Situācijas, kurās negribu atgriezties

2015.05.02 14:42 autors Vikija Valdmane-Rozenberga Autors

Vikija Valdmane-Rozenberga

Mans Medijs redaktore


Autora pēdējie raksti

Domājot par manām attiecībām ar preses brīvību 25 gadu laikā, kopš strādāju medijos, atcerējos dažas epizodes no dažādiem laikiem, kad nācās sastapties ar kādiem ierobežojumiem vai draudiem žurnālista izteiksmes brīvībai.

Pirmā epizode. 1990.gada sākumā sāku strādāt laikrakstā Padomju Jaunatne (drīz vien tas mainīja nosaukumu uz Latvijas Jaunatne). Komjaunatnes izdevums padomju jaunatnes audzināšanai, tāpat kā komunistiskās partijas centrālais laikraksts Cīņa iznāca milzīgās tirāžās. Ap 240 000 eksemplāru šodien šķiet kaut kas utopisks, bet padomju laikā avīzes bija varas dotētas, tāpēc maksāja lēti un faktiski ikviena ģimene tās pasūtināja. Atceros, ka manā ģimenē abonēja vismaz trīs avīzes un pāris žurnālu.

Mans pirmais darbs bija vakara redaktors, kas tā laika izpratnē bija kā tāds sakarnieks starp redakciju, kura atradās Preses nama augstumos un tipogrāfiju, kura savukārt mita pagrabstāvā. Pēdējās korekcijas rakstos, gatavā maketa pārskatīšana u.c. mazi darbiņi ietilpa manos pienākumos. Reizēm arī sūtīt un pēc tam sagaidīt atpakaļ rakstus no Glavļita (Galvenā literatūras pārvalde). Tā bija padomju laiku cenzūras iestāde, kas lasīja rakstus pirms publicēšanas – vai neparādās kas pretvalstisks. Tiesa gan vīriņš, kurš konkrēti strādāja ar mūsu avīzi, bija tāds  smaidīgs un laipns un viņa atbilde parasti bija – viss kārtībā. Bet var jau būt, ka vienkāršo pirms manis viņa vēlmes uzklausījis un rakstus rediģējis jau bija kāds cits redakcijā.

Otrā epizode. 1991. gada 2.janvāra rīts. Pirmo dienu pēc Jaunā gada ieradāmies darbā Preses namā. Pie caurlaides mūs sagaidīja bruņoti vīri - omonieši. Redakciju cilvēkiem ļāva paņemt mantas un pēc tam Preses namu vajadzēja atstāt. Mediju darbam vajadzēja apstāties. Bet tā nenotika. Avīzes, arī Jaunatne, kaut retāk un samazinātā formātā turpināja iznākt “trimdā”. Redakcija pārcēlās uz nelielām telpām Maskavas ielā, pēc tam Vecrīgā,  avīzi sākumā drukāja Valmierā, pēc tam sāka darboties iespiedmašīna Rencēnu ielā.

Trešā epizode. Pūta pārmaiņu vēji, arī medijos. Uz Jaunatnes bāzes tika izveidota cita avīze – Labrīt, kuras īpašnieki bija Latvijā labi pazīstami uzņēmēji. Īpaši ikdienas darbu tas neietekmēja, bet reiz “īlens” no maisa izlīda. Kādā 1993.gada novembra dienā viens no rakstiem iznāca ar baltu laukumu pašā tā viducī. Tajā vietā vajadzēja būt informācijai par to, ka kādas lielas bankas prezidents nelikumīgi ieguvis Latvijas pilsonību. Divi citi laikraksti šo informāciju bija publicējuši. Redaktors to skaidroja ar tehnisku kļūmi,  taču vēlāk noskaidrojās, ka ietekmīgais baņķieris ar starpnieku palīdzību bija palūdzis no raksta izņemt šo faktu.

Ceturtā epizode. Īpašnieku maiņa laikrakstā Diena, kur ilgstoši biju strādājusi par dažādu nodaļu redaktori. Jauno īpašnieku “sūtņi” – ielikteņi redaktoru vai citos vadošajos amatos  savu misiju realizēja tādā “lienošā veidā”.  Dažbrīd brutālāk. Vajadzētu tādu un tādu cilvēku nointervēt, tādu un tādu viedokli uzklausīt, tādu un tādu pasākumu atspoguļot, utt. Tas bija sāpīgs laiks, kad tika drupināta viena stipra un neatkarīga avīze. Jūtos labi, ka tur vairs nestrādāju.

Šīs ir situācijas, kurās es nekad vairs negribētu atgriezties vai nokļūt.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Situācijas, kurās negribu atgriezties

Domājot par manām attiecībām ar preses brīvību 25 gadu laikā, kopš strādāju medijos, atcerējos dažas epi ...