Pasaku jaunā, nežēlīgā ekrāndzīve (1)

2013.02.25 11:20

Lauris Baturs

sociālo zinātņu bakalaurs komunikācijas zinātnē

Mūsdienu filmu plakāti ietērpj Sniegbaltīti bruņās, dod viņai zobenu un vairogu, bet Ansītim un Grietiņai – pistoles un arbaletu. Filmu saturs – identisks. Pasakas vairs neatgādina nostalģiskus bērnības stāstus pirms gulētiešanas, bet gan kļuvušas par filmu budžeta atpelnīšanas līdzekļiem, tiecoties kļūt par kases grāvējiem.

Tādas mūsdienu filmas kā Šreks (Shrek) un Brāļi Grimmi (The Brothers Grimm) apvieno sevī vairākus pasaku elementus. Tiek radīts pavisam jauns stāsts no tā, kas bērnu folklorā ir atpazīstams. Diemžēl vairākos gadījumos pasakas tiek pārveidotas līdz tādam līmenim, ka no oriģināla ir palicis tikai pats nosaukums.

Pērn uz ekrāniem iznāca kārtējie spin-off'i (angļu val. – produkti, kas pielieto citu produktu atpazīstamību). Viens no tiem bija Sniegbaltīte un mednieks (Snow White and the Huntsman). Pašlaik kinoteātros izrāda Ansītis un Grietiņa: Raganu mednieki (Hansel & Gretel: Witch Hunters). Drīzumā būs skatāma vēl viena pasakas interpretācija – Varenais no Oza zemes (Oz the Great and Powerful).

“Man liekas, ka lielākā daļa režisoru ir pārņemti ar alkatību un naudaskāri, tāpēc viņi cenšas atrast ko tādu, kas pēc iespējas vairāk un stiprāk piesaistītu cilvēku uzmanību un patiku. Savā ziņā tā arī ir kā atsauce uz oriģinālversijām, kad pasakas nebija cenzētas un nebija domātas bērniem. Tas viss viņiem vienkārši ir eksperiments,” domā kino skatītāja Emma.

Viņa pielīdzina pasaku moderno ekranizāciju absurdam. Lai gan tādi režisori kā Terijs Giljams (Terry Gilliam) atdzīvina visiem zināmus tēlus no dažādām kultūrām un mitoloģijām, tomēr mūsdienu Holivuda vairāk izmanto bērnu pasakas kā komercijas produktu.

Brāļu lielīgums

Teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis norāda, ka Holivudā “nežēlīgo pasaku” idejas ieviesējs ir bijis nupat pieminētais režisors, kuru noteikti nevarētu dēvēt par lētas komercprodukcijas veidotāju. Viņa kinolenti Brāļi Grimmi Naumanis raksturo kā barokālu šausmu filmu, kurā brāļu dzīve mijas ar sižetiem no šo rakstnieku pasakām. Filmai bijuši salīdzinoši labi komercpanākumi. Grimmu daiļrades pētnieki atzīmējuši ietekmi gan no vācu, dāņu, holandiešu, franču un skandināvu folkloras. Kopš tā laika Holivudā tiek bieži izmantoti brāļu Grimmu literāri apstrādātie dažādu Eiropas tautu pasaku sižeti.

“Komerckino jau vispār ir tāda “mode” – zagt visu un visur, kur nav piesiets. Kādēļ lai tie nebūtu brāļu Grimmu pasaku sižeti? Turklāt šajās jaunajās kinopasakās netiek vis ekranizēta kāda konkrēta baismu pasaka tīrā veidā, bet gan palienēti dažādi motīvi, kuri tiek papildināti ar mūsdienu kinotehnoloģiju specefektiem un jaunām sižeta detaļām, kādas nu ir spējīgi sacerēt tie scenāristi, kuri veido šo filmu literāro pamatu,” stāsta kritiķis.

