Par zaļajiem gurķiem (1)

Foto - hchen1, licence

2011.02.22 14:39 autors Vita Dreijere Autors

Vita Dreijere

Todien aiz prieka gandrīz novēlos no krēsla. Jau pagājuši teju seši gadi, bet es joprojām atceros, kā atvēru e-pasta vēstuli no toreizējās laikraksta Diena galvenās redaktores vietnieces Māras Miķelsones. „Labprāt sadarbosimies šovasar un, kas zina, varbūt arī vēlāk,” šī vēstules daļa bija tā, kas mani sajūsmināja. Biju gandrīz pabeigusi pirmo kursu, man bija deviņpadsmit gadu un kā pavisam zaļam gurķim nebija lielākas laimes par iespēju izmēģināt spēkus „pašā” Dienā.

Par apmēram sešus gadus veco vēstuli atkal atcerējos pēc pagājušajā otrdienā notikušās diskusijas par žurnālistikas studiju kvalitāti, jo gan šis, gan līdzīgi citu žurnālistu stāsti apliecina, ka ir svarīgi zaļam gurķim dot iespēju izmēģināt spēkus reālā medijā, nevis nocirst iespēju pašā saknē. Arī mums pirms prakses uzsākšanas bija nelielas pārrunas ar toreizējo galveno redaktori Sarmīti Ēlerti un Māru Miķelsoni. Tagad priecājos, ka viņas neiedomājās mums sarīkot kādu testu, bet pēc tam nepateica: „Ziniet, tomēr praksi pie mums iziet nevarēsiet.” Un jā – arī avīzes slejās par mums neizņirgājās. Domāju, ka tā būtu bijusi gana liela psiholoģiska trauma, kas varētu krietni mazināt vēlmi kļūt par žurnālisti. Tieši tā pirms dažiem mēnešiem ar potenciālajiem praktikantiem izrīkojās Guntis Bojārs, izdevniecības Dienas mediji galvenais redaktors. Viņš ar savu komentāru esot gribējis sist pasniedzējiem, nevis studentiem, bet realitātē, sitot pasniedzējiem, trāpīja arī studentiem.

Šo gadījumu vērts pieminēt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ar jaunu sparu atsāka diskusiju par žurnālistikas izglītības kvalitāti, kas ir tikai pozitīvi. Otrkārt, tas varētu kalpot par mācību uzskates materiālu, kā žurnālistam (turklāt galvenajam redaktoram!) nevajadzētu atspoguļot procesus, kaut ko saklausoties un pēc tam ātri „uzcepot” neizsvērtu rakstu. Treškārt, tas arī ilustrē vairāku mediju pārstāvju nostāju – tad, kad augstskola būs „saražojusi” gatavus žurnālistus, mēs ar prieku viņus pieņemsim, cik nu pašiem vajadzēs. Kā mediji paši var palīdzēt jauno žurnālistu sagatavošanā? Uz šo diskusijas jautājumu vismaz es īsti atbildi nesadzirdēju.

Atzīšos godīgi - es pagājušajā otrdienā sēdēju diskusijā un domāju, cik ļoti man nepatīk tas, kas notiek. Nemitīga konfrontācija: mediju darbinieki pret augstskolu, augstskola pret mediju darbiniekiem un studenti – es pat nezinu, pret vai par ko viņi īsti bija. Tā kā es pārstāvu visas trīs puses, jo strādāju gan augstskolā, gan medijā un arī mana studenta identitāte vēl ir „dzīva”, mani tas viss neslēpti kaitināja. Es no šīs diskusijas biju cerējusi sagaidīt vismaz kādus ieteikumus, kas varētu palīdzēt uzlabot studiju procesu. Nesagaidīju.

Nevar noliegt, ka žurnālistikas studiju kvalitāte vēl ir uzlabojama, un tā ir jāuzlabo, bet šajā ziņā savs ieguldījums ir jāsniedz visām trim pusēm – gan augstskolai, gan medijiem, gan studentiem. Būtu vēl jāpievieno arī ceturtā puse – vidējās izglītības iestādes, bet, ja es sāktu analizēt arī šo sadaļu, raksts sasniegtu referāta apjomu.

Es uzskatu, ka augstskolai uz sevi ir jāskatās gana paškritiski, jo programmai vēl ir, kur augt, gan attīstot praktisko studiju kursu piedāvājumu un saturu, gan pieaicinot spēcīgus nozares profesionāļus, gan nodrošinot iespēju ar studentiem praktiskajās nodarbībās daudz strādāt arī individuāli, gan attīstot mediju kritikas prasmes. Šo uzskaitījumu vēl varētu turpināt.

