Starp jaunajiem žurnālistiem un "grandiem" Itālijā

Bildes galerijā:
2011.04.21 12:20

Margarita Ogoļceva

LU SZF Komunikācijas bakalaura studiju programmas studente

Aprīlī nelielā Itālijas pilsētā Perudžā norisinājās starptautiskais žurnālistikas festivāls. Aicinājums pieteikties brīvprātīgā lomai bija ievietots mansmedijs.lv decembra beigās – dažas dienas pirms pieteikuma slēgšanas. Piecu festivāla dienu laikā tas bija uzņēmis 420 dažādu žurnālistikas jomu un valstu speciālistus spīkeru lomā, savukārt man bija lieliska iespēja būt starp 200 brīvprātīgajiem, kas tika atlasīti no visas pasaules.

Tā mēs, jaunieši no Latvijas, Ukrainas, Krievijas, Spānijas, Bulgārijas, Ēģiptes, Ugandas, Kostarikas, Kubas un citām vairāk vai mazāk eksotiskajām valstīm, bijām ierauti milzīgā haosa virpulī, ko atbraukušie spīkeri sauca par „Italian job”.  Tas ir - mūžīgo kavēšanu, angļu valodas nezināšanu, problēmu risināšanu vismaz caur četriem cilvēkiem, bet ārprātīgi laipnu un izpalīdzīgu itāļu dabu.

Festivāla programmas ietvaros bija iespēja apmeklēt diskusijas, žurnālistikas darbnīcas, dokumentālo filmu un grāmatu prezentācijas, kā arī aprunāties ar jebkuru no speciālistiem pēc vai pirms viņu uzstāšanās, sarunāt ar viņiem intervijas vai pat aiziet kopā pusdienās. Starp vietējiