Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Foto - Krists Sprukts/LETA

2015.05.06 16:25

Juta Žvira

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Darja Volkova

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba nedēļas ir bijušas ļoti intensīvas. Mediju politikas vadlīniju noteikšana un uzdevumu skaidrošana sabiedrībai, kā arī biežās tikšanās ar nozares “spēlētājiem” ir tikai daži no R. Putņa ikdienas pienākumiem.

“Kā savu būtisku priekšrocību redzu to, ka neesmu mediju nozares pārstāvis, jo neuzskatu, ka nozares politiku jāveido skolotājiem par skolotājiem, ārstiem par ārstiem, bet ir vajadzīgs neitrāls skats, kas respektē un ņem vērā nozares vajadzības, apzinās tās, kā arī saprot un ņem vērā sabiedrības interesi,” saka R.Putnis. “Nozares pārstāvim būs, vai nu raidorganizācijas pieredzes skats, vai privātā biznesa medija skats uz vajadzībām nozarē. Ja es nāktu no kāda konkrēta mediju atzara, man noteikti būtu apgrūtinājums, kas izriet arī no personiskajām attiecībām. Man ir iespēja ar katru nozares pārstāvi runāt atklāti un tieši, jo mums nav nekāda personiska aizvainojuma.” 

 

Kādi ir Mediju politikas nodaļas prioritārie uzdevumi?

Pirmkārt, veiksmīgi pabeigt Mediju politikas vadlīniju veidošanu, ko uzsāka Inta Brikše, pēc tam darba grupas vadību pārņēma Mārtiņš Kaprāns. Tur strādā trīs apakšgrupas. Pirmā, Andas Rožukalnes vadībā, vērsta uz mediju profesionalitātes jautājumiem un profesionalizācijas procesiem. Šajā grupā ir sagatavoti pirmie rezultāti. Ieva Beitika vada mediju daudzveidības darba grupu, kur arī jau ir pirmais uzmetums. Visbeidzot, Mārtiņa Kaprāna vadībā ir grupa par informatīvās telpas drošību. No šo trīs apakšgrupu devuma mēs izveidosim kopīgu vadlīniju dokumentu, ko vasarā prezentēsim ministrei.

Otrs ļoti skaidrs politisks uzdevums no ministres puses – veikt juridisku auditu attiecībā uz tiesisko regulējumu valstī. Mums ir ļoti vecs Preses likums. Mediju konverģences jautājumi nekādā veidā netiek skarti. Ceru, ka līdz rudenim varētu nosaukt galvenās nepieciešamības, ko tieši vajadzētu tiesiski uzlabot.

Ir vēl viens uzdevumu loks, saistīts ar informatīvo apdraudējumu, kas šobrīd skar arī mūs. No Mediju politikas nodaļas sagaida politisku pasākumu kopumu, kā piedāvājumu politiskai iniciatīvai, kādā veidā mums uzreiz un tūlīt uzlabot mediju vidi Latvijā, ar domu to padarīt pēc iespējas mazāk ievainojamu Krievijas informatīvajā agresijā.

Ar kādiem instrumentiem Mediju politikas nodaļa vēlas mazināt Krievijas propagandas ietekmi?

Ir valsts stratēģiskās komunikācijas līmenis, kur Mediju politikas nodaļa ir viens no spēlētājiem ar virzienu veidot Latvijā spēcīgu mediju vidi kopumā. Mūsu mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai. Tas, ka mums nav spēcīgas publikās telpas, kurā var parādīties, izpausties un tikt analizēti arī kritiski vai alternatīvi viedokļi. Mediji nosaka dienaskārtību, uztur to, nevis ļauj pazust nebūtībā būtiskiem sociāliem tematiem, pēc tam, kad viņi vienreiz “izcelti” gaismā, tas ir tas, uz ko būtu tieši vērsta Mediju politikas nodaļas darbība.

Ja runājam par virkni tehnisku risinājumu, tad to mēs redzējām no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) puses (kanāla apraides aizliegšana) – tie arī ir instrumenti, ko var izmantot. Mums ir starptautiskās sadarbības idejas – piemēram, satura apmaiņa, kas varētu notikt arī starp pašām raidorganizācijām, tad varētu būt kaut kāda nodaļas koordinējošā darbība.

Kā mediju patērētāju vidū varētu stiprināt kritisko domāšanu?

Pēc starptautiskajiem pētījumiem esam vienīgā ES dalībvalsts, kur skolu programmā nav mediju lietpratības kā tādas, kas ir ļoti nopietna problēma, it īpaši visos konverģences un auditorijas segmentācijas procesos, kas izriet no tehnoloģiskām pārmaiņām. Šobrīd ir iniciatīvas, lai jau nākamā gada rudenī pilotprojektu formā skolās varētu tikt piedāvāta mediju lietpratības apmācība.

