktāks izteiksmes līdzeklis, tā ir vieglāk interpretējama. Ar mūziku nevar tik tieši izteikties, klausītājs to var uztvert dažādi, bet, ja tu uzraksti vārdu „galds”, tad klausītājs diezgan skaidri interpretē primāro domu. Es negribu nekādu liekvārdību, tas man nav vajadzīgs. Telpa nav jāaizpilda vienkārši ar kaut ko, tā ir jāaizpilda ar lietderīgo un skaisto.

Kas tevi iedvesmo rakstīt dziesmu vārdus?

Vārdu iedvesmas avots ir mūzika. Spēlējot dziesmu bez vārdiem, parādās impulss. Citreiz tā ir viena rindiņa, daži vārdi vai pus pantiņš, tas iedod kopējo sajūtu. Pēc tam es meklēju un domāju stāstu, ko es gribu ar dziesmu paust. Kad ir skaidrs, ko es gribu pateikt, tad vārdi virknējas salīdzinoši viegli. Gandrīz visās dziesmās no albuma „Tavs stāsts” ir ietverts personīgs pārdzīvojums, dzīves pieredze, novērojumi.

Vai tu varētu uzrakstīt grāmatu?

Varbūt. Ja es rakstītu, tad romānu vai scenāriju filmai, bet dzejoļu krājumu gan ne. Tekstus es sākotnēji sajūtu caur mūzikas ritmu un plūdumu. Es patlaban nespēju iedomāties, ka es varētu vienkārši uzrakstīt dzejoli. Nu tā apsēsties un.. (aizdomājas).

Vai tev bieži sanāk lasīt grāmatas?

Bieži nē. Pēdējā gada laikā man ir tāda prakse - ir vairākas grāmatas, bet es tās lasu fragmentāri. Izlasu nogrieznīti, lai lasīšana būtu kvalitatīva. Tas nav tāds temps, lai es varētu teikt, ka lasu bieži.

Ko tu šobrīd lasi?

Sakritis tā, ka pēdējā laikā es lasu filozofisku literatūru par parastām un neparastām lietām, bet no cita skatu punkta. Par tēmām, kas ir diskutablas, par zinātni. Ir grāmata Hologrāfiskais visums - viena rakstnieka apcerējums par to, ka veids, kā mēs uztveram pasauli, ir tikai mūsu pieņēmums. Lietas, iespējams, ir pavisam citādākas. Pēdējā grāmata, ko es izlasīju, bija Ričarda Rora Kailā tagadne - par cilvēka apziņu, par dogmatiskām, liekām un nepareizām interpretācijām. Idejiski, tas ir kluso telefonu stāsts. Gadsimtu gaitā rodas dažādi uzslāņojumi, kuru rezultātā 21. gadsimta cilvēka interpretācija par svarīgām lietām ir sakropļota.

Vai atceries savu pirmo patstāvīgi izlasīto grāmatu?

Jā, tā bija Pieci kaķi mežā brauca, kad man bija kādi 4 gadi. Zilboju, zilboju un omīte man teica: „Pamēģini tās zilbes salikt kopā,” un tad pēkšņi man viss saslēdzās.

Kura bija tava mīļākā bērnības dienu grāmata?

Visvairāk es lasīju Pepiju Garzeķi, bet vispār tās bija pasakas. Kādreiz bija tādi sējumi ar dažādu tautu pasakām, tos varēju lasīt uz riņķi. Līdz padsmit gadiem lasīju folkloru, man ļoti patika.

Vai esi izlasījis Mērnieku laikus, Zaļo zemi?

Zaļo zemi nē, Mērnieku laiksu - daļēji.

Kāpēc, tavuprāt, būtu vai nebūtu jālasa klasika?

