Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Foto - JAM project, licence

2015.05.02 15:29

Roberts Šteinbergs

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas 2. kursa students

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrālijas, kurš 400 dienas pavadīja cietumā Ēģiptē. Viņu ieslodzīja par viņa darba pienākumu veikšanu. Šobrīd P.Greste ieradies Latvijā, lai piedalītos Pasaules preses brīvības dienas konferencē.

Ko jūs saprotat ar vārdiem "preses brīvība"?

Man preses brīvība nozīmē to, ka žurnālists var brīvi strādāt bez jebkādiem likumu šķēršļiem,  redzēt un analizēt valdības darbu, ļaut preses pārstāvjiem pildīt sargsuņa funkciju. Problēma ir tajā, ka lielākā daļa valdību iebilst pret šīs lomas izpildi, jo tas nozīmē to, ka varam ieskatīties viņu paveiktajā darbā, ziņot par to sabiedrībai un veicināt diskusiju sabiedrībā. Pasaulē ir tendence uzskatīt, ka valdības ir pie varas, lai valdītu pār valsti, lai gan patiesībā viņi tikai pārstāv cilvēkus, kas viņus ievēlē. Viņi strādā mūsu labā, nevis otrādi! Kā sabiedrībai mums ir ļoti skaidri jāredz viss, ko valdība dara. Es saprotu, ka vienmēr ir drošības apsvērumu aspekts un valdības nevar būt 100% caurspīdīgas, drošības apsvērumu dēļ, taču es uzskatu, ka preses brīvība tiek pārāk daudz ierobežota dēļ cīņas ar terorismu.  Preses brīvība nozīmē iespēju preses cilvēkiem ielūkoties gandrīz katrā valdības "stūrī", ar minimālu atkāpi, kas attiecas uz drošības jautājumiem.

Vai jums bija kādas ilūzijas par preses brīvību, pirms jums tiesa piesprieda 7 gadus Ēģiptes cietumā?

Ilūzijas…  Es nedomāju, ka man bija kādas ilūzijas. Es vienmēr esmu zinājis, ka situācija ir sarežģīta. Zinu, ka Ēģiptē Al-Jazeera (medijs, ko pārstāv Greste) ne īpaši labi satika ar Ēģiptes valdību. Esmu daudz strādājis Āfrikas valstīs un valstīs ārpus Āfrikas, kur situācija ar preses brīvību ir bijusi ļoti problemātiska, valstīs, kur nespējam brīvi strādāt, kur mūsu darbs ir ļoti ierobežots un uz mums ir liels vietējo valdību spiediens. Šī problēma nav tikai šādās valstīs, esmu bijis liecinieks tam, kā tiek ierobežota preses brīvība Austrālijā. Protams, ka īstā apjauta par reālo situāciju man nāca brīdī, kad mūs arestēja.

Cik sen jūs kā žurnālists dodaties uz karstajiem punktiem?

Mans pirmais darba karstajā punktā bija 1992. gadā, Dienvidslāvijā un kopš tā brīža neesmu pametis šo darbu.

Kas motivē karsto punktu žurnālistus strādāt tādos apstākļos?

Pirmkārt, es ticu tam, ko mēs (žurnālisti) darām,  ticu, ka tas ir svarīgi un mūsu padarītajam darbam ir vērtība. Cilvēkam ir svarīgi apzināties, kas notiek pasaulē. Arī valdības pieņem lēmumus, balstoties uz to, kas notiek pasaulē. Un cilvēkiem, kuri iesaistās publisku jautājumu apspriešanā, vajag zināt ļoti daudz informācijas. Bet personīgā līmenī... Es arī ticu, ka mums vajag "paspīdināt gaismu", lai informētu un atbalstītu organizācijas, kas strādā konflikta zonās, lai palīdzētu viņiem iedziļināties problēmā un, iespējams, atrisināt konfliktu. Uzskatu, ka mums visiem jāzina, kas notiek pasaulē, bet personīgā līmenī - tā ir ārkārtīgi aizraujoša lieta, ko darīt. Mums visiem interesē ekstrēmi apstākļi, kādos daudzi cilvēki dzīvo. Un nekas nav ekstrēmāks, kā izbaudīt to uz savas ādas. Tā, droši vien, ir viena no galvenajām motivācijas atslēgām. Daļa no žurnālistikas ir attaisnojums, ka drīksti apmierināt savu ziņkāri, iebāzt savu degunu citu cilvēku lietās. Ekstrēmas vides dod tev iespēju patiesi redzēt, kas cilvēkus līdz tādam dzīves līmenim noved.

Ir studenti, kuri vēlas kļūt par karsto punktu žurnālistiem. Ko viņiem vajadzētu apzināties, pirms viņi izvēlās jūsu "lauciņu"?

Tas ir bīstami. Tas var būt ļoti bīstami. Viena no problēmām ir drošība, droši vien, vislielākā problēma. Cilvēki grib strādāt bīstamā vidē, viņi ir tajā ieinteresēti. Viņi grib zināt, kas tajās vietās notiek un apmierināt savu ziņkāri, tieši tāpat kā es gribēju. Bet veids, kā šobrīd strādā mediji ir šāds - uz konfliktu zonām sūta frīlanserus (ārštata žurnālistus), kuri ļoti bieži šauj pār strīpu, lai dabūtu stāstus un apmierinātu savu klientu vēlmes. Šīs organizācijas uzskata, ka viņām ir pārāk dārgi, pārāk sarežģīti un pārāk riskanti aizsūtīt uz karstajiem punktiem savu korespondentu. Jauniem studentiem, kā tu, ir tendence domāt: "Ja es aizbraukšu uz karsto punktu, es varēšu dabūt labu, dramatisku cilvēkstāstu, pārdot to, dabūt labas bildes, līdz ar to iegūšu labu reputāciju un dabūšu labu darbu". Problēma ir tajā, ka pārāk daudzi ārštata žurnālisti  attopas ļoti bīstamās vietās bez pareizas apmācības, bez pieredzes un bez institucionālā atbalsta, ko sniedz ziņu mediji - pareiza ekipējuma - aizsargķiveres, bruņuvestes, bez pareizajām pirmās medicīniskās palīdzības somiņām, bez bēgšanas maršruta, kas ļoti noder, ja tu nokļūsti nepatikšanās, un bez kāda, kam piezvanīt, ja tiec arestēts vai nokļūsti sarežģītā situācijā. Jebkurš var tikt nogalināts, vispieredzējušāko karsto punktu žurnālistu var nogalināt, arestēt vai nopietni savainot. Bet bīstamības pakāpe daudz augstāka ir tieši frīlanseriem, kuri nezina robežu - viņi mēģina dabūt stāstu vai kaut kādā veidā ieekonomēt naudu uz lietām, uz kurām taupīt nevajadzētu. Un tieši šo divu iemeslu dēļ tas var būt ļoti bīstami. Džeims Folijs (James Foley), Stīvens Sotlofs (Steven Sotloff) un Kendži Goto (Kenji Goto), trīs žurnālisti, kurus pērn Sīrijā nogalināja "Islāma valsts", bija frīlanseri. Es viņus nevainoju par to, ka tā notika, bet ir vērts šo faktu atzīmēt. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jāapzinās riski.

Kādām īpašībām būtu jāpiemīt karsto punktu korespondentam?

Izklausīsies pašsaprotami, bet jābūt ziņkārīgam. Tev ir jābūt ieinteresētam pasaulē tev visapkārt, tev vajag gribēt zināt - kas notiek? Un ne tikai virspusēji, tev vajag uzzināt, kas patiešām slēpjas apakšā. Pirmā atbilde gandrīz vienmēr nebūs pareizā atbilde. Ja tu uzdod jautājumu, tu iegūsi virspusēju atbildi, bet gandrīz vienmēr ir kaut kas "dziļāks", kaut kas interesantāks, bet, lai to uzzinātu vajag nedaudz vairāk piestrādāt. Protams, vēl ir nepieciešama zināma drosme, bet es neteiktu pārgalvība. Tev jāspēj pieņemt sarežģītus lēmumus, saprast, ka tas iekļauj risku un tev ir jāmāk aprēķināt riska pakāpi. Bet tas nenozīmē būt pārgalvīgam un pakļaut briesmām citus cilvēkus. Tev ir jāciena cilvēkus, ar kuriem tu strādā, tev ir jāzina, kad ej par tālu, tev ir jābūt saprātīgam un jāatbild par savām darbībām. Vēl ir inteliģence. Tev ir jābūt inteliģentam un jāpieņem gudrus lēmumus par savām darbībām. Tev ir jābūt attapīgam un atjautīgam - tev ir jābūt radošam (kreatīvam) ar stāstiem - tev ir jāmāk stāstus radoši pastāstīt, dabūt stāstus kreatīvā un drošā veidā. Dažreiz tāda "drošā veida" nav, tad tev pašam ir jāprot to padarīt drošāku. Tev jāmāk saprasties ar cilvēkiem - tev ir jābūt cilvēkam, īstam cilvēkam ar humora izjūtu. Ir jāmāk saprasties ar cilvēkiem, kas tev ir apkārt - ar cilvēkiem ar kuriem tu strādā, ar cilvēkiem, kurus tu intervē un ar citiem žurnālistiem. Vēl ir jāpiemīt cīņas sparam - tev ir jāgrib būt pirmajam. Ja tu neesi ieinteresēts cīnīties par stāstiem, ja tu neesi ieinteresēts dabūt stāstu pirmais, dabūt labāko stāstu, tad tu esi nepareizajā nozarē. Bet te ir jāatgādina īpašības, kuras jau minēju - saprātīgs un inteliģents - ja esi pārāk iekarsis cīņā par stāstiem, tad tā var pārvēsties par muļķību, kas ir ļoti bīstami, tev ir jāmāk pateikt: "Viss! Šis nav tā riska vērts! Es atkāpjos!".