Vienlaikus šo jautājumu loku redzu kā daļu no sabiedrisko raidorganizāciju atbildības, jo trūkstošs elements Latvijā mediju vidē ir mediju kritika. Jūsu medijs [www.mansmedijs.lu.lv] ar to nedaudz nodarbojas, jo tā ir akadēmiskās vides loma. Grūti novēlēt Latvijas mazajā tirgū kādam žurnālistam ar to nodarboties un pēc tam cerēt, ka viņš pēc trim vai pieciem gadiem dabūs darbu. Taču to vajadzētu apzināties gan mediju īpašniekiem, gan redakciju vadībām, lai savu profesiju, savu nozari virzītu un attīstītu ilgtermiņā. Ar mediju kritikas metodēm var daudz ko padarīt saprotamu skatītājiem, lasītājiem, klausītājiem, kā arī ļaut nozarei augt un attīstīties.

Vēl viens būtisks instruments ir vispārējs mediju ombuds vai ētikas padome, vienalga, kā mēs to nosauksim. Institūcija, kur politiķis var pasūdzēties, ka pret viņu ir bijusi vērsta nepamatota un neprofesionāla satura veidošana, jo šobrīd līdz ko politiķis teiks, ka viņu neglīti intervēja, tas tiks deklarēts kā uzbrukums mediju brīvībai. Pēc būtības katram, ieskaitot Valsts prezidentu un valsts augstākās amatpersonas, būtu jābūt tiesībām vērsties pret neprofesionālu žurnālistu darbu, bez konfrontācijas ar pārmetumu, ka viņš politiski to ietekmē. Tu nevari augt, ja pats sev neuzdod kritiskus jautājumus un nepaskaties uz sevi spogulī.

Vai sabiedriskajam medijam jābūt krievu valodā?

Ir ļoti būtiski argumenti par labu tam, bet šobrīd visās diskusijās par šo tematu iezīmējušās vājās pozīcijas. Pirmkārt, resursu trūkums satura veidošanai. Otrkārt, pieredzes trūkums. Ir neskaidrība par saturu, kāds tur parādītos. Treškārt, neskaidrība par to, kā to visu dabūt gatavu. Pilnīgi neskaidrs ir, kā uz to reaģēs potenciālā mērķauditorija. Tad finansējuma palielinājums. Pluss vēl politiskās sekas, kas izriet no šādas iniciatīvas. Man ir ļoti grūti iedomāties to reālo atbalstu.

Ko varētu mainīt mediju lietošanas paradumos Latgales reģionā?

Tā problēma, ko es varētu nodefinēt, ir - Krievijas valstiski manipulēto mediju satura patērēšana Latvijā. Tur iezīmējas Latgale kā reģions, kurā šis rādītājs ir augsts, bet patiesībā nomināli lielāks patēriņa apjoms skatītāju ziņā ir Rīgā, līdz ar to runāt par to, ka Latgale kā reģions ir ļoti specifiska šajā ziņā nevar, jo patiesībā tie rādītāji ir drusku labāki nekā Rīgā. Rīgā arī vēl skaitliski grupa, kas patērē šo saturu, ir lielāka, līdz ar to būtu jābūt nacionālam risinājumam, kas varbūt arī fragmentēts atsevišķos reģionos, bet aptver ne tikai Latgali, bet arī, piemēram, Rīgas, Ventspils, Liepājas krieviski runājošas iedzīvotāju grupas, kur varētu tikt piedāvāts Latvijā ražots saturs krieviski. Viens no priekšlikumiem bija Latvijas Televīzijas trešais kanāls, bet ir arī raidorganizācijas, kas jau šobrīd uzrunā krieviski runājošu auditoriju, piemēram,  reģionālie mediji. Par Latgali runājot, problēma ir signāla stiprums apraidē pierobežā, tur šobrīd jau ir konkrēti risinājumi – šis signāls tiek pastiprināts un būs pieejams jaunās frekvencēs.

Protams, arī nelegāla kanālu izplatīšanas problēma, kas īsti nav Kultūras ministrijas (KM) kompetencē, jo principā ir vērtējama kā nelegālā uzņēmējdarbība. Tomēr reģionālais saturs un reģionālie mediji, kas ir Latgalē, ir būtiska atslēgas daļa. Ne tikai raidorganizācijas, bet arī drukātā prese, tā ir kultūrvide, ko šī drukātā prese nodrošina.

