Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

2015.04.09 14:26

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princips – kas nav aizliegts, tas ir atļauts, jeb var darīt visu, ko neaizliedz likums. Taču aizliegumi skolās izplatīt kādu noteiktu informāciju diezin vai strādās. Mūsu sabiedrībā par maz ir orientācija uz dialogu un empātiju. Svarīga un atbildīga loma ir medijiem. Sabiedrībā vajadzīgas autoritātes, kam līdzināties. Šīs ir svarīgākās domas, kuras izskanēja LU Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centra trešdien, 8.aprīlī, rīkotajā diskusijā “Vai un kā domāt par tikumību/netikumību mūsdienās?"

Par vienu no ierosmēm diskusijai kalpoja Saeimas komisijā atbalstītais ierosinājums, skolās ierobežot netikumīgas informācijas izplatīšanu. Ko saprast ar tikumības/netikumības  jēdzienu mūsdienās?  Kā atveidot tikumības/ netikumības  problemātiku medijos? Kā domāt un runāt par vērtībām (labo, svēto, skaisto utt.) mūsdienu medijos? Par šiem jautājumiem diskutēja profesore, LU SPPI vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane, LU SZF dekāna vietas izpildītājs profesors Juris Rozenvalds, RSU profesore Vija Sīle , mediju un publisko attiecību pētniece, asociētā profesore Sandra Veinberga, bijusī politiķe, žurnāliste, Anta Rugāte, LU SZF pasniedzēji Ilze Šulmane un Didzis Bērziņš, literatūrzinātniece Aija Priedīte, LU PEC valdes sekretāre Kristiana Jansone, mārketinga speciālists Gints Kauniste u.c.

Izpratne par vērtībām

“Mani baida, lūk, kas, ka mēs ar tikumu saprotam tikai ārēju aizliegumu, no kā ir šausmīgi jābēg projām un jābaidās. Ka tikums ir tāpēc, ka kāds tev ko aizliedz, ka tas ir iedresēts. Tā lielā daļa sabiedrības to saprot. Varbūt no padomju laikiem,” sacīja S.Lasmane. “Bet tikums ir pašvadīšana, pašuzraudzība. Tas ir saprātīgums. Tā ir Eiropas tradīcija, ko tu ar savu prātu vari izdarīt. Bet mūsu sabiedrībā par to tikumu ņirdz.”

“Par to nerunā daudz vispār, droši vien tāpēc, ka neviens negrib izskatīties vecmodīgs, ar didaktisku pirkstu rādošs,” uzskata I.Šulmane. “Karojošais radikālais liberālisms to arī postulē – kādas tur vērtības, kāda tur tikumība, man ir manas vajadzības, man ir mana brīvība, mana izvēle, un ar to ir gana. Tāpēc pat daudz kas, kas tiek apspriests medijos, līdz šiem te vērtējumiem nenonāk. Mēs ātri nonākam līdz tam, ka kritērijs nav pieņemama, nepieņemama, tikumiska, netikumiska uzvedība, bet – vai tas ir likumīgi vai nē. Arī politiskajā diskursā – vai tā var vai nevar – tikai tāpēc, ka likums to ierobežo. Ētiski kritēriji vienkārši nefigurē. Vērtību trūkums, iespējams, rada fenomenu, ka bieži aizņemam laiku un telpu, diskutējot par maznozīmīgām lietām, un par svarīgajām - nē. Nepareizība dienaskārtības akcentos  ir saistīta ar kaut kādu vērtību trūkumu.”

A.Rugāte iebilda, ka vērtības nekur nav pazudušas, taču “kādu laiku sabiedrībā ir notikusi vērtību ignorēšana. Vērtība nekur nepazūd. Tikai vērtība izpaužas caur cilvēka izpratni par vērtību. Caur viņa piederību vērtībām. Tas, ka tikumi veido cilvēku par sabiedrisku būtni, tas ir pats, pats svarīgākais. Un kura struktūra tad vēl, ja ne skola veido cilvēku par sabiedrisku būtni.” Viņa atcerējās to labo, ko viņai savulaik iemācījuši skolotāji.