Vai jūsu lieta kaut ko mainīs Ēģiptes izpratnē par preses brīvību?

Es negribu runāt par Ēģipti šajā aspektā. Mūsu lieta joprojām nav slēgta, tāpēc man ir jābūt uzmanīgam ar to, ko es atbildu. Es ceru, ka cilvēki pasaulē ir sapratuši, ka visur ir sabiedrības pārstāvji. Ja pat viņi ir ciniski pret žurnālistiem un viņu darbu. Domāju, ka viņi tomēr ļoti novērtē brīvu presi.  Viņi apzinās, ka brīva prese ir vitāla normāli funkcionējošā sabiedrībā un mums prese ir nepieciešama, ja pat tā ne vienmēr dara labu. Mums ir nepieciešama brīva prese, lai cilvēki saprot, kas notiek viņiem apkārt, lai informētu kas notiek sabiedrībā, lai informētu kas notiek valdībā. Ja prese tiek kontrolēta vai ierobežota tajā, ko var izdarīt, tā paliek par valdības instrumentu. Tad nekāda veida sabiedrības sarunas vai diskusijas nevar norisināties. Es domāju, ka cilvēki to saprot. Manuprāt, viens, ko mūsu "lieta" ir izdarījusi - tā ir pievērsusi uzmanību tam, ka cilvēki visā pasaulē apzinās preses brīvību un viņi ir gatavi par to cīnīties. Es biju ļoti pārsteigts, kad redzēju kādu atbalstu mēs gūstam no valdībām, no diplomātiem, no dažādām palīdzības aģentūrām (organizācijām),  no mūsu kolēģiem un no parastajiem sabiedrības pārstāvji visās pasaules valstīs! Tas bija kaut kas neticams un es ceru, ka šo faktu piefiksēja valdības visā pasaulē.

Cik tālu jūs būtu gatavs iet, lai nosargātu vai izcīnītu preses brīvību trešās pasaules valstīs?

/smejas/ Cik tālu es esmu gatavs iet? Es domāju, ka es apstātos, pirms mani vēlreiz arestētu. Es negribu atpakaļ uz cietumu, tā bija smaga pieredze. Šis ir ļoti nozīmīgs darbs, ir svarīgi tā dēļ cīnīties. Esmu gatavs ziedot savu karjeru dažādos veidos, lai preses brīvība pastāvētu. Esmu gatavs nodoties cīņai par to. Šī ir ļoti grūta politiska un diplomātiska spēle, kas mums ir jāspēlē, bet es pilnībā ticu vajadzībai aizsargāt preses brīvību un tāpēc es darīšu visu, lai tas notiktu.

Vai situācija ar preses brīvību ir mainījusies pēdējos gados?

Jā, man šķiet, ka ir. Un ir daudz sliktāk. Es laiku attītu atpakaļ, kad sākās "cīņa ar/pret terorismu", pēc  11. septembra teroraktiem, brīdī, kad tā laika ASV prezidents Džordžš Bušs teica: "Vai nu jūs esat ar mums, vai jūs esat teroristi!". Tas nojauca "tiltu" un "vidusceļu" starp abām pusēm, kur parasti strādā žurnālisti. Tas nozīmē, ka runāt, piemēram, ar kādu islāma ekstrēmistu, lai saprastu kāpēc viņi to dara, ir nepieļaujami. Lai gan viss, ko tu gribi darīt ir būt līdzsvarā, būt precīzs un godīgs savā darbā. Šādos gadījumos valdība uzreiz tev pievērš uzmanību. Esmu bijis liecinieks, kā preses brīvība tiek ierobežota Austrālijā. Šobrīd ir pieņemts jauns likums, kurš liedz ziņotājiem no valdības runāt ar presi.  Un likums ir pamatots ar drošības apsvērumiem.  11. septembra notikumi izraisīja to, ka tika pieņemti daudzi antiterorisma likumi, kas Austrālijā (un ne tikai) nostāda žurnālistus sliktā situācijā. Šo likumu dēļ žurnālisti var kļūt par vieglu mērķi drošības dienestiem. Ja mēs dodamies uz tādām vietām kā Sīrija, lai noskaidrotu, kas tur notiek, mums var nocirst galvu. Ja mēs darām līdzīgu darbu kā Charlie Hebdo, es nerunāju tikai par satīru, bet par to, ka tu kritiski raugies uz kādu ideoloģiju, tevi vienkārši var nošaut. Mums uzbrūk abas puses. Situācija ar preses brīvību virzās uz ļoti nopietnu situāciju tādēļ, ka valdības atbild uz cīņu ar terorismu.

