Padedzināt sevi

Foto - Nils Vilnis

2011.08.08 23:13

Evija Krūmiņa

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Ir pirmdiena. Tur ārā. Aiz stikla būra logiem. Uz Brīvības un Elizabetes ielu stūra, kur garām aizkauc sirēnas un steidzas vēja pluinīti  cilvēki.

Es esmu stikla būra iekšpusē, kur uz šo ņirbošo pusdienas pārtraukuma, automašīnu un cilvēku kokteili varu noraudzīties no augšas. Vēja šeit nav. Nav arī sirēnu. To vietā skan piesmacis džezs, un, kņudinot manu degunu, gaisā virmo paprikas un apelsīnu smarža.

Iekārtojusies pie nomaļa galdiņa, gaidu Egonu Reiteru, Radio101 ētera personību. Slinki pašvīkāju kādu no jau sajauktajām piezīmju lapām un prātoju, vai pasūtītās melnās kafijas tasē izdosies izzīlēt precīzu viņa ierašanās laiku.

Ahā. Atviegloti nopūšos. Šoreiz jāzīlē tomēr nebūs.

Uz pusēm

Nedaudz nokavējies, Egons atsperīgi platiem soļiem ienāk bārā. Vējš vēl nav paspējis viņu izplosīt, jo nākts taisnā ceļā no tepat zem bāra esošās Radio 101 studijas.

Pasveicinājis viesmīles un uz brīdi saminstinājies, viņš pārlūko bāru un pamana manu sveicienu. Egons uzsmaida ar acīm un ierosina iziet uz terases. Laiks pirmajai vājībai – kamēr cīnos ar matiem, kas, mežonīgā murskulī metušies duelī ar vēju, - gaisā uzvirmo tinamās tabakas dūmi.

Uzlūkojot treknās vīnogulāju lapas, kas iekļāvušas modernās ēkas dzelzs kāpnes, Egons atvainojas par aizkavēšanos un pajoko, ka kādam jau tie bijuši jāaplaista.

Pēc klusiem smiekliem, kas, tabakas dūmos ietinušies, aizvirpuļo līdzi vējam, Egons atklāj, ka aizkavēšanās patiesais iemesls izrādījusies ierastā pirmdienas sapulce.

Tajā gan laistīti nevis vīnogulāji, bet pirms gada ierīkotā Radio 101 dobe.

Par nonākšanu līdz idejai par šīs dobes nepieciešamību Latvijas mediju telpas dārziņā, stādīšanas darbiem un pirmo pumpuru gaidīšanu, atgriezušies bāra ērtajos krēslos, arī uzsākam sarunu, kamēr Egons, brīdi apdomājies, pasūta svaigi spiestu apelsīnu - greipfrūtu sulu.

Tobrīd vēl neapjaušu, ka tikai mūsu sarunas beigās atklāšu - mans gala iespaids par Egonu kā ekspedīcijās apskrāpētu ceļotāju ar saulainu dzejnieka dvēseli patiesībā atklājies jau uzreiz, šai brīdī. Jau pirmajās tikšanās minūtēs koši oranžās un skābeni saldrūgtās sulas glāzes dibenā ir izskalota viņa būtība. Piepildīta, saulaina, ar līdzīgās proporcijās sadalītu saldumu, rūgtumu un skābumu.

Radio ir stihija

Cilvēkiem ir dažādas stihijas. Sapņotājiem – gaiss, romantiķiem – ūdens, tiem pasaules skrējējiem un kristālu šķaidītājiem – zeme vai uguns.

Egona stihija ir radio.

Sniedzoties gan pēc viņa, gan arī šīs stihijas kodola, skaidri iezīmējas atslēgas vārdi, kas raksturo radio nozīmi Egona dzīvē. To kopsaucējs ir sen zināmā un mazliet banālā patiesība – veiksme atrasties īstajā vietā, laikā un veiksme skaidri izprast nosprausto mērķi.

Nedzīvot pēc uzrakstītā

To, ka Egons „deg” par radio, viņš sapratis jau ļoti agri un attiecīgi uz to arī koncentrējies. Jau 9. klasē, dažādās anketās aizpildot ailītes, rakstījis, ka būs radio diskžokejs. Nekas gan nav ticis plānots. Vien izmantotas un arī meklētas iespējas.

