Mediju panks Melbiksis: neticu žurnālistikas objektivitātei, ticu atklātībai

2014.02.05 16:40

Katrīna Žukova

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Lauma Abramoviča

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Žurnālists Didzis Melbiksis savā blogā sevi dēvē par mediju panku, viņu var raksturot kā tādu mazu provokatoru. Lai gan viņa pamatnodarbošanās šobrīd nav žurnālistika, viņš aktīvi seko līdzi mediju videi un paredz mūsdienu žurnālistikas veida bojāeju.

Viņš sagaida mūs bārā Leningrad. Pie vienas rokas alus kauss, pie otras - viedtelefons un planšete. Cik var noprast, tad atkal aktīvi ar kādu satvīto, arī sarunas laikā ik pa laikam ielūkojas viedajos aparātos.

Tu diezgan daudz tvīto. Kur atrodi laiku?

Es nevaru stundām ilgi nepārtraukti strādāt. Ir dažas reizes, kad es to daru, ja ir kāds lielāks tulkojums. Mans parastais ritms ir kādas 30-40 minūtes intensīva darba, tad ir tviteris vai kas tamlīdzīgs.

Tviterī esi pievērsis arī uzmanību Swedbank.

Es izmantoju daudzus sociālos medijus. Man karte beidza darboties, vienkārši nedarbojās. Aizeju, nododu bankas filiālē, parakstu papīrus un dabūšu jaunu karti. Vairākas dienas paliec bez kartes. Es biju dzirdējis, ka viņi ņem komisijas maksu par to, ka izņem naudu savā bankas filiālē. Es paskatījos, ko tas nozīmē, proti, vienreiz mēnesī vari izņemt 9,99 eiro un ne vairāk. Pēc tam maksā zvērīgu komisiju. Es neatceros, ka Zviedrijā būtu maksājis komisiju. Paskatījos mājaslapā - viņiem ir nulle [Swedbank Zviedrijā]! Es nesaprotu, kāpēc mēs šeit maksājam, bet viņi tur nemaksā? Es to ierakstīju tviterī, cilvēki retvītoja. Es mēģināšu to procesu paturpināt. Paskatīsimies, ko viņi tālāk teiks, man jau tas nešķiet pareizi.

Tu strādāji latviešu redakcijā Zviedrijā. Kas tas ir?

Zviedrijā bija interesanti. Es toreiz studiju laikā strādāju Zviedrijas radio latviešu redakcijā. Es nestrādāju uz pilnu slodzi, aizvietoju visus. Tikko es tur sāku strādāt, man uzreiz zvanīja no arodbiedrības: „Sveiki! Kad jūs iestāsieties?” Es brīnos, es nestrādāju uz pilnu slodzi un man nolasa garu lekciju pa telefonu, kāpēc man tur būtu jāstājas iekšā. Tas var būt nedaudz pārspīlēts, bet viņiem tiešām jau to biedru ir daudz. Viņi paši savu avīzi izdod. Tur tā biedru karte darbojas kā ID karte, kuru var izmantot visur ikdienā. Jebkur, kur tev prasa ID karti, tu vari to uzrādīt un tev tā darbojas, tā ir oficiāla.

Viņiem Zviedrijas radio ir vesels kanāls dažādās valodās, un kopš 1989.gada tur tika izveidota latviešu redakcija latviešu valodā, kuru raida tur, radio, un internetā. Tad viņiem izdevās sadarbība ar Latvijas Radio, ka viņi retranslēja raidījumus un ņēma materiālus. Kad 2005.gada beigās likvidēja latviešu redakciju, tūlīt pēc tam izveidoja baltkrievu redakciju, jo viņi radio nodaļas uztver kā palīdzību demokrātijām, kas attīstās. Latviešu redakcijas vairs nav. Vairāk nekā 15 gadus tā pastāvēja.

Tas bija interesanti, tur varēja darīt visu, tā bija maza redakcija, visi visiem palīdz. Bija diezgan daudz apmācību, kā rediģēt skaņas. Jā, tas bija baigi vērtīgs process.

Var teikt, ka par žurnālistu tu kļuvi nejauši?

