Speršana (3)

2011.04.20 13:09 autors Vita Dreijere Autors

Vita Dreijere

Elektrība sper. Zirgi sper. Kaušļi sper. Šoreiz gribu rosināt domāt par to, vai sper arī mediji.

„Tas gan ir neglīti,” nodomāju, kad otrdienas rītā izlasīju, ka žurnāls Privātā Dzīve šīsnedēļas numurā bija citējis konkurējošam mediju uzņēmumam piederoša žurnāla Una interviju ar Renāru Kauperu, bet savā rakstā Unu nepieminējis ne ar zilbi. Par kolēģu nekorekto rīcību tviterī sašutumu pauda uzņēmuma Dienas žurnāli galvenā redaktore Inga Gorbunova. Pagāja tikai dažas minūtes, līdz Ingas sajūtas man kļuva krietni tuvākas. Kolēģis norādīja uz vairākām portāla TVNET ziņām, kas uztapinātas no LTV vadītāja Edgara Kota izteikumiem intervijā mansmedijs.lv. Nevienā no tām nebija atsauces uz portālu.

Skaidrs, ka TVNET neizdarīja nekādu būtisku kaitējumu mansmedijs.lv, pārpublicētajās ziņās uz to neatsaucoties. Šoreiz gribu runāt par principiem, jo tas jau šajā stāstā galvenais. Nevienam nav liegts intervēt LTV vadītāju kaut trīs reizes dienā (nu labi – vienīgi pašam Kotam varētu būt šis tas iebilstams). Bet, ja reiz tas nav darīts, tad vajadzētu būt vismaz elementārai cieņai pret citu mediju darbu.

Tomēr neatsaukšanās uz mansmedijs.lv nav vienīgais TVNET otrdienas nedarbs. Tieši otrdien TVNET lielākais konkurents Delfi publicēja ziņu, ka Anglijas tiesa pieprasījusi Aivaram Lembergam zvērēt par saviem īpašumiem, un šīs ziņas pārpublicēšanai TVNET piegāja vēl radošāk. Ir acīmredzams, ka konkurenta vārdu TVNET ļoti negribēja minēt, tāpēc ziņā raksta, ka to, “atsaucoties uz interneta medijiem, ziņo LETA”. TVNET nav kautrējies arī publicēt portāla Delfi publiskoto dokumentu PDF formātā, kas ieved Anglijas tiesvedības procesa līkločos. Un to jau varētu dēvēt par nekaunības paraugstundu.

Ja jau tikai TVNET un Privātā Dzīve būtu vienīgie mediji, kas reizēm šo to “aizgūst” no citu mediju darba, bet atsaukties aizmirst, es varētu arī iztikt bez bloga rakstīšanas. Mani vērojumi liecina, ka šīs problēmas metastāzes jau sen izplatījušās Latvijas mediju vidē. Aptaujājot mediju kolēģus, uzzinātu gana daudzus šādus „aizgūšanas” gadījumus. Piemēram, atceros, kā savulaik kādas televīzijas ziņās noklausījos savas Dienas kolēģes raksta fragmentu (protams, bez atsauces uz avotu). Kad interesējos, kāpēc šai televīzijai netiek piestādītas nekādas pretenzijas, tad saņēmu atbildi, ka līdzīgos gadījumos tai jau vairākkārt aizrādīts, bet saņemta atbilde, ka televīzija taupot raidlaika sekundes. Tas, protams, radīja pamatu lokālam jokam, jo varējām lauzīt galvas, domājot, cik daudz sekunžu tiktu notērētas, sižetu papildinot ar vārdiem „ziņo Diena”.

Manuprāt, šī tēma jāskata plašākā kontekstā, jo tikai viena problēmas puse ir kādas ziņas pārpublicēšana bez atsauces. Piemēram, reizēm publiskos pasākumos ir ļoti viegli noklausīties žurnālistu jautājumus amatpersonām un no tiem izsecināt, par ko būs viņa sižets vai raksts. Kā vērtēt šo ideju “speršanu”? Un kā vērtēt kāda žurnālista „izraktas” ziņas „aizgūšanu”, vienkārši pēc tās publicēšanas piezvanot attiecīgajām (amat)personām un uzrakstot to pašu ziņu vēlreiz? Protams, ziņas pirmavots tādā gadījumā netiek pieminēts, arī ja bez viņa pūlēm ziņa varbūt pat nebūtu izcelta dienasgaismā. Daudzi žurnālisti var pastāstīt, kāds darbs reizēm jāiegulda, lai atrastu kādu ekskluzīvu ziņu, nevis sekotu līdzi tikai rutinizētajiem notikumiem. Tas nenozīmē, ka pēc publicēšanas to bez ceremonijām nevar pārņemt citi mediji. Savulaik, kad man bija jāraksta laikrakstam Diena un arī tā ziņu portālam, apzināti ziņas ar ekskluzivitātes potenciālu portālā nepublicēju. Tāpēc, ka tik tiešām bija sakarība – ja šāda ziņa tiek publicēta portālā, ziņu aģentūras un citi portāli to „noskaidros vēlreiz” un paši uzrakstīs, neatsaucoties. Ja šāda ziņa tiek publicēta laikrakstā, vairumā gadījumu mediji tomēr atsaucas uz avotu. Noteikti būs cilvēki, kas teiks – normāla konkurence. Es teikšu – absurds.

Protams, var rasties jautājums – kāpēc gan atsaukšanās ir tik svarīga? No cilvēciskām pozīcijām raugoties, varu atkārtoties un teikt – tāpēc, ka tā ir cieņa pret cita žurnālista darbu. Plašāk skatoties – neatsaukšanās uz informācijas avotu ir absolūti neētiska. Nesen pieņemtajā Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) ētikas kodeksā ir punkts: „Žurnālisti ciena viens otra darbu, nepieļauj plaģiātu un vienmēr norāda, ja tiek citēts cita medija saturs”. Es par TVNET gadījumu esmu apņēmusies vērsties LŽA, bet negribētu, ka problēmas aktualizēšana aizķeras tikai TVNET līmenī. Tas ir vien ķēdes posms, bet, manuprāt, vismaz LŽA līmenī to ir vērts izvērst plašāk un izdiskutēt, kur ir robežas: kad mediji drīkst „aizgūt” un kurā brīdī tā jau ir „speršana”?


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Žurnālistika nevar eksistēt sprostā

Atceros to dienu, kad uzzināju, ka laikraksts „Diena“, kurā biju izaugusi kā žurnāliste, ir pārdots. Iep ...

Darba mamma

Kādā pavasara pēcpusdienā pirms aptuveni pieciem gadiem mēs ar Intu bijām iegrimušas nopietnā sarunā. Ab ...

3

Neesmu kopā ar portālu Mans Medijs kopš tā dzimšanas. Adoptēju to pēc pusgada. Īpaši laba māte gan neesm ...

Ne par Vinniju Pūku

Reiz pirms apmēram pusotra mēneša, braucot tramvajā, pati ar sevi pārspriedu idejas rakstiem, prātā ie ...

Pirmais gads

Šoreiz es jums pastāstīšu, kā pār mani nāca "apgaismība". Gluži ar zibens spērienu no skaidrām debesīm t ...

Speršana

Elektrība sper. Zirgi sper. Kaušļi sper. Šoreiz gribu rosināt domāt par to, vai sper arī mediji.(3)