Spēks + dvēsele = ?

Publicitātes foto

2011.12.01 23:10 autors Zane Radzobe Autors

Zane Radzobe

LU zinātniskā grāda pretendente teātra zinātnē


Autora pēdējie raksti

Režisora Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudētie Raiņa, Kārļa Lāča un Jāņa Elsberga Pūt, vējiņi! īsā laikā kļuvuši par Latvijas teātra sezonas sensāciju. Ja pastāvētu kāda ar Raiņa mantojumu saistīta balva, izrādes radošā grupa to būtu pelnījusi – iestudējuma pēcgarša dienām nelaiž vaļā, liekot atkal un atkal atgriezties pie liepājnieku un Raiņa versijas salīdzinājuma.

Pārdomu rezultāts ir pārsteidzošs. Izrāde sava laikmetīgā skanējuma un XXI gs. viegli uztveramo psiholoģisko pamatojumu dēļ patiks spurainiem tīņiem. Patiks arī zvērinātiem Raiņa faniem, jo – mūzikls (!) konsekventi atklāj lugas pamatā ierakstīto Raiņa konceptu par pretējo dzimumu attiecībām. Kaut arī Evitas Mamajas un dzejnieka Jāņa Elsberga ieguldītais darbs tekstos šķiet ietilpīgs, šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad, ķeroties pie ģeniālas klasikas modernizēšanas, oriģinālais mākslas darbs netiek sabojāts, bet gan nopulēts, apmīļots un iecelts saulītē. Rezultāts ir ļoti, ļoti rainisks.

Problemātiskā nāve

Rainis Pūt, vējiņus! sarakstīja 1913.gadā Kastaņolā, domādams, ka Laivinieks, kā luga nosaukta pirmajā versijā, ir ātrs pasūtījuma darbs, ar ko nopelnīt, lai turpinātu strādāt pie Jāzepa un viņa brāļiem. Modernistu iemīļotajā, pretrunu un likteņa triecienu plosītajā Bībeles varonī Rainis saskatīja savus vaibstus. Pūt, vējiņi! ieņem necilāku vietu, kaut tieši šo lugu latviešu teātris nu jau gandrīz gadsimtu iemīļojis. Raiņa iestudējumu vēsturē var lasīt, ka luga 1915.gadā izrādīta pārpildītās zālēs, neskatoties uz to, ka Rīgas pievārtē notika aktīva karadarbība. Zināms, ka prominentas latviešu aktrises nolaidušās līdz intrigām cīņā par Baibas lomu. Rainis dienasgrāmatā sūdzas par vēstulēm, kas lūdz un pieprasa. Visbeidzot - Pūt, vējiņi! vienkārši ir iestudētākā Raiņa luga. Par Jāzepu var sajūsmināties kā par filozofisku traktātu. Pūt, vējiņus! mīl kā skumju dzejoli vai tautasdziesmu.

Tāpēc jo pārsteidzošāk, ka pēc Dž. Dž. Džilindžera, K. Lāča un J. Elsberga versijas noskatīšanās nākas secināt – latviešu teātris patiesībā vēl nav atbildējis uz virkni Pūt, vējiņos! būtiskiem jautājumiem. Principiālākais no tiem – kāpēc Baiba izdara pašnāvību? Jautājums ir gandrīz vai neatbildams, ja pieļauj, ka Raiņa lugas varoņi darbojas arī pēc psiholoģijas likumsakarībām, jo lugas tekstā pārlieku tuvu novietota emocionālā kulminācija, kurā Uldis un Baiba beidzot saprotas, un varones pēkšņā izšķiršanās beigt dzīvi, ielecot Daugavā. Un - Ulda pašnāvība? Jo tieši tas taču notiek finālā – Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, / Aizdzen mūs jūriņā! / Jūras baltā augstumā! Priekškars. Un Uldis ar mirušo Baibu uz rokām ielīgo viņsaulē.

Izrāde abu varoņu nāvi spēj pamatot psiholoģiskās kategorijās. Uldis tikko ir nogalinājis cilvēku. Netīši - Gatiņš krītot atsit galvu pret asāku dēļa galu, tomēr notikušais šokē. Baiba savukārt jūtas vainīga – apzinoties Gatiņa jūtu dabu, jau izlēmusi par labu Uldim, viņa izrādē tomēr atkal un atkal saukusi atraidīto mīlētāju pie sevis, tā arī neļaujot viņam emocionāli attālināties. Mīlas trijstūris, atrisinoties traģiskā negadījumā, iznīcina visus trīs varoņus. Par spīti tam, ka Dž. Dž. Džilindžers centrālo izrādes ainu – Baibas pašnāvību – aizvācis aizkulisēs (aktrise noiet, tad viņu slapju atkal uznes), kas, manuprāt, nav nekāds risinājums, skatītājs ir tiesīgs tā uzskatīt. Bet skaistākais izrādē ir fakts, ka ir ne tikai tā. Baibas nāve, Ulda nāve – tie ir arī filozofiski koncepti, kas iemiesojas reālā, ne deklaratīvā dramaturģijā, spilgti uz skatuves parādot, ko tad īsti nozīmē  Raiņa organiskie simboli.