Nē. Kad pabeidzu vidusskolu, es bišķi strādāju avīzē Jaunā Avīze. Es tur taisīju tematisko lapu par informācijas tehnoloģijām un tamlīdzīgi. Bija tāds krutais datoru žurnāls, un viņiem reizi nedēļā iznāca datoru avīze. Viņi maksāja ļoti labus honorārus. Iedomājies, 90.gadu otrā puse un tev par nelielu rakstu samaksā 10 latu honorāru. Man bija iespēja praktizēties, es gāju uz preses konferencēm. Tie bija tehniski jautājumi, dators un internets toreiz bija jauns. Viss bija jauns un interesants. Toreiz man politika vispār neinteresēja, tad es aizbraucu uz Zviedriju.

Zviedrijas radio mani tā pa īstam ievilka radio pasaulē. Radio kļuva man par tādu interesantāko un pievilcīgāko mediju! Viņiem vajadzēja vienmēr kādus, kas aizvieto, palīdz, vēl kaut ko izdara. Viņiem vienmēr bija problēmas atrast puišus. Man viens pazīstams čoms ieminējās, ka radio meklē džeku. Es teicu, ka varu pamēģināt un aizgāju parunāties. Man viņi iepatikās, es viņiem iepatikos. Bija tāds interesants laiks, tas bija tiešipirms mēs stājāmies ES. Zviedrijā eiro referendums bija tajā gadā, bija baigi interesanti.

Bija baigi jocīgi, kad es ierakstīju savu balsi: „Nē, nopietni? Es tā izklausos? Ārprāts, kas notiek!” Pirmajā brīdī man iedeva ļoti vienkāršu materiālu uztaisīt. Man izstāstīja, kā tas jāraksta radio teksts, ka tas ir tāds stāstāmais teksts. Es iegāju studijā, izlasīju, klausījos un pašam nepatika. Es aizgāju pie toreizējās redakcijas vadītājas Daces Vinkleres un teicu: „Dace, kaut kas nav!” Viņa paklausās, saka: „Ok, šito laidīsim tādu pašu, bet kaut kas jāpadomā.” Tajā brīdī es riktīgi sabēdājos, ka atnāku strādāt uz radio, rakstīt protu un runāt nē. Es staigāju par to gaiteni garām tām redakcijas istabām un štukoju, ko lai dara. Tad iznāca ārā cilvēks vārdā Jānis Pāvuls un jautāja, ko es tāds bēdīgs. Saku, ka kaut kas nav ar to ierakstu, nesanāk. „Nāc šurp, paklausīmies!” Viņš pateica vienu maģisko frāzi, kas visu izlaboja: „Noņem to seksapīlu nost un viss būs labi!” Es iegāju studijā ar domu „noņemt seksapīlu”, ierakstījos un sanāca normāli. Man bija klišķis, vajadzēja vienam cilvēkam pateikt to maģisko frāzi un aizgāja. Un tur es dabūju izmēģināt visu. Gan kā taisīt telefona intervijas, gan kā samontēt, dabūju izmantot dažādas skaņu rediģēšanas programmas. Toreiz ieraksti bija ar mini diskiem. Reportāžas no notikumu vietas bija gan pa tiešo, gan vēlāk. Visi mikrofoni, vadi, viss pārējais. Tas bija mācību process, jo tur bija daudz laika, tā nebija ziņu redakcija, ka mums katru dienu ir jāsaražo, bet tur katru dienu uz pēcpusdienu bija jāsagatavo viens raidījums. Nav baigā steiga, bet savas lietas jāizdara. Visu laiku ir attīstība. Visu laiku domāja, ka attīstīs web lapu, tajā brīdī tas bija kaut kas jauns un to vajadzēja apgūt.

Cik gadus tu tur pavadīji?

Es sāku 2003. gadā un 2005. gadā, kad es pats aizdevos uz Itāliju studēt, beidzu strādāt.

Itālijā studēji cilvēktiesības?

No sākuma Zviedrijā, pēc tam Itālijā. Itālijā es dabūju maģistra grādu. Bakalaurs Zviedrijā.

Latvijā esi mācījies?

Atsevišķus kursus psiholoģijā. Es iestājos neklātienē komunikācijās, bet man toreiz bija citas intereses. Nebija īstais studējamais laiks.

Kāpēc izvēlējies cilvēktiesības?

