Latiņa apdziedātājs Jorans: Gribēju likt kopā dinozauru kaulus

Foto - Didzis Grodzs

2013.10.17 11:55

Lauma Abramoviča

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Jorans Šteinhauers ir viens no grupas Aarzemnieki dalībniekiem. Kopā ar Niku Mesiju, kurš strādā par skolotāju Anglijā un, lai gan ir anglis, arī runā latviešu valodā, viņi radīja dziesmu Paldies Latiņam. Vietnē YouTube tā skatīta jau vairāk nekā 100 000 reižu.

Jorans daudziem zināms tieši kā puisis no Paldies Latiņam video, taču viņš arī darbojies gan radio, gan veidojis materiālus futbola kluba televīzijai, gan ticis līdz pusfinālam 2008. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas atlasē.

Vispirms jāapsveic tevi ar 100 000 skatījumiem Paldies Latiņam!

Jā, paldies! Tas ir jau kaut kas. YouTube skatījos, ka Putnu balles dziesmai Spārni un vējš ir 500 000 [skatījumu], bet tas jau ir vairāku gadu laikā.

Jums tas ir tikai nepilna mēneša laikā.

Tikai, vai ne? Zini, kas man visvairāk pārsteidz? Ka 98,7% [vērtējumu] ir pozitīvi. Es jau mēģināju salīdzināt ar citiem video. Tas īstenībā ir baigais sasniegums.

No kurām valstīm visvairāk skatās šo video?

No Latvijas, protams. Redzēju arī no Āfrikas, no Kenijas bija viens. No Austrālijas arī daudzi, no Krievijas, Anglijas, Vācijas.

Vai esi paguvis ar Niku sazināties par šo sasniegumu?

Viņš ir Anglijā, protams, lasa medijus un sociālos tīklus. Kad Niks bija šeit uz divām dienām, mans iespaids bija, ka viņš skatās, skatās, skatās, bet viņam galvā tas jāapstrādā.

Tu jau šeit esi vairākas nedēļas.

Jā, trīs nedēļas. Es arī rakstu dziesmas. Es tagad redzu lielas iespējas un lielu atbildību. Nikam arī ir atbildība, bet nedaudz citāda – pret saviem skolēniem Londonā.

Bet jūs joprojām esat kopā.

Jā, pareizi! Protams, ja viens dzīvo šeit, otrs – tur, jāskatās, cik bieži jāsatiekas. Šajā nedēļas nogalē, kad viņš bija šeit, es no jauna īstenībā redzēju, cik forši tas varētu būt, ka mēs varētu uzstāties kopā. Balsis iet labi kopā.

Pēdējo nedēļu laikā tev ir pievērsta liela mediju uzmanība. Neesi noguris?

Nē, īstenībā man ļoti patīk ar medijiem runāt. Vislabāk ir, ka cilvēki ir jau gatavojušies, tiešām grib zināt kaut ko. Esmu tāds cilvēks, kas ir diezgan daudzpusīgs. Cilvēki vienmēr grib profilu, kā sociālajos tīklos. Visi grib sevi parādīt profila veidā. Tu esi tas, tu māki to, tu runā tā un tā. Es arī mēģināju spēlēt līdzi, bet sapratu, ka mani nevar ielikt kādā šūplādē iekšā. Tagad esmu tādā vecumā, kad ir svarīgi veidot image (tēlu). Piemēram, šeit es esmu ārzemnieks, bet es neesmu vienkārši ārzemnieks, kurš iemācījies latviešu valodu. Ir bijuši jau citi, piemēram, [Roberto] Meloni. Es esmu es, kas rakstījis Paldies Latiņam un vēl esmu ārzemnieks, un vēl daudz ko citu daru. Ja cilvēki zinātu citas lietas par mani, tad arī būtu interesanti. Bet par to jau mēs laikam runāsim... (smejas)

Kā ir ikdienā? Vai garāmgājēji tevi atpazīst?

Jā. Tas ir ļoti interesanti, jo uz ielas sākumā neviens mani nepazina.

Tas bija tagad vai pirms tam, kad biji Latvijā?

