Latīņamerikas ziepju operu analoga Latvijas mediju tirgū – TV seriāla „Neprāta cena” – auditorijas gaidas un vajadzības (1)

2010.05.05 00:07

Laura Lasmane

LU SZF Komunikācijas studiju maģistrante

Raksta teorētisko pamatu veido mediju izmantojuma un vajadzību apmierināšanas teorija, kas auditoriju uzlūko kā aktīvu masu mediju patērētāju, kas, izvēloties noteiktu saturu, tiecas apmierināt noteiktas vajadzības.

Lai sasniegtu darba mērķi, pētījumā izmantota auditorijas etnogrāfijas metodoloģija, apvienojot respondentu novērošanu seriāla skatīšanās laikā un padziļināto intervēšanu. Rezultātos atspoguļoti iemesli, kas auditoriju piesaistīja minētajam seriālam, kā arī tās skatīšanās paradumi, ieguvumi un apmierinātās vajadzības.

Atslēgvārdi: auditorija, auditorijas etnogrāfija, mediju lietojuma un vajadzību apmierināšanas teorija, televīzija, ziepju opera.

Latvijas Televīzijas (LTV) seriāls „Neprāta cena” vērtējams kā nebijis projekts Latvijas televīziju vēsturē, jo pirmo reizi tika veidots tik apjomīgs un ilglaicīgs seriāls, kas pēc sava žanra līdzinās Latīņamerikas ziepju operām, tikai – Latvijas kultūrai un auditorijai pielāgots.

Jāpiebilst, ka seriāla auditorija pētīta 2008. gadā – gadu, pirms seriāls mainīja savu nosaukumu uz „UgunsGrēks” un tika pārcelts uz TV3. Tādējādi šis darbs sniedz ieskatu seriāla demonstrēšanas sākumposmā un auditorijas pirmajā reakcijā, kas ir būtiski, lai saprastu, kā ierastā Latīņamerikas TV ziepju operu formāta latviskā versija pieņemta un uztverta.

Pētījuma pamata uzdevums bija noskaidrot, kādu mērķu, motīvu un vajadzību vadīti cilvēki izvēlējās skatīties šo seriālu, kā arī – kādi apmierinājumi tika gūti skatīšanās procesā. Šī darba autori interesēja arī tie seriāla sižeta aspekti, ko par svarīgiem vai mazāk svarīgiem uzskatīja tā auditorija, un auditorijas skatīšanās paradumi.

Jautājums par to, kas nosaka indivīda rīcību attiecībā pret mediju izvēli un lietojumu, plaši aplūkots vairākās masu komunikācijas teorijās. Idejas par to, ka cilvēki ir aktīvi mediju lietotāji, visspilgtāk izpaužas mediju izmantojuma un vajadzību apmierināšanas teorijā (uses and gratifications approach).

Lai iegūtu plašas un argumentētas atbildes uz rakstā izvirzītajiem jautājumiem, bija nepieciešams izmantot kvalitatīvu pētniecības un datu vākšanas metodi. Darba mērķa sasniegšanai tika izmantota etnogrāfiskā pētniecības metode. Tās ietvaros respondenti tika novēroti dabiskajā seriāla vērošanas vidē. Skatītāju pašu izteikumi par to, kāpēc viņi skatās seriālu un ko gūst šī procesa laikā, tika gūti ar intervēšanas palīdzību.

Latvijā ir maz pētījumu par TV auditoriju, kuros izmantota kvalitatīva pētniecības pieeja, savukārt pētījumi par „Neprāta cena” auditoriju nav veikti vispār. Arī etnogrāfiskā pētniecības pieeja nav guvusi lielu atsaucību, tādējādi ne tikai darba tematika, bet arī izmantotā metode Latvijas masu komunikācijas pētniecībā ir novatoriska.