Radio bacili un īsto ētera garšu Egons pirmo reizi „noķēris” 1993.gadā, 15 gadu vecumā kļūstot par diskžokeju Radio Sigulda, kad no kasešu lentām atskaņota tolaik aktuālā mūzika un vadīta pirmā muzikālā programma.

Radio Sigulda apgūtās iemaņas, savukārt, vēlāk pielietotas, aptverot jau plašāku klausītāju auditoriju. Paralēli diskžokeja darbam Siguldā, 1997.gadā Egons uzsācis vadīt radio programmu Cēsīs Radio Trīs.

Ērtāk atgāzies krēslā un vērodams ielu, viņš atklāj, ka vienmēr, atrodoties kādā svešā valstī vai pilsētā, esot paradis sameklēt vietējo radio. Lai vērotu, mācītos, salīdzinātu.

Tā bijis arī ar Radio Trīs. Pēc kāda tā organizēta pasākuma Egons aizgājis uz radio studiju, un pēc divām nedēļām saņēmis zvanu ar uzaicinājumu pievienoties Radio Trīs komandai. Un tūlīt arī to pieņēmis.

Uz manu jautājumu, kāpēc viņš izvēlējies palikt arī Radio Sigulda, tā sēžot uz diviem krēsliem vienlaicīgi, Egons domīgi nosaka, ka "Siguldas rādžu jau nevarēju tā vienkārši pamest, jo bija sirdij tuvs. Tur jau arī viss aizsākās..."

Apvienojot darbus dažādās pilsētās - vadot Radio Sigulda rīta un Radio Trīs dienas programmu - Egons paralēli apmeklējis arī Lidijas Stiebras aktieru mākslas studiju Rīgā, kur ieguvis specializēto izglītību.

Specializēto izglītību, kas nekotējas augstos grādos un arīdzan ne sarkanos vai zaļos vākos.

Egonam nav radio diskžokejam, iespējams, tik nepieciešamās augstākās izglītības. Un viņš nav zaudētājs. Egons  sakrusto rokas un vienkārši nosaka, ka to nav iespējams apgūt. Radio diskžokeja prasmi jāsajūt instinktīvi. Ieslēdzot mikrofonu un ieelpojot ētera gaisu, uzreiz ir saprotams, vai šie instinkti darbojas vai nē. Tādēļ arī, piemēram,  apmetēji un automašīnu krāsotāji varētu vienā dienā saprast, ka radio ir tas, par ko viņi "deg", un kļūt par diskžokejiem.

Vēlāk gan Egons atzīstas, ka nezina, vai ir bijuši gadījumi, kad apmetēji un automašīnu krāsotāji kļuvuši par radio diskžokejiem. Bet tā mierīgi varētu notikt.

Egons nedzīvo pēc uzrakstītā. Viņš baidās no ierāmētas domāšanas, no vienādības, kuru atražo sistēmas saražotas mašīnas. Iespējams, reiz viņš apgūs ko savam lauciņam vajadzīgu. Taču šobrīd vēl ne. Šobrīd ir labi, kā ir.

Šķiet, šajā pārliecībā Egons ir ieaudzis. Vai arī tā ir ieaugusi Egonā.

Uz manu jautājumu, vai dzīve radio gaitu pirmsākumos lielākoties nav norisinājusies autobusos un radio stacijās, Egons šķībi atsmaida un attrauc: "Un kā vēl! [..] Tomēr laikam jau kādreiz arī vajagot sevi tā padedzināt, lai redzētu, uz ko esi spējīgs..."

Pēc kāda laika šī sevis dedzināšana gan tomēr pārtraukta, vienlaicīgi aizejot gan no Radio Sigulda, gan no Radio Trīs, un Egons nokļuvis radio Easy FM, savukārt, no 2000. līdz 2010. gadam darbojies kā viens no SWH vadošajiem diskžokejiem.

Nojaukt robežas

Pārrunājot Egona izdzīvotos ētera līkločus, esam nonākuši līdz atzīmei uz Radio 101 pagriezienu.

Radio izveidošana sarīkoja revolūciju Latvijas laiski snauduļojošajā mediju telpā, liekot tai uztrūkties no miega un neizpratnē purpināt. Un, iespējams, kādu laiku pamocīties arī ar bezmiegu.

