Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

2014.10.16 15:35

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režisora Alvja Hermaņa vārdi, TV raidījumā pēc vēlēšanām vērtējot politisko situāciju Latvijā, tika daudz apspriesti un komentēti.  Tā nebija pirmā reize, kad viņš asi izteicās par politiku un politiķiem.

Ne mazāku viedokļu vētru izraisīja aktiera Artusa Kaimiņa kandidēšana vēlēšanās, kritizējot pie varas esošos politiķus, un pat iekļūšana Saeimā. Bet šovasar Romas katoļu baznīcas mācītāja Jāņa Buļa lūgšana Aglonā, kurā viņš skāra gan Ukrainas tēmu, gan sprieda par Krievijas rīcību, sociālajos tīklos pat tika nosaukta par „prezidenta runas vērtu sprediķi”.  Šo un citu piemēru dēļ nolēmām vairākiem sabiedrībā pazīstamiem mākslas, literatūras, mūzikas  pasaules cilvēkiem un arī mācītājam uzdot jautājumu - vai māksliniekiem, mūziķiem, rakstniekiem, mācītājiem ir jāpauž viedoklis par politiskām norisēm?  

Atbild komponists Uldis Marhilēvičs, dziesmu tekstu autors, producents Guntars Račs, kinorežisors Andris Gauja, pianists Vestards Šimkus, mūziķi Rihards Zaļupe un Normunds Rutulis, mācītājs Kaspars Simanovičs, dzejniece Liāna Langa, improvizācijas teātra aktieris Jānis Skutelis.

Intervēja topošie žurnālisti - LU SZF komunikācijas zinātnes bakalaura programmas 2.kursa studenti  Liene Lūsīte, Kārlis Miksons, Solvita Krauja, Ģirts Krastiņš, Elīna Birkenberga, Gunta Kūla, Simona Marta Kārkliņa, Lelde Mežmača, Linda Jace.

 

Vārdam ir milzu spēks

Atbild Guntars Račs, dziesmu tekstu autors un producents

Vai jūs aktīvi sekojat līdzi politiskajiem notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē?

Jā, sekoju gan. Jo īpaši tiem notikumiem, kuri skar Latviju un tās kaimiņvalstis. 

Vai kādreiz esat apsvēris iespēju iesaistīties politikā?

Esmu apsvēris un esmu arī ar dažu partiju līderiem ticies. Pārsvarā gan tāpēc, lai skaidrotu mūziķu un autoru pozīcijas cilvēkiem, kuri ikdienā ar to nenodarbojas un neko daudz no tā nesaprot. Taču tuvāko gadu laikā tomēr neplānoju stāties kādā partijā. Nekad agrāk arī nevienā neesmu bijis, taču tas nenozīmē, ka es nenovērtēju to, ko politiķi dara un, atšķirībā no populārā viedokļa, ka partijās cilvēki meklē tikai pašlabumu, es redzu daudzus cilvēkus, kuri lietas dara nesavtīgi – visas Latvijas labā. Par tādiem arī balsoju. Dažreiz kļūdos, bet divas reizes mani piemānīt vēl nevienam no viņiem nav izdevies.

Vai, jūsuprāt, māksliniekiem ir jāpauž sava nostāja par politiskiem jautājumiem? Kā to darāt jūs?

Es tiešām nezinu, cik lielā mērā es paužu savu nostāju, bet cenšos. Uzskatu, ka mākslinieki nav nodalīti no sabiedrības un ir tāda pati sabiedrības daļa kā slaucējas, grāmatveži vai autovadītāji. Tāpēc mums tas ir jādara un jādara daudz aktīvāk nekā tagad, citādi – tā vien šķiet, ka vēl kopš atmodas laikiem mums ir viena Ieva Akuratere un visiem pārējiem ir gluži vienalga, kas notiek. Zinu, ka daudzi mūziķi baidās paust viedokli, jo baidās zaudēt savu auditoriju, sponsorus un atbalstītājus. Tas, manuprāt, ir nožēlojami. Arī daudzi Krievijas, tā saucamie inteliģenti, aizbildinās ar to, ka māksliniekiem nav jārunā par politiku, bet gan par mākslu. Un tā, runājot tikai par mākslu, viņi uz mūsu kakla tagad ir uzlikuši tādu nezvēru kā Putins. Ja tie cilvēki, kuri Krievijā sevi uzskata par inteliģenci, nebaidītos zaudēt savas siltās vietas, viņi pateiktu, ko domā un neļautu justies tik drošiem par sevi Kremļa spokiem, kas tur visu pasauli šausmās par gaidāmo pasaules karu. Ja nerunāsi tagad, rīt jau tu nevarēsi parunāt, jo čekisti būs tev izrāvuši mēli. Es pārspīlēju, bet uz to pusi iet.  

Šobrīd aktuāli ir notikumi Ukrainā. Ko, jūsuprāt, mūziķi un dzejnieki varētu darīt, lai kaut nedaudz palīdzētu konflikta atrisināšanā?

Katrs cilvēks var paust savu attieksmi, ja neko citu nav spējīgs izdarīt. Muzikantiem tas ir jādara, jo viņiem, atšķirībā no daudziem citiem, ir sava auditorija, kura ieklausās mūziķa viedoklī. Kādam tas var nepatikt, bet, pie velna, visiem tu mīļš nekad nebūsi. Ir jārunā. Un ir jārīko atbalsta koncerti Ukrainai, liekot saprast, ka mums nav vienalga, ka tepat netālu kāds varmāka ārda neatkarīgu valsti un nogalina nevainīgus cilvēkus, melojot visaugstākajā līmenī. Es esmu dzīvojis melu zemē PSRS un vairs nekad nevēlos tur atgriezties. Mūziķiem un dzejniekiem ir skaļi jāpauž savs viedoklis, kā tas notika leģendārajā 1988. gada Latvijas radošo savienību plēnumā, kas bija viens no neatkarības atgūšanas priekšvēstnešiem. Vārdam ir milzu spēks, it īpaši laikmetā, kad vārdus ātri pavairo mediji – TV, radio, tviteris, Facebook utt. Vārds ir ierocis, un ir karš.

2012. gada sākumā arī jūs esat publicējis aicinājumu katra latvieša sirdsapziņai, iet un balsot par savu valsts valodu, lai tā paliktu kā vienīgā oficiālā Latvijas valsts valoda. Ko, jūsuprāt, deva šis aicinājums? Vai tas ietekmēja kādu daļu sabiedrības?