Pirmā doma - vajadzētu teikt jā, bet es nemāku pateikt motivāciju - kāpēc. Protams, ka ir svarīgi zināt vēsturi. Klasika paplašina apvāršņus, bet mūsdienās ir tik daudz labas literatūras.. Dzīvē visam pienāk savs laiks. Skolā, manuprāt, nebija obligāti jālasa Meistars un Margarita. Kad es pirms pieciem gadiem saņēmos šo grāmatu izlasīt, nesapratu, kāpēc es to nedarīju agrāk. Fantastiska grāmata! Tajā pašā laikā - ar ko tā ir sliktāka par Zaļo zemi? Protams, tas ir stāsts un novērojumi par latvieša pamatlietām. Var skatīties visādi, ir cits laikmets. Ir pamatvērtības, bet ir lietas, kas, iespējams, ir nepareizi interpretētas gadsimtiem.

Man ir arī labas atmiņas par obligāto literatūru - Staburaga bērni, izcila grāmata, kas iedeva latvisko bērnības sajūtu.

Kā tev šķiet, vai pienāks brīdis, kad cilvēki vairs vispār nelasīs grāmatas?

Tas brīdis nepārtraukti tuvojās, ir tāda sajūta. Cilvēki vairs nespēj uztvert liela apjoma informāciju, mūsdienu sociālo mediju formāts tik ļoti sakropļo cilvēku uztveri.

Kas tomēr varētu iedvesmot lasīt? 

Tas, ka grāmatas tomēr ir prāta gaisma. Vēl varētu filozofēt par to, vai lasīt elektroniskās grāmatas. Es esmu mēģinājis, vienu grāmatu esmu izlasījis elektroniski, bet tas nav tas. Sēdēt pie datora, planšetes, uztraukties par bateriju. Tāpat kā ir sintezators un klavieres. Ir mākslīgas un īstas lietas, tikai jāprot tās atšķirt.

 

 

Komponists Mārtiņš Brauns: Ja grāmata nepatīk, tālāk nelasu

Vai esat aktīvs grāmatu lasītājs?

Ļoti aktīvs es biju jaunībā. Tagad ne pārāk aktīvs, bet šad tad palasu.

Kāpēc nelasāt?

Nesanāk – ir jāstrādā vai jāiet pie dabas. Es lasu maz, jo ir visādi citādi pienākumi. Vakarā jāiet agri gulēt, jo agri jāceļas. Kad biju slimnīcā, tad lasīju.

Kāda bija pēdējā grāmata, ko lasījāt?

Man ļoti patika Viljama Janga Būda. Tad vēl Daniela Kīza Puķes Aldžernonam – arī forša grāmata. Tad lasīju Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni. Nemaz tik viegli nelasās – daudz aprakstu. Tik briesmīgs kā Upītis gan viņš nav, bet arī diezgan smalki apraksti. Nupat arī sāku lasīt par budismu, bet pusē nometu to grāmatu nost.

Kādēļ?

Tāpēc, ka man absolūti nepatika viņu tēzes – es tomēr uzskatu, ka ir augstākais spēks. Viņi to noliedz. Es drusku neierubījos tajos budisma principos, un tas neatbilst maniem meklējumiem.

Tad jūs varat sākt lasīt grāmatu un, ja nepatīk, atstāt pusceļā lasītu?

Absolūti! Mierīgi, ja man nepatīk grāmata, es to nometu nost. Es nesen lasīju Orvela Dzīvnieku fermu. Es skaidri saskatīju, ka ar kaifu būtu to lasījis, kad Latvijā bija okupācija un sociālisms – tās paralēles velkas ļoti skaisti. Tad noteikti gribētos gan smieties, gan priecāties. Bet tagad Dzīvnieku ferma ar uzrunām „Biedri!” vairs nav aktuāla. Tāpat kā vairs tik kaifīgi nav lasīt Bulgakova Meistars un Margarita, kā tas bija okupācijas laikā. Tur tiešām bija ārkārtīgi skaisti, izaicinoši, reizē arī trāpīgi un asi izteiktas domas plus vēl saistoša valoda. Ir grāmatas, kuras šajā brīdī nav aktuālas. Nav izslēgts, ka vēlāk atkaltādas būs. Tāpat es skatos arī izrādes - Sirano de Beržeraks, kurā bija dzejnieks un cenzūra, un tāda veida problēmas. Tā mūzika ir palikusi, bet tematika, uz ko tika meklēta atslēga, ir neaktuāla. Varbūt, ja mūs okupēs, tad tā atkal kļūs aktuāla.