Mediju izmantojuma un vajadzību apmierināšanas teorija masu mediju auditorijas pētniecībā 

Mediju izmantojuma un vajadzību apmierināšanas teorija, kas izvēlēta par teorētisko pamatu šim darbam, auditoriju redz kā aktīvus masu komunikācijas dalībniekus. Šī pieeja skaidro, ka cilvēki noteiktā veidā izmanto noteiktus medijus un to saturu, lai apmierinātu noteiktas vajadzības. Šādi pētījumi pretēji efektu pētījumiem apskata nevis to, kā masu mediji ietekmē auditoriju, bet kā auditorija ietekmē masu medijus, apzināti izvēloties un patērējot mediju saturu.[1]

Auditorija masu medijus var lietot ne tikai ar mērķi izklaidēties vai gūt informāciju. Iespējams, ka lietojuma iemesls ir izvairīšanās no citu darbību veikšanas, iespējams – lai bēgtu no realitātes un patvertos fantāzijas pasaulē. Varbūt personu ieinteresē citu runas par kādu populāru TV šovu, kā ietekmē viņš pats nolemj to skatīties. Dažreiz cilvēki mēdz skatīties arī tās programmas, kas viņiem nepatīk, tikai tāpēc, lai justos mazāk vientuļi.[2]

Ir izveidota mediju – cilvēku mijiedarbības shēma, kas ietver pašus svarīgākos vajadzību apmierinājumus:

-    Izklaidēšanās: bēgšana no ikdienas rutīnas vai problēmām, emocionāls atvieglojums.

-    Personiskās attiecības: sabiedrība, kompānija, sociālais labums.

-    Personiskā identitāte: pašizziņa, realitātes apzināšana, vērtību pastiprinājums.

-    Uzraudzība, novērošana (informācijas meklējumu formas).[3]

Ir jāapzinās, ka kāds noteikts mediju teksts var nodrošināt vairākus dažādus lietojumus un apmierinājumus, un ka dažādi cilvēki apmierinās dažādas vajadzības un mediju tekstu izmantos atšķirīgu vajadzību apmierināšanai.

TV seriāli – ziepju operas un to auditorija

Tiek apgalvots, ka vidējais ziepju operu skatītājs ir diezgan viegli ievainojama sieviete, kas nestrādā, ir mazāk izglītota, ar zemākiem ģimenes ienākumiem un ir etniskās minoritātes pārstāve. Citi pētījumi liecina, ka šīs sievietes lielākoties ir neprecētas un televīziju skatās ļoti bieži.[4]

Ziepju operas skatītāju vēlmes apmierina, tiem piedāvājot „paralēlu dzīvi”, kura progresē līdz ar vērotāju dzīvēm, bet – ar fiktīviem varoņiem un scenārijiem. Ziepju operu popularitāte izskaidrojama nevis ar to saturu, bet gan ar to, kā cilvēki sevi saista ar šiem seriāliem.

Seriāls „Neprāta cena” („UgunsGrēks”) no pārējām ziepju operām, kas tiek piedāvātas skatītājiem Latvijā, atšķiras ar to, ka tas ir veidots vietējai auditorijai, ņemot vērā tās īpatnības un raksturiezīmes. Tas ļoti uzskatāmi manāms, aplūkojot varoņu tēlos iestrādātos spilgti izteiktos stereotipus par latviešu – krievu attiecībām, sievietes lomu sabiedrībā, dažādu tipu cilvēku rakstura īpašībām u.c.

Tāpat seriālā redzama latviešu skatītājiem pazīstama vide, ekonomiskās problēmas, biznesa darījumi un nekustamo īpašumu tirgus. „Neprāta cena” atspoguļoja arī tādu aktuālu jauniešus interesējošu jautājumu kā studijas ārzemēs. Tādējādi ziepju operu ierastais saturs tiek padarīts baudāmāks Latvijas auditorijai.

No otras puses, seriālam ir jāsastopas ar savdabīgu konkurenci, jo līdz šim skatītāji Latvijā ir pieraduši pie ārzemju ražotajiem seriāliem, kurus atsevišķi kanāli piedāvā jau gadiem ilgi un plašā klāstā. Latvijā ražotam seriālam saturiski jābūt līdzvērtīgam vai pat pārākam par importētajām ziepju operām, lai spētu piesaistīt skatītāju interesi un noturēt viņu uzmanību.