Tagad. Kad aizeju uz bāriem vai kafejnīcām, kur cilvēki sēž mierīgi, tur uzreiz pienāk klāt. Vakaros nevaru ieiet nevienā bārā, nevienā vietā, kur neatpazīst. Bet uz ielas, man liekas, cilvēki tik daudz ir ar sevi, ar problēmām... Tas jau nav nekas sakarā ar mani. Man liekas, cilvēkam ir ļoti, ļoti daudz par sevi jādomā dienā. Man prasīja: „Joran, ja tu satiktu cilvēku, kas, piemēram, ir slavens, tu ar viņu runātu vairāk bārā vai uz ielas?” Es teiktu, ka patiesībā uz ielas ir īpašāka situācija. Bārā varbūt mazliet kautrējas. Uz ielas ar cilvēkiem satikties arī gadās. Piemēram, visvairāk gadās, kad cilvēki atnāk, saka „Cik forša dziesma!”. Tas ir atkarīgs no tavas attieksmes. Ja es eju un smaidu, tad, pēc manas pieredzes, cilvēki vairāk pievērš uzmanību. Ja es eju, ierāvis galvu starp pleciem, tad jau neviens mani neatpazīs.

Tu minēji par īpašām situācijām uz ielas. Tev tāda bijusi ar Renāru Kauperu.

Jā, jā, tas bija interesanti. Es biju uz dažām dienām aizbraucis uz Barselonu. Nopirku visdārgāko saldējumu manā dzīvē, Häagen-Dazs. Tad atripoja bumba un bērni gribēja to atpakaļ. Man ļoti patīk spēlēt futbolu. Kad es redzu bumbu, tas ir kā reflekss, jāiet uz turieni. Tad atnāca bērnu tēvs un tas bija Renārs Kaupers. Pāris minūtes parunājām, forši bija.

Vai cilvēki, kurus tu satiec uz ielas vai bāros, nesāk dziedāt Paldies Latiņam?

Dažreiz sāk, bet latvieši mazliet kautrējas. Ja būtu vācieši, tad uzreiz sāktu paldies latiņam, latiņam, latiņam. Latvieši tā nedara. Bet bārā, kad visi ir piedzērušies, tad jau ir kaut kas cits. Tu jau pati zini, ka cilvēki uz ielas Latvijā nesāk dziedāt.

Ko tu dari mājās – Vācijā?

Pirms pieciem gadiem Brēmenē sāku studēt Eiropas studijas. Nezināju, ko gribu, bet par Eiropu vispār ļoti interesējos. Nezināju neko par politiku, par vēsturi, socioloģiju, bet tas mani vienkārši interesēja. Bija iespēja studēt popmūziku. Domāju – ok, man patīk mūzika, bet ne jau tā, ka tas ir viss. Dzīvoju Brēmenē. Pusgadu biju ERASMUS programmā Itālijā, Toskānā. Iemācījos itāļu valodu, daudzas itāļu dziesmas. Kad no Itālijas atgriezos Brēmenē, gribēju pabeigt savu bakalaura darbu. Tad izbeidzās attiecības ar bijušo draudzeni. Man gāja ļoti slikti, pusgadu nesanāca pabeigt universitāti. Nodomāju – pabeigšu nākamajā semestrī. Tikko gribēju sākt to semestri, un man piedāvāja ļoti labu prakses vietu futbola klubā Werder Bremen. Tu zini, cik liels Vācijā ir futbols. Werder Bremen ir viens no lielākajiem klubiem. Man piedāvāja tur strādāt par video žurnālistu kluba televīzijā.

Pirms tam biji kaut ko līdzīgu darījis?

6 nedēļas biju praksē radio, mājās montēju sev mūziku. Praksē klubā iemācījos filmēt, intervēt, runāt, montēt.

Ko tev tur bija jādara?