Antīkās kaislības latvju sētā

Iestudējuma sirds ir K. Lāča skaistā mūzika, kas aizrauj trakā, valdzinošā, ķermeni pārņemošā ritmā, saviļņo emocionālākās, klusākās mūzikla vietās, šūpo līdzi Daugavas viļņiem un varoņu kaislībām. Tā ir vienlaikus sena un laikmetīga, iekļaujot te tautasdziesmas, te tango vai romances ritmus. Liepājas teātra trupas profesionālais sagatavotības līmenis ļauj mūziklu patiesi izbaudīt, nevis iztēloties, piedomājot klāt kustību vai muzikālajā partitūrā iztrūkstošo. Dž. Dž. Džilindžera ierastā komanda – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – pēc ieilgušas iepriekš paredzamu produkciju virknes, šķiet, atraduši jaunu elpu un iedvesmu, ietērpjot iestudējumu vizuāli efektīgi, vienlaikus nezaudējot metaforisku telpas piesātinātājumu. Tautisko tērpu stilizācijas ir pasakaini skaistas. Savukārt maltuves dzirnas maļ visu un visus šai pasaulē.

J. Elbergs un E. Mamaja attīrījuši Raiņa tekstus no vēlākiem nozīmes uzslāņojumiem, piešķirot dzīvu seju dramaturga izveidotajiem raksturiem. Agneses Jēkabsones Zane ir mīloša, Madaras Melnes (otrā sastāvā Signe Rancēna) Anda dzirkstī koķetā dzīvespriekā. Andas Albužas mierīgo Ortu līdzsvaro kā žagata apkārt skrejošā Sigitas Jevgļevskas Ciepa. Gatiņš Kaspara Kārkliņa atveidojumā ticis ne tikai pie grūši pūšošas dvēseles un klibas kājas, bet arī pie zināmas rakstura stingrības, kas reālistiski, ne tikai poētiski attaisno varoņa eksistenci dramaturģijas shēmā. Tomēr no nosacītā otrā plāna galvas tiesu paceļas negaidītāks tēlu pāris. Ne Egona Dombrovska Didzim, ne Ineses Kučinskas Mātei sižetiski it kā nav atvēlēts daudz vietas, tomēr aktieri ar savu harizmu pilnībā pārņem skatuvi. I. Kučinskas varones patiesība izskan tādā intensitātē, ka liekas – aktrise spēlē antīko varoni, latviešu lauku sētas Mēdeju zemes pamatīgumā un spēkā. Arī Mātei, tāpat kā pārējiem, ir taisnība. Tas ir neizdibināmais, nežēlīgais liktenis, kas liek galvenajiem varoņiem vienoties unisonā pirmās daļas noslēgumā, izdziedot neatbildamo – Ko mums tagad darīt?

K. Lācis dziesmās smalki līdzsvarojis publisko un privāto telpu, savienojot tās paradoksālās, latviešu ētiski izturētajai dramaturģijai neraksturīgās likumsakarībās. Zane sabrūk, jo bez iebildumiem vai nosacījumiem mīl. Anda savējo atrod un notur tieši tāpēc, ka pa dzīvi iet bez liekas jutināšanās. Viss liecina, ka ar raksturā līdzīgo Didzi viņa veido saskanīgu, izrādei ritot, aizvien laimīgāko pāri. Prieks, laime ir publiskas; bēdas – privāti, vientulībā pārdzīvojamas jūtas. Kaut mūzikā un tekstos ieskanas arī aizlaiku notis, liekot domāt, ka mūsu kultūrā prieks un bēdas savijas cieši, ka kāzu un bēru riti nereti ir ļoti tuvi. Arī – ka Daugava, no kuras Raiņa Pūt, vējiņos! ierodas precinieki, ir likteņupe, robeža tiešā un simboliskā nozīmē. Izrādē koris dzied skumju kāzu dziesmu par neizzināmo nākotni – dzīvi, kam nomirst, lai piedzimtu citai; realitāti Raiņa apdzejotajās sendienās, kad uz pārupi aizprecētā sieviete un viņas tuvinieki šai pusē, iespējams, nekad vairs netiktos. Bet Daugava ir arī veļupe – tai pāri ved ceļš mirušajiem.