Pētījuma metodes apraksts un pētījuma gaita

Šī pētījuma mērķu sasniegšanai vispiemērotākās ir kvalitatīvās pētniecības metodes, kas netiecas vispārināt iegūtos rezultātus. Tas ir svarīgi, jo televīzijas auditorijas atsevišķi locekļi ir atšķirīgi un viņu uzvedība, uzskati un rīcība ir unikāla. Izlase parasti ir maza un nereprezentatīva, taču spēj dot priekšstatu par auditoriju kopumā.

Kvalitatīvie pētījumi piedāvā iespēju mainīt pētījuma dizainu vai pielāgot to dažādiem apstākļiem datu vākšanas procesa gaitā. Jautājumi parasti tiek izpētīti padziļināti un notikumi tiek fiksēti dabiskos apstākļos, kas palielina rezultātu vērtību.

Lai izvairītos no pētnieka ietekmes, kas manāma, uzdodot respondentiem standartizētus jautājumus ar atbilžu variantiem, šajā pētījumā bija nepieciešams uzdot atvērtos jautājumus, mudinot respondentu domāt un spriest par vajadzībām, ko viņš cenšas apmierināt, patērējot masu medijus. Iepriekš minētais iekļaujas padziļinātās intervēšanas metodē. Tā kā auditorijas locekļiem ir diezgan liela kontrole pār šādas intervijas gaitu (tai nav noteiktas struktūras, pie kuras pētnieks cenšas pieturēties, vadot sarunas procesu), viņi var ietekmēt rezultātus, atbildot uz tiem jautājumiem, uz kuriem vēlas, un neizpaust kādus svarīgus faktus.

Šo iespējamo negatīvo padziļinātās intervēšanas aspektu var novērst vai mazināt auditorijas locekļu novērošana skatīšanās procesā, fiksējot respondenta attieksmi pret dažādām epizodēm, komentārus, emociju izpausmes un citas reakcijas. Tādējādi iespējams gūt pilnīgāku priekšstatu ne tikai par skatītāja motivāciju un apmierinātajām vajadzībām attiecībā pret konkrēto TV pārraidi, bet arī par viņa televīzijas skatīšanās ieradumiem.

Šo abu metožu apvienojums vienā noved pie pētījuma pētnieciskās pieejas – auditorijas etnogrāfijas.

Primārā etnogrāfu pētījumu metode ir cilvēku novērošana. Šī pētījuma ietvaros tika izmantota neuzbāzīgā novērošana, kad pētnieks iekļaujas novērotajā grupā, un viņa identitāte ir atklāta. Pētnieka – dalībnieka mērķis ir iemācīties respondentu ieradumus un izmantot tos, skaidrojot un interpretējot notikumus un darbības. Bez novērošanas etnogrāfijā datus gūst arī ar nestrukturizētās intervēšanas un dokumentu vākšanas palīdzību.[5]

Svarīgi pētījumā bija izvairīties no „laboratorijas auras”, kad auditorija tiek novērota nedabiskos un neierastos televīzijas vērošanas apstākļos. Šāda metode izraisa jautājumus par pētījumā iegūto rezultātu samākslotību, jo šādā veidā auditorija reāli tiek izrauta no ierastā skatīšanās konteksta un vides, kas maina skatīšanās procesu un rezultātus. Šis pētniecības stils spēj gūt atbildes uz tiem jautājumiem, kuri paliek neatbildēti, izmantojot kvantitatīvās metodes.

Tā kā pētījums nepretendē uz reprezentatīvu un vispārīgu rezultātu ieguvi, nebija nepieciešams izstrādāt striktu respondentu atlases metodi. Galvenais nosacījums, kam bija jāpiemīt šim pētījumam „derīgam” auditorijas loceklim, bija regulāra Latvijas Televīzijas seriāla „Neprāta cena” vērošana, kas balstīta uz simpātijām pret to.

Pētījuma gaitā darba autore devās uz respondentiem ierasto vidi seriāla raidīšanas laikā, lai novērotu skatīšanās procesu un to pavadošās emociju, attieksmes izpausmes. Pēc seriāla tika izvērsta nestrukturēta intervija par attiecīgajā sērijā redzēto un seriālu kopumā, pievēršot uzmanību jautājumiem par iemesliem, kas skatītāju piesaista konkrētajam masu mediju saturam. Šajā brīdī diktofona klātbūtne netika slēpta.