Viņš norāda, ka rezultāts sanāk, kā nu kuro reizi. Personīgi Naumanis uzskata, ka ne Sarkangalvītes mūsdienu adaptācija, ne filma par Sniegbaltīti, ne arī svaigākā šausmene par pieaugušo Ansīša un Grietiņas piedzīvojumiem ar raganu slepkavošanu nav nedz labs kino, nedz arī laba izklaide. Lai arī minētajās filmās piedalās labi aktieri, tā ir tikai primitīva lielīšanās ar specefektiem.

Komercija no grāmatplaukta

Režisori sāk zaudēt asumu uz jaunu filmu ideju radīšanu, par klasisko pasaku mūsdienu ekranizējumiem spriež video montētāja Herta Taube. To varot pielīdzināt vampīru tematikas komerciālajam uzvaras gājienam, kas aizsākās ar filmu Krēsla (Twilight) un seriālu  Vampīra dienasgrāmatas (The Vampire Diaries). Pasaku žanrā viņa kā par šo arhetipu uzskata animācijas filmu Šreks.

“Tur tiek apvienoti vairāki pasaku tēli, radot plašas iespējas veidot humoristisku kopējo filmas stāstījumu. Būtībā par šo filmu fanoja gan bērni, gan pieaugušie. Pasaku noskaņu radīja arī Harija Potera burvestības filmu sērija. Tā kā grāmatas beidzās, beidzās arī ekranizācijas – jāsāk rakņāties pa vecākiem grāmatu plauktiem,” norāda Herta.

Viņasprāt, pasaku tematika jau nevienam tā īsti nevar nepatikt. Mēs katrs esam bijis bērns un esam dzirdējuši pasakas pie savas gultas vai, sēžot skolas solā. Tās tiek saistītas ar siltām atmiņām.

“Šis pasaku filmu bums radīts ar tādu diezgan vardarbīgu un nedaudz seksuālu piesitienu, lai tikai pārdotu produktu. Tajās vairs netiek tik ļoti domāts par vērtību mācīšanu, kā to darīja vecās labās grāmatas,” uzskata Herta.

Laikmetu (ne)pārcelšana
Latvijas Radio reklāmas pakalpojumu daļas vadītājs Andris Morkāns, kurš bijis aktieris, kā arī bērnu pasaku teicējs, rosina skatīties plašāk: “Spēle ar laiku nodarbinājusi cilvēci kopš tās pirmsākumiem, kur laikmetu pārcelšana mākslā nav bijusi tendēta tikai uz mūsdienām. Piemēram, pa gadsimtiem tiek “mētātas” operas, kas īpaši bija populāri kino un teātra vidē 60. gados, kad tas tehniski kļuva iespējams. Mēdz jau arī pārcelt ne tikai uz nākotni, bet arī uz nekādu laiku.”
Morkāns norāda, ka katrā mākslas darbā tomēr ir jāsaprot vēstījums – kāpēc notiek vai nenotiek laika pārcelšana. Kā vienu no aspektiem laiku saplūšanai viņš min tehnoloģiju attīstību, kad mūsdienu kino viss ir kļuvis iespējams. Laika nepārcelšanu mūsdienu filmās eksperts uzskata dažreiz pat par sarežģītāku nekā pārcelšana, kur tehniskās iespējas var izmantot daudz mazāk, jo filmēt “mūsdienu vidē” ir lētāk.
Mūsdienu rimeikus jeb pārfilmējumus viņš pielīdzina tautasdziesmu variācijām: “Daudzu teicēju tautasdziesmas ir ļoti līdzīgas un tomēr ne vienādas. Arī mākslā – vienreiz jau tāda Sniegbaltīte ir bijusi, nu ko tad – taisīt kopijas? Garlaicīgi, tāpēc jāizdomā cita versija.”

Aizmālē acis

Morkāns norāda arī uz profesionalitātes fenomenu, jo interesanta stāsta izveidei nepieciešams talants, savukārt vidējam profesionalitātes līmenim stāsts sanāk vidējā līmenī. “Lai aizmālētu skatītājam acis un lai viņš šo viduvējību nesaskatītu, uzmanība tiek novirzīta uz visādām fīčām – pistolēm un arbaletiem. Varētu jau arī pliku izģērbt, ja vien varētu, un tad mēs skatāmies un mēģinām saprast, kāpēc pistoles un arbaleti, bet īstenībā atbilde ir vienkārša – veidotāji netalantīgi,” stāsta eksperts.
Viņš norāda, ka klasisko pasaku mūsdienu ekranizāciju uzfilmēšanas iemeslu ir tikpat daudz, cik motīvu. Drīzāk jāmēģina saprast, ko ar to ir gribējuši pateikt autori un vai viņiem tas ir izdevies – vai stāsta kodēšana ir bijusi pareiza un vai atkodētājs šo kodu ir sapratis.