Futbola kluba komandas televīzijā jāveido portreti par spēlētājiem, treniņiem. Pēc pusgada man piedāvāja tur strādāt ne vairs kā praksē, bet es šaubījos. Gribēju pabeigt savas studijas, pirms sākt strādāt kaut kur. Tas bija interesanti, bet es neesmu žurnālists. Kas bija forši – es māku tagad filmas taisīt, ko es patstāvīgi taisīju pēc tam. Piemēram, mūsu Aarzemnieki video es arī pats taisīju. Tagad mana balss ir labāka, nekā pirms tam. Es zinu tavu pusi, zinu, kā intervē. Es redzēju intervijas un visu to kā kopīgu projektu. Strādājot Werder Bremen, iemācījos to, kāda ir uzņēmuma struktūra. Es palīdzēju arī citās jomās, piemēram, CSR – corporate social responsibility (korporatīvā sociālā atbildība). Tas nozīmē, ka lielākajiem uzņēmumiem ir sociālā atbildība un viņi taisa projektu par to, piemēram, veciem cilvēkiem vai bērniem.

Par ko tu gribēji kļūt, kad biji mazs?

Sākumā es gribēju būt dinozauru kaulu kopuzliktnieks [likt kopā dinozaura skeletu]. Es negribēju būt arheologs, es gribēju būt dinozauru kaulu kopuzliktnieks. Mums skolā bija grāmatas, kurās klasesbiedri rakstīja, un pie Jorana hobijs es vienmēr rakstīju denken und spielen, kas nozīmē - domāt un spēlēt.

Kā radās vēlēšanās likt kopā dinozauru kaulus?

Manā jaunībā tas bija baigi stilīgi - interesēties par dinozauriem. Tas bija kā fāzēs. Pirmā fāze man bija dzīvnieki. Man ļoti patīk dzīvnieki. Pēc tam man bija dinozauri. Un pēc tam man bija futbols, un tas man ir vēl šogad.

Futbols puišiem Vācijā laikam ir neizbēgams.

Man liekas, šajā jomā es esmu tipisks vācietis. Bet tikai šajā. (smejas)

Tātad bakalaura studijas tev nav pabeigtas?

Pēc Werder Bremen es gribēju pabeigt, bet tad es sevi arī mazliet zaudēju, godīgi sakot. Man gāja slikti. Es vispār nemuzicēju, un tas bija signāls kaut ko mainīt. Tad es aizbraucu uz Latviju, man tā bija perspektīva, citi mērķi. Es vienmēr ļoti lielā veidā domāju. Ja es iešu vienu soli, es gribu redzēt, uz kuru virzienu, un tas galvenais mērķis ir liels. Tas izklausās mazliet iedomīgi, bet, ja es taisītu latviešu mūziku, tad es gribētu taisīt mūziku, kas būtu ļoti veiksmīga ne tikai sev, bet arī cilvēkiem. Pati kvalitāte ir svarīga, manuprāt.

Vienmēr bijusi doma pabeigt universitāti. Jūnijā man bija doma – ok, es vasarā gribu ar Niku taisīt mūziku Latvijai, bet kaut kā es gribu arī pabeigt universitāti. Tad es domāju – ok, es tagad pavisam pabeigšu universitāti un fokuss tikai uz to. Vai arī es... Kā jums ir Säen und Ernten?

Ko sēsi, to pļausi?

Jā, pareizi. Ko sēsi, to pļausi. Es domāju – vienu nedēļu jūlijā rakstu latviešu dziesmas, fokusējos vairāk uz mūziku. Tad braukšu atpakaļ uz Vāciju pievērsties tikai universitātei. Es jau kaut ko darīju, ko es vēlāk varētu... pļaut. Man kaut kas jau sanāca, bet es nepabeidzu. Es vienkārši neesmu labs students. (smaida)

Bet tagad ir Paldies Latiņam!

Jā, bet joprojām jāpabeidz universitāte. Un to es gribu.

Tavā personīgajā YouTube kanālā ir video par futbolu. Tas ir saistīts ar Werder Bremen vai paša vēlmi?

Tas ir mans privātais profils. Tur lieku kreatīvus video, kur muzicēju kopā ar draugiem. Pilnīgi neprofesionāli, vienkārši tāpat. Tur ir ļoti daudz interesantas lietas. Dažreiz es skatos atpakaļ un priecājos, kādas atsevišķas lietas esmu darījis.

Bet lielos medijos neesi strādājis?

Es esmu strādājis radio.

Ko tu tur darīji?