Tas arī interesants stāsts, jo tajā brīdī, kad es biju Zviedrijā, es sāku studēt zviedru valodu. Vienu brīdi studēju kopā ar zviedriem zviedru valodā, tas bija baigais izaicinājums. Nodomāju, ka vajag specializēties. Tur bija laba tulka izglītība, biju apsvēris varbūt uz to iet. Tad es sāku strādāt vienā NVO, kas aktīvi strādāja ar cilvēktiesībām, viņi izdeva žurnālu, grāmatas. Es uzzināju, ka ir cilvēktiesību programma. Es izdomāju, ka studēšu to. Zviedrijā es rakstiskās lietas apguvu un man gribējās teorētisko background’u. Studijas bija zviedru valodā. Es bakalaura darbu uzrakstīju zviedru valodā par krievvalodīgo minoritāti Latvijā.

Itālijā mācījies itāliski?

Nē, tā ir Eiropas programma, kur ir studenti gan no Eiropas, gan citām valstīm. Itālijā es pavadīju gadu, arī bija interesants laiks. Tas pirmais pusgads bija tāds, ka viņi paši pat saka, ka to nevar apvienot ne ar kādu darbu, ne ar ko citu. Tur bija katru dienu no rīta līdz pavēlai pēcpusdienai lekcijas, workshop’i, semināri un mājasdarbi, kas jālasa un jāpēta, un lieli rakstiski eksāmeni.

Cilvēktiesības ir kombinētā programma. Tur ir gan politoloģija, gan jurisprudence, gan starptautiskās attiecības. Savā ziņā tas bija baigi interesanti, jo tur bija cilvēki, kas bija darbojušies ar žurnālistiku, bija juristi, politologi, ļoti dažādi cilvēki no dažādām valstīm.

Pēc Itālijas atgriezies Latvijā?

No sākuma Zviedrijā, pēc tam Latvijā. Tālākais stāsts ir tāds, ka sāku meklēt darbu Latvijā. Man pačukstēja, ka laikrakstā Diena varētu būt iespējas, tas bija 2007.gads. Tas bija maijs vai jūnijs, un es viņiem uzrakstīju, ka pašreiz atrodos Stokholmā, bet es varētu pārvākties atpakaļ, tiklīdz es dabūtu darbu. Man atrakstīja, ka darbs man ir. Tikko esi šeit, nāc aprunāties, tā es arī atbraucu jūlijā. Toreiz bija vēl [Sarmīte] Ēlerte galvenā redaktore, iegāju, parunājos un vienā brīdī viņa teica, ka re, kur ir kalendārs un ar kuru datumu esat gatavs strādāt. Viņa gribēja mani likt politikas nodaļā, bet tur uzreiz nebija brīva vieta un mani palaida iesildīties ārzemju ziņu nodaļā, kas ir oāze. Sēž savā brīvībā, producē. Tas bija interesants gads, jo es strādāju Dienā un man bija paredzēts, ka trīs mēnešu pārbaudes laiku nostrādāju un. tikko tas tuvojas un parunājam algas jautājumus, pāreju uz politikas nodaļu. Mēs pārrunājām algas jautājumus, bet īsi pirms tam man zvanīja Dzintris Kolāts, kurš bija tikko pārņēmis Latvijas Radio Ziņu dienesta vadību, toreiz viņiem viens ārzemju ziņu cilvēks aizgāja uz TV. Viņi man piezvanīja, īsu brīdi pirms pārbaudes laika beigām bija piedāvājums. Bija interesanta saruna ar Ēlerti, iegāju kabinetā aprunāties, izstāstīju, kāds man piedāvājums, teicu, ka cits piedāvājums ir labāks, dikti atvainojos. Baigi respektabli atbildēja, ka nav, par ko atvainoties. Tas man likās baigi skaists žests.

Strādāji radio ziņu dienestā?

Jā, vienā brīdī es sāku darīt visu ko, jo zināju valodas. Diemžēl jaunajai paaudzei žurnālistikā ir viens trūkums, ka daudzi nezina vispār vai nezina pietiekamā līmenī krievu valodu. Saprast it kā var, bet, tikko kā vajag kādu cilvēku nointervēt, viņš vairs nevar to izdarīt. Man valodas patīk, es tur dabūju intervēt krieviski, angliski. Tas bija interesants, saspringts laiks. Dabūju būt tur, kad bija krīze, budžeta griešanas.

Nostrādāju līdz 2009.gada vasaras vidum. Mani neviens nedzina projām, es vienkārši iesniedzu atlūgumu. Tālāk krietnu laiku es strādāju kā pilnīgs freelancer. Ar tulkošanu nodarbojos, bija visādi gadījuma darbi, ne PR. PR jomā es nekad neko neesmu darījis, tādā ziņā esmu pilnīgi tīrs un nevainīgs. Krīzes iespaidā reizēm ārzemju mediji interesējās par Latviju, tas palīdzēja, bija interesanti iepazīt, kā tas ir - darboties neatkarīgi. Pats testēju, kā lietas notiek. Tā bija tāda reālās dzīves iepazīšana, vērtīga pieredze.