Tomēr ne mazāk būtisks ir arī pašu studentu ieguldījums. Kad sāku strādāt augstskolā, domāju – nu, tik sastapšos ar jaunajām žurnālistikas cerībām, kuri aktīvi strādās, lai ielauztos mediju vidē. Jā, ir aktīvi un radoši studenti, ar kuriem ir prieks strādāt, bet es esmu pārsteigta par to, cik lielai studentu daļai intereses nesaistās ar studijām, žurnālistiku vai mediju vidi. Nesens piemērs – Gevina Makfadjena lekcija, kurā pieredzējušais pētnieciskais žurnālists no Lielbritānijas stāstīja dažādas aizkulišu lietas par Wikileaks. Pati sēdēju un klausījos ar interesi, klātesošie studenti gan uzmanīgi klausījās, gan uzdeva, manuprāt, ļoti labus un pārdomātus jautājumus. Vai tur bija visi žurnālistikas studenti, kuri bija aicināti ierasties? Nē.

Taču tiem studentiem, kam ir ne tikai ambīcijas, bet arī gatavība strādāt, lai tās īstenotu, agri vai vēlu būs jānonāk īstajā mediju vidē. Es piekrītu Intai Brikšei, kura diskusijā norādīja, ka augstskola var simulēt redakcijas vidi, kā grib, bet studentiem ir jāgūst pieredze arī īstās redakcijās. Es žurnālista darba pamatprasmes, piemēram, informācijas vākšanu, rakstu strukturēšanu, ievadu rakstīšanu, dažādu žanru publikāciju gatavošanu esmu apguvusi Dienā, nevis augstskolas solā. Būtiskākais, ko esmu ieguvusi no augstskolas ir tas, kas diskusijā tika noformulēts kā „smadzeņu treniņš”. Tiesa, gan no dažāda līmeņa mediju darbiniekiem, gan arī diskusijā esmu saklausījusi tā kā ironisku, tā kā pat diezgan nievājošu attieksmi pret teorijām. Jā, ne jau teorija var iemācīt rakstīt, intervēt vai jebkādas citas pamatprasmes. Bet teorijas attīsta domāšanu, analīzes prasmes, māca saskatīt kopsakarības. Es gribētu dzirdēt kaut vienu pārliecinošu argumentu, kāpēc žurnālistiem tas nebūtu pat ļoti vēlams.

Ar iepriekšteikto es nedomāju, ka medijiem būtu jāiznes viss topošo žurnālistu praktiskās apmācības smagums un augstskolai - tikai "jātrenē" smadzenes. Nebūt ne. Bet tomēr studentiem ir jādod iespēja pastrādāt arī īstā mediju vidē, pamācīties no pieredzējušiem žurnālistiem. Varu kārtējo reizi atsaukties uz savu piemēru un teikt – sperot pirmos soļus Dienā, bija svarīgi ne tikai tas, ka ar mani tāpat kā ar citiem zaļajiem gurķiem strādāja pieredzējuši redaktori, bet arī iespēja strādāt līdzās profesionāliem žurnālistiem un vērot viņus strādājam. Esmu pārliecināta - ja tagad mediji zaļajiem gurķiem uzgriezīs muguru, tas nemaz ne tik ilgā termiņā radīs bumeranga efektu jau tā novājinātajai Latvijas mediju videi.

Tiesa, pēc studentu prakšu pieņemšanas manī radās (vai drīzāk - nostiprinājās) pārliecība, ka ir ļoti maz mediju, kuros studentiem būtu vēlams praktizēties. Daļa studentu medijos, kuros izgāja praksi, jutās ne pārāk gribēti, bet vēl daļa stāstīja tādas brīnumu lietas, piemēram, par uzdevumiem rakstīt reklāmrakstus vai pat pašiem sacerēt iedzīvotāju viedokļus, ka klausoties mati cēlās stāvus. Toties priecājos, ka vairums šīs neētiskās situācijas bija atpazinuši un arī atteikušies pildīt tādus uzdevumus. Gribētu ticēt, ka tas ir arī augstskolas nopelns.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Žurnālistika nevar eksistēt sprostā

Atceros to dienu, kad uzzināju, ka laikraksts „Diena“, kurā biju izaugusi kā žurnāliste, ir pārdots. Iep ...

Darba mamma

Kādā pavasara pēcpusdienā pirms aptuveni pieciem gadiem mēs ar Intu bijām iegrimušas nopietnā sarunā. Ab ...

3

Neesmu kopā ar portālu Mans Medijs kopš tā dzimšanas. Adoptēju to pēc pusgada. Īpaši laba māte gan neesm ...

Ne par Vinniju Pūku

Reiz pirms apmēram pusotra mēneša, braucot tramvajā, pati ar sevi pārspriedu idejas rakstiem, prātā ie ...

Pirmais gads

Šoreiz es jums pastāstīšu, kā pār mani nāca "apgaismība". Gluži ar zibens spērienu no skaidrām debesīm t ...

Speršana

Elektrība sper. Zirgi sper. Kaušļi sper. Šoreiz gribu rosināt domāt par to, vai sper arī mediji.(3)