Es tā ceru. Daudzi cilvēki šaubās par savu viedokli un ir neizlēmīgi. Tad arī lieti noder sabiedrībā pazīstamu cilvēku kopīgs viedoklis, kas cilvēkam var palīdzēt izdarīt pareizo izvēli vai arī stiprina tavu pārliecību, ka tu savās domās neesi viens. Mēs esam dažādi, un ir skaidrs, ka šāda veida aicinājumi citiem rada pretējas reakcijas. Atkārtošos – visiem mīļš nebūsi. Lielākās nelaimes rodas no neizlēmības un tādu lēmumu pieņemšanas, kuri pieņemti „mīļā miera labad”. Galu galā, ne tur miers, ne mīļums, tikai un vienīgi – ienaidnieka iedrošināšana turpināt darīt savus noziegumus. Neizraidījām no Latvijas visus okupantus, kas te ienāca ar tankiem, un tagad esam dabūjuši sev uz kakla ždanokas,  lindermanus, girsus un sazin ko vēl, kas ir nekas cits, kā šīs valsts ienaidnieki.

Ko mākslinieku publiska nostājas paušana par politiskiem notikumiem dod Latvijas iedzīvotājiem?

Ja ar tevi runā cilvēks, kas ir tava autoritāte, ir iespēja, ka šajā viedoklī kāds arī ieklausīsies, taču ne visi mūziķi ir arī labi oratori, kā arī starp mūsu „brāļiem” netrūkst arī nodevēju un mīkstmiešu, tāpēc arī tad, kad publiski runā mūziķis vai mākslinieks, nav garantijas, ka tas ir pārējo mūziķu atbalstīts viedoklis. Galu galā, arī Kaspars Dimiters ir mūziķis un dzejnieks. Pašiem viss jāizvērtē.  Tas pats ir, skatoties televīziju.

 

Jābūt vērīgiem savos izteikumos

Atbild Andris Gauja, filmas Izlaiduma gads režisors

Vai sabiedrībā populāram cilvēkam ir jāpauž sava politiskā nostāja? Kādu ietekmi tas atstāj uz sabiedrību?

Sabiedrībā populāri cilvēki bieži vien, manuprāt, vienkārši tiek ņemti un nointervēti. Vācot viņu viedokļus par politiku, būtu vērts pavērtēt, cik adekvāti viņi spriež par politiku; it īpaši būtu jāuzmanās ar radikālu uzskatu paudējiem, kas neorientējas politikā, lai viņu viedoklis nesāktu lieki dominēt. Lai nenotiktu liekas un nepamatotas provokācijas, naida kurināšanas pret kādām etniskām grupām, seksuālām minoritātēm utt. Ja kāds piedzēries mākslinieks kliedz uz krieviem vai gejiem, tam nevajadzētu nonākt portālu galvenajās lapās.

Kā šis viedoklis var palīdzēt vai kaitēt politiskajiem spēkiem?

Politiķi vienmēr manipulēs ar sabiedrības viedokli, pati politikas definīcija ir "vara pār sabiedrību", politiķi arī visdemokrātiskākajās valstīs izmantos visus PR gājienus, kas vairos to ietekmi uz sabiedrību, tostarp iesaistot sabiedrībā pazīstamus "nepolitiķus". Mums katram jāuzņemas atbildība par to, vai mēs ar saviem izteikumiem un politiskās līdzdalības izpausmēm nodrošinām stabilitāti, progresu, vai arī pakļaujamies politiķu, it īpaši radikāļu, provokācijām. Sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem būtu jābūt īpaši vērīgiem savos izteikumos, lai tie netiek izmantoti politiskiem mērķiem.

Kāpēc sabiedrībā populāri cilvēki pauž savu nostāju?

Sabiedrībā pazīstami cilvēki bieži vien paši ir sava veida politiķi. Ja politiķis ir tas, kam ir vara pār sabiedrību, tad t.s. "celebrities" bieži vien paši ir mērķtiecīgi (apzināti vai neapzināti) izcīnījuši sev statusu sabiedrībā un nereti ir pat grūti saprast, vai viņu politiskie izteikumi nav "sava veida politika", lai nodrošinātu sev lielāku popularitāti savā pamatdarbības jomā. Tā politika ir viena netīra lieta!

 

Nezinu pārāk dziļi, kas patiesībā notiek

Atbild Rihards Zaļupe, mūziķis

Ko jūs domājat par mākslinieku iesaistīšanos politikā?

Ne tikai mākslinieku, bet jebkuru cilvēku iesaistīšanās šajā sfērā ir ļoti liels solis. Es ceru, ka šie cilvēki saprot, ko viņi dara un, ka viņi tiešām šinī sfērā jūt, ka var kaut ko izdarīt, nevis būtu kā marionetes.

Mākslinieks var būt labs politiķis?

Es domāju, ka jā. Domāju, ka jebkuras nozares pārstāvis var būt.

Jūs pats esat vēlējies strādāt Saeimā?

Nē, man ir bijis tā, ka es skatos no malas un varbūt asi reaģēju uz to, kas notiek, bet mans aicinājums tas nav.

Sabiedrībā pastāv uzskats, ka politikas kritika mākslā ir vāja. Vai jūs tam piekrītat?

Tas izklausās pēc tā, ka mākslinieki pieļauj, ka politiķi dara kaut kādas lietas. Domāju, ka tas nav mūsu uzdevums. Tomēr bieži vien ir koncerti, kas ir atbalsts priekš preses kādām politiskām darbībām, bet es nedomāju, ka mums būtu obligāti jāizdara spiediens uz to un jāsaka savs viedoklis.  Bieži vien ir tā, ka mākslinieki ir ļoti aizņemti ar savām lietām. Es to bieži vien uztveru, ka reizēm šādā veidā cilvēki mēģina uztaisīt sava veida reklāmu, aģitējot un skaļi kaut ko pasakot, bet patiesībā neiedziļinās jautājumā.

Jūs mēdzat izpaust savu viedokli par notikumiem politikā?

Ne visai bieži. Man tas ir, bet es esmu pārāk aizņemts, lai nodarbotos ar tādām lietām, jo, manuprāt, lai kaut ko spriedelētu, ir ļoti jāiedziļinās visā procesā, nevis tikai jāskatās un jāvadās pēc uzrakstiem, kas nonāk presē. Ja es nezinu pārāk dziļi to, kas patiesībā notiek, tad es neuzskatu, ka esmu tiesīgs diskutēt un izteikt savu viedokli. Jo tādā ziņā tas ir māksliniekam trumpis, jo, protams, uzreiz tas, ko viņš pasaka, aiziet presē un izceļas ažiotāža. Es vienkārši neizsaku viedokli, jo es nespēju iedziļināties pietiekami dziļi tajā, ko es izlasu.

Jūs savā mākslā esat izteicis nostāju par kādu politiskas tēmu?

Jā, godīgi sakot šogad, bet ne speciāli, atskaņoju tādu skaņdarbu. Gribot vai negribot tā noskaņa, kas šobrīd Eiropā valda, parādās mūzikā un es domāju, ka tas vienmēr ir bijis komponistam ļoti svarīgi, kādā laikā mēs dzīvojam un radīt viņa laika vai mūsu laika noskaņas. Pašlaik es rakstu savu simfoniju, kura gan ir par 12. un 13. gadsimta notikumiem Tērvetē, Latvijā un par Nameju un tā savā ziņā ir sava veida politika tanī laikā.