Kas notiek ar publikai.lv?

Anarhija. To var pieminēt kā tādu pozitīvu piemēru, ko var izdarīt bez naudas. Citi izgāž naudu serveros, dizainos. Šodien var daudz izveidot ar minimāliem resursiem. Domēna vārds daudz nemaksā, servera vieta maksā ļoti maz, daudz ko var izveidot wordpress un tādās vietās. Galvenais resurss ir cilvēki. Cilvēki laika gaitā, protams, nogurst. Darīt to regulāri un ar atdevi...

Kā ar „Alus puču” [Melbikša veidotais raidījums radio NABA]?

Man pašam nav tam tik daudz laika, jo formāts man labi patika, tāds humoristisks, ironisks skatījums uz politiku un politiskajiem procesiem Latvijā un pasaulē. Tam ir diezgan daudz jāgatavojas, lai raidījumu stundu uztaisītu spraigu un klausāmu.

Tas ir tāds brīvprātīgs process.

Vispār tas ir brīnums, ka mēs tik ilgi noturējāmies. Atnācām uz NABu ar gatavu produktu, tas eksistēja podkāsta formā jau vairāk nekā pusgadu. Veidojām katru nedēļu ar starpbrīžiem vasarā, ziemā. Uzrakstīju NABAi, jo viņiem nebija nekādu tādu politikas raidījumu. Izvēlamies dažus tematus, sagatavojamies, sagatavojam skaņu fragmentus, brīvajā ēterā diskutējam. Nedaudz kā improvizācijas teātris dažos brīžos (smejas).

Ko tu pašlaik dari?

Es strādāju ar skandināvu klientiem, diezgan daudz tulkoju. Tulkošana ir kā papilddarbs, lai vienkārši nopelnītu šādā un varētu būt neatkarīgs. Tā ir problēma Latvijas mediju vidē. [Jānis] Domburs vienreiz pateica, ka, lai žurnālists patiešām būtu neatkarīgs, viņam bankas kontā jābūt divu mēnešu algas uzkrājumam. Man šķiet, ka reti kuram žurnālistam Latvijā tādi uzkrājumi ir.

Es vispār īsti neticu tādai žurnālistu profesijai, kādā veidā tā ir šobrīd! Un arī mediji, kādi ir šobrīd ar milzīgām fiksētām redakcijām... Es īsti neticu, ka tas tā paliks. Žurnālistika paliks, bet tāda, kā šodien, diez vai. Drīzāk ir jādomā, kā nodrošināt savu finansiālo neatkarību.

Vai visi paliks par ārštatniekiem?

Es domāju, ka tas nošķīrums diezgan ātri pazudīs.

Pensiju fondā jau nekas neskaitās [autoratlīdzību dēļ, kas nereti ir ārštatniekiem].

Šīs detaļas jārisina. Es nesaku, ka medijos nevajag būt cilvēkiem ar štata cilvēkiem, bet tādos apjomos, kas parādās ar savu vārdu un uzvārdu, visiem nebūs štata vietu, par to var aizmirst. Cilvēks var nopelnīt sev mēneša algu ar honorāriem, bet tur nav ne stabilitātes, ne sociālās garantijas. Es visiem silti iesaku padomāt par kaut ko citu, kas netraucē darbībai žurnālistikā. PR un reklāma neder! Labs piemērs ir [Kārlis] Streips, kurš pārsvarā ienākumus pelna ar tulkošanu, viņam ir valodas zināšanas, viņš var mājās sēdēt un tulkot, pats var plānot savu laiku. Tulkošana ir ļoti labi apmaksāts darbs, un tas pilnīgi netraucē žurnālistikas praksei. Diemžēl mēs skatāmies, ka pat pieredzējuši žurnālisti iebrauc auzās!! Pēdējais gadījums ar Raudsepu ir diezgan bēdīgs. Absurdā situācija, ka žurnāls IR stāsta, ka ir finansiāli veiksmīgs pasākums, bet - ja viens no viņu TOP žurnālistiem ir spiests rakstīt pasūtījuma rakstus Latvijas Bankai, tas kaut kā nelīmējas kopā. Tur ir LŽA ētikas komisijas lēmums, kas ir apšaubāms. No vienas puses, viņi it kā raksta, ka tā nav laba prakse, bet, no otras, jā, šajā gadījumā… Nav īsti smuki. Kāpēc neparūpēties par saviem ienākumiem citā veidā? Tas ir mans skatījums. Es varbūt kļūdos.