Kāda žanra grāmatām jūs dodat priekšroku?

Grāmatām, kas veicina pasaules uztveri. Kas attīsta ticības variācijas, jo tie ceļi ir ārkārtīgi dažādi un daudz. Cienījams ir gandrīz katrs, jo galamērķis ir viens un tas pats. Tikai cilvēks ir tas, kas sacūko labas lietas. Ir ticība, tāpat arī atmoda, ko paši cilvēki sacūko. Bet lietas pašas par sevi ir tīras. Un mani interesē literatūra, kurā kaut kas tāds tiek neuzspiesti vai dažreiz arī tendenciozi piedāvāts. Bet tāpēc jau cilvēks domā, lai pieņemtu sev vajadzīgo.

Tad nav svarīgi, vai tā ir daiļliteratūra vai kāds cits žanrs?

Ar daiļliteratūru ir lielas problēmas, jo ļoti daudzas ir ziepju operu līmeņa grāmatas, kuras ir dārgas un smuki iesietas, bet man maz interesējošas. Ir diezgan smalki jāizvērtē. Es pieņemu, ka, guļot slimnīcā, var arī Konanu Doilu lasīt.

Vai, jūsuprāt, pastāv grāmatu ietekme uz cilvēku?

Noteikti pastāv! Savā laikā ir lasītas burvīgas grāmatas, piemēram, Lāgerlēvas Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums un Kronina Citadele. Lasītais ietekmē, garīgi bagātina, kā arī pataisa cilvēku jūtīgāku. Es nerunāju par krimiķiem, ko var lasīt, kaut kur rindā sēžot, ar mierīgu sirdi pamest un vairs tālāk nelasīt. Tas pats attiecās arī uz krimiķu filmām. Modē jau ir asinis, bet tas cilvēkā ir kaut kāds negatīvi dzīvnieciskais instinkts.

Kāda bija pirmā grāmata, ko lasījāt?

Es tagad neatceros. Es diezgan agri, puikas gados lasīju Šveiku. Tad vēl Nosova Nezinītis Saules pilsētā, Volkova Smaragda pilsētas burvis. Drusciņ lasīju arī pasakas.

Lasījāt brīvprātīgi?

Protams!

Jūs vairākkārt savās intervijās esat minējis Raini.

Ar Raini ir jocīgi. Nevarētu teikt, ka es rokos Rainī, man vienkārši ir tā laime sadarboties ar režisoriem, kas vēlas iestudēt Raini, un Rainis ir grūts, viņu noteikti vajag režisēt – viņš pa taisno neiet. Vajag zināt, kā to atslēgt, un mūzikā arī vajag atslēdziņu. Esmu meklējis Raiņa dzejoļus vai lugas, esmu arī lamājies ar Raini. No latviešiem vēl labprāt lasu Blaumani, Poruku..

Vai kaut kas no lasītā ietekmē jūsu komponētos skaņdarbus?

Nu, bet tikai tā! Es atceros, kad es gribēju tā bez pasūtījuma rakstīt dziesmas, tad man gultā bija kādas divdesmit dzejoļu grāmatas. Es meklēju dziesmām tekstus un nevarēju atrast.

Tad jūs speciāli meklējat, nevis lasot gūstat atziņu vai iedvesmu?

Es vairāk meklēju. Atziņas es arī varētu teikt atrodu. Bet atziņas drīzāk atspoguļojas muzikālā veidā. Ja viņa ietekmē mani, tad varbūt arī tālāk ietekmē citus.

Lasīju arī, ka jums interesē dzeja.