Runājot par Krievijas agresiju pret Ukrainu, jūs turpināt sadarbību ar māksliniekiem no Krievijas un koncertēšanu Krievijā?

Es neesmu aizrāvies ar koncertēšanu Krievijā, daudz pasākumu nav bijuši un pašreiz arī nav. Ja arī man rastos iespēja koncertēt Krievijā, tad es noteikti skatītos, kas tas par koncertu un cilvēkiem ar kuriem es sadarbojos, bet es uzskatu to, ka mākslinieki nav vainīgi pie tā un cilvēki nav vainīgi, ka pāris dominieši nespēj kaut ko sadalīt. Cilvēki paliek cilvēki, arī krievu cilvēki man ir ļoti daudz labu draugu un es ar viņiem turpinu sarunāties gan krieviski, gan latviski un tā nemaz nav problēma. Ja būtu piedāvājums kādā politiskā jomā kaut kam spēlēt, tad es, protams, automātiski to neatbalstītu, bet mākslinieki ir mākslinieki un mēs tomēr esam pasaules cilvēki. Manuprāt, tādas lietas cilvēki bieži jauc kopā un nespēj atdalīt.

 

Nekautrējas paust savu viedokli

Atbild Uldis Marhilēvičs, komponists

Vai sekojat līdzi Latvijas politiskajiem procesiem?

Nu jā, diemžēl es esmu emocionāls cilvēks un, ja ir kāda asa tēma, es, tā teikt, „pavelkos” līdzi. Laikam pat citreiz pārlieku daudz. Būtībā, kad es izjūtu kādu stipru netaisnību, tad es ļoti tam sekoju.

Vai ir kāds veids, kā jūs paužat savu politisko nostāju? Runājiet publiski vai tikai draugu lokā?

Nav jau citur, kur runāt, kā draugu lokā. Radio, televīzijā... tādā veidā man nepatīk bļaustīties. Ir citi mākslinieki, kuri kandidē vēlēšanās. Ja tas ir pēc viņu politiskās pārliecības, tad kāpēc gan ne? Man tādi piedāvājumi ir bijuši vairākas reizes, bet... viena lieta ir piedalīšanās un gribēšana paust savu viedokli, taču profesionāla darbība ir pavisam kas cits. Es šajā brīdī zinu un jūtu, kas man ir jādara, kāda ir mana, teiksim skaļi, sūtība. Es nodarbojos ar mūziku, komponēju, rakstu, daru savas lietas, taču nekautrējos paust savu viedokli, ja man tiek dota tāda iespēja.

It īpaši es esmu priecīgs par raidījumu pirmajā televīzijā ar Artusa piedalīšanos. Godīgi sakot esmu lepns, ka veidojās kaut kāda paaudze ar savu mugurkaulu, kas lietas sauc īstajos vārdos. Nu labi... saukt jau mēs visi varam, lai gan bieži arī to nedarām. Vispār mums Latvija jau kādu laiku ir tāda puspatiesības valsts. Daudzi kautrējās, ir dažādi apstākļi, rads rada galā, tāpēc ļoti jāpiedomā, ko teikt un ko neteikt, kas beigās noved pie slikta iznākuma. Respektīvi, lietas netiek sauktas īstajos vārdos. Šis tieši arī bija pierādījums, ka Latvijas televīzijā ir kaudze politisko raidījumu, kas vispār nerada nekādu rezonansi sabiedrībā, tāpēc, ka tur ir nolietotas frāzes un šabloni. Bet tagad parādās šāda epizode, kas visu izsit no līdzsvara, un kuru uzskata par vulgaritātes kalngalu un ķecerību. Redz, kur mēs esam nonākuši.

Tātad Latvijas politikai un žurnālistikai bija vajadzīga šāda sapurināšana, arī kontekstā ar to, kas notiek pasaulē?

Protams! Tas ir vairāk, nekā skaidrs. Tagad arī varam sākt runāt par divām lietām – iekšpolitiku un ārpolitiku. Iekšpolitikā tas visu laiku ir bijis aktuāls jautājums, godīgi, mēs esam iestiguši totālā purvā. Kā Artuss minēja, ka mums absolūti nav valstsvīru. Mums ir tikai politiķi, kas ir tāds abstrakts jēdziens, jo retais no viņiem ir mācījies pa politikas līniju, pārsvarā jau visi tikuši iekšā sagadīšanās rezultātā.

Kā jūs vērtējat mākslinieku iesaistīšanos politikā ar savu daiļradi – sniedzot atbalsta, labdarības koncertus, izmantojot savu talantu?

Tas būtībā ir mākslinieka vistiešākais uzdevums. Mums vajag iesaistīties un palīdzēt kaut ko ietekmēt. Tas ir pats galvenais, kas man kā mūziķim un pārējiem ir jādara un šādus soļus vērtēju apsveicami.

Vai arī pats esat vēlējies veidot kādu muzikālu programmu saistībā ar notikumiem Ukrainā?

Grūti pateikt... Ja mani kāds lūgtu, es neietu viens pats ar karogu bļaustīties, vajadzētu domubiedrus. Bet to jau dzīve rādīs.

Māksliniekam jābūt kā sabiedrības spogulim?

Aktierim būtībā jāatspoguļo tās lietas, kas notiek sabiedrībā, jārunā skaidra valoda. Es nemaz sevi nemāku citādi pozicionēt. Esmu no tās paaudzes, kas dzīvoja atmodas laikā un notika tieši šie paši procesi. Gan mūzikā, dziesmās un mākslā. Tā kā es uzskatu, ka tas periods, kas Ukrainā ir tagad ir līdzīgs kā mums bija 90. gadu sākumā.

Pavasarī, kad Krievija anektēja Krimu, JRT režisors Alvis Hermanis un maestro Raimonds Pauls pauda diametrāli pretējus uzskatus par uzstāšanos Krievijā. Vai varat komentēt viņu nostāju? Kā jūs pats būtu rīkojies?

Tas ir ļoti skrupulozs un trausls jautājums. Mēs nevaram likt vienā maisā Krievijas valdību un kliķi, kas tur ir noteicēji, ar pārējo krievu tautu un inteliģenci. Mēs ļoti labi zinām, cik daudz inteliģences pārstāvji ir par šo tēmu izteikušies un kā viņi ir izteikušies. Es domāju, šeit nevarētu sniegt viennozīmīgu atbildi, tas ir jāskatās no situācijas un katra atsevišķa gadījuma. Ja teātris ir ļoti atzīts pasaulē un Krievijā, tad, iespējams, ar Krievijas inteliģenci būtu vairāk jādraudzējas, nevis jāatsakās, tomēr tas nav tik viennozīmīgi.

Vai ar politiku varēs atrisināt konfliktu Ukrainā?

