Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Foto - Artūrs Kondrāts.

2014.11.20 17:27

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam neloģiskus jautājumus, viņš kaunā dzina daudzus Latvijā slavenus cilvēkus, pat bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Tagad Zeltiņš sabiedriskajā medijā vada pats savu late night šovu. Šova pirmā sezona ir jau pusē, tāpēc LU SZF žurnālistikas studente Aija Pakalna aicināja viņu uz sarunu par šova veidošanu, grūtībām un uzvarām.

Kā līdz šim veicies šova veidošanā?

Kopumā viss iet labi. Pats galvenais bija sasniegt to sajūtu, ka baudi to, ko dari. Jo sākumā tas ir kaut kas jauns visai komandai, man kā vadītājam un arī skatītājiem. Šis formāts ir populārs visā pasaulē, daudzi ir redzējuši krievu un amerikāņu raidījumus, bet pie formāta jāpierod. Mums bija tas pats – jāsaprot, kā to filmēt, kā iejusties. Man pašam bija jāsajūt tā vieta un vide, kur esmu. Tā tas vienmēr ir – kā iekāpt laivā un peldēt, un tā laiva jānostabilizē. Tikai tad jūties labi ūdenī. Ap šo laiku, kad ēterā izgājis ceturtais raidījums, mums ar komandu viss iet raitāk – gan filmēšana, gan ieraksts studijā.

Late night šovā ļoti daudz kas ir atkarīgs no viesiem. Vispirms ir vadītājs kā personība, kura vārdā parasti ir nosaukts šovs, un tad viesi. Un, ja viesiem ir ķīmija ar vadītāju un viņi saprot late night šova formātu, tad augšā visi fluīdi savienojas, un skatītājs to jūt. Šī te sajūta notika jau ceturtajā raidījumā, kas ir pagaidām labākais. Bet es negribu vērtēt labākus vai sliktākus. Galvenokārt, nāk četri viesi un katrs cilvēks, kurš sēž pie televizora ekrāna vai studijā, atradīs kaut ko savu, kas viņam labāk patiks.

Kādam tad jābūt cilvēkam, lai tu viņu aicinātu piedalīties šovā?

(Domā). Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri dara kaut ko, un citi cilvēki viņus par to novērtē. Taču viņi neapgrozās dzelteno prešu žurnālos un nealkst lētas popularitātes. Formāta ietvaros vienam vajadzētu būt tādam lielam „valim” – cilvēks, kuram iznācis albums vai izdota grāmata, filma un, kuru visi zina. Ja prasītu, kas tie ir, tad, piemēram, Māris Štrombergs, Prāta Vētra, Instrumenti vai tikko nofilmētie Musiqq... Ļoti daudz mēģinām iesaistīt arī tādus cilvēkus, kuri tajā lietā, ko viņi dara, ir visiem zināmi. Es gribu uzaicināt viņu ciemos, lai arī citi uzzina par viņu kā cilvēku un to lietu, ko viņš dara. Tādējādi skatītāji un viesis sajūt, ka mēs visi esam vienlīdzīgi. Varbūt ir tas viens, ko mēs saucam par grandu, bet arī viņš ir tautas cilvēks.

Kā atver viesus?

Tajā brīdī visspilgtāk parādās mans talants, mana harizma vai improvizācija. Meistarība vispār parādās nevis tad, kad ir viegli, bet tad, kad ir grūti. Tad sāc uzņemties vadību un mēģini izdabūt no viņa kaut ko caur jokiem. Un, kad izdodas salauzt šo ledu, tad cilvēks pamazām atveras, lai cik viņš būtu noslēgts, kautrīgs vai sabijies. Bet tas ir grūti izdarāms. Pat, ja kādu laiku esi bijis prožektoru gaismā vai uz sporta skatuves, tiklīdz nonāc televīzijā, kur tevi filmē sešas kameras un ir vēl skatītāji un gaismas, viss var pilnībā aizkrist ciet. Melna lapa. Ja vēl tajā dienā man nav oma, un es nejūtos labi, tad tas neizdodas. Tāpēc man ir jābūt omā. Vienmēr. Man ir jābūt enerģiskam, jo cilvēki jūt, cik atraktīvs un enerģisks es esmu, un nav bijis vēl tā, ka pirms ētera esmu bijis galīgi sabēdājies, un, kad ieslēdz kameras, uzlieku masku. Tāds es vienkārši esmu.