Stāstu bankrots

Pēc kino eksperta Viktora Freiberga domām pasaku jaunās filmu versijas liecina par stāstu izsīkumu kino. Kā piemērus viņš min Sniegbaltīti un mednieku, filmu Spogulīt, spogulīt (Mirror Mirror), Sarkangalvīti (Red Riding Hood) un Dorotiju un Ozas raganas (Dorothy and the Witches of Oz). Eksperts norāda, ka tas ir novērojams arī lielajā rimeiku skaitā, īpaši Eiropas filmās.

“Pasakas ir stāsti, kurus visi zina, un skatītājiem nepatīk svešas lietas. Te gan galvenokārt domāju netradicionālus naratīva strukturēšanas veidus, jo pasakas ar savu pamata sižeta prognozētību, iespējams, daudziem sagādā baudu, ja tiek papildinātas ar noteiktām izmaiņām,” stāsta Freibergs.

Viņš atzīst, ka zināmais kopā ar pārsteiguma momentu sniedz baudu noteiktai auditorijai. Tas ir saglabājies latentā formā kopš bērnības. Eksperts norāda: “Mazi bērni mīl klausīties vienu un to pašu pasaku vai stāstu vairākkārt.”

Pasakaina peļņa

Freibergs pielīdzina pasaku filmu mūsdienu versijas klajam mārketinga trikam. Palielinot auditorijas vecumu, pasaku inscenējums kļūst par sava veida otrreizējās lietošanas produktu. Notiek stāsta recycling (angļu val. – pārstrādāšana otrreizējai lietošanai), padarot spinofus par leģitīmu veidu atgriezties bērnības surogātatmiņās.

“Skatītājs neskatās filmu vai nelasa grāmatu, kuru bērnībā redzējis vai lasījis, bet konstruē atmiņas, kam nav nekāda sakara ar bērnu dienām. Bez tam, tas ir arī visai cinisks veids kā pelnīt vairāk naudas [kino] studijām, jo pasaka, kurā pēc savas būtības pastāv šausmu stāsta elementi, šos kino elementus izvirza kā galvenos. Neesmu vēl redzējis tādus jauno pasaku variantus, kuriem būtu īpaša vērtība kino,” atzīst eksperts.

Līdzīgs viedoklis ir kinozinātniekam Ābramam Kleckinam: “Man šāda tipa filmas ir mūsdienu tirgus kino parasta produkcija, kā to izprot un veido šīs industrijas pārstāvji. Tautas un klasiskās literārās pasakas, kurām nereti piemīt arī izklaides industrijā tik ļoti iemīļotās vardarbības un cietsirdības elementi, tiek pielāgotas mūsdienu gaumei.”


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Kino"

Viktors Freibergs par latviešu kino: galvenais, lai nav jākaunās

“Nav svarīgi, vai filma ir sāpīga, izklaidējoša vai tā ir komēdija, melodramatiska filma, šausmu filma, ...

Biogrāfiskas drāmas Holivudas mērcē

Līdz ar tehnoloģisko iespēju un sižeta līnijas nospraušanu priekšplānā, kino industrija skatītājiem pied ...

Bīstamās esejas

Aplis ir tikai ģeometriska figūra, bet, ja piezīmē pāris matus, stilizētas ausis, aplī ieliek divus punk ...

Ceļošana nelaikā jeb sarežģīts gadījums kino vēsturē

Mazbudžeta zinātniskā fikcija Primer (2004.g.) ir režisora Šeina Karuta (Shane Carruth) gudra un piezemē ...

Intervējot amerikāņu sapni