Jā, mani interesē asprātīga dzeja. Pamatā diemžēl neesmu tik attīstīts, ka būtu lasījis citu tautu dzeju. Es lasu Knuta Skujenieka, Ulda Bērziņa atdzejojumus. Šie vīri zina, kas ir laba lieta, tāpēc es parasti skatos viņu tulkojumus. Piemēram, Skujenieka atdzejojums no liela norvēģu eposa Septiņi dziedājumi par sapni garu. Oriģinālvalodā dzejoļus nelasu gandrīz nemaz.

Vai lasāt arī internetā?

Nē. Man nepatīk lasīt no monitora, man patīk pati grāmata. Monitors – tā ir piespiedu poza. Tas ir kaitīgāk acīm, un, lasot ilgāk, var sākties galvassāpes.

Kā jums šķiet – vai šajā tehnoloģiju laikmetā grāmatas saglabās savu veidolu?

Saglabās. Man ir tāds softs, kur var uzlikt grāmatu, un to nolasa balsī. Tev pat pašam tā nav jālasa. Bet arī tas ir slikti. Lasot tu pats izvēlies akcentus, uz ko iet uzmanība. Katram ir sava attieksme un katram aizķeras kas cits.

Bet ļoti daudz lasāmvielu pāriet digitālā formā. Pats fakts, ka vari paņemt rokā grāmatu – vai tas ir svarīgi?

Patīkamāk man ir grāmatu lasīt, un digitālā veidā grāmatu lasīt es nevēlos. Man pietiekami daudz jāstrādā digitālā veidā ar nošu pierakstīšanu, komponēšanu, fonogrammu veidošanu. Pēdējos gados neesmu spēlējis nevienu datorspēli. Tas man ir garlaicīgi. Es pazīstu cilvēkus, kas no šīm lietām ārstējās. Es internetā lasu informāciju. Man ir tehniskās nepieciešamības kaut ko noskaidrot, piemēram, laika prognozi. Bet grāmatu ir jāņem rokā.

 

 

Mūziķis Juris Kaukulis: Dostojevski lasu jau vairākus gadus

Kādā intervijā jūs minējāt, ka bērnībā dzīvojāt tādā kā grāmatu pasaulē un vai tā ir arī šodien?

Es pat neatceros, ka esmu šādu interviju sniedzis, bet tas nav svarīgākais. Bet jā, es diezgan daudz lasīju bērnībā. Tad nebija tik daudz pieejams ne internets, ne televīzija. Tādēļ, vajadzēja lasīt grāmatas.

Varbūt kāda īpaša grāmata no bērnības palikusi atmiņā?

Hm, īpaša grāmata. Vienu konkrēti būs grūti nosaukt, jo bija daudz īpašu un mīļu grāmatu, kuras lasīju bērnībā. Tās visas bija grāmatas par ceļojumiem un piedzīvojumu grāmatas, kuras visi bērni man liekas ir lasījuši tajā laikā. Tāds, kas palicis atmiņā ir Kūpera Mohikānis, par mežonīgiem rietumiem. Arī viduslaiku grāmatas par stāstiem un notikumiem tajā laikā. Vienīgais, ko es nelasīju bija zinātniskās fantastikas grāmatas, tās es nebiju iecienījis.

Vai tagad, kad jums ir ģimene un mūzika, atliek laiks grāmatu lasīšanai?

Atliek, noteikti atliek. Arī vakar, kad atbraucu no ieraksta pagaidīju, kad visi aizmigs izslēdzu gaismu un ieslēdzu mazo gaismiņu un lasīju grāmatu, kuru lasu jau kādu laiku. Kad ir nepieciešams lasīt, tad ir jālasa, kad nav, tad nevajag.

Cik daudz grāmatu gada laikā sanāk izlasīt?

Tad jāsāk skaitīt, kaut kādi rēķini jāveic. Nezinu, bet varbūt jāpaskaita cik lapas ir izlasītas (smejas). Es tiešām, ne esmu skaitījis, jo reizēm lasu, reizēm nelasu, tad atkal daudz lasu. Tādēļ ir grūti pateikt.

Kāda bija pēdējā grāmata, kuru izlasījāt?