Starp sievišķību un mīlu

Zināms, ka Rainis svārstījās, vai tiešām melodramatiskā Baibas nāve lugas finālā nepieciešama. Un nonāca pie tāda paša secinājuma, pie kāda, šķiet, apstājušies izrādes veidotāji, pat ja aktieru izvēles dēļ dramaturģijas konceptu ne līdz galam iestudējumā izdevies īstenot. Lugas prologā Rainis sniedz atslēgu savām idejām, rakstot par Baibas trauslo dvēseli, ko Uldis savā straujumā iznīcina, vienlaikus sagraujot pats savu laimi. Dvēsele un spēks Rainim ir vienlaikus reāliem cilvēkiem – pretējiem dzimumiem, ideāli piekritīgs personības kodols un filozofiska abstrakcija, dramaturgam uzskatot, ka Ulda nāve simbolizē spēka nespēju pastāvēt bez gara, savukārt varoņu jūrasbraukšanas metaforā ietvertā nāve – jaunas pasaules, ideālās valstības apsolījumu, līdzīgi kā Jāzepa aiziešana tuksnesī. Būtiskākais, manuprāt, ir, lūk, kas. Ne jau dvēselei jāmainās, bet gan spēkam, dzemdinot jaunu, ideālu cilvēku. Šī ideja, savīta ar dzimumu attiecību problemātiku, ir Raiņa dramaturģijas pamatā, dominējot identiskā varoņu trio vai kvartetā tādās lugās kā Uguns un nakts, Indulis un ĀrijaMīla stiprāka par nāvi. Par spīti krāšņajiem sieviešu tēliem, Raiņa lugu centrā ir vīrieši. Citiem vārdiem sakot - Pūt, vējiņi! nav luga par Baibu, bet gan par Uldi. Tāpēc būtisks trūkums Liepājas izrādē, manuprāt, ir fakts, ka iestudējumā titulvaroņa (atcerēsimies Laivinieku) trūkst. Toties Dž. Dž. Džilindžeram izdevies notvert ārkārtēji rainisku  Baibas esenci.

Raiņa Baiba nav stipra. Vai varbūt – viņas spēks ir citādāks. Mūžīgā sievišķība. Mūžīgi radošais, bet inertais princips, pretstatā vētraini darbīgajam vīrišķajam spēkam. Teātrī un kino līdz šim esmu redzējusi tikai spēcīgas Baibas – ar raksturu, mugurkaulu, smagas dzīves rūdījumu. Arī lasīt nācies tikai par tādām, un es vienmēr esmu sapratusi šo nobīdi no lugas oriģināla kā nepieciešamību, kas, kaut arī pabojā dramaturga filozofisko konceptu skaidru izklāstu, tomēr pamato varones kā reālas sievietes rīcību psiholoģiski. Everitas Pjatas Baiba izrādē satriec ar to, ka šķiet gluži vai izkāpusi no  lugas lappusēm. Pārsteidzošā kārtā viņa pārliecina gan kā simbols, gan kā dzīva varone. Šī Baiba eksistē kā inerts bezgalīgu iespēju potenciāls, no kura katrs sastaptais pretimnācējs nevilšus izveido sev ceļabiedru. Pat ja tas ir pretrunā pašas mulsinošajām vēlmēm, E. Pjatas varone grib labu visiem un vienmēr. Pat ja tas, kā spilgti rāda iestudējums, nekad nav iespējams. Tādēļ arī nāve. Jo kādu tad Rainis redzēja alternatīvu? Laimdota apskaidrotā mierā mūžīgi sēd un gaida. Viņa ir Raiņa sievietes ideāls. Baiba iedrošinās mīlēt, saņemas gribēt, un par to tiek sodīta. Viņa, kā precīzi recenzijā atzīmējusi Edīte Tišheizere, krīt grēkā. Bet ne jau tādēļ, ka Dž. Dž. Džilindžera izrādē Baibas un Ulda attiecības gūst arī miesisku piepildījumu. Vienkārši – absolūts garīgums nevar būt savtīgs. Baiba, kaut netīši, raiņaprāt, tāda kļūst.

Baibas traktējums izrādē ir satriecošs, jo savieno sevī pēc būtības nesavienojamo, pierādot, ka Raiņa organiskie simboli spēj strādāt ne tikai teorijā, bet arī teātra praksē. Materiāls tomēr joprojām lielā mērā stāsta par Uldi. Viņš ir tas, kuram būtu jāmainās. Ir gluži vienalga, no kā uz ko. Nevajag jau obligāti sekot Raiņa pēdās, kura bravūrīgais daugavietis sāk ar aizkaitinājumu par nespēju iegūt sievieti, ko viņš pat īsi negrib, līdz absolūtai garīgai pāraugšanai mirkli par vēlu. Bet kaut kam varonī ir jāmainās, citādi pašnāvību vienkārši nav iespējams pamatot. Edgars Pujāts Ulda lomā pārlieku saspringst saviem muzikālajiem numuriem. Dzied aktieris labi, bet procesā kaut kur pazudusi aktiermeistarība, un varoņa pārdzīvojumi skatītājam tā arī paliek apslēpti. Var būt, ka E. Pujāts saskaņojis lomas intensitāti ar Aijas Andrejevas Baibu, kura, neredzējušai jāuzticas kolēģiem, varoni atklāj primāri ar dziedājuma palīdzību. Bet saspēlē ar E. Pjatas Baibu kontrasts ir ļoti jūtams.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Pa jaunu taku

Liepājas teātrī iestudētais Lielais Getsbijs Dž.Dž.Džilindžeram šosezon ir sestā izrāde. Bilanc ...

Spēks + dvēsele = ?

Režisora Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudētie Raiņa, Kārļa Lāča un Jāņa Elsberga Pūt, vēji ...