Tā bija prakse. Tur bija vairāk research [pētniecība], arī intervēju cilvēkus pa telefonu, bet manas balss tur nebija. Jebkurā vietā, kur es esmu strādājis, es taisīju vairāk tā, kā vajag. Werder Bremen man bija jātaisa gada review, gada apskats. Werder Bremen bija ļoti grūts gads, gandrīz relegation, kad iet uz zemāku līgu. Bija ļoti liela katastrofa. Man teica: „Joran, tu esi praktikants šeit, taisi review!” To vienmēr praktikanti dara, jo tas ir īstenībā liels darbs, skatīties cauri visus videomateriālus. Man negribējās vienkārši apskatu taisīt, es gribēju kaut ko īpašu darīt. Man bija tā doma, ka es gribu dziedāt un dejot ar futbolistiem. Toreiz bija viens coach (treneris), kas bija ļoti nopietns, visiem bija bailes no viņa. Viņš ar medijiem vispār negribēja runāt, pat ne ar saviem medijiem. Es runāju ar saviem bosiem par to, ko es gribu izdarīt, viņi teica: „Super ideja, bet nē!” Nākamreiz: „Super ideja, bet nē!” Man bija ideja kombinēt tā gada aktuālo mūziku, piemēram, Moves Like Jagger. Ar vienu futbolistu, kam bija daudz gūto vārtu, viņš dejoja šitā (attēlo kustības kā robots). Viņam uzvārds bija Wagner, un tad bija Moves Like Wagner. Brazīļu futbolists Naldo vienu laiku nevarēja spēlēt, un tad viņš atnāca atpakaļ, visi bija ļoti priecīgi. Viņš dziedāja vienu gabaliņu no Brēmenes dziedātāja dziesmas Ich bin zurück: Ich bin zurück von dort, wo der Pfeffer wächst. Tas ir izteiciens - esmu atpakaļ no turienes, kur aug pipars. Ej tur, kur aug pipars, kas nozīmē - ej prom. Viss, ko es gribēju izdarīt un, par ko visi bosi teica, lai nedaru, es to visu sasniedzu kā praktikants. Boss teica, ka viņš strādā savā jomā jau 20 gadus un tas bija labākais review, ko viņš vispār ir redzējis. Skatoties atpakaļ, esmu šausmīgi daudz izdarījis, kas bija ļoti īpaši, vienkārši mani interesē vienmēr tikai nākotne.

Tu esi mācījies mūzikas skolā?

Nē, mums Vācijā ir cita sistēma. Mums vairāk ir privātstundas. Es mācījos ģitāru privātstundās. Sāku spēlēt ģitāru ap 12 gadiem. Es nekad nedomāju, ka es būtu labs mūziķis, es biju es. Protams, mēģinu, cik vien labi iespējams, bet nekad nedomāju, ka es būtu vislabākais dziedātājs vai vislabākais ģitārists. Es vienmēr domāju, kā būt kreatīvam cilvēkam. Mūzika ir viens veids, kā to īstenot. Kad es biju jaunietis, es daudz sportoju, nedzēru alkoholu. Piemēram, piektdienu vakaros, kad visi mana vecuma cilvēki aizgāja tusēties, es biju mājās un spēlēju savas mīļākās dziesmas. Tas bija tas, kas man vislabāk patika.

Tavā ģimenē ir kāds ar mūziku saistīts?

Mans tēvs ir mācītājs. Mēs baznīcā arī daudz muzicējam, arī jaunu baznīcas mūziku. Pie tēva vairāk bija baznīcas mūzika, bet pie mammas klausījāmies rokmūziku un popmūziku. Mana mamma ir grupas Queen fanu klubā. Mammas ģimenē ir mūziķi. Mans onkulis ir ērģelnieks.

Ģitāra bija pirmais un vienīgais instruments tavās rokās vai ir vēl citi, ko tu spēlē?

Mums mājās vienmēr bija klavieres, bet es nemāku spēlēt klavieres. Tas mani kaitināja. Toreiz es sāku spēlēt klavieres kā ģitārists. Spēlēju vairāk popdziesmas. Protams, ka katrs vācietis bērnudārza vecumā iemācījies spēlēt flautu.

Tu nemāki?