Tomēr Egons nerokas toreizējo notikumu analīzē, vien nosmaida: "To lielāko revolūciju jau mēs beigās uzrīkojām paši sev."

Radio 101 radīja vēlme atkāpties aiz visa ierastā vārtiņiem un paskatīties, ko vēl iespējams izdarīt. Jo vienmēr var atļauties ko vairāk un dziļāk. Tādēļ jau tas nekad arī  neapnīk.

Un arī klausītāji bija pelnījuši ko vairāk par ierasto radio standarta formātu. Tā nu gan pie viņiem, gan pašiem radio veidotājiem (Egona Reitera, Māra Žigata, Arta Volfa, Toma Grēviņa – aut.) jūnijā, pusgadu pēc SWH pamešanas, atnācis dzīvs radio.

Radio, kas nebaidās no robežu nojaukšanas.

Ņemt, lai dotu

No robežu nojaukšanas nebaidās arī Egons. To viņš dara naktīs, darbojoties kā izklaides pasākumu un deju mūzikas diskžokejs.

Un, arī stāvot pie mūzikas pults, viņam vajag to pašu, ko radio studijā. Vajag to, ko pats dod.

Gan radio klausītājiem, gan pasākumu apmeklētājiem viņš dod savu enerģiju, vadoties pēc to pretreakcijas. Visvieglāk to sajust, redzot publiku. Studijā esot grūtāk. Tur ir tikai viņš un tie neredzamie tūkstoši, kuriem Egons atvērtā delnā sevi piedāvā.

Viņš atzīst, ka, ikreiz pēc šīs sajūtu un reakcijas apmaiņas iznākot no studijas, kādas desmit minūtes vēlas tikai klusumu. Ir saņemts tik daudz kā jauna un sveša. Prātam tas jāuzsūc un jāpadara par savējo, lai nākamajā dienā varētu kādu daļiņu atkal atdot atpakaļ.

Neprasīt desmito tiesu

Kad jautāju, vai arī pēc desmit gadiem Egons redz sevi turpat, to pašu dodot un ņemot, viņš klusi nosaka: "Būs tā, kā es gribēšu. Tieši tik vienkārši."

Egons jau sen tic domu spēkam, kas viņam devis to, pēc kā viņš tiecies. Viņš tic arī visa savstarpējai saistībai un cēlonībai. Viss notiek ar savu iemeslu, noteiktā veidā, savstarpēji ietekmējoties. Viss ir piepildīts. Tā ir Egona ticība, kas neprasa desmito tiesu. Tomēr ar to arī jābūt ļoti uzmanīgam, jo, kā tā bilde tagad tiks uzzīmēta, tādu pēc laika arī saņemsim atpakaļ. Tādēļ Egons zīmē ļoti rūpīgi.

Rūpīgi ieskicēta tiek arī ideja par tuvākajā nākotnē gaidāmo dzejas un ambient mūzikas sintēzes projektu, kuru Egons pagaidām vēl tur pie sevis un nav gatavs izlaist plašajā pasaulē.

Ideja radusies, jo šādam projektam ir vēstījuma vērtība, un jebkam, kas skan ar noteiktu vēstījumu, ir jāskan tālāk. Ir jābūt drosmei izstāstīt ko tādu, kas vēl nevienam nav atklāts. Un šī drosme jānovērtē. Ar Egona drosmes novērtēšanu gan vēl laikam nedaudz jāuzgaida, jo sevis rakstītos dzejoļus viņš šajā projektā neiekļaus. Vēl nav pienācis laiks. Un, iespējams, ar diviem vēl būtu par maz.

Tomēr Egons nekavējas sevi izteikt kādā citā veidā. Fotogrāfijās. Un šīs fotogrāfijas savukārt visvairāk rodas piedzīvojumu ekspedīciju un ceļojumu laikā.

Aizbraukt, lai atgrieztos

Piedzīvojumu ekspedīcijas ir Egona veids, kā aizbēgt no rutīnas un uzlādēt reizi pa reizei izdegušās baterijas. Tam gan noder arī svētdienu vakari, kad viegli iekrist mūzikā vai kino, tomēr ekspedīciju sajūtām ir cita garša.