Vai situācija ir mainījusies visā pasaulē vai tikai kādos konkrētos reģionos?

Ja mēs apskatāmies statistiku, tad tas ir globāli. CPJ (Committee to Protect Journalists) statistika liecina, ka pēdējie trīs gadi ir bijuši vistraģiskākie, kopš 1991. gada, kad sāka fiksēt žurnālistu nāves, arestus, aizturēšanas. Un visi šie rādītāji aug. Ir daži reģioni, kur šie rādītāji uzlabojas, taču kopsummā situācija ir ļoti nopietna. Mums ir šim visam jāpievērš lielu uzmanību un jācenšas šo jautājumu turēt aktuālu.

Kā jūs un jūsu kolēģus arestēja?

Mēs bijām Marriott viesnīcā, tas notika naktī. Es grasījos iet ēst vakariņas, kad kāds pieklauvēja pie durvīm. Ienāca policija un sāka pārmeklēt manu numuriņu, tad mani arestēja un aizveda uz aizturēšanas kameru. Tas pats notika ar manu kolēģi Muhamedu Fahmī (Mohamed Fahmy), viņš arī bija viesnīcā. Arī Bahira Muhameda (Baher Mohamed) mājā notika kratīšana.

Kas bija pirmā lieta, kas ienāca prātā, kad jūs arestēja?

Es nespēju noticēt tam, kas notiek, taču biju diezgan pārliecināts, ka tas viss ātri beigsies. Jo es biju pārliecināts,  ka tā ir kļūda - viņiem nebija nekādu pierādījumu, mēs nebijām izdarījuši neko nepareizu, vismaz ne tādā līmenī, lai mūs tādā veidā apcietinātu.

Kurā brīdī jūs sapratāt, ka šis viss neatrisināsies tik ātri, kā gribētos?

Kad mūs formāli apsūdzēja un sākās soda izciešanas laiks. Tad mēs sapratām, ka tas prasīs nedēļas, varbūt mēnešus, bet mēs vienmēr domājām, ka tiksim attaisnoti, mēs zinājām - nav nekādu pierādījumu, mēs neko neesam izdarījuši un mums likās, ka tiesa to visu redzēs ļoti skaidri. Un kad tiesa oficiāli mūs atzina par vainīgiem, tas bija milzīgs šoks. Es domāju, ka pirms tiesas neviens no mums nenojauta, ka mūs atzīs par vainīgiem un piespriedīs septiņus gadus cietumā.

Cik liela bija jūsu cietuma kamera un cik cilvēku jūs tajā bijāt?

 Tās mainījās - mēs bijām trīs dažādos cietumos. Pirmajā cietumā man bija pašam sava kamera, es biju "vieninieku" kamerā uz kādu laiku. Otrajā cietumā mēs trīs bijām kopā, bet pēdējais cietums bija nedaudz lielāks un mēs kamerā bijām astoņi. Kopsummā apstākļi cietumā bija normāli, es domāju, ka tas ir tāpēc, ka izpelnījāmies tik lielu pasaules uzmanību.

Vai bija vieglāk būt vienam savā kamerā vai kamerā kopā ar citiem?

Nekad nav viegli būt vienam. "Vieninieku" kamera ir "vieninieku" kamera" zināmu iemeslu dēļ.  Ir ļoti grūti atrasties šādos apstākļos, tāpēc tev visu laiku jāizmanto savu prātu un ar to jāstrādā ļoti uzmanīgi. Tev ir jācenšas saglabāt skaidru prātu.

Kādas bija jūsu attiecības ar citiem cietumniekiem?