(atmet ar roku) Pff, vairs nē! Jo nevar dziedāt līdzi. Tas ir garlaicīgi. (smaida)

Zinu, ka pirmoreiz Latvijā nonāci kā apmaiņas programmas skolēns. Kā tu līdz tam nokļuvi?

Man skolas laiks bija šausmīgs, nebija daudz draugu, bija sliktas atzīmes. Nepatika spēlēties ar bērniem, kas ir manā vecumā, tikai ar vecākiem cilvēkiem. Viena lieta, par ko esmu pateicīgs, ir Eiropas kurss 11. klasē. Tur mums daudz mācīja par Eiropu. Bija iespēja aizbraukt uz ārzemēm, pirmo reizi uz trīs nedēļām biju Čehijā. Tad gadu vēlāk trīs nedēļas biju Latvijā. Čehijā es biju ar trīs skolēniem. Man bija izvēle, uz kurieni aizbraukt, un Latvijā bija brīva vieta. Es domāju – kāpēc nē! Par Latviju neko nezināju, tikai par Renāru Kauperu. Mums bija tāds likums – braukt uz valodas valsti vai uz nevalodas valsti. Čehija bija tā, kur tu varēji aizbraukt, nezinot valodu. Otrreiz mums bija jābrauc uz valsti, kuras valodu mums mācīja skolā, piemēram, franču, spāņu, bet nebija brīvas vietas. Latvijā bija brīva vieta.

Kādā veidā tu iemācījies latviešu valodu? Runājot, rakstot, klausoties?

Visvairāk ar cilvēkiem. Strādāju arī bērnu centrā Maskačkā, tad, protams, bija jāiemācās valoda.

Tad to trīs nedēļu laikā tu nemācījies latviešu valodu?

Mans pirmais teikums bija Es esmu vācietis, es gribu būt latvietis. Vēl Es domāju tāpat. Es teicu Es domāju TĀ-pat.

Stundās tas Es domāju tāpat noteikti noderēja.

Jā, tas bija ļoti, ļoti svarīgs teikums.

Tu vari izteikties vairākās valodās. Kas tev patīk katrā no tām? Cik valodas tu zini?

Tekoši runāju piecās valodās: latviešu, angļu, vācu, nīderlandiešu un itāļu. Skolā man bija franču un spāņu valoda. Es saprotu, man vienkārši nav runāšanas pieredze. Vācijā mazliet iemācījos turku valodu, to varu saprast. Varu teikt, ka gandrīz visās Eiropas valodās varētu nodziedāt vismaz vienu dziesmu.

Itāļu valodu tu, cik saprotu, iemācījies ERASMUS apmaiņas programmā. Kur tu iemācījies nīderlandiešu valodu?

Caur šlāgeriem. Pusgadu klausījos tikai nīderlandiešu šlāgeri. Zini, kas ir interesanti? Es runāju nīderlandiešu valodā, bet es nezinu gandrīz nevienu nīderlandieti, man nīderlandiešu draugu nav. Es tekoši runāju, šausmīgi daudz par ģimeni un par mīlestības lietām varu runāt. Zini, kā, šlāgeru tēmas... (smejas)

Dziesmā par bļodiņu tu dziedi: Mans mīļākais vārds ir bļodiņa. Pastāsti, lūdzu, vairāk. Kāpēc tieši bļodiņa?

Jums ir tāds deminutīvs, kas ir super. Jums ir tāds ļ, o, kas ir ļoti latviski. Nu... Mīļš vārds, vai ne? Mums nav tas ļ, mums nav tāds iņš, o mums it kā nav. Super vārds!

Kādi ir latvieši tavā skatījumā?

Es teiktu, ka kautrīgi. Nav ļoti pašpārliecināti, man liekas. Nav pašpārliecināti par savu statusu, valsti, savu vietu Eiropā. Labāk būt klusi, labāk pateikt neko. Tikai tad, kad gandrīz par vēlu, kaut ko jāsāk.

Vai tev prātā ir gadījies salīdzināt latviešus un vāciešus?