Man liekas, ka mūsdienu pasaulē viss kaut kādā mērā ir saistīts ar neredzamām saitēm. Vai tās būtu ekonomikas, iespaidošanas... es šaubos, ka šajā gadījumā kaut ko varēs panākt ar spēku vai tukšām runām. Tomēr pēdējie divdesmit gadi ir radījuši tādu paaudzi kā krievu miljardieri. Es šaubos, vai viņi grib būt pilnīgi izolēti un atteikties no ceļošanas pa pasauli vai starptautisku darījumu veikšanas. Tā, principā, ir spēlīte uz naža asmens. Vienīgais, kas jau ir noticis – pateicoties kliķei, kas tagad valda Krievijā, valsts ir ieguvusi pārredzamā nākotnē neizdzēšamu ienaidnieka lomu. Tas nosaka šīs zemes raksturu. Kaut kas, iespējams, atrisināsies, taču, diemžēl, priekš Krievijas – Ukrainas nācija nav tā, ar kuru vajag jokot. Tur krieviem nav ko darīt.

 

Satraukumam vajadzētu būt vēl lielākam

Atbild Vestards Šimkus, pianists

Vai jūs sekojat līdzi politikai?

Televizors man ir, bet viņš nav pieslēgts pie televīzijas mājās, tā kā politikai es varu pasekot līdzi tik, cik kādreiz ausīs nonāk caur Latvijas Radio ziņām, jo vienīgā radio stacija, ko es klausos ir Radio Klasika. Tur darbadienās katru stundu ziņas stāsta ne vienmēr, bet tā vai citādi kaut kādas, protams, ziņas nonāk manā, vismaz zemapziņā noteikti. Un es gribot vai negribot, izdaru kaut kādus secinājumus par procesiem, kurus, manuprāt, nav tik sarežģīti izdarīt, jo daudzas patiesībā vienkāršas lietas var ietērpt sarežģītos vārdos, lai aizmālētu potenciālajiem vēlētājiem acis. Taču es tik un tā domāju, ka cilvēku un viņa domu gājienu noslēpt ir grūti, līdz ar to, ja viņš ir nolēmis visu sabāzt savā kabatā un valsti pamatīgi apčakarēt un viņam ir ļoti nepieciešams vēlētāju atbalsts šādam nolūkam, tad es to kaut kā redzu cauri. Bet mani pārējie mājinieki, vecāki it sevišķi, ļoti aktīvi seko līdzi ziņām un politikas pavērsieniem un izdara savus secinājumus, Tad nu ar viņiem man ir diezgan svētīgi konsultētie un saprast, lai arī savu viedokli noformulētu.

Vai esat pamanījis, ka citi Latvijā populāri cilvēki sociālajos tīklos izsakās par politiku?

Sociālos tīklos izsakās par daudz ko, kaķu un suņu video arī tur parādās, tāpēc es arvien mazāk lietoju sociālos tīklus, jo man tas viss ir garlaicīgi. Sociālie tīkli ir viena lieta, bet citreiz sabiedrībā zināmi cilvēki mēdz publiski masu medijos paust savu viedokli par jautājumiem, par  kuriem viņiem, protams, nav nekādu zināšanu. Man arīdzan šādi piedāvājumi ir diezgan bieži, runāt par kādām tīri ļoti sociālpolitiskām lietām un dažkārt arī kaut kādiem ar ekonomiku saistītiem jautājumiem un es zinu, ka tiešām neko no tā nesaprotu. Man varbūt pat ir viedoklis par vienu vai otru jautājumu, taču es nevaru šo viedokli pamatot kaut kādās konkrētās zināšanās. Tās drīzāk ir kaut kādas nojausmas, varbūt kaut kādas emocionālas sajūtas, taču tās nav konkrētas zināšanas un tādēļ es nevaru izteikt viedokli, kas būtu publicēšanas vērts, lasīšanas vērts. Līdz ar to es sevišķi pēdējā laikā ļoti cenšos norobežoties no publiskas izteikšanās par lietām, par kurām man vienkārši trūkst zināšanu. Jo es to pielīdzinu, piemēram, arīdzan tādām lietām, kā dažkārt kaut kādos interneta medijos vai blogos cilvēki, kas nemaz nav saistīti ar mūziku, kuriem nav nekādu konkrētu zināšanu par mūziku, izsaka savu viedokli par tādu vai citādu mūziķa klavierspēli. Piemēram, manu klavierspēli. Viņi izsaka viedokli, kas nebāzējas nekādās zināšanās, kas ir vienkārši kaut kur sagrābstītu sajūtu un informācijas drupaču apvienojums, vienkārši nepamatotā kritikā vai sajūsmā. Un es tieši tāpat jūtos, kad man jārunā par ekonomiku vai politiku.

Vai mākslinieks, publiski paužot savu viedokli, spēj ietekmēt sabiedrību?

Pastāv uzskats, ka spēj un, diemžēl, acīmredzot, tā ir. Mani tas skumdina, jo cilvēkiem būtu vairāk jābūt tikušiem audzinātiem skolā, varbūt (nezinu) ģimenē, veidot pašiem savu viedokli, ne tik daudz to veidot uz tā pamata, ka kāda slavenība tā ir teikusi un tātad tā laikam ir. Tā varbūt ir kļūme mūsu izglītības sistēmā, ka mums vairāk māca atkārtot, nekā pašiem domāt, un līdz ar to šis reflekss turpinās sabiedrībā arī pēc studiju beigšanas. Tas ir skumji, protams, es cenšos no tā norobežoties.

Komunikācijā ar citiem cilvēkiem jūtat viņos kādu iekšēju nemieru par to, kas šobrīd notiek politikā, piemēram, vēlēšanas vai Ukrainas gadījums?

Nē, nu nemieram ir pamats, jo mums kaimiņos dzīvo tas, kas dzīvo un tā mēs  tur esam ģeogrāfiski, tā mēs tur atrodamies, tālu nekur mēs aizbēgt nevaram. Patiesībā tas satraukums par politisko situāciju pasaulē saistībā ar mūsu lielo kaimiņvalsti, manuprāt, pat drīzāk  varētu būt lielāks nekā tas ir, jo patiešām tāds agresors atrodas šeit pat blakus un dara visu to pašu, ko Hitlers un Nacistu partija darīja 30-to gadu beigās. Mēs tagad skatāmies tās dokumentālās filmas un domājam, kā pasaule varēja to pieļaut un kā cilvēki nekrita panikā par to, ka kaut kas tāds notiek, un tas viss varēja mierīgi notikt. Un nu viss tieši tas pats notiek arī mūsdienās, uz tāda paša saukļa bāzes, „kuri ir mūsu tautieši, tur esam mēs, tur ir mūsu valsts un tā”. Es domāju, ka mums pamats uztraukties ir diezgan liels, ņemot vērā okupācijas sekas, kas mums ir šeit vēl aizvien un cittautiešu īpatsvars, kas ir šīs okupācijas rezultātā un, protams, informācijas telpa, ko arīdzan latviešu tautības cilvēki visbiežāk tomēr Latvijā uzņem. Caur to viņi arī veido savu viedokli par šeit pat ar mūsu kaimiņvalsti saistītiem politiskajiem procesiem, kas nebūt nav Latvijai draudzīgi.