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tika veikti četri mazāki pētījumi, kuru ietvaros darba autore skatīšanās procesā novēroja un pēc tam padziļināti intervēja 14 seriāla „Neprāta cena” auditorijas locekļus no četrām dažādām ģimenēm. Pētījuma izlases kopumu veidoja cilvēki vecumā no 15 līdz 74 gadiem, no kuriem seši bija vīrieši un astoņas – sievietes.

Tā kā tika izmantota padziļinātās intervēšanas metode, intervijām nebija noteiktas struktūras, taču to gaita izveidojās ļoti līdzīga, jo jautājumi sekoja viens otram lielākoties loģiskā secībā. Visi cilvēki bija atsaucīgi arī interviju laikā, taču bija jautājumi, uz kuriem visi neatbildēja. Citi bija runātīgāki, savukārt citi – mazāk. Arī seriāla vērošanas laikā vieni izteica vairāk komentāru nekā citi.

Pētījuma rezultāti 

Lielākā daļa aptaujāto respondentu atzina, ka seriālu skatījušies jau no paša sākuma, jo pirms tam bija vai nu redzējuši reklāmu vai lasījuši presē informāciju par tolaik jauno projektu. Pārējie respondenti seriālu sāka skatīties vēlāk, lielākoties apkārtējo ietekmē.

Pirmie respondenti – kas seriālu skatījās no pirmajām sērijām – uzskatāmi par aktīviem mediju lietotājiem, jo paši tiecās skatīties seriālu. Tie, kas seriālu sāka skatīties citu ietekmē, izrādīja vēlmi pavadīt laiku kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem kaut vai pie TV ekrāniem – socializēties pie televīzijas ekrāniem.

Reti ir tā, ka cilvēki savus televizorus ieslēdz, lai noskatītos tikai vienu pārraidi. Bieži paralēli skatīšanās procesam tiek darīti arī citi darbi. Puse no respondentiem atzina, ka nereti līdz ar „Neprāta cena” skatīšanos viņi ieturēja vakariņas vai tāpat kaut ko uzēda. Citi savukārt pāršķirstīja avīzes, žurnālus vai arī mācījās, kas gan ir aktuālāk jaunajai paaudzei.

Runājot par TV pārraidēm, kas tika skatītas pirms un pēc seriāla, lielākā daļa atzina, ka pēc seriāla noteikti skatījās LTV1 vakara ziņu izlaidumu „Panorāma”. Mājās, kur tika ēsts seriāla skatīšanās laikā, pirms tā notika rosība virtuvē. Lielākoties respondenti pie TV ekrāniem pulcējas īsi pirms astoņiem, pirms tam veicot mājas vai citus darbus. Seriāla auditorija vērtējama kā aktīva, jo skatīšanās nebija spontāna, bezmērķīga vai aiz garlaicības. Arī novērojumos redzētais apstiprina respondentu teikto.

Citas aktivitātes vairāk izpaudās reklāmas paužu vai filmas sākuma titru (kas ir pēc ievada epizodēm) laikā. Piemēram, tika pārrunāts iepriekšējās sērijās redzētais (kāds pastāstīja otram, ja otrs nebija redzējis), tika pamesta telpa, lai veiktu kādu sīku darbiņu citur, lasīti žurnāli u.c. Bija arī tādi respondenti, kas reklāmu laikā turpināja vērot TV ekrānā notiekošo.

Pēc seriāla noskatīšanās tie, kuri pirms tā atradās savā istabā vai citā telpā, devās atpakaļ. Sievietes devās uz virtuvi, vai nu novākt traukus vai veikt kādus citus sīkus darbus. Pie TV ekrāniem palikušie vai nu pārslēdza kanālus (meklējot, ko tālāk skatīties), vai arī pēc brīža skatījās „Panorāmu”.