Vācieši ļoti, ļoti ātri vērtē. Latvijā, manuprāt, jūs esat atklātāki par lietām vairāk nekā vācieši. Piemēram, Vācijā visam jābūt kārtībā. Jums vairāk ir tā sajūta, ka var veidot pats. Var aizbraukt uz citu valsti un mēģināt kļūt laimīgs. Vāciešiem tā drosme mazliet trūkst. Dažās dienās es redzu, ka pēc būtības esmu vairāk latvietis. Esmu drosmīgs atbraukt uz šejieni. Dziesma ir populāra, bet tagad jāsaprot, kā pelnīt naudu. Dažās dienās man trūkst drosmes turpināt.

Tavuprāt, ja Paldies Latiņam dziedātu latvieši, vai reakcija un atsaucība būtu līdzīga?

Es domāju, ka tas ir vienkārši viens pluss, ka esam ārzemnieki. Tā dziesma ir laba, un tas, ka esam divi ārzemnieki, ir pluss. Bet es neteiktu, ka dziesma būtu sliktāka, ja latvieši dziedātu.

Kāda ir tava attieksme pret Paldies Šleseram [latviešu veidota versija – parodija par Paldies Latiņam]?

Īstenībā interesanti, jo man vispār patīk parodijas. Man nepatika, ka viņi nepaziņoja. Es nejauši satikos ar viņiem. Teicu, lai neuztraucas un nākamreiz paprasa. Un vēl vienu lietu pateicu – akordi nebija pareizi. (smejas)

Tavā YouTube kanālā pirmais publicētais video ir ar nosaukumu Das Baumschwein, kurā tu rādi un stāsti par bērnu grāmatu. Tas bija kādam projektam vai pats izdomāji?

(smejas) Tā ir bērnu grāmata, ko es pats taisīju. Manai bijušajai draudzenei bija vecmamma pansionātā. Mēs zinājām, ka viņa vairs ilgi nedzīvos, viņa bija slima. Vienmēr, kad mēs pie viņas aizgājām, viņa stāstīja par dzīvniekiem, kas dzīvo kokā ielas otrā pusē. Protams, ka nebija, bet viņa tik droši runāja! Viņa teica, ka tās būtu Baumschwein – cūkas, kas dzīvo kokā. Bijušās draudzenes māsas bērnam uz kristībām gribēju uztaisīt dāvanu, jo zinu, ka pēc kāda laika viņš savu vecmammu nepazīs.

Tu biji tāds kā starpnieks starp vecmammu un bērnu?

Jā, pareizi. Es taisīju to Baumschwein grāmatu, visai ģimenei bija prieks. Tur bija dzejoļi. Tā ir tā lieta, ko es vienmēr esmu darījis.

Tu pats esi piedalījies Eirovīzijā ar dziesmu More than 27. Kādu pieredzi tev tas deva?

Deva to, ka esmu Latvijā redzējis daudzas puses. Vienkārši forša pieredze. Man bija interesanti, pašam bija jāmenedžē, neviens nepalīdzēja. Tā meitene, ar ko es tur dziedāju kopā, bija vienīgais cilvēks, ko es zināju, ka dzied. Viņa bija no Talsu vidusskolas. Viņa gribēja būt precējusies ar Akselu Rouzu (Axl Rose) no Guns N’ Roses, tāpēc mēs viņu saucām par Axlina. Lai mūs reklamētu, braukāju pa skolām un spēlēju bērniem.

Šķiet, ka tevī mīt tāds radošs mākslinieks. Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Tuvākajā nākotnē mēģināšu fokusēties uz Paldies Latiņam te, Latvijā. Vispār es gribu saprast, kā jūsu sistēma te strādā. Man vienkārši jāizdzīvo. Reklāmas aģentūras pašas no sevis nenāk, man ir jāiet uz visurieni. Jāmaksā par ēšanu, īri. Protams, gribu taisīt foršas dziesmas. Man ir daudz labu ideju, par ko es tagad negribu runāt. Nākamajos mēnešos, ja man finansiāli būs iespējams, es labprāt paliktu Latvijā. Man patīk te palikt. Es varu dot daudz enerģiju, pozitīvu enerģiju, vienkārši pamatlietas man arī vajag. Es gribu tālāk kreatīvi rakstīt dziesmas, tāpat kā Paldies Latiņam. Lipīgas dziesmas ar saturu un emocijām.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...