Vai šī brīža politiskā situācija ietekmē kultūru un mākslu?

Ko mēs saucam par kultūru? Vai mēs saucam Jauno Vilni par kultūru, tad es ļoti ceru, ka Jaunais Vilnis beidzot ietekmēsies un kaut kā pazudīs no Jūrmalas uz visiem laikiem. Tas ir vienkārši apkaunojums visai Latvijai. Bet visādi citādi, protams, es ļoti labi saprotu tos aktierus un mūziķus, un pārējos māksliniekus, kas nedomā doties uz Krieviju, piemēram, šajā laikā un neuzstājas tur šobrīd. Es pats arī to šobrīd nedarītu un es viņus lieliski saprotu, un tajā pašā laikā, vai tas ietekmē saturu, kāds ir šeit pat baudāms pie mums Latvijā? Es nezinu. Es zinu, ka ir laba māksla un ir netalantīga māksla. Māksla patiesībā nedrīkstētu būt saistīta ar politiku, vismaz mākslas saturs.

Vai politika ietekmē jūs kā mākslinieku?

Negatīvisms man nelīp. Es smeļos dzīvesprieku un vēlmi skaisti dzīvot sevī, un mani nevienas ziņas nevar ietekmēt, kamēr mani nesūta uz Sibīriju

 

Varam paši dzīvot atbildīgāk

Atbild Kaspars Simanovičs, Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs

Cik būtiski ir, lai jūs kā mācītājs, kā arī citi inteliģences pārstāvji paustu savu nostāju politiskos jautājumos?

Es domāju, ka tas ir būtiski, un ne tikai akcentējot mācītājus vai citus inteliģences pārstāvjus, bet patiesībā saprast savu nostāju ir svarīgi ikvienam Latvijas iedzīvotājam, lai arī kādu nozari, profesiju vai slāni šis cilvēks sabiedrībā pārstāvētu. Protams, ka, tā saucamā inteliģence, ir cilvēki, kas sabiedrībā ir redzamāki, līdz ar to viņu viedoklī ieklausās vairāk, tāpēc tas ir kā pamats, to ņem vērā, kā arī viņu viedoklis palīdz veidot kopējās sabiedrības viedokli. Šādi raugoties, protams, ka viņu viedoklim ir lielāks svars, bet saprast savu nostāju par šobrīd notiekošo pasaulē vajadzētu ikvienam cilvēkam.

Kā ikdienā jūs sadzīvojat ar to, ka esat gan kā konfesijas pārstāvis, gan kā Latvijas iedzīvotājs?

Man nav jāsadzīvo, es vienkārši dzīvoju, es nejūtu sevī šo disonansi starp vienu un otru, es esmu cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, Latvija ir mana dzimtene, es neidentificējos atšķirīgi no tā, ka esmu Latvijas pilsonis un no tā, ka esmu mācītājs vai kādas konkrētas konfesijas pārstāvis, vismaz šobrīd disonanses nav. Mana baznīca nesagaida no manis kaut ko īpaši atšķirīgāku nekā no manis sagaidītu Latvijas valsts. Latvijas valsts man šobrīd neko neliek darīt pretrunā ar to, ko domā mana sirdsapziņa, ja Latvijā būtu totalitārais režīms, kā tas bija padomju laikos, kad mācītājiem savos sprediķos bija jādod zināmas nodevas, jāsludina, jāaizlūdz par kādiem vadoņiem, bet šobrīd mēs dzīvojam brīvā valstī, bet, manuprāt, tas ir neizbēgami reizi pa reizei sajust kādas pretrunas par Latvijā vai ārpus tā notiekošo, kas notiek, kā vajadzētu būt, kā mēs patiesībā iekšēji jūtamies. To, manuprāt, piedzīvo jebkurš cilvēks un to gluži vienkārši sauc par sirdsapziņu, kura kādā brīdī cilvēku uzrunā. Jautājums ir par to, ko es kā indivīds šajā situācijā ar viņu daru, es to varu apklusināt un teikt, ka tam, ko es domāju, nav nozīmes, jo ērtāk ir dzīvot tā. Bet tas nav tikai mācītāja jautājums, tas ir ikviena cilvēka jautājums, kā tikt galā ar savu sirdsapziņu, bet šobrīd es neredzu problēmas būt par mācītāju Latvijā.

Cik daudz mācītājiem vajag iesaistīties politiskajā sistēmā, cik daudz stāstīt vai nestāstīt?

Ja pasaulē notiek netaisnība, ja pasaulē notiek vardarbība, ja tiek nogalināti cilvēki, ja cilvēki cieš, par to nav jāklusē. Klusēšana un novēršanās nozīmē, ka varmāka, lai kas tas būtu, lai kurā pusē viņš būtu, viņš jūtas netraucēts. Principiāli klusēt par šiem jautājumiem nav pareizi. Jautājums ir par kanceli, par sprediķi, jautājums ir par mācītāju, kur ir šī robeža.. Manuprāt, mācītāja uzdevums no kanceles ir runāt ar cilvēkiem par pietiekami vispārīgiem dzīves principiem un likumsakarībām, kuras palīdzētu cilvēkiem saprast to, kā dzīvot, kā attiekties vienam pret otru. Protams, ir situācijas, kas ir radikalizējušās baznīcas apkārtnē, ka mācītājam ir no kanceles jāsauc uzvārdi un jāaicina cilvēkus uz ļoti konkrētu rīcību, tā arī varētu būt, bet tās ir ļoti galējas situācijas. Bet šobrīd tieša apdraudējuma nav, tad es vēl padomātu, cik detalizēti un konkrēti mācītājam ir jārunā par kaut kādiem notikumiem. Es uzskatu, ka vairāk ir jārunā par vispārīgiem principiem un jāļauj cilvēkiem secinājumus izdarīt pašiem, cilvēki nav stulbi, ja ar viņiem runā saprotamā valodā.

Vai mācītājs var nostāties vienā vai otrā pusē?

