Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

Foto - naixn, licence

2015.02.05 13:29

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centrs.

Diskusijas sākumā mediju un publisko attiecību pētniece, asociētā profesore Sandra Veinberga norādīja, ka jautājums par žurnālista kā provokatora vai neitrāla notikumu atspoguļotāja lomu ir aktuāls, īpaši saistībā ar pēdējā laikā vērojamo Krievijas informatīvo agresiju. Viņa uzsvēra, ka Latvijā nav vērojama aktīva mediju pretreakcija šai informatīvajai agresijai.

Situācijā, kad ir pieejams visai daudz mediju, tiem ir visai grūti pievērst auditorijas uzmanību, līdz ar to, kā norāda S.Veinberga, medijiem ir jākļūst provokatīviem un izaicinošiem. Sabiedriskajiem medijiem savukārt būtu jāsaglabā informācijas neitralitāte un kvalitāte. Lai to sasniegtu, no sabiedriskajiem medijiem nebūtu jāprasa auditorijas kvantitatīvos rādītājus un jāatbrīvo no reklāmu piesaistes.

S.Veinberga uzsver, ka Latvijā ir jūtams harizmātisku un reālistiski domājošu sabiedrisko mediju vadītāju trūkums. Šādi vadītāji būtu spējīgi veidot medija koncepciju, virzīt profesionālus žurnālistus tās īstenošanai, tos redakcionāli atbalstot un vadot. Latvijā trūkst mediju politikas, īpaši tas jūtams šajā laikā, kad Krievija cenšas manipulēt ar informāciju, izmantojot medijus. Ilustrējot savu domu ar Zviedrijas pieredzi, S.Veinberga skaidroja, ka Zviedrijā tiek veikti pētījumi par nepieciešamajiem uzlabojumiem mediju politikas jomā, tad seko darbs komisijās un darba grupās, lai veidotu vienotu sabiedrisko mediju politiku, atbilstoši iegūtajiem rezultātiem.

LU profesore, pētniece Skaidrīte Lasmane uzdeva jautājumu, vai žurnālistikā ir nepieciešamas personības, kas „deg” par savu lietu? S.Veinberga uzskata, ka šādas personības ir nepieciešamas. LU SZF pasniedzēja Ilze Šulmane piekrita S.Veinbergas viedoklim un papildus norādīja, ka medijus noteikti būtu jāvada jomas speciālistiem.

Runājot par potenciālo vienota sabiedriskā medija veidošanu, S.Veinberga uzsvēra, ka nedrīkst samazināt sabiedrisko mediju skaitu, kas notiku LTV un Latvijas Radio sapludinot vienā medijā. Viņa atgādināja, ka Skandināvijā valstiskā līmenī tiek sponsorēti mediji, kam ir salīdzinoši zemi finanšu rādītāji. Šāda pieeja nodrošina viedokļu dažādību. Pamatojoties uz šo piemēru, S.Veinberga norādīja, ka, Latvijā, samazinot mediju skaitu, to kvalitāte nepieaugs. Viņa atkārtoti vērsa uzmanību uz to, ka būtu jāinvestē sabiedriskos medijos, kas ir spējīgi pacelt žurnālistikas kvalitāti, lai patērētājam būtu pieejams kvalitatīvs saturs.

LU asociētais profesors Ivars Ijabs iebilda, ka, pēc viņa domām, mediju apvienošanai ir tiešs sakars ar to kvalitāti. Mediju apvienošanas rezultātā rodoties papildu finanšu līdzekļiem, iespējams, tiktu paaugstināts žurnālistu atalgojums, kurš, savukārt, ietekmētu žurnālistu darba kvalitāti. I.Ijabs jautāja, kas šobrīd ir vērojams vairāk – informācijas plurālisma vai kvalitātes trūkums? Atbildot uz savu jautājumu, viņš norādīja, ka kvalitātes trūkums tomēr ir lielāks, jo pieejamo viedokļu dažādība ir plaša. Kā vēl vienu no nekvalitatīvas informācijas pazīmēm I.Ijabs minēj žurnālistu neprasmi veidot jēgpilnus tekstus. Viņš norādīja, ka šobrīd žurnālista profesija ir viegli pieejama un par žurnālistu sevi var saukt ikviens, kurš to vēlas.

I.Šulmane norādīja, ka jēdzienu „provokācija” ir iespējams raksturot vairākos veidos. Pirmkārt, caur valodas lietojumu, ar kuru panāk uzmanību; otrkārt, provocējot diskusijas jeb uzdodot jautājumus, izsakot radikālus viedokļus, uzaicinot diskutēt pretēju viedokļu pārstāvjiem u.tml.; apzināta komentāru veidošana elektroniskajos medijos; provokācijas, kā, piemēram, LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens”.

S.Veinberga papildināja ideju par provokatīvu paņēmienu pielietojumu, kā piemēru minot raidījuma veidošanu Zviedrijā, kad, caur tabu jautājumu jeb tēmas par seksu publisku apspriešanu, ir iespējams panākt pozitīvu efektu, šajā gadījumā, pievēršot jauniešu uzmanību sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.

S.Lasmane uzskata, ka provokācija ir pieļaujama, ja tabu pārkāpšana tiek izmantota kā līdzeklis kāda laba mērķa sasniegšanai. Tomēr vienlaikus viņa norāda uz situāciju, ka elektroniskos medijus interesē provokācija tikai kā auditorijas piesaistīšanas veids.

Rīgas Stradiņa universitātes profesore Vija Sīle pievienojās šim viedoklim, kā piemēru minot ziņu elektroniskā medijā, kuras saturs bija par vistu, kas ieklīdusi ugunsdzēsēju mašīnā, norādot, ka šādas ziņas vienīgais mērķis ir pievērst auditorijas uzmanību, bet ne satura jeb kvalitāte vai izglītojošais raksturs.

Savukārt Latvijas Avīzes žurnāliste Dace Kokareviča iebilda, ka ir iespējams piesaistīt uzmanību arī ar, piemēram, kvalitatīvu interviju par politiskiem jautājumiem – tā liecinot LA pieredze.

S.Lasmane uzskata, ka žurnālisti Latvijā neprot ieraudzīt vēl nebijušas tēmas un provocēt ar tām. Līdz ar to mediji orientējas uz provokāciju caur ziņas pasniegšanas formu.

S.Veinberga piebilda, ka Latvijā ir visai daudz tabu, bet ir jāsaņemas, lai šos aizliegumus pārkāptu un kvalitatīvi pasniegtu. Savukārt, lai uzturētu kvalitatīvu mediju, kā rāda pasaules izdevniecību prakse, finansējumu ir iespējams iegūt, veidojot mediju peļņai, bet iegūto finansējumu novirzot tāda medija uzturēšanai, kas nodrošina analītisku, kvalitatīvu informāciju.

S.Veinberga pauda viedokli, ka sabiedriskie mediji vēršas pie savas auditorijas kā pilsoņiem, bet privātie mediji – kā patērētājiem, bet, lai piesaistītu auditoriju, arī sabiedriskie mediji lēnām cenšas izglītot caur provokāciju, jo ir spiesti izdomāt, kā nopietnu informāciju pasniegt saistoši. Mediji nereti atmasko, bet ne svarīgo, un tas sanikno patērētāju, norādīja S.Veinberga.

S.Lasmane papildināja, ka izglītība ir svarīga, lai žurnālists ieraudzītu svarīgo. V.Sīle rosināja, ka žurnālista profesiju vajadzētu pasniegt kā elitāru. Iespējams, tas paaugstinātu šīs profesijas prestižu un veidotu nopietnāku žurnālistikas studentu attieksmi pret iegūstamo profesiju un savu turpmāko darbību.

Uz to gan I.Šulmane norādīja, ka, ir mediju īpašnieki, kuriem nav vajadzīgi profesionāli žurnālisti, jo ar tiem nav iespējams viegli manipulēt savās interesēs.

V.Sīle papildināja, ka, ieviešot šādu elitārisma ideju, var tikt pārrauts „apburtais loks” un žurnālista profesijā ieviests ideālisms. Pēc S.Lasmanes domām, Latvijā ir maz cilvēku ar ideālisma pārliecību. Par ideālismu arī varētu būt kāda no nākamajām Praktiskās ētikas centra diskusijām.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI PODKĀSTI

Igaunijas mediju ombuds: esmu kā buferis

Ir ļoti svarīgi, ka sabiedriskajos medijos ir mediju ombuds, jo sabiedrība izdara lielu spiedienu uz sab ...

Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princi ...

Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ...

Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Univer ...

Zolitūdes traģēdija un izlīgums

Zolitūdes traģēdijas gadījumā jēdziens „izlīgums” ir pamatots, taču jāizpilda pamatnosacījumi, lai sabie ...

Vai rakstāt interneta komentārus?

Nereti interneta portāli kļūst par vietnēm, kur var izpausties un savstarpēji strīdēties visplašākais mediju pat ...