Minot iemeslus, kāpēc sākuši skatīties seriālu, respondenti atbildēja – latviešu seriāls un latviešu aktieri. Viņi uzskatīja, ka šāda veida seriāls ir jaunums Latvijā, un tieši tāpēc arī cilvēkos radījis lielu interesi un vēlmi redzēt, kā tas ir sanācis.

Trīs respondentes atzina, ka iepriekš šī seriāla vietā skatījušās citu – „Hameleonu rotaļas” („Neprāta cena” bija ieņēmusi tā raidlaiku LTV1). Aija (21) teica: „Mēs ar mammu un tēti pirms tam skatījāmies „Hameleonu rotaļas”, bet tad vietā parādījās šis seriāls. Interesēja, ko latvieši safilmējuši un kā tas izskatās.” Tādējādi izpaudās skatītāju ieradums šajā konkrētajā laikā atrasties pie TV ekrāniem.

Visbiežāk minētais iemesls, kāpēc respondenti turpināja skatīties seriālu „Neprāta cena”, bija interesantais un aizraujošais sižets. Arī jau minētie latviešu iemīļotie aktieri bija tie, kas spēja noturēt seriāla auditoriju.

Vairāki respondenti gan atzina, ka pēdējā laikā seriālu neskatās tik bieži kā agrāk, kas izskaidrojams ar nemitīgo laika trūkumu. Parādījās tas, ka, lai arī cik ļoti iemīļots būtu kāds mediju saturs, ir lietas, kas skatītājiem ir svarīgākas par TV skatīšanos.

Starp respondentiem bija ģimene, kurā seriāls bija tik ļoti iemīļots, ka dienaskārtība tika pakārtota tā skatīšanās procesam. Turklāt, ja nebija iespējas noskatīties kādu no sērijām, tā tika ierakstīta vai noskatīta atkārtojumā nedēļas nogalē.

To, vai cilvēki gatavi skatīties noteiktu seriālu arī turpmāk, galvenokārt var ietekmēt sižets – tā interesantums, ticamība un spēja neapnikt. Tika norādīts, ka skatītāji nevēlētos, lai šis seriāls sāktu līdzināties meksikāņu ziepju operām, kur viss ir pārspīlēts un nav ticams. To, ka respondenti vēlējās turpināt skatīties šo seriālu, noteica viņu vēlme uzzināt, kas notiks tālāk – kā attīstīsies sižets. Šāda interese liecina par tādu cilvēcīgu īpašību kā ziņkāre, kā arī par seriāla veidotāju spēju noturēt skatītāju interesi.

Gandrīz visi respondenti seriāla sižetu vērtēja kā aizraujošu, interesantu un spraigu un apgalvoja, ka vēl nav kļuvis garlaicīgi, to skatoties. Tika arī uzsvērts fakts, ka seriāls ir necerēti kvalitatīvs, jo īpaši tāpēc, ka Latvijā šāda veida projekti ir jaunums. Pozitīvi vērtēta arī Latvijas situācijai atbilstošā problemātika un vispārcilvēcisko vērtību klātbūtne.

Pie seriāla mīnusiem tika minēts, ka reizēm sižets ir pārāk pārspīlēts un situācijas – nereālas, dialogos trūkst loģikas, bet scenārijā reizēm parādās nesakritības. Vairāki respondenti atzina, ka vēlētos, lai katra sērija būtu garāka, jo ar nepilnu pusstundu esot par maz. Tāpat arī mazliet tika kritizēta dažu aktieru meistarība.

Salīdzinot seriālu „Neprāta cena” ar citām ziepju operām, kas rādītas Latvijas televīzijā, lielākoties tika apgalvots, ka latviešu ražojums ir labāks, jo nav tik pārspīlēts, ir citāds, mazāk saasināts, prātīgāks un tuvāks tieši tāpēc, ka pašmāju. Atzinīgi tika vērtēts aktieru darbs, jo viņu tēlojums izdodas dabiskāk nekā, piemēram, meksikāņiem.

