Saudzējamās vērtības?

Foto - Ieva Lūka/LETA

2014.12.22 13:47 autors Skaidrīte Lasmane Autors

Skaidrīte Lasmane

Profesore, LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece


Autora pēdējie raksti

Radiointervijā kāds „Secret santa claus” projekta dalībnieks atzinās, ka noslēpumainajā dāvināšanas piedzīvojumā iesaistīties viņu vilinājusi iespēja saņemt kaut ko pretī savam sūtījumam. Nejauši izpaustā vēlme, diemžēl jāatzīst, svītro pašu dāvanas būtību: par dāvanu pieņemts saukt tikai gluži nesavtīgu devumu otram.

Pretī saņemšanas sagaidas liek domāt par slēptu aprēķinu, maiņas attiecībām, maskētu pašlabumu. No dāvanas saņēmēja savukārt pieņemts saņemt pretī tikai brīvprātīgu pateicību. Neko vairāk.

Taču nesen kādā skolotāju augusta konferencē jauna skolotāja  publiski apšaubīja „paldies” vērtību, pamatodama pateicības  pieprasījumu ar  zemu pašapziņu. Paldies, viņasprāt,  lieto cilvēki, kuriem pietrūkst savas vērtības apziņas. Viņiem pienākas tas, ko viņi saņem, tāpēc pazemīgais paldies atzīstams par liekvārdību un pašapziņas trūkuma pazīmi.

Minētie netradicionālie priekšstati par dāvinājumu un pateicību ierosināja no jauna pārdomāt abu kopsaistīto parādību jēgu kultūrā. Īpaši tagad, kārtējā gada nogalē, kas pārpilna ar svētkiem, attiecību kopsavilkumiem, ziedojumiem, došanas un  saņemšanas darbībām.

Vai neērtības sajūta, kas rodas, redzot kādu saņemam dāvanu bez mazākām pateicības pazīmēm, mūsdienās atzīstama par lieku „pagātnes palieku”? Ir taču tik daudz gadījumu, kad studenti diplomu izlaidumā vai mazie „gudrinieki” atzinības rakstu TV pārraidē paņem bez pateicīga smaida vai citām labvēlīgas savstarpējības  zīmēm. Iespējams, ka vainojams satraukums, bet dažreiz paldies pienācīgi neatskan arī no tiem, kuriem ziedoti tūkstoši.

Vārdos izteiktais ”paldies” vai „pateicos” var uztraukumā izpalikt, taču daudz nopietnāks ir jautājums par nesavtīga pārdzīvojuma klātesamību, par ieguvumiem un zaudējumiem laikā, kad to saglabāšana kultūrā vairs, izrādās, nešķiet tik pašsaprotama.

Kāpēc pateicība par dāvinājumu gadsimtiem aizstāvēta un ieradināta kultūrā? Kāpēc nesavtīgs devums un labvēlīgs tā atbalsojums saņēmējā, vienalga kādā veidā izpausts, atzīstams par saglabājamu vērtību?

Labvēlīga saesība gan valdnieku, gan ikdienas cilvēku attiecībās vienmēr uzlūkota par vēlamu retumu. Daudz parastāk par to dzīves realitātē piedzīvota vienaldzība, svešums, naudas un varas lietu izraisīti konflikti, aizdomas, sadursmes, noniecinājums.

Dāvinājuma un pateicības jūtas, vienalga, izteiktas vārdos, paustas labvēlīgā smaidā vai godbijīgā cieņā, parasti iedalāmas trīs grupās: pirmkārt, kā tās noskan un ko maina devēja un saņēmēja patībā; otrkārt, to atbalss savstarpējās attiecībās ar otru; treškārt, transcendentā pateicība, piemēram, relīģijās vai dabas skaistuma pārdzīvojumā. Akcents visos gadījumos likts uz izjūtām un pārdzīvojumu, nevis uz ziedojuma vai dāvinājuma saturu un lielumu.  Dzimst un izplatās prieks, saviļņojums, labvēlība, saskaņa, kas pārrauj vienaldzību, svešumu, piesardzīgu vēsumu un distancētību. Dažkārt jūtu, izjūtu intensitāti un daudzveidību labāk par mēģinājumu to atveidot vai attēlot izsaka formula „trūkst vārdu” .

Protams, dāvanai un pateicībai var būt daudz dažādu motīvu un nianšu. Mūsdienu komunikācijas tehnoloģijas pieļauj varenu sava dāsnuma pašreklāmu. Taču augstāko prieku sniedz, protams, dāvana, kas domāta otram un vienīgi otram, nevis publiskam pašslavinājumam vai no sirds nākusi, nesavtīga pateicība. Tā uz mirkli atbrīvo no sevis paša gūsta, ļaujot iziet viņpus sevis un iegūt jaunu, plašāku  pieredzi. Tā var  izpausties kā godbijība, cieņa, atzinība vai pavisam nemanāms mīļums. Vārdu sakot, tiek uzburts skaists cilvēcīgu izjūtu kopums.

Īsta dāvana un sirsnīga pateicība ir pozitīvas komunikācijas zīmes, lai vairotu labvēlību un saskaņu. Svētki ir piemērots brīdis, lai tiem ļaujoties, vairotu prieku dzīvot sev un citiem.

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share