 “Es ar tikumību Latvijā saprotu to, ko Aristotelis teica – tas ir, ka cilvēks pats, lai dzīvotu konkrētajā vietā, cenšas sevi pilnveidot, uzlabot un tad tas ir tas augstākais labums, uz ko viņš tiecas. Tikt uz kaut ko augstāku, cēlāku, tā ir kustība, ka tu pats ar sevi strādā,” pauda S.Lasmane. Bet to šķiet nevar iemācīt skolā, sacīja K.Jansone, norādot, ka tikumiskā audzināšana mūsdienās tomēr būtu jāorientē uz kritiskās domāšanas attīstīšanu skolēniem, kā arī diskusijām par dažādiem jautājumiem, nevis informācijas ierobežošanu: “cenšoties pēc iespējas objektīvāk atspoguļot dažādas situācijas, ļaujot cilvēkiem domāt pašiem.” Viņa atstāstīja sarunu ar savu 12 gadīgo bērnu: “Bērns teica – bet, kas būs tie skolotāji, kas mūs tikumiski audzinās? Tie būs tie paši skolotāji? Tad viņa kļuva domīga un teica, ka ar tiem skolotājiem pašiem dažkārt tur esot tā, kā jau nu esot. Gluži tiem skolotājiem neesot autoritāte skolā. Varot identificēt situācijas, kur skolotājs rīkojas, skolēnuprāt, neētiski. Kurš izšķirs, ka būs tikumiski un, kas nē. Kāpēc vajag aizliegt skolā runāt par to, ka mēs esam dažādi?”

S.Veinberga: “Mums vēl nav logi atvērti sarunai kaut vai par to tabu tēmu erotika jeb sekss. Mēs neprotam ar bērniem par to runāt. Jo ilgāk mēs izdomāsim likumus, ka ar viņiem par to nevajag runāt, jo sliktāk būs. Bet cits jautājums – kā ar bērniem par to runāt? Zviedriem ir ģeniālā Astrīda Lindgrēna, kura mācēja bērniem brīnišķīgi pateikt, kas ir nāve. Es biju pārsteigta, izlasot Mio, mans Mio. Jā, tā var bērnam pateikt, kas ir nāve. Astrīde to vienkārši mācēja. Mums nav tik talantīgas bērnu literatūras un kultūras, lai runātu ar bērniem tā, kā viņi saprot. Es domāju, ka ar viņiem var runāt par šīm tēmām, tikai ir jāatrod tas veids, kā viņiem to pateikt. Un es domāju, ka mēs to neesam atradušu, tāpēc labāk aizliedzam, vispār par to nerunāsim. Uzkrausim tiem nabaga skolotājiem vēl trīs pienākumus un bērni smiesies.”

Respektēt otru

Vairāki runātāji norādīja uz sabiedrības mazo prasmi veidot dialogu, ieklausīties un respektēt otra viedokli.  “Mums ļoti trūkst dialoga pieredzes un orientācijas uz dialogu,” atzina J.Rozenvalds. “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki domā diezgan atšķirīgi. Ja ir viens, kas ir ticīgs ļoti, cits ir sekulārs ir viņam varbūt šīs lietas nav tik svarīgas, bet tas nenozīmē, ka viņš ir mazāk tikumisks. Ka mēs spējam komunicēt, rēķinoties ar to, ka citam arī var būt sava taisnība. Viena no mūsu sabiedrības problēmām ir tā, ka mums diskusiju kultūra ir tādā embrionālā stāvoklī. Visādos līmeņos. Problēma varbūt ir nevis tikumības trūkumā, bet tieši tādā ziņā, ka daudzos gadījumos nav tās izpratnes atzīt leģitīmo oponentu.” Turklāt, attiecībā uz tiesiskumu kā rīcības novērtējuma kritēriju, jāatceras, ka likums nav tas pats, kas taisnība. Likumā var būt ietverta, no morāles pozīcijām vērtējot, netaisnība.