Auditorijas nostāja attiecībā pret seriālu „Neprāta cena” un citām ziepju operām ļauj domāt, ka tā nepatērē jebkuru mediju saturu. Tā, piemēram, Laura (21) atzina: „Mums tomēr latviešu seriāli tuvāki – cienām tomēr savus aktierus, patīk uz viņiem paskatīties.” Arī Uldis (49) pauda līdzīgu nostāju: „Šī jau arī it kā skaitās ziepju opera, taču nav tik saasināti kā tās meksikāņu ziepenes. Tur parasti viss ir tik ļoti pārspīlēts, ka zūd ticamība. Te tomēr aktieri ļoti dabiski nospēlē emocijas, tā patiesi.”

Tikai pieci cilvēki spēja pateikt, kuram no seriāla varoņiem vēlētos līdzināties. Pārējie atzina, ka to nevēlas vispār vai arī sev vēlas pārmantot tikai kādu īpašību vai izskatu. Piecas respondentes atzina, ka spēj saskatīt līdzību starp sevi un kādu no seriāla varoņiem – viņas spēja identificēties ar kādu. Pārējie noraidīja iespēju, ka varētu kādam būt līdzīgi.

Gandrīz visiem respondentiem seriālā bija kāds mīļākais varonis un tāds, kurš nepatīk. Daži respondenti apgalvoja, ka viņiem patīk visi varoņi, bet viens respondents intervijā izteica nepatiku pret visiem varoņiem. Arī seriāla vērošanas laikā respondenti pauda gan simpātijas, gan antipātijas pret kādu no varoņiem.

Daļa respondentu atzina, ka spēj just līdzi varoņiem dažādos pārdzīvojumos un problēmās. Emociju izpausmes patiešām bija jūtamas, kad respondenti vēroja iemīļoto seriālu. Redzamākās emociju izpausmes bija smiekli, ķiķināšana, nopūtas vai izsaucieni. Tomēr tās tika paustas arī ar komentāru palīdzību. Jāpiebilst, ka novērojuma rezultāti ļoti lielā mērā atkarīgi arī no attiecīgās sērijas sižeta un notikumiem tajā, tāpēc tie nav viennozīmīgi vērtējami.

Vairāki respondenti atzina, ka seriāla skatīšanās procesu var dēvēt par atpūtu un relaksāciju TV ekrāna priekšā. Tomēr daži seriāla skatīšanās laikā nevarēja atpūsties, jo paralēli veica citas lietas.

Daļa respondentu apgalvoja, ka seriāla vērošana palīdz atbrīvoties un aizmirst par ikdienas rūpēm. Tie, kam tas neizdevās, seriāla laikā nenorobežojās no pārējās pasaules, tādējādi neatslēdzoties no problēmām.

Bez emociju izpausmēm respondenti vairāk pievērsās vienkāršai seriāla komentēšanai – epizodes, varoņi, izskats, telpu iekārtojums u.c. Sievietes bija tās, kuras pievērsa pastiprinātu uzmanību vizuālām lietām. Dažādi komentāri tika izteikti arī par atsevišķu seriāla varoņu uzvedību. To saturs parāda, kas (kādi jautājumi, problēmas, temati) cilvēkam liekas svarīgi, kas – mazāk svarīgi.

Sievietes komentēja ne tikai vizuālās lietas, bet arī varoņus pašus. Manāms, ka vīriešiem nerodas vajadzība komentēt vai arī viņi savas domas patur pie sevis. Ja viņi kaut ko bilda, tad tas bija vai nu kā atbilde uz sieviešu teikto, kāds joks saistībā ar seriālā redzēto vai jautājums par sižetu un varoņiem. Reizēm sievām tika aizrādīts, ka tās par daudz runā seriāla laikā.

To, ka sievietes seriālu „Neprāta cena” komentēja vairāk nekā vīrieši, var izskaidrot ar šo seriālu mērķauditoriju – sievietēm. Ziepju operās ir daudz emociju, mīlestības, problēmu, konfliktu – tas, kas piesaista sieviešu uzmanību un izraisa emocijas. Taču šis pētījums parāda, ka ziepju operas var skatīties arī vīrieši. Iespējams, viņi to sāk darīt kompānijas dēļ, taču vēlāk ir tik ļoti ieinteresēti, ka nerod iemeslu, lai pārtrauktu skatīšanos.

