Morālā dilemma izvēlēties vispareizāko lēmumu (2)

Foto - Ignacio Guerra, licence
2010.07.06 09:22

Aiva Kokoriša

LU SZF Komunikācijas bakalaura studiju 2. kursa studente

Portālā ss.lv atrodu darba sludinājumu, kurā kompānija meklē asistentu komunikācijā ar tās klientiem. Aizejot uz pārrunām, amatam tieku apstiprināta, un man tiek izskaidroti darba pienākumi. Būtībā ir jāīsteno telemārketinga speciālista funkcijas – jāapzvana un jāaptaujā simtiem cilvēku dienā, lai atlasītu potenciālos klientus, kas atbilstu kompānijas izvirzītajām prasībām pēc dažādām pazīmēm. Pārrunājot darba pienākumus, konstatēju, ka klientiem jāsniedz arī maldīga un nepatiesa informācija, piemēram, par aptaujas patieso mērķi, klienta numura iegūšanas metodēm u.c. Aptauju dati vēlāk tiek izmantoti, lai atlasītajiem klientiem pārdotu ceļojumus uz Kanāriju salām, tomēr ne visi kompānijas solījumi atbilst reālajai situācijai. Bažas par kompānijas negodīgumu pastiprina arī internetā lasāmās cilvēku kritiskās atsauksmes, kurās viņi norāda uz krāpniecību, tomēr darba devējs šos izteikumus noraida, apgalvojot, ka katram pašam ir iespēja piedāvājumu izsvērt. Nākas izdarīt izvēli – darbu pieņemt vai to noraidīt.

Situācijas morālā diagnoze

Šajā situācijā runa ir par atbildību galvenokārt attiecībā pret sabiedrību. Pieņemot lēmumu, jāizsver, cik lielā mērā neprecīzi un maldīgi sniegtā informācija var nodarīt kaitējumu konkrētiem indivīdiem vai sabiedrības grupai. Jāapdomā, kādu ietekmi tas atstās arī uz manu personību, ja efektīva darba rezultāta sasniegšanai nāktos atkāpties no individuālajiem principiem un morālajām vērtībām.

Situācijas iespējamie risinājumi

Pieņemt darbu, jo ir nepieciešami finansiālie līdzekļi.
Izvēloties šo variantu, lielākais ieguvums būtu finansiālais nodrošinājums, jo solītais atalgojums šī brīža ekonomiskajā situācijā ir neraksturīgi augsts. Ieguvējs būtu arī darba devējs. Viņš varētu rēķināties ar darbinieka augstu motivāciju, jo no darba efektivitātes ir atkarīga saņemtā peļņa. Savukārt lielākais zaudējums būtu iespējamā nepieciešamība aptaujātos cilvēkus maldināt, lai viņus pārliecinātu, ietekmētu, tādējādi gūstot lielāku materiālu labumu. Tas varētu veicināt zināmu morāles degradācijas iespējamību, ja nauda kļūtu svarīgāka par iekšējiem morāles principiem.

Pieņemt darbu, jo tā ir vērtīga profesionālā pieredze.
Svarīgākais ieguvums būtu pieredze, kas noderētu turpmākajā profesionālajā darbībā, piemēram, uzlabotās komunikācijas spējas, svešvalodu izmantošana u.c. Lai gan tiktu strādāts galvenokārt pieredzes dēļ, bieži nāktos pārkāpt savus principus, ja amatu vēlētos saglabāt (dienā jāatlasa vismaz 10–15 klienti), tāpēc tas varētu radīt iekšēju konfliktu.

Pieņemt darbu uz neilgu laika periodu, lai saprastu, kā kompānija darbojas praksē.
Būtu iespējams pārliecināties par kompānijas praktisko darbību, izvērtējot, vai tā man ir pieņemama/ nepieņemama. Tas ļautu arī noskaidrot, vai un cik lielā mērā uzņēmums manipulē ar cilvēkiem, tos maldinot, krāpjot. Iespējams, ka vēlme strādāt tikai konkrētu laika posmu neapmierinātu darba devēju, tādēļ es netiktu pieņemta amatā, līdz ar to zaudētu iespēju nopelnīt, iegūt pieredzi.

Ir grūti izvērtēt, kā vislabāk atrisināt morālo dilemmu, jo visos gadījumos jārēķinās arī ar zaudējumiem.

Pieņemt darbu, uzskatot, ka tikai veicu savus darba pienākums, tādēļ man nav jāuzņemas atbildība par cilvēku iespējamo krāpšanu.
Es varētu strādāt efektīvi, jo uzskatītu, ka katrs aptaujātais cilvēks pats ir spējīgs izvērtēt situāciju, tāpēc neesmu atbildīga par viņu iespējamo lētticību. Izvēloties šo variantu, man nerastos iekšējie pārmetumi, spētu distancēties no morāles jautājumiem, jo domātu tikai par savu pienākumu veiksmīgu pildīšanu. Savukārt, nedomājot par ētiskajiem apsvērumiem, pastāvētu risks morāli notrulināties, zaudējot izpratni par to, kas profesionālajā darbībā ir pieņemams/ nepieņemams. Nespētu izsvērt arī gadījumus, kuros tomēr vajadzētu pārdomāt darbības sekas, kas cilvēkiem varētu radīt kaitējumu nākotnē.