Savukārt S.Veinberga aicināja uz empātiju: “Tā laikam ir liela mūsu sabiedrības problēma, par ko mums vajadzētu skaļāk runāt arī visu šo aizliegto tēmu sakarā. Ka mēs vienkārši neakceptējam cita cilvēka citādiskumu. Mēs negribam redzēt, ka viņš ir citādāks un ka viņam arī būtu jādod telpa.”

Trūkst priekšzīmes

S.Veinberga akcentēja autoritāšu deficītu Latvijas sabiedrībā: “Es esmu laimīga, ka manā laikā, lai gan es dzīvoju feodālajā padomju savienībā, bija tomēr Džemma Skulme, tādi intelektuāli cilvēki, kas parādījās gan Literatūrā un mākslā, gan lasītvērtīgās periodikās. Un man bija ko atdarināt, pēc kā tiekties. Man bija arī intelektuālā kapacitāte. Tad šodien maniem studentiem tādi intelektuāli cilvēki ir tikai mācītāji. Šajā nišā ir tikai mācītāji. Kad runājam par intelektualitāti, tad parādās uzreiz mācītājs. Un to nišu, ko mums ieņēma komunistiskā partija, šobrīd ir ieņēmusi baznīca. Visu cieņu, baznīcai vajag savu nišu, es tam piekrītu, tikai ir viena cita lieta, ka man kā sekulāram cilvēkam ir diezgan grūti šajā sabiedrībā dzīvot. Man ir draugi mācītāji, tikai es visu laiku jūtu to viņu attieksmi, ka es esmu iekarojama platforma. Mani vajag pievākt. Es atļauju viņiem to nišu, bet es gribu, lai atļauj arī man manu sekulāro telpu un tikumību manā izpratnē. Bet es tur neredzu izpratni no viņu puses.”

Uz priekšzīmes trūkumu norādīja arī  A.Priedīte: “Skatieties apkārt – vai vecāki ir priekšzīme saviem bērniem? Vai skolotāji ir priekšzīme bērniem? Vai valsts pārvaldes personas ir priekšzīme, pēc kā gribam tiekties? Taču nē.”

Liela loma medijiem

“Mediju loma ir ļoti liela, vai mēs to atzīstam vai nē,” norādīja S.Veinberga. Taču mediji svarīgu diskusiju vietā izvēlas rādīt šovus un izklaidi. Atsaucoties uz Neila Postmana tēzi, viņa raksturoja: “Esam ļoti tuvu tam, lai būtu izklaidēti līdz nāvei”.

Gints Kauniste norāda, ka maz akadēmiski ir pētīta mediju un sociālo tīklu uz cilvēka psiholoģiju: “Ja nav medijos pozitīvs piemērs, tad sanāk, ka tas pusaudzis, kas daudz laika pavada pie medijiem, viņš vienkārši iegūst to, kas ir tur, viņš neidentificējas ar sevi, bet līdzinās, piemēram, apģērbā, kādiem etaloniem.”

Mediju vidē var vairāk runāt par šiem jautājumiem un tai nav jābūt tikai didaktiskai lekcijai vai intelektuāļu savstarpējām sarunām, uzskata S.Veinberga. Ir mediju formāti, kas to "var pacelt".

 “Mediji var veidot kultūrvidi, kas būtu labvēlīga pret tikumību,” sacīja S.Lasmane.

Svarīgi būtu arī skolās mācīt lietot medijus – arī tas palīdzētu domāt un saprast, kas ir labi un, kas slikti.

 

 

 

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI PODKĀSTI

Igaunijas mediju ombuds: esmu kā buferis

Ir ļoti svarīgi, ka sabiedriskajos medijos ir mediju ombuds, jo sabiedrība izdara lielu spiedienu uz sab ...

Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princi ...

Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ...

Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Univer ...

Zolitūdes traģēdija un izlīgums

Zolitūdes traģēdijas gadījumā jēdziens „izlīgums” ir pamatots, taču jāizpilda pamatnosacījumi, lai sabie ...

Vai rakstāt interneta komentārus?

Nereti interneta portāli kļūst par vietnēm, kur var izpausties un savstarpēji strīdēties visplašākais mediju pat ...