Tās bija labas. Mēs ļoti labi satikām. Un lielākoties labi satikām arī ar sargiem. Mēs smagi strādājām, lai liktu cilvēkiem saprast, ka mēs neesam teroristi un šī visa ir liela kļūda. Cilvēki saprata, ka mēs neesam viņiem nekāds drauds. Bija grūti nepieļaut nevienu kļūdu, cietums nav vienkārša vide, bet mums izdevās nodibināt labas attiecības.

Vai kādā brīdī jūs zaudējāt cerību, ka tiksiet ārā no cietuma ātrāk?

Visu laiku - jā, es domāju, ka bija tādi momenti. Bet jāatzīmē, ka mūsu lieta joprojām nav slēgta, mani kolēģi nedrīkst pamest Ēģipti. Mēs joprojām esam iesaistīti aktuālā lietā, nekas vēl nav beidzies! Ne man, ne maniem kolēģiem. Ēģiptes vara strādā likuma ietvaros, vismaz tā izskatās. Taču mums ir jāpārliecinās, ka tā tas notiek un mūsu lieta tiek slēgta. Mums ir jāizdara tā, lai taisnība uzvar, ja tā nenotiks, tad mani kolēģi var nonākt atpakaļ cietumā un, ja es ceļošu caur kādu valsti, kurai ir izdošanas līgums ar Ēģipti, arī es varu nonākt atpakaļ cietumā.

Vai bija kādi konkrēti draudi neēģiptiešu cietumniekiem?

Nē. Es domāju, ka Ēģiptes vara saprata, ka par mums ir jārūpējas, jo uzmanība ap mums bija milzīga. Latvijas un Austrālijas vēstnieki  ļoti uzmanīgi vēroja, kas ar mums notiek, Eiropas Savienība visu monitorēja, daudzu valstu valdības, daudz cilvēktiesību organizācijas - viņi visi ļoti uzmanīgi sekoja līdzi mūsu lietai. Es jutu, ka mums ir milzīgs atbalsts. Uzskatu, ka dēļ tā mēs bijām labākajos apstākļos, kādus varēja gaidīt no Ēģiptes cietumiem.

Ēģiptes cietums nav sanatorija. Jūs tur pavadījāt 400 dienas. Kā jūs izdzīvojāt? Tas prasa fizisku un garīgu spēku.

Jā, tieši tā - fizisku un garīgu spēku. Es ilgu laiku pavadīju meditējot. Pirms kāda laika manā dzīvē bija personīgā krīze, es izgāju cauri ļoti grūtam periodam savā dzīvē, tad es iemācījos meditēt un sapratu, ka tas ļoti palīdz saglabāt skaidru galvu. Cietumā vislielākais ienaidnieks ir tavs prāts. Ja tu nespēj to kontrolēt, tas var "aizbēgt" un tad tu nonāc lielās nepatikšanās. Meditēšana bija ļoti nozīmīga.  Ar kameras biedriem mēs spēlējām prāta spēles, es spēlēju daudz atmiņas spēles, tikai, lai neatslābinātu savu prātu. Lai uzturētu fizisko formu, mēs izmantojām programmu "5BX". Šo programmu izmantoja Kanādas gaisa spēku locekļi otrā pasaules kara laikā, ja nokļuva pretinieka rokās kā kara gūstekņi. Programmas mērķis ir palīdzēt cilvēkam palikt fiziski spēcīgam, ja viņš atrodas mazās telpās (kā cietuma kamera)

Kas bija pirmā lieta, ko izdarījāt, kad pametāt Ēģiptes cietumu?

Es satiku savu brāli lidostā un cieši viņu apskāvu. Tas bija brīnišķīgs un īpašs brīdis!

Pēc atbrīvošanas jūs izteicāties, ka nepametīsiet savu darbu. Vai esot cietumā kādu brīdi domājāt par darba maiņu?

Nē! Nekad! Es vienmēr esmu juties kā žurnālists un šī ir lieta, ko tiešām vēlos darīt. Varbūt dažos brīžos es domāju mainīt veidus un paņēmienus, kā strādāju, taču ne brīdi nedomāju par darba pamešanu.

Kā jūsu ģimene reaģēja uz paziņojumu, ka savu darbu jūs nepametīsiet?

Es domāju, ka mamma nebija gluži sajūsmā. Bet viena no lietām, ko mani vecāki man vienmēr ir teikuši - ir svarīgi sekot saviem sapņiem un darīt lietas, kas tev ir nozīmīgas. Un šis man ir nozīmīgi. Viņi saprot – pat ja viņiem tas nepatīk, tas ir tas, kas es esmu, tas ir tas, ko es daru un tas ir tas, ko es vēlos darīt arī turpmāk.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...