Vēja vārti, man liekas. Jā, tā bija. Bet ir viena grāmata, kuru lasu jau vairākus gadus un nevaru izlasīt, tas ir Noziegums un sods Dostojevskis. Vienu brīdi es beidzu viņu lasīt, tad pēc laika atkal iesāku, bet tā arī līdz galam ne esmu ticis. Tad ir grāmata, kuru izlasu vismaz reizi gadā, bet es nelasu viņu visu. Vienreiz izlasu vidu, vienreiz beigas un tā. Principā tas noskaņojums, tā sajūta, kas man  pašam pasaulē ir, grāmatas ir tās, kas palīdz nomierināties, domāt. Arī kad rakstu tekstus, tad vairāk arī lasu grāmatas. Tāds varētu būt man stāsts.

Runājot par mūziku,  kā grāmatas ietekmē mūziku, dziesmu radīšanu?

Jā, viņas ietekmē. Kaut kādā veidā tas notiek. Valoda un vārdi ietekmē.

Kad izvēlaties nākamo grāmatu, kuru lasīsiet vai pievēršat uzmanību autoram, vai tas nav noteicošais?

Noteikti  - jā, autors ir ļoti noteicošs, bet nevar jau tulkojumos dabūt visām mīļāko autoru grāmatām. 

Kādus žanrus uzskatās sev par vispiemērotākajiem?

Man ir daudz žanri, kuri man patīk. Varbūt ne tik daudz, cik dažādi. Man patīk kaut kādi fantasy žanri. Bet es pat īstenībā neatšķiru žanrus, tas ir „akmens manā dārziņā” (smejas). Es lasu, es sajūtu vai es kaut ko iegūstu lasot, vai es kaut kādā veidā iepazīstos ar notikumiem no cita redzējuma, skatu punkta. Bija gadījums, es lasīju Prāgas kapsētu un man bija zināms, ka tā ir zinātniskā fantastika, bet lasot izrādījās, ka tie visi ir bijuši reāli notikumi, kas tajā laikā notikuši, pirms kādiem 150 gadiem, bet to es atkal uzzināju lasot citu grāmatu. 

Ko jūs darītu, ja jums tiktu dota iespēja uzrakstīt savu grāmatu?

Savu grāmatu es sarakstīt nevarētu, jo man pietrūktu enerģijas. Nokļūstot līdz trešajai lapai es sāktu rakstīt jaunu grāmatu (smejas).

Raugoties nākotnē, kādu likteni jūs grāmatām paredzat?

Viss ir pavisam vienkārši. Elektrība pazūd, nav vairs interneta, nav televizora un tev ir tikai grāmata un tu lasi.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Dzīvesstils"

Vai legālā mūzikas straumēšana izdevīga latviešu māksliniekiem?

Legālās mūzikas straumēšanas vietnes ir izdevīgas, lai bez maksas klausītos iemīļoto mākslinieku skaņdar ...

Festivāls Bildes - atspēriena punkts jaunajām grupām. Vēl var pieteikties

Mūzikas un mākslas festivāls Bildes šogad svinēs 29. gadadienu. Festivāla ietvaros notiks septi ...

Joku dienā - Par Brežņevu, kūlu un kaķīti

Joku dienā - 1.aprīlī - lūdzām, lai savu iecienītāko anekdoti vai kādu jokainu atgadījumu izstāsta sabie ...

Ko lasa Elita Patmalniece, Vilis Daudziņš, Juris Kaukulis, Jānis Aišpurs?

Turpinām iepazīstināt ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildēm par viņu lasīšanas paradumiem un mīļākajā ...

Ko lasa Kārlis Lācis, Ģirts Ķesteris, Ralfs Eilands un "latiņa" Jorans?

Grāmatu lasīšana šopavasar ir modē. Uz to mudina gan akcija Lielā lasīšana, gan tuvā jaunās Latvijas Nac ...

Viņu skatuve ir Rīgas ielas

Dokumentālā īsfilma Tava skatuve ir Rīgas ielas stāsta par ielu māksliniekiem Latvijas galvaspi ...