 To galvenokārt nosaka cilvēki – gan sastaptie, gan tie, ar ko kopā ekspedīcijā jādodas. Kad jautāju, vai arī Egons sastāda ekspedīciju maršutus, viņš nosmīn, sakot, ka viņu pie plānošanas nepielaiž. Ja tas notiktu, tad, visticamāk, ekspedīcijas dalībnieki mājās neatgrieztos un nāktos vien palikt uz dzīvi, piemēram, Indijas dienvidos, jo aizbraukts tiktu tā, ka atpkaļ nav iespējams tikt.

Tāpēc ekspedīcijas izstrādā Edgars Zaķis. Bet Egons brauc. Jo labāk ir aizbraukt, lai atgrieztos. Nevienā koferī jau neieliksi visas savas īstās garšvielas. Ne tikai ēdienu, bet arī dzīves – māju sajūtas, apkārtējo cilvēku un  pazīstamo vietu...

Lai gan Egons uzsver piederības sajūtas nepieciešamību, viena no viņa miera ostām, kā izrādās, nemaz neatrodas Latvijā. Tā ir Londona. Rokenrola pilsēta, kas sniedz piesātinājumu un baudījumu un patiesībā itin nemaz nav pielīdzināma miera ostai. Tomēr Egonu tās ņirboņa, notikumi, cilvēki un vispārējais haoss nekaitina. Tieši otrādi – arī šeit tiek gūts tik vajadzīgais bateriju lādiņš, lai varētu turpināt baudīt un dzīvot.

Un dzīvot Egonam patīk. Bet ne tā, kā esam pieraduši.

Ierastais vāveres ritenis mūs tāpat panāks, tāpēc nav, kur lieki skriet. Un Egons neskrien. Viņš arī neatbild uz telefona zvaniem, ja nevēlas. Ja nav šīs sajūtas, lai runātu, tad labāk nevajag arī. Tas esot pēc Indijas ekspedīcijas pielipis niķis, kuru, iespējams, nemaz nevajag apkarot.

Bet apkarot vajag vairāku lietu darīšanu vienlaikus. Piemēram, mīļāko filmu skatīšanos ar īsziņu rakstīšanu mīļiem cilvēkiem.

Un arī dzīves kvalitātes vērtēšanu pēc vimpeļiem, kas sarausti nemitīgā skriešanā, jāapkaro. Jo dzīvot taču vajadzētu tā, lai pēc šī skrējiena netrūktu elpas sarunāties ar kādu, kas pēdējos metrus noskrējis kopā un gatavs ar tevi dalīt pat to savu vienīgo vimpeli...

Tomēr Egons šķiet stāvam ārpus visas šīs vimpeļu raušanas, skriešanas, grūstīšanās un smakšanas ieradumos un lietu, vietu un cilvēku pieradumos. Viņš, klusi svilpodams, soļo pa savām dzīves taciņām, apejot haosu un negācijas. Un nelaižot sev klāt. Kā viņš saskata šīs drošības saliņas divvirzienu kustībā?

Jāraugās plaši. Vēl plašāk.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Dzīvesstils"

Vai legālā mūzikas straumēšana izdevīga latviešu māksliniekiem?

Legālās mūzikas straumēšanas vietnes ir izdevīgas, lai bez maksas klausītos iemīļoto mākslinieku skaņdar ...

Festivāls Bildes - atspēriena punkts jaunajām grupām. Vēl var pieteikties

Mūzikas un mākslas festivāls Bildes šogad svinēs 29. gadadienu. Festivāla ietvaros notiks septi ...

Joku dienā - Par Brežņevu, kūlu un kaķīti

Joku dienā - 1.aprīlī - lūdzām, lai savu iecienītāko anekdoti vai kādu jokainu atgadījumu izstāsta sabie ...

Ko lasa Elita Patmalniece, Vilis Daudziņš, Juris Kaukulis, Jānis Aišpurs?

Turpinām iepazīstināt ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildēm par viņu lasīšanas paradumiem un mīļākajā ...

Ko lasa Kārlis Lācis, Ģirts Ķesteris, Ralfs Eilands un "latiņa" Jorans?

Grāmatu lasīšana šopavasar ir modē. Uz to mudina gan akcija Lielā lasīšana, gan tuvā jaunās Latvijas Nac ...

Viņu skatuve ir Rīgas ielas

Dokumentālā īsfilma Tava skatuve ir Rīgas ielas stāsta par ielu māksliniekiem Latvijas galvaspi ...