Runājot par žurnālistikas objektivitāti, es tādai neticu! Es ticu atklātībai. Piemēram, cilvēks saka: „Jā, es tulkoju un vēl kaut ko daru, man naudu man maksā par to un to, bet taisu radio sižetus par to. Man nav interešu konflikts nekādā veidā.” Neviens raksts nav objektīvs.

Man ir vairāki tādi žurnālisti, kas ir zvaigznes, ne gluži elki. Zviedru žurnālists Magnus Linkolns, viņš pārzina dažādas valodas, pat ir diezgan ilgu laiku dienvidu valstīs dzīvojis. Zina spāņu valodu. Viņš arī raksta par mediju objektivitāti utt. Viņš uzskata, ka svarīgi ir būt vispusīgam, lai arī par ko tu rakstītu. Ļaut iesaistīties visām iesaistītajām pusēm, ne tikai formāli, bet tā, ka katrai pusei ir tiesības uz saviem labākajiem argumentiem.

Problēma, par kuru Latvijā pārāk maz runā, bet es to reizēm cenšos pacelt. Katram portālam, preses izdevumam ir politiskā ievirze, un to vajadzētu norādīt. Es nesaprotu, kāpēc Zviedrijas lielie mediji var norādīt. Viņi ir tādi un tādi. Viņi to norāda tur, kur ir informācija par redakciju. Protams, šo formulējumu var apšaubīt, bet tas ir nonācis atklātībā. Viņiem, protams, ir ļoti svarīgas redakcijas slejas. Tie raksti ir labi un analītiski, bet, protams, tie raksti ir viedokļi. Redakcijas viedoklis. Viņi visi uzsver, ka, ja tur ir cilvēka vārds un uzvārds, tad tas konkrētais cilvēks ir atbildīgs un tā ir viņa pozīcija. Viņi ļoti nodala, vai tas ir viedoklis, ziņa un analītika! Tas mani ļoti pārsteidz. Es vienreiz zvanīju uz vienu lielo Zviedrijas laikrakstu, lai parunātos, jo viens cilvēks ir rakstījis sērijas par konkrēto lietu. Pirmais, ko viņš teica - ka viņš nodarbojas ar analītiku un nevar paust viedokli. Viņš uzskata, ka viņš ir tas, kas profesionālā veidā skenē lauku un raksta plašu analītisku rakstu. Acīmredzot, viņiem ir iekšēji noteikts, ka viņš nedrīkst savos rakstos paust personīgo viedokli. Man tas vispār šķiet baigi interesanti.

Ko tu dari ikdienā?

Ar vienu aci es sekoju Zviedrijas medijiem, ar vienu aci - Latvijas. Zviedrijā katru dienu ir ļoti daudz diskusiju par mediju ētiku.

Tur iesaistās parastie cilvēki, kas nav saistīti ar žurnālistiku?

Arī. Tā ir viena no problēmām, ka pārsvarā mediju ētikas žurnālistu diskusijās iesaistās žurnālisti paši. Varbūt tas ir signāls tam, ka sabiedrība nepievērš uzmanību vai mediji neprot parādīt, ka tas ir sabiedrībai svarīgi. Viņiem ir vairāki profesionāli izdevumi, kas nodarbojas ar mediju tematiku. Pat vairāki portāli, kas raksta. Arī sabiedriskajā radio ir viena analītiskā programma par medijiem, kur viņi veido materiālus gan par ārzemēm, gan arī par pašu Zviedriju. Diezgan amizanti, ka ir bijuši gadījumi, kad viņi veido raidījumus par saviem kolēģiem, zāģē savus kolēģus un neviens neprasa, kāpēc to dara. Normāla diskusija, kāpēc nē? Tas tiek darīts profesionāli, viņi dara savu darbu. Viņi pēta savus medijus. Starp citu, to es esmu Latvijas Radio ieminējies. Vajag ne tikai raidījumus par mediju politiku, bet arī attīstību. Piemēram, par vienoto sabiedrisko mediju diskusijas ir ļoti sadrumstalotas. Nav viena kopējā bilde.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...