Redziet, ir viegli mums par šo jautājumu spriest, jo mēs atrodamies kādus trīs vai četrus tūkstošus kilometru attālumā no turienes [domāts Ukrainas], mēs neesam tur iesaistīti, uz mums nešauj, mūsu tuvinieki tur neiet bojā, mēs sēžam šeit un filozofējam, bet mēs nezinām, kā tas būtu, ja tas viss notiktu Latvijā, un mēs ikdienas piedzīvotu to, ko piedzīvo cilvēki tur. Es neesmu drošs par sevi, ko es teiktu tajā brīdī, ko es vainotu, kādus uzvārdus es sauktu, es neesmu drošs, es nezinu. Cilvēki, kas dzīvot tur, ir ļoti emocionāli iesaistīti, viņi nespēj neitrāli izsecināt, ka kļūdas ir abās pusēs, viņi runā ļoti emocionāli, ļoti ideoloģiski, jo tur notiek karš. Ja mēs gribam objektīvi runāt, tad, kad notiek strīds, piemēram, ģimenē starp vīru un sievu, tas ir labs piemērs, tāpēc, ka dažkārt notiek tieši tas pats, kas šobrīd notiek Ukrainā. Notiek strīds starp vīru un sievu, tad nereti sieva ir tā, kas meklē sev lojālos cilvēkus, lai gānītu savu vīru, tāpat arī vīrs, tā rodas karš starp vīru un sievu. Realitāte visticamāk ir tāda, ka ir ne pārāk nobrieduši cilvēki, kuri nespēj sadzīvot kopā, un tā vietā, lai spētu šo krīzi risināt, viņi sāk savā starpā strīdēties, bet problēma ir abos divos. Tieši tas pats ir lielajā politikā. Nav valstis, kurās nebūtu problēmas, nav valstis, kurās nebūtu korupcijas vai negodīgi ierēdņi. Nav tādu cilvēku kopību, kas būtu brīvs no kļūdām un nepilnībām.

Kādi būtu jūsu stiprinājuma vārdi cilvēkiem, kuri ir noraizējušies par nākotni?

Es neesmu drošs, vai cilvēka prāts ir jāpadara mierīgāks, mums nav vajadzīgs kādā mākslīgā veidā sevi apdullināt, jo, ja satraukumi ir, tad viņi arī ir. Ja mēs satraucamies par to, kas notiek Ukrainā, tad tā tam ir jābūt, un mūs tādēļ nav jāmierina, bet mums ir jāsaprot, kas ir šis satraukumam pamats, vai mēs kaut ko varam darīt. Mēs varam kaut ko darīt, vispirms jau censties pašiem savu dzīvi dzīvot atbildīgāk, jo, manuprāt, politiķu aprunāšana ir tikai viena iemesla dēļ - mēs paši negribam būt pietiekami atbildīgi, un vieglāk ir atrast cilvēkus, kas šķiet vēl neatbildīgāki par mums, lamāt viņus, aizmirstot par sevi. Es gribētu aicināt aizdomāties par savu vietu uz šīs pasaules, censties darīt tur visu pēc iespējas labāk, ja mēs katrs to darītu, tad sabiedrība kopumā sāktu veidoties citāda, daudz labāka. Situāciju sabiedrībā neveido politiķi, to veido viss sabiedrības kopums. Ikviens no mums veido sabiedrību. Pie tā arī paliksim.

 

Paturēt intelektuāļa brīvību

Atbild Liāna Langa, dzejniece

Jūs sociālajos tīklos paužat savu viedokli par politiku. Kāpēc jūs to izpaužat publiskā veidā?

Es neesmu vienīgā. Savu viedokli par politiku pauž ļoti dažādu profesiju Latvijas pilsoņi. Un es domāju, ka demokrātiskā valstī sekot līdzi politiskajiem procesiem ir katra pilsoņa atbildība un zināmā mērā arī pienākums.

Vai mākslinieki spēj ietekmēt sabiedrību?

Es nedomāju, ka pilsoniskā stāja ir jāsasaista ar kādu konkrētu profesiju.

Ko jūs domājat par Artusu Kaimiņu? Vai viņam kā aktierim vajadzēja iesaistīties politikā?

Viņš savā Boom FM ir īstenojis to, ko līdz šim Latvijas mediju telpā nebija īstenojis neviens. Protams, viņš ļoti kolorītā veidā ir veidojis tā dēvēto hard talk formātu. Viņa iesaistīšanos politikā es nevaru komentēt, jo man nav zināma motivācija, tā ir viņa personiskā atbildība. Jāpiebilst, ka ikviens Latvijas pilsonis un arī mākslinieks, ja uzskata par nepieciešamību, drīkst un var iesaistīties politiskajā procesā.

Vai jūs jūtat spiedienu no medijiem vai no kāda cita, ka māksliniekiem vajadzētu izteikt savu viedokli? Piemēram, ir dažādi raidījumi, kur tiek pieaicināti mākslinieki, lai runātu par dažādiem specifiskiem jautājumiem.

Es esmu piedalījusies dažādos raidījumos un nekad neesmu izjutusi spiedienu. Ja mēs sākam izjust kaut kādu spiedienu, tad mēs nedzīvojam simtprocentīgā demokrātijā. Jebkāds spiediens ir totalitāras iekārtas pazīme.

Vai ar mākslas palīdzību var tikt izpausta propaganda?

Māksla kā propagandas ierocis ir ārkārtīgi raksturīgs totalitārajiem režīmiem. Un daudz mazākā mērā raksturīgs demokrātiskai iekārtai, kas ir līdz šim taisnīgākā iekārta, kāda vien uz Zemes ir. Varam interpretēt, piemēram, patriotisku dzejoli vai patriotisku filmu arī kā propagandu. Bet es domāju, ka mākslinieku darbu uzrakstīt, uzfilmēt vai sakomponēt vada nevis varas pasūtījums, bet mīlestība pret savu valsti. Līdz ar to, tā drīzāk nav propaganda.

Kā ir ar jūsu dzeju, tajā arī izpaužas jebkāda propaganda vai kādas emocijas pret esošo politiku?

Tiešā veidā pilnīgi noteikti nē. Bet mans pirmais dzejolis, kas iznāca astoņdesmito gadu beigās, kas faktiski bija mana pirmā publikācija, Zviedrijā, iznākušā LNNK avīzē bija patriotisks dzejolis.

Jūs pati nevēlētos iesaistīties politikā?

Es sev paturu tiesības izvēlēties distancētu intelektuāļu stāju un distancētu skatījumu uz politiskajiem procesiem un partijām. Es nevēlos pazaudēt savu intelektuāļa brīvību, jo tas notiktu automātiski, ja es sasaistītos ar kādu politisku spēku.

Kā jūs skatāties uz tiem māksliniekiem, sportistiem, kas ir iesaistījušies politikā, Saeimā? Ir dzirdēts daudz kritiska par to. Vai jums tas šķiet pareizi?

Piemēram, viens slavens hokejists grasījās sasaistīt sevi ar vienu politisku spēku. Un tā viena lielā publiskā intervija, kas parādījās ar viņu, liecināja par to, ka viņam nav īsti izpratnes par politiku. Un to, savukārt, parāda indivīda valoda. It īpaši tad, ja šis indivīds runā tādās sakoptās, banālās frāzēs, kuras šķietami visiem ir pieejamas, kuras visdrīzāk viņam iemāca publisko attiecību padomnieks, un kuras viņš iemācās no galvas. Publika uzreiz jūt, ka tas nav īsti patiesi un, ka šāda topoša politiķa frāžaina valoda apliecina to, ka viņš īsti dziļi nav domājis par politiku.