Pieņemt darbu, tomēr censties klientiem netieši norādīt uz nepieciešamību kārtīgi apsvērt kompānijas piedāvājumu, būt piesardzīgiem.
Aptaujājot cilvēkus, varētu netieši uzsvērt iespēju no anketēšanas atteikties, ļaut cilvēkiem izvērtēt tēmas (ceļošana) aktualitāti, precīzi atbildēt uz uzdotajiem papildjautājumiem, tādējādi maksimāli cenšoties viņiem palīdzēt izprast aptaujas būtību un kompānijas mērķus. Šādā gadījumā būtu gan veikusi savus darba pienākumus, gan devusi cilvēkiem iespēju izvērtēt, kāda būtu viņu vēlamā rīcība. Tiktu saglabāta lojalitāte arī pret darba devēju, jo viņš un kompānija netiktu ,,nomelnoti”, tādējādi nemazinot uzņēmuma reputāciju. Arī šādā variantā nebūtu iespējams izvairīties no maldīgas informācijas sniegšanas, tādēļ man nāktos uzņemties daļēju atbildību par cilvēku lētticību, ja viņi nespētu pareizi interpretēt sniegto informāciju.

Nepieņemt darbu, uzskatot to par krāpniecību.
Lielākais ieguvums būtu apziņa, ka neesmu iesaistīta cilvēku maldināšanā un neatbildu par kompānijas darbības sekām. Tomēr tiktu zaudēta iespēja nopelnīt, iegūt pieredzi, kā arī realitātē pārliecināties par kompānijas darbību, kas, iespējams, kopumā nemaz nav būvēta uz krāpniecības principiem. Šajā situācijā ieguvēja nebūtu arī sabiedrība, lai gan atteiktos no darba veikšanas, tiktu atrasts cits cilvēks, kurš veiktu klientu atlasi, izmantojot dažādas metodes.

Piemērotākā situācijas risinājuma izvēle

Ir grūti izvērtēt, kā vislabāk atrisināt morālo dilemmu, jo visos gadījumos jārēķinās arī ar zaudējumiem. Pamatojoties uz utilitārisma principa – pēc iespējas lielāks labums pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, izsvērts, ka situāciju visveiksmīgāk atrisināt, izmantojot 6. variantu – pieņemt darbu, tomēr censties klientiem netieši norādīt uz nepieciešamību kārtīgi apsvērt kompānijas piedāvājumu. Šajā gadījumā ieguvējas zināmā mērā būtu visas situācijā iesaistītās puses. Es iegūtu pieredzi, uzlabotu finansiālo stāvokli, vienlaicīgi mēģinot būt maksimāli atbildīga attiecībā pret aptaujas dalībniekiem, netieši mudinot viņus izsvērt piedāvājumu un būt vērīgiem. Izvēloties šādu variantu, gandrīz pilnībā varētu saglabāt savus morāles principus, pieņemot, ka esmu darījusi daudz, lai aptaujātie izdarītu patstāvīgus spriedumus.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI PODKĀSTI

Igaunijas mediju ombuds: esmu kā buferis

Ir ļoti svarīgi, ka sabiedriskajos medijos ir mediju ombuds, jo sabiedrība izdara lielu spiedienu uz sab ...

Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princi ...

Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ...

Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Univer ...

Zolitūdes traģēdija un izlīgums

Zolitūdes traģēdijas gadījumā jēdziens „izlīgums” ir pamatots, taču jāizpilda pamatnosacījumi, lai sabie ...

Vai rakstāt interneta komentārus?

Nereti interneta portāli kļūst par vietnēm, kur var izpausties un savstarpēji strīdēties visplašākais mediju pat ...

r kleina
00:00 06.10.2010
Njā. Bet risinājums patiešām utopisks. Cik ilgi ar šādu klientu "pa pusei aizbaidīšanu" darbā noturēsies? Šķiet, ka šeit tikai divas iespējas: vai nu piepildīt vēderu, vai nomierināt sirdsapziņu.
Artūrs Savickis
15:35 07.07.2010
"[..] pieņemt darbu, tomēr censties klientiem netieši norādīt uz nepieciešamību kārtīgi apsvērt kompānijas piedāvājumu" Šādu rīcību parasti mēdz dēvēt par dubultaģenta spēli - tādā veidā, šķietami saglabājot sirdsapziņu un morāles principus, indivīds patiesībā šmauc abas divas iesaistītās puses, UN pats sevi. Piedevām - ja intervijas darba devējs sarunas ieraksta (vai arī, ja intervēšana notiek no privātā tālruņa, numuru listē iedod dažus "pārbaudes tālruņus", lai izvērtētu darbinieka pārliecināšanas spējas), tad visticamāk šādi godīguma mēģinājumi novedīs pie secinājuma, ka tikai lojāls nevis godīgs darbinieks ir labs darbinieks...