Kustīgās fotogrāfijas

Foto - Flickr

2013.03.05 13:20

Lauris Baturs

sociālo zinātņu bakalaurs komunikācijas zinātnē

Kino skatītājs ir pieradis vērot mākslas filmas kā kustīgas gleznas, tomēr ir režisori, kuri šos mākslas darbus piedāvā izbaudīt statiskā veidā – sasalušus laikā. Ko mākslinieks vēlas pateikt ar viena kadra filmām? Nekustīgs kino kā ieskats fotoalbumā, nevis mākslas galerijā atklāj režisoru personiskos stāstus.

Viena kadra filmas ir uzfilmējuši, piemēram, mākslinieks Endijs Vorhols (Andy Warhol) un Dereks Džārmens (Derek Jarman). Vorhols, būdams viens no popārta pamatlicējiem, ir uzņēmis arī eksperimentālas un viena kadra filmas, iedvesmojoties no vienas no avangarda kino spilgtākajām ikonām – režisora Džonasa Mekasa (Jonas Mekas).

Lai gan Vorhola viena kadra filmas kalpo par eksperimentiem un apliecina šo darbu piederību noteiktai kino jomai, Džārmens šo jēdzienu krasi paplašina ar savu kinolenti Zils (Blue), kur viena kadra filma tiek pielīdzināta emocionālam un autobiogrāfiskam stāstam. Skatītājam tiek piedāvāta ielūkošanās tikai vienā kadrā, kur vēstījumu stāsta ne tikai zilā krāsa, bet arī tekstuālais naratīvs.

Vorhola viena kadra filmu ideju definēšana un eksperimenti kopā ar Džārmena emocionalitāti piešķir tāda veida kinolentēm savu pasauli, kura nav kustīga, bet ir inovatīva un īpaša ar to, ka eksistē. Kas tiek pateikts ar šo pasauļu rašanos? Dodot savas personiskās pamatnostādnes, Vorhols piedāvā skatītājam meklēt šo atbildi sevī, bet Džārmens – pašā režisorā.

Norādot uz maņām un sajūtām

Vorhols savos filmu eksperimentos liek uzsvaru uz vienu kadru kā vienu darbību. Te jāmin tādas viņa filmas kā Ēd (Eat) un Guli (Sleep). Tās laika ziņā tiek dramatiski izstieptas, aizņemot visu filmas garumu, kur viena kadra ietvaros tiek parādīta tikai un vienīgi ēšana vai gulēšana.

Filmā Ēd skatītājs redz kā cilvēks mielojas ar sēnēm un var krasi redzēt, kā šis cilvēks tajā laikā jūtas, jo ir redzamas gan šī cilvēka paralēlās darbības, gan viņa sejas izteiksme, acu kustības un emocijas kā tādas, kā arī viss pārējais, kas šajā kadrā pa to laiku notiek.

Līdzīgi ir ar filmu Guli – redzams viens kadrs, kurā guļ cilvēks. Kamera bieži pietuvojas dažādām guļošā cilvēka ķermeņa daļām, dažreiz pat būdama agresīva un, atgādinot sirreālus šausmu kino elementus. Vienīgā cilvēka kustība, kura redzama ir viņa elpošana.

Sakņojoties avangardā, Vorhola viena kadra filmas dod skatītajam ieskatu kādā vienā noteiktā sajūtā, darbībā un emocijā. Viena no galvenajām popārta mākslas virziena raksturīpašībām ir tieši norādīt uz vienu detaļu un to izstiept. Te jāmin kaut vai Vorhola krāsainās un vienādās “bundžas”.

Emociju izstiepums

Kā viens no izteiktākajiem piemēriem emociju atspoguļojumam ir jāmin Vorhola filma Blow Job. Lai arī filmas nosaukums skatītājam ļauj saprast, ka ir runa par orālo seksu, pats akts filmā nemaz netiek parādīts. Tiek rādīta tikai vīrieša seja un viņa dažādās emocijas izpausmes baudas iespaidā.

Skatītājs saprot, ka vīrietim tiek sniegts orālais sekss, tāpēc uztver viņa emocijas saistītas ar šo baudu. Filmas izstiepums liek skatītajam distancēties no šī aspekta. Tiek likts uzvars uz vīrieša sejas izteiksmēm, viņa novēršanos no kameras, skatīšanos kaut kur citur. Emocijas netiek asociētas vairs tikai ar baudu, jo laika izstiepums ir tik liels, ka var redzēt, ka baudas iespaidā vīrietis pat pamanās garlaikoties.

Šis aspekts skatītāja rosina domas par to, vai tiešām orālais sekss vīrietim tiek sniegts. No režisora puses notiek sava veida spēlēšanās ar skatītāja apziņu un zemapziņu. To pastiprina ne tikai vīrieša garlaikošanās, bet arī tas aspekts, ka filma sastāv no viena kadra, tāpēc skatītājs aizdomājas arī par citām “sižeta” iespējamībām ārpus tā.

Klusuma monuments

Vorhols neizstiepj tikai kādu noteiktu cilvēka vajadzību vai sajūtu. Viņa filmā Impērija (Empire) tiek izstiepta pat vesela kultūra. Filma ir astoņas stundas gara un tā sastāv tikai no viena nepārtraukta kadra, kurā tiek atspoguļots Ņujorkas debesskrāpis Empire State Building.

Filmas garums, nosaukums un ēkas masivitāte rada analoģijas ar amerikāņu kultūru un Amerikas valsti kā tādu. Respektīvi, režisors liek uzsvaru uz šo ēku kā uz amerikāņu kultūras raksturīgākajām īpašībām – vēlmi tērēt, tās ekonomisko stāvokli un kultūras izplatīšanos globālajā līmenī.