Bet ne tikai šis hokejists, kuru var tikai cienīt par to, ka viņš izstājās no priekšvēlēšanu spēles, bet arī ļoti jauni, aktīvi politiķi, mūsu publiskajā telpā, runā ļoti frāžainā valodā. Un frāžaina valoda nozīmē tikai to, ka vai nu indivīdam ir nepieciešamība kaut ko slēpt, vai arī viņš nerunā to, ko viņš domā. Mēs, literāti ļoti jūtīgi uztveram valodu un mēs uzreiz redzam, ja valoda ir nepatiesa, jo cilvēki ļoti bieži runā muļķības un paši to neapzinās.

Ja mākslinieki kaut ko arī izpauž par politiku, tad vai viņiem vajadzētu arī par savu teikto atbildēt?

Nav nekāda vajadzība saistīt pilsonisku stāju ar profesiju, šajā gadījumā, māksliniekiem. Es domāju, ka medijiem daudz lielākā mērā būtu jāprasa atbildība no politiķiem, jo politiskā bezatbildība Latvijā ir ārkārtīgi izplatīta parādība. Prasīt atbildību no vienkāršiem pilsoņiem var tikai tad un tikai pēc tam, kad arī politiķi uzņemsies atbildību par saviem lēmumiem un to lēmumu sekām simtprocentīgi.

 

Izmanto mākslinieku tuvību tautai

Atbild Normunds Rutulis, dziedātājs

Kā jūs vērtējat radošo personību iesaistīšanos politikā?

Kultūras jomā to vērtēju pozitīvi, taču katrs gadījums ir atsevišķi vērtējams.

Kā jūs vērtējat Edgara Rinkēviča lēmumu aizliegt Latvijā iebraukt Krievijas estrādes māksliniekiem Oļegam Gazmanovam, Josifam Kobzonam un Allai Perfilovai jeb Valērijai? 

Manuprāt, tas bija nekorekti un diplomātiski nepareizs žests. Es to ilustrētu, kā peles uzmākšanos vilkam. Šis gadījums nedeva nekādu labumu, drīzāk radīja lieku neapmierinātību no Latvijas krievu valodā runājošo puses, un to viņi atcerēsies vienmēr. Turklāt, tas var izveidot dzirksteli sprādzienam no iekšienes. Ļoti riskanti ar to spēlēties.

Latvijas atbrīvošanās kustībā izšķiroša loma bija mūsu radošo profesiju pārstāvjiem (Māra Zālīte, Juris Podnieks, grupa Pērkons u.c.), kas bija iedvesmojoši. Kurā brīdī mākslinieku iesaistīšanās ir veselīga un nepieciešama un, kurā brīdī tā var kļūt kaitnieciska?

To diktē laiks. Vienmēr būs kāds, kurš trāpījis pareizajā un kāds, kurš nepareizajā laikā. Un tam nav noteikti jābūt radošās profesijas pārstāvim. Vienkārši, radošo profesiju ļaudis ir daudz tuvāki masai, tautai un komunikācija viņu starpā ir daudz atvērtāka, uzticamību rosinošāka. Tāpēc to cenšas izmantot.

Mūsu valstī ir vērojamas divu veidu radošo cilvēku politiskās aktivitātes: vienā gadījumā tās izpaužas caur mākslu (dziesmas, dramaturģija, kino u.c.), otrā gadījumā - mākslinieki tieši piedalās politisko jautājumu risināšanā, darbojoties parlamentā, valdībā. Kurš no abiem, jūsuprāt, nes lielāku labumu?

Tas, kas paliek kultūrvēsturē, ir vērtīgāks par centieniem atstāt pēdas uz politiskās skatuves. Tas kļūst par laikmeta liecinieku un lielā mērā tas ir mākslinieka tiešais pienākums.

 

Gribi manu joku viedokli par politiku? Varu izdomāt

Atbild Jānis Skutelis, komiķis, viens no raidījuma Valstī viss kārtībā veidotājiem

Apskatīju jūsu profilus sociālajos portālos Twitter un Facebook, pamanīju, ka pats nemēdzat paust viedokli par politiku. Kāpēc?

Principā, ja es gribu kaut ko teikt, tad es to labāk stāstu izrādē, jo tad tas ir caur manu prizmu. Nu, tādā ziņā, ka tas ir caur joku, jo man nav konkrēta viedokļa par to. Pārāk daudz jautājumu un, tāpēc es arī neko nesaku. Es neesmu drošs. Arī tai pašā Ukrainas gadījumā man nav ne mazākās nojausmas, kurš pie kā ir pa īstam vainīgs. Un tāpēc vienkārši, lai būtu vēl kāds tūkstošais viedoklis...

Vai žurnālisti jums mēdz uzdot politiskus jautājumus?

Nē. Ne tā, ka vispār, bet es arī baigi neraujos uz viņiem atbildēt, ja arī man tāda iespēja ir. Tas jau ir profila jautājums. Man konkrēti liekas, ka es stāstu jokus un, ja ir jautājumi par jokiem – tad jautā nost. Jautājumi par politiku? Jautā cilvēkam, kurš orientējas politikā. Gribi dzirdēt manu joku viedokli par politiku? Ok, varbūt varu izdomāt.

Bet citi mākslinieki, kā arī sabiedrībā pazīstami cilvēki mēdz paust savu viedokli par pašreizējiem politiskajiem notikumiem.

Viņiem ļoti gribās tā darīt un es neredzu iemeslu, kāpēc viņi nevarētu to darīt, vai arī, kāpēc tas ir slikti.

Vai visi populārie cilvēki ir pietiekami kompetenti, lai to darītu?

Noteikti, ka nē. Vispār nav šaubu par to.

Vai jūs uzskatāt, ka ir nepieciešamas lielākas zināšanas par politiku?

Viens ir jautājums par to, vai viņi ir gana kompetenti un tur šaubu nav. Es nezinu, vai pat paši politiķi ir gana kompetenti, it īpaši Latvijas gadījumā, bet tas jau acīmredzot netraucē paust viedokli vai drīzāk savu nostāju. Es to pilnībā atbalstu, ja tas nav saistīts ar kompetenci. Ja man liekas, ka Ukrainas gadījums ir bēdīgs tāpēc, ka viņi vispār karo un nogalina cilvēkus, risinot savas ģeopolitiskās lietas... Tas ir viedoklis, kuram nevajag baigās zināšanas. Man vienkārši nepatīk, ka citiem dara pāri, bet, ja es stāstu, kurš ir vainīgs un kam tagad ko vajadzētu darīt... Es tā nedarītu!

Pat, ja ir šī kompetence, vai ir arī nepieciešamība paust savu viedokli?

Tas, manuprāt, ir individuāli, kādi piemēri atsevišķi. Kopumā mākslinieki, pirmkārt, ir cilvēki un cilvēkiem var būt viedoklis, un tas, ka viņi to pauž, ir baigi normāli. Es esmu diezgan drošs, ka, salīdzinoši ar pārējo pasauli, mēs maz paužam savu viedokli. Savas padomju pagātnes dēļ, aiz pieraduma labāk nelīst tur, kur nevajag. Kāpēc mākslinieki būtu īpašāki un viņiem nebūtu jāpauž savs viedoklis? Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka viņiem ir daudz sekotāju, fanu? Es neredzu problēmu.