Šovā masku tev nav?

Tas ir šovs, ko es vadu, un kaut kāda maska tā ir. Tas ir tas Renārs Zeltiņš, kas vada. Izlādējos uz visiem simt procentiem, un, kad pēdējais jautājums ir izskanējis, ir tāds liels „fuuuuuu”, enerģija ir atdota, esmu izpumpējies, bet sirdsapziņa ir tīra un esmu gandarīts par to.

Vai ierakstā ir vieglāk notēlot?

Tiešraidē noteikti ir grūtāk, bet, lai šādā formātā nonāktu līdz tiešraidei, nezinu, cik ilgi vēl vajadzētu strādāt. Lai tiešraidē uzliktu spēles, gaismas un lai viss būtu īstajā vietā... Lai viss ritētu kā pa pulkstentiņu, komandai ir jāstrādā kopā vairākus gadus, kad mēs jau viens otru pazīstam un zinām. Mākam tik profesionāli un kolektīvi darboties, lai viss ietu kā pa sviestu. Tas ir līmenis. Bet šobrīd mēs pietiekami profesionāli darbojamies. Man patīk. Laikam vēl jāuzsver, ka komanda man ir ļoti svarīga. Kādreiz es spēlēju basketbolu, un arī tur komanda bija svarīga. Es iznāku ārā un esmu tas, kas parādās starmešu gaismās, tas rezultatīvais spēlētājs, bet komanda man dod piespēles. Mēs spēlējam kopā, bet es esmu redzams.

Vai pats izvēlies viesus, ko aicināt?

Kopā ar komandu domājam. Mums ir tēmas. Ja „iekrīt” Helovīni, tad tā ir Helovīnu tēma, bet mēs atstājam nevis banālus Helovīnus, bet izdomājam tēmu „deviņdesmitie gadi”, jo Helovīni tad bija katru dienu - izej uz ielas un visu laiku šausmas. Šajā raidījumā tēma – ārzemes. Kā ir „tā kā ārzemēs”? Kad, piemēram, ieej Gaismas pilī un visi skatās: „O! Te ir tā kā ārzemēs!” Vai arī, kad zvani draugam un gribi kaut ko baigi svarīgu viņam pateikt, bet viņš: „Paklau, es esmu ārzemēs”, un tu uztraucies: „Nē, labāk pārzvanīšu pēc nedēļas, viņš taču ārzemēs...” Tad mēs uzaicinājām Musiqq, jo viņu videoklipus skatās ārzemēs, 13 gadīgu puiku, kurš veido animācijas multfilmas no plastilīna un grib dzīvot Holivudā, tātad ārzemēs... Un tā tu lipini kopā tematu plus to, kas aktuāls. Piemēram, Musiqq jaunais albums iznāk 16. novembrī. Vieglāk „lipināt” cilvēkus klāt pie tēmas, vēl pieliec klāt aktualitāti. Vienmēr to var apspēlēt, galvenais, lai nav tā, ka kādu cilvēku uz raidījumu aicina tāpat.

Kā „lipināt” klāt uzdevumus raidījuma viesiem?