Pēc pētījuma gaitā gūtajiem rezultātiem var izdarīt šādus secinājumus par seriāla „Neprāta cena” auditoriju:

-    tā vērtējama kā aktīva un mērķtiecīga masu mediju patērētāja;

-    tā vēlas vērot Latvijā ražotus seriālus ar latviešu aktieriem; ar seriāla „Neprāta cena” palīdzību šī vēlme tika piepildīta;

-    tā nespēj seriālam veltīt 100% savas uzmanības un laika, jo paralēli veica citas darbības, tomēr nezaudēja vēlmi skatīties;

-    tai nebija vēlmes identificēties ar varoņiem, taču zināmā mērā tas tika īstenots;

-    tā spēja emocionāli reaģēt uz seriālā notiekošo komentāru, dažādu emociju izpausmju un smieklu veidā; sievietes savas emocijas izpauda biežāk un intensīvāk;

-    tā apmierināja savas vajadzības izklaidēties, relaksēties un atpūsties;

-    skatīšanās laikā tā nespēja aizmirst par ikdienas problēmām, jo seriālā redzētais par tām atgādināja;

-    arī vīrieši spēja un vēlējās skatīties tādus seriālus kā ziepju operas.

Ņemot vērā ne tikai šajā pētījumā aplūkoto cilvēku viedokļus, bet arī seriāla milzīgo popularitāti tā sākumposmā[6], seriāls „Neprāta cena” spēja apmierināt skatītāju gaidas un vajadzības.

 


[1] Abercrombie, N., Longhurst, B. (1998). Audiences. A Sociological Theory of Performance and Imagination. London: SAGE Publications. P. 7.

[2] Harris, R. J. (2004). A Cognitive Psychology of Mass Communication. 4th ed.. Mahwah [etc.].: Lawrence Erlbaum Associates. P. 33.

[3] McQuail, D. (1997). Audience Analysis. Thousand Oaks [etc.].: Sage Publications. P. 72.

[4] Stern, B. B. [etc.]. (2005). Voulnerable Women on Screen and at Home: Soap Opera Consumption. Journal of Macromarketing, 25 (2), 222 – 225.

[5] Jensen, K. B., Jankowski, N. W. (eds.). (1991). A Handbook of Qualitative Methodologies: For Mass Communication Research. Routledge: London. P. 154.

[6] Vairākus mēnešus pēc seriāla aizsākšanās 2006. gada 7. oktobrī tas ierindojās Latvijas TV kanālu programmu Top 20, konkurējot ar ziņu pārraidēm, un piesaistīja vairāk nekā 200 000 skatītāju (aptuveni 20% no visiem televīzijas skatītājiem noteiktajā laika posmā) uzmanību (pēc mediju, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras TNS Latvia datiem – www.tns.lv).


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Mediju analīze"

Pieci.lv: ceram, ka mūs novērtēs

Pieci.lv kā Latvijas Radio jauniešu satura multimediāla platforma tiek veidots par vienu no ietekmī ...

Pietrūkst vien viskija un cigāru. Dombura studija

Tēmas var izrunāt plašāk, dziļāk un nopietnāk, sarunas netiek pārtrauktas kāda laika ierobežojuma dēļ. R ...

Ar ziņu raidījumiem vien krievvalodīgo auditoriju uzrunāt grūti

Ar diviem konkrētiem soļiem Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vērsusies pret Kr ...

Vai iedzīvotāji abonē avīzes un žurnālus ?

Sākusies preses izdevumu abonēšana nākamajam gadam. Kādus rezultātus sagaida izdevēji un, kā preses izde ...

Talsu televīziju padara par pašvaldības sabiedrisko attiecību instrumentu

Talsu televīzija tiešā nozīmē kļuvusi par Talsu novada domes sabiedrisko attiecību nodaļas paplašinājumu ...

Kā par klausītāju uzmanību cīnās radio rīta raidījumi?

Katru rītu mūs modina plašs klāsts radio rīta raidījumu. Nesen tiem pievienojies jauns – Kaspara Upacier ...

Kivi TV