Nosaukums liek skatītājam vilkt analoģijas arī ar bijušā Amerikas prezidenta Ronalda Reigana izteikumu par Padomju Savienību kā “ļaunuma impēriju”, tikai šeit šis ļaunums tiek parādīts no cita skatu punkta un tiek sasaistīts ar Ameriku.

Jāņem vērā, ka visas Vorhola eksperimentālās viena kadra filmas ir melnbaltas un bez skaņas, arī Impērija, kurā šis klusums ieņem svarīgu lomu filmas kontekstā. Tas tiek pielīdzināts izstieptam klusuma brīdim, kuru parasti izmanto kā cieņu apliecinošu žestu kādam dramatiskam notikumam vai aizgājējam.

Pirmsnāves blūzs

Pavisam citu emocionālu nokrāsu ieņem Dereka Džārmena režisētā filma Zils. Tā kalpo kā autobiogrāfisks stāsts par pašu režisoru. Zils bija Džārmena pēdējā filma pirms viņš nomira no AIDS. Viņš uzfilmēja šo filmu, lai tā varētu kalpot kā testaments par viņa dzīvi.

Atšķirībā no Vorhola viena kadra filmām šī filma ir gan ar skaņu, gan arī krāsaina, ja tā varētu izteikties. Filma sastāv no viena statiska zila kadra, kur fonā ir dzirdamas dažādas režisora paziņu balsis, kuras stāsta par Džārmena uzskatiem un dzīves gājumiem. Viena no balsīm ir arī pats režisors.

Kāpēc tieši zils? Kāpēc ne kāda cita krāsa? Un kāpēc tieši tāda vīzija par savu pēdējo filmu? Filmas tekstuālais naratīvs kopā ar zilo nokrāsu atklāj režisoru no dziļi personiskā viedokļa. Ņemot vērā, ka vēstījums ir kodēts, tad tā atkodēšanas procesā katrs skatītājs spēj izjust kaut ko pavisam citādāku.

Zils var simbolizēt režisora dvēselisko aukstumu pirms nāves, viņa skumjas un depresiju. Ja Vorhola “kustīgās fotogrāfijas” bija kaut cik kustīgas, jo viena kadra ietvaros notika vismaz kaut kāda darbība, tad šeit šī vizuālā kustība ir pilnīgi mierīga, kur filmas vēstījumu dzen uz priekšu tikai balss.

Zīmīgi, ka tieši šo filmu nevar “patīt” uz priekšu vai atpakaļ, jo skatītājam tiek piedāvāts tikai un vienīgi zils fons. Viņš vairs nespēj vadīties pēc galvenā kino elementa – attēla, jo šis vienīgais attēls arī ir pati filma. Iespējams, tas darīts ar nolūku, jo režisoram ir stāsts, tāpēc viņš vēlas, lai skatītājs viņu uzklausa – viņš meklē tādu skatītāju, kurš ļautu viņam pilnībā izrunāties.

Visas šīs lietas rada stāsta personīgumu un intimitāti. Mākslas darbs kļūst par daļu no skatītāja. Ņemot vērā mūsdienu jaunatni un viņu izpratni par mākslu, tad diez vai uz šo filmu būtu pilna zāle ar skatītājiem. Tā būtu tukša, bet atrastos vismaz viens cilvēks, kurš režisorā ieklausītos. Viņš vērotu šo filmu kinozālē viens jeb tā, kā šo filmu patiesībā būtu jāredz.

Svarīgi, ka pastāv

Ja paskatāmies sarakstu ar pasaulē garākajām filmām, tad atklājas, ka līderu pozīcijas ieņem tieši statiskās viena kadra filmas. Piemēram, pirmajā vietā atrodas 2011. gada filma Modern Times Forever (Stora Enso Building, Helsinki), kura ir aptuveni 240 stundas gara un kuras “naratīvs” ir līdzīgs Vorhola Impērijai.

Te jāvelk analoģijas ar avangarda kino – svarīga nav šo filmu būtība un to pasniegtais stāsts, bet gan tas, ka šāda veida filmas pastāv. Lai gan avangarda kino rada unikālo stāstu katrā skatītājā, tomēr vienota naratīva kā tāda vienkārši nav. Līdzīgi ir arī ar šīm viena kadra filmām – ko skatītājā raisa tas fakts, ka pastāv māksla arī no tāda skatu punkta?

Laika izstiepums, norādes uz maņām, emocijām un vajadzībām, norādes uz kulturālajām īpašībām – tas ir viss tas, ko režisors skatītājam nesaka. Tas ir tas, ko skatītājs pats savā galvā rada, ņemot par piemēru vienu kadru kā vienu fotogrāfiju, kura ir personiska un kura viņam var asociēties ar kaut ko unikālu un tikai dvēseliski savu.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Kino"

Viktors Freibergs par latviešu kino: galvenais, lai nav jākaunās

“Nav svarīgi, vai filma ir sāpīga, izklaidējoša vai tā ir komēdija, melodramatiska filma, šausmu filma, ...

Biogrāfiskas drāmas Holivudas mērcē

Līdz ar tehnoloģisko iespēju un sižeta līnijas nospraušanu priekšplānā, kino industrija skatītājiem pied ...

Bīstamās esejas

Aplis ir tikai ģeometriska figūra, bet, ja piezīmē pāris matus, stilizētas ausis, aplī ieliek divus punk ...

Ceļošana nelaikā jeb sarežģīts gadījums kino vēsturē

Mazbudžeta zinātniskā fikcija Primer (2004.g.) ir režisora Šeina Karuta (Shane Carruth) gudra un piezemē ...

Intervējot amerikāņu sapni