Ir arī virkne iniciatīvu, kur diskusijas centrā ir pašvaldību un valsts institūciju loma satura finansēšanā drukātajos medijos. Publiskajā diskusijā kā viens no risinājumiem bija atsevišķs kanāls Latgalei vai LTV3 kā krievisks kanāls, bet, visticamāk, tā atbilde ir veselā pasākumu kompleksā, kur ir mazākas iniciatīvas, kas nav tik publiskas un pamanāmas, bet pat ar mazākiem līdzekļiem varētu dot ļoti līdzvērtīgu efektu.

Cik reāli ir izveidot fondu drukāto un reģionālo mediju atbalstam?

Tas būs jājautā politiķiem, bet ir skaidrs, ka tas iezīmējas kā Mediju politikas vadlīniju daļa un kā rīcībpolitikas piedāvājums no KM. Raugoties uz drukāto mediju vidi Latvijā, šobrīd ar steigu ir jāmeklē risinājumi, kā atbalstīt medijus. Nav tā, ka Latvija izdomā riteni no jauna. Subsīdijas drukātajai presei ir ļoti izplatīta prakse Eiropā, tam ir gan kultūrpolitiski apsvērumi, gan drošības politikas apsvērumi, it īpaši Latvijas gadījumā. Es domāju, ka tam varētu iegūt arī politisku atbalstu, lai gan tam arī, protams, ir vajadzīgi līdzekļi.

Kā jūs vērtējat ideju, ka sabiedriskie mediji varētu atteikties no reklāmām?

Ļoti pozitīvi. Tas arī iezīmējas mediju vides daudzveidības ekspertu piedāvājumos. Tas gan drusku nesaskan ar vienotā sabiedriska medija koncepcijas idejām, kurā bija paredzēts, ka sabiedriskais medijs pēc apvienošanas paliek reklāmas tirgū. Doma ir skaidra. It īpaši šī informatīvā apdraudējuma ziņā mums ir jādomā par to, kā kopumā veidot pozitīvu mediju vidi. Tas, ka palīdz iziešana no reklāmas tirgus, ir fundamentāla tirgus sakārtošana, funkciju nošķirums šajā duālajā raidorganizāciju sistēmā, kas ir mūsu valstī.

Pluss tā varētu būt ļoti vēlama ietekme tieši uz radio segmentu. Tas, ko mēs redzam, ka radio Latvijā ekonomiski veģetē, nav ļoti spēcīgi biznesa uzņēmumi – radiostacijas Latvijā. Tas pusotrs miljons reklāmas ieņēmumu, ko šobrīd paņem Latvijas Radio, varētu būt labs impulss, lai uzlabotu šo raidorganizācijas situāciju. Tas, kas ir jāpatur prātā, mums duālajā raidorganizācijas sistēmā nav viena atslēga, ka jāstutē tikai sabiedriskie, vai tikai privātie. Visu laiku ir jāskatās uz veselīgu balansu. Ļoti svarīgi ir, ka viņi savā starpā ne tikai izteikti konkurē, bet, ka viņi sadarbojas. Piemēram, sabiedriskajām raidorganizācijām jābūt paraugam gan no žurnālistikas kvalitātes viedokļa, gan arī ētisko standartu ziņā, kamēr privātās raidorganizācijas var izpausties brīvāk un dzeltenāk. Funkciju sadalījums skaidri nodalās.

Jautājums, vai pēc sabiedrisko mediju iziešanas no reklāmas tirgus komercmedijiem vēl vajadzētu pretendēt uz sabiedrisko pasūtījumu – mans personiskais viedoklis, ka nē, jo jānošķir šīs funkcijas – komercmedijiem ir visa reklāmas nauda, bet budžeta nauda paliek sabiedriskajās raidorganizācijās, punkts.

Vai ir aprēķināts, cik valsts varētu kompensēt sabiedriskajiem medijiem?

Protams, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bez kompensēšanas mehānisma nekāda iziešana no reklāmas tirgus nav iespējama. Tas, kas notiek, ir ne tikai tas, ka pietrūks šī nauda, ko iegūst no reklāmām, bet trūkst resursi garākam saturam, jo reklāmas raidlaiks vēl jau jāaizpilda. Līdz ar to pilnīgi noteikti ir nepieciešamas nopietns finansējums. Apvienotā medija koncepcijā mums ļoti skaidri iezīmējies ekspertu viedoklis, ka ir nepieciešams sabiedrības līdzmaksājums kā neatkarīgs finansējuma avots, jo, līdz ko sabiedriskā raidorganizācija finansēta no budžeta, tā mums veidojas problēma, kā šis budžets ir padarāms politiski neitrāls.