Vai citi izjūt spiedienu paust savu nostāju?

Nu, kuri mums ir tādi ziņotāji? Tas ir Hermaņu Alvis... Nu, teātri boikotēja, kaut kādi nebrauca vai brauca uz Krieviju un bija kaut kādas sarunas. Sarežģīti.

Vai jūsu un citu paustais viedoklis var ietekmēt sabiedrību?

Protams.

Cik lielā mērā?

Uz astoņi. Nu, teātra gadījumā tā ir arī PR akcija, tā ir viņu vispārējā pozīcija, tikai atšķirība ir pašā izpausmē un pamatojumā, bet viņiem jau bija ļoti pamatotas. Tikai katram teātrim sava – kāpēc vieni nebrauca un otri brauca. Tāpēc, ka mākslai nav nekāda sakara ar karu un tas ir Latvijas Nacionālā teātra viedoklis, kam savā ziņā arī ir taisnība, bet tiem, kas teica, ka vispār nevajag braukt, lai parādītu savu pozīciju arī ir taisnība.  Kas kam ērtāk un noderīgāk...

Vai negatīva politiskā situācija spēj likt šķēršļus mākslai?

Kaut kā jau tas ietekmē un, ja valsts ir kara stāvoklī, tad noteikti. Šajā kontekstā tas droši vien ietekmē, jo to mēs redzam pēc teātra gājiena un tas pats Jaunais vilnis, tie ir reāli piemēri. Atgriežoties pie iepriekšējā – amerikāņiem ir tāds ‘’The Daily Show with John Stewart’’. Kas principā ir humora šovs un pirms pāris gadiem pēc viņu pašu veiktās aptaujas Džons Stjuarts bija Top 3 no uzticamākajiem ziņu avotiem. Viņa viedoklī reāli daudzi ieklausās un viņš nav politiķis. Tas ir joku raidījums, bet viņi apskata politiskus procesus un vāc pamata materiālus. Tas ir piemērs tam, cik ļoti viņi var ietekmēt un, cik ļoti cilvēki viņiem uzticas un ieklausās. Mums tādu nav, ja neskaita Valstī viss kārtībā un tas principā ir mans tvitera konts. Kamēr ir šis raidījums, man nav jēga rakstīt tviterī, jo mēs uztaisām sižetu par to. Tas labums ir tāds, ka tas ir joku formāts un, ja gadījumā cilvēkiem tā ziņu pasaule ir līdz kaklam, kā daudziem arī ir, jo ziņās visu laiku ir bēdīgi, tad viņi to var apskatīties caur komēdijas prizmu, jo mēs to nestāstām tik smagā formā. Cik daudz tas ietekmē? Man nav ne jausmas, bet jebkurā gadījumā – domāt liek un tas ir galvenais. Man jau liekas, ka neviens netaisās citu vietā pateikt, kas viņiem būtu jādomā, tikai piedāvā citu skatījumu, lai viņi padomā – kas tas ir?

Vai vienmēr paliksiet neitrāls sociālajos tīklos vai intervijās un klaji nepaudīsiet savu viedokli?

Esmu ļoti paškritisks pret viedokli un pret tā paušanu.  Ja man kaut kas nav līdz galam skaidrs, es labāk paklusēju. Viss var notikt un viss var mainīties, bet man ir savs lauciņš, kurā es visu varu izstāstīt. Tā ir mana prasme runāt par lietām, nevis runāt par politiskajiem procesiem nopietnā kontekstā. Kaut vai ieraksts tviterī no manis – ‘’Es neatbalstu kara darbību Ukrainā!’’. Kāds atbalsta?

Kā jūs uzskatāt, vai Latvijā ir tā, ka , ja cilvēks ir, piemēram, veiksmīgs aktieris, sabiedrība uzskata, ka viņš var un saprot visu? Arī politiku?

Kaut kādā ziņā noteikti.

Vai tā ir liela problēma, kurai varētu būt bēdīgas sekas?

Nu, tā ir viņu problēma. Pierādījums – Amerikā daudzi aktieri aktīvi iesaistās, ne tikai viedokļu paušanā, bet arī labos darbos, piemēram, Andželīna Džolija un citi, kas izmanto savu atpazīstamību citiem mērķiem, nevis tam, kam tā domāta. Bet mēs jau arī šeit redzam to pašu. Pirms pāris gadiem bija jautājums par to, vai rīkot Jauno vilni. Nils Ušakovs teica, ka vajag, jo būs super, bet sabiedrībā bija skaidrs, ka nevajag rīkot. Raimonds Pauls pateica, ka īstenībā būs super un visi teica, ka ok, būs super. Informācija jau no tā nemainījās, tikai starpība – Ušakovs vai Pauls. Tādā ziņā, protams, ka tas ietekmē. Vai tas ir labi? Jautājums – vai ir labi, ka cilvēki nedomā? Man arī ir pieredze  ar to. Mans stand-up OPTIMISTIKA, kurā bija vēstīts par Bērziņu un par to, vai prezidentam ir jābūt labam oratoram, jo viņa amats ir reprezentatīvs. Man pēc tam daudzi cilvēki jautāja, vai man nav sajūta, ka man zvanīs un teiks, ka man jāiet cietumā? Liekas, ka vispār baigi bēdīgi kaut ko runāt, bet tas nekas, ka būs nepareizi. 

Jums nav bail no sekām?

Nē, tas būtu tikai forši. Žurnālam Ir var redzēt, vai viņiem iet labi vai slikti, vai viņi dara savu darbu vai nedara, jo viņiem pastāvīgi ir kaut kādi tiesas procesi, kas nozīmē, ka par kaut ko viņi raksta un kādam ir jēga „cepties”. Tas liekas tiesāšanās vērts, jo vienkārši paust kaut kādu dīvainu viedokli tviterī... Būtu arī baigi bēdīgi, ja kāds no manis gaidītu kādu politisku viedokli. Dīvaini, ka gaida no komiķa, lai viņš pateiktu, kas notiek valstī. Viņš var pasmieties par to, kas notiek valstī, apskatīt no cita leņķa vai stāstīt mistiskas sazvērestības teorijas, kas ir smieklīgi un bieži sakrīt ar realitāti. Lai saprastu joku, ir jāsaprot, par ko es jokoju. Vienalga – attiecības, politika, mašīnu izvēle. Līdz ar to politikā jāorientējas ļoti spēcīgi, jo, ja es jokoju par kādu partiju, jāsaprot, kāda partija ir patiesībā un, kāpēc tas tieši tagad ir smieklīgi. Informācija ir ļoti apjomīga, pat, lai izstāstītu vienu joku, vajag pamatīgu apakšu. Tas ir mans ceļš.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...