Kad jau zini, kādus viesus aicināt un viesi ir piekrituši, tālāk domā, ko ar to viesi varētu darīt. Vienam viesim patīk filmas, piemēram, nāk ciemos režisors Aiks Karapetjans, kurš zina visu par filmām. Mēs izgājām uz to, ka vajag uzdevumu par filmām – atskaņojām kādu skaņu no deviņdesmito gadu filmām, un viņam šī filma jāuzmin. Savukārt tikko bija daudzcīņniece Laura Ikauniece. Mums bija stafete ar viņu – šķēpi, lode un basketbola elements. Ar šķēpiem jāpieskrien pie balona un tas jāsadur, ar lodi jānogāž ķegļi, kas patiesībā ir pudeles, un beigās no biksēm jāsaveļ bumba un jāiemet grozā, kas bija basketbola elements – tas, ko es kādreiz darīju. Mēs dauzāmies, rotaļājamies, jokojam, kas ir mans stils. Esmu tāds liderīgs, man patīk tas, kas ir atšķirīgs. Arī pats produkts ir tāds, pie kura cilvēkiem jāpierod. Vienmēr jau būs kritiķi, bet pamazām, pamazām tu iemājo labvēlību, jo principā šis raidījums ir priecīgs, mēs esam pozitīvi. Kad ar viesi parunājam, nekad neviens no mums neaizies ar negatīvām emocijām. Neviens ejot prom neteiks – tur man uzdeva provocējošus jautājumus, nē, mēs runājam diezgan virspusēji, vieglā formā, bet tajā pašā laikā skatītājs ir informēts par viņa aktualitāti, iegūst par viņu jaunu informāciju un pasmejas. Cits varbūt uztver nopietni, citam nobirst kāda asara.

Pie tevis ciemojās arī Varis Vētra un Andris Bulis. Kāpēc viņi bija pieaicināti tikai paspēlēt Alias?

Tāpēc, ka viņi tika. (Smejas)

Neapvainojās, ka neintervēji?

Nē, nē, nē. Tāpēc man nenormāli patīk aktieri. Diemžēl es nepazīstu nevienu ārzemju aktieri, bet es pazīstu latviešu aktierus. Un šī bija viena no manām mīļākajām epizodēm. Tikko ienākot studijā, viņi ienesa kaut kādu burvīgu sajūtu – viņi smaida, ir atraktīvi, spēlē uz kamerām un māk visu iznest. Ja sanāks, noteikti iesaistīsim vēl kādā epizodē aktierus. Amerikā late night šovos tā ir super prakse – viņi aicina piedalīties ne kā viesus, bet, piemēram, skečā. Viņi bija uz brīdi, bet tas ienesa tādu jaudu tajā raidījumā. Liels paldies, ka viņi atnāk tikai uz to mirkli. Citiem tajā laikā ir izrādes.

Iespējams, tu vari atbildēt uz jautājumu, kāpēc neviens cits Latvijā pirms tevis neizveidoja late night šovu?

(Domā). Laikam ļoti maz cilvēku uzdrošinās kaut ko tādu darīt. Tur jābūt lielai drosmei un atbildībai, jo visticamāk šova nosaukums būs tavs vārds un tu būsi tas, kas viņu vada. Uzdrīkstēšanās tāpēc, ka pasaulē jau ir piemēri, un visi vērtē, kā tad ir tur un kā būs te. Arī maz resursu – maz cilvēku, kuri tad varētu to darīt. Man jau pirms 3 gadiem bija tāda iecere, gadu pēc tam, kad sāku darboties televīzijā un nebiju ne atpazīstams, ne man bija pieredzes. Arī šobrīd es esmu ļoti jauns late night šovam. 31 gads ir ļoti jauns, varētu vadīt kad man 35 līdz 38. Bet sapratu, ka ilgāk nevaru gaidīt, jo, pirmkārt, gribēju būt pirmais, otrkārt, biju jau līdz šim vairākus raidījumus vadījis un domāju – kas tad būs nākamais? Iesniedzām pieteikumu, piedalījāmies konkursā LTV un uzvarējām. Bija vēl trīs pieteikumi, tā kā jebkurš cilvēks un jebkura komanda to var izdarīt. Man ļoti liels prieks, ka es to izdarīju pirmais.

Laikam tevi vienmēr kāds velniņš iekšā ir dīdījis. Kaut ar tiem pašiem neloģiskajiem jautājumiem.

Esmu visu laiku bijis tāds. Man vienmēr gribējies kādu izjokot, vienalga, kur es gāju, vienmēr visus smīdināju, smējos, jokojos. Vienmēr tā saucamie jauniešu prikoli, notikumi, atmiņas, vienkārši tas nekad netika fiksēts un nebija televīzijā. Redz, kā tas viss ievirzījās un turpinās televīzijā.

Tas, ka LTV ir sabiedriskais medijs, neietekmē saturu, ko rādīt?

Kaut kādā ziņā ietekmē; nevar atļauties pilnīgi visu, ko iegribas, bet mēs tāpat pietiekami daudz atļaujamies, Latvijas Televīzija tik ļoti neierobežo. Esam savādāki, piesaistām jauno auditoriju, parādām cilvēkiem, ka varam atļauties vairāk. Cilvēkiem jau patīk, ka pārkāpj robežas. Ja pārkāpj līdz zināmam līmenim, tad viss ir kārtībā. Man bija tāds mērķis, ka gribu šovu Latvijas Televīzijā. Nosacītu revolūciju izklaidē, lauciņā, kurā LTV varbūt kaut kas trūka.

Tagad jau Latvijas Televīzija vispār mainās...

Jā, daudzi produkti tiešām ir labi – Kulta ēdieni, Raidījums Te!, Ciemiņš virtuvē, tagad Eksperti dīvānā. Paliek arī stabilās vērtības, bet izklaides lauciņā arvien daudzpusīgāk, interesantāk, krāsaināk.

Bet kopumā mums ir laba un brīva sadarbība. Pieradinām skatītājus pie brīvākas atmosfēras.

Vai ir bijušas kādas idejas, ko LTV noraidījusi?

Pagaidām nē. Ja viņi atļāva Helovīnā uztaisīt slēpto kameru ar „līķi”, tad tas ir liels solis uz priekšu. 100 000 skatījumi internetā – tas ir tas, kas dod gandarījumu. Kaut tikai skaitļi, bet skaitļi nemelo. Vienmēr būs kas pateiks: „Tas ir par traku”. Šis šovs man reizē dod arī biezāku ādu. Zinu, ka cilvēki runās par jebko. Bet galvenais, ka runā. Jo, ja tu sēdēsi mājās un būsi apmierināts ar sevi, tad tur arī paliksi. Bet ja tu kaut ko dari, it sevišķi, ja tā ir televīzija un tu esi publisks, tad zini, ka vienmēr būs gan tādi, kas tevi novērtēs un izteiks komplimentus, gan nopels.

Vai nav tā, ka šovu skatās tevis dēļ?

(Domā). To ir baigi grūti izvērtēt, tāpat kā grūti izvērtēt, vai reitingi ir patiesi. (Smejas). Grūti izvērtēt, kāpēc skatās, taču ļoti svarīgi, ka tu paziņo, kas būs ciemos, kā ar katru raidījumu tu audz un kā sakrīt nianses – vai izdosies tā spēle, kas tur ir padomā, kā izdosies nākamā spēle... Ja tas viss sakrīt un ir forša slēptā kamera, un pati komanda jūt, ka ar šo raidījumu viss būs labi, tad skatītājs skatīsies gan manis dēļ, gan viesu, gan arī paša raidījuma dēļ. Četri raidījumi ir bijuši, un viņi jau zina, kas būs – nāks viesi, būs spēles, būs sižeti, būs izklaide. Svētki. Pietrūkst cilvēkiem svētki, tāpēc viņi, manuprāt, arī skatās. Kāpēc tad vispār cilvēki izklaides raidījumus skatās? Viņi grib aizmirsties. Ļoti daudzi noskatās internetā. Mūsu raidījumi Latvijas Televīzijas mājaslapā ir pirmajās vietās, jo viņi varbūt piektdienas vakarā tusējās, izbraukuši kaut kur ārā ar ģimeni. Lielākais iemesls tam, ka skatās, ir svētku sajūta. Tas ir nevis Renāra Zeltiņa vakars, bet vakars ar Renāru Zeltiņu. Vakars, kuru skatītājs pavada kopā ar mani un maniem viesiem.

Tas tiešām ir interesants jautājums – kāpēc, lai cilvēks savu piektdienas vakaru pavadītu pie televizora, nevis ietu kaut kur tusēties?

Reitingi liecina, ka pavada. (Smejas). Protams, svētdienas laikam būtu labākas par piektdienu vakariem. Bet līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug. Ja būs nākamā sezona, kas zina, varbūt rādīs svētdienā. Neko nevar zināt. Pagaidām koncentrējos uz to, kas ir šobrīd. Vēl 4 raidījumi, gribas jaudīgi visu pabeigt līdz 16. decembrim. Ja dabūsim visu, ko plānojam, viss būs superīgi. Ja nē, tad būs super.

Un tad?

Jāpabeidz un jāapkopo viss, jāpadomā, vai var palielināt līdzekļus, komandu un visu uzlabot, tad pilnīgi iespējams, ka būs otrā sezona.

Kas vēl jāuzlabo?

Nianses studijā, tehnikā, jāpalielina komanda. Maz resursu ir. Viss ir tikai un vienīgi naudā. Sākumā jau bija doma viesus un skatītājus uz Mārupi, kur notiek šova filmēšana, turp un atpakaļ vest ar autobusu. Nav naudas, nav autobusa. Var jau, protams, ar labu ideju un maziem līdzekļiem uztaisīt labu raidījumu, bet late night šova formāts pieprasa četrus viesus, izdomāt sižetus, visu noorganizēt, lai viss būtu autentiski un īsti. Ar to pašu slēpto kameru – mašīna, maisi, maisā cirvis, aktieri, kameras, lai uz vietas redaktori... Tā ir televīzija, nevis pasākums, un televīzijai ir vajadzīgs saturs. Jo pasākumā tu vari aiziet un apsēsties krēslā, un runāt, ko tu gribi. Bet televīzijā tā nevar. Tas ir grūti. Jo vairāk cilvēku, jo vieglāk darīt, jo lielāka radošā komanda, jo vairāk ideju un vairāk var paspēt izdarīt un vieglāk izpildīt. Katrs zina savu, un no tā veidojas viss raidījums. Ne velti Urgantam ir simts cilvēku liela komanda. Protams, tā ir Krievija; mēs nevaram salīdzināt Krieviju un Latviju.

Sociālajos medijos tika apspriestas līdzības ar Ivana Urganta šovu. Vai, tavuprāt, pārmetumi ir pamatoti?

Late night šova formāts ir jau vairāk nekā 40 gadu vecs. To nevar nokopēt, jo tam nav licences. Tas ir vienkārši formāts, kurā iekšā nāk studijas vadītājs un runā ar viesiem, ir dialogi, sižeti, skeči, bet tu nevari to nokopēt. Ja studija būtu trīsstūra veidā, un es ielidotu no gaisa, un viesis tajā pašā laikā iejātu ar zirgu, tad visi teiktu – jā, te ir kaut kas savādāk. Ziņas arī vada pie galda, bet šajā šovā es esmu centrālā persona. Es ienāku, nevis Urgants vai kāds cits. Urganta šovs ir līdzīgs Kimmelam, Kimmela šovs ir līdzīgs tam... Viņi visi ir vienādi. Tāds ir late night šova formāts. Cilvēki diemžēl ir maz informēti par to, ka viņi saka, ka tā ir kopēšana. Tāpēc cenšos to cilvēkiem izskaidrot. Varbūt viņi neko vairāk par Urgantu nav redzējuši. Bet es neturu ļaunu prātu. Cilvēki ir redzējuši to, ko ir redzējuši. Varbūt viņi tālāk neskatās.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...