Tas primāri ir NEPLP uzdevums, proti, atrast piedāvājumu, kas būtu tāds, ko politiski varētu akceptēt, ar kuru varētu nodrošināt politisko neatkarību un stabilu finansējumu sabiedriskajām raidorganizācijām. LR tas bija 1,5 miljons, bet LTV  tie bija 3,5 miljoni eiro. Ar satura veidošanas pieaugumu, tas kopumā, manuprāt, bija 6,5 miljoni eiro gadā, kas būtu vajadzīgs kā papildus finansējums abiem medijiem.

Kā sadarbosieties ar NEPLP?

Mēs esam jau tikušies ar padomi un, protams, tas ir visciešākais sadarbības partneris līdz šim, faktiski vienīgā institūcija, kurai saskaņā ar likumu ir mediju politikas veidošanas kompetence. Attiecīgi tā sadarbība būs cieša, mēs esam vienojušies un iezīmējuši kompetenču sadalījumu – raidorganizācijas paliek primāri NEPLP kompetencē, līdzekļu piešķīrums jebkurā gadījumā būs politisks lēmums, līdz ar to KM uz to vienmēr būs ietekme, ņemot vērā, ka ministre ir tā, kas tālāk virza budžeta piešķiršanas pusi.

Šobrīd nevarētu runāt par to, ka starp NEPLP vai KM būtu kādas domstarpības, ir varbūt diskusijas par labāko modeli. Tas, kas NEPLP ir joprojām aktuāli ir lēmums par LTV3 izveidošanu krievu valodā, kamēr ministrijā ir atbalstoša skepse. Tāda līmeņa atšķirības ir viedokļos, bet nav tā, ka mēs būtu fundamentāli pretējās pozīcijās. Bez sadarbības nav iespējams veiksmīgi strādāt mediju politikas jomā.

Kā vērtējat priekšlikumu, ka medijus varētu uzraudzīt politiķi un baznīcas?

Kamēr mums valstī būs duālā raidorganizāciju sistēma ar sabiedriskām raidorganizācijām, tikmēr vienmēr būs iniciatīvas no kaut kādām grupām, kas grib lielāku ietekmi uz šīm raidorganizācijām. Tas ir demokrātijas skaistums un neglītums reizē, tas nekad nav stabils process. Demokrātija dzīvo no konfliktiem, no interešu virzīšanas, tev liekas, ka esi kaut ko sakārtojis, bet tev jārēķinās ar to, ka tas nav viss, jo kādam citam pēkšņi ir mainījušās intereses vai pozīcijas, viņš atkal kaut ko mēģina dabūt cauri. Tieši tā es tagad redzu šo dokumentu, kas parādījās publiski. Ja es būtu baznīcas tēvs, man arī būtu interese virzīt savas idejas šāda veida politiskai iniciatīvai. Tas tieši tāpat kā komercmedijiem iegūt līdzekļus no sabiedriskā pasūtījuma, loģiski, kāpēc neprasīt, ja var paprasīt, jo tas neko nemaksā. Līdz ar to šobrīd nav tādas konkrētas politiskas iniciatīvas, tas, ka šādu dokumentu lobēšana Saeimā cirkulē, arī piederas pie demokrātijas daļas. Nekad nebūs tā, ka visi būs laimīgi ar kaut kādu modeli, tas atkal ir tas demokrātijas skaistums un posts vienā. Mums par to vienmēr būs jādiskutē. Jo vairāk attīstīsies mūsu politiskā kultūra un izpratne par medijiem un to lomu sabiedrībā, jo mazāk būs konflikta potenciāls.

Par to uzraudzības modeli ir tā, ka likums ir spēkā tāds, kāds tas šobrīd ir, ministre ir runājusi, ka vajadzētu veidot atsevišķu padomi sabiedrisko mediju  uzraudzībai, bet tā nav konkrēta iniciatīva, jo tai vajadzētu būt vai no Saeimas Cilvēktiesību komisijas vai NEPLP. NEPLP arī šo sadalījumu uzskata kā vēlamu modeli, bet, ņemot vērā budžeta situāciju, izveidot vēl vienu valsts institūciju, lai uzraudzītu sabiedriskās raidorganizācijas, šobrīd neredzu nekādu iespēju. Es arī neredzu sabiedrisko nepieciešamību, uzskatu, ka nozarē šobrīd ir būtiskākas problēmas, nekā šis uzraudzības modelis. Tas, ka tas būtu labi, nošķirt regulatoru no kapitāldaļu turētāja sabiedriskām raidorganizācijām – jā, bet vai tiešām tagad ir tik dramatisks interešu konflikts, kas veidojas no vienas puses sabiedrisko organizāciju interešu aizstāvēšanu un regulatora funkciju, NEPLP ir spējusi sodīt LTV par pārkāpumiem, nav tā, ka viņi sodītu un regulētu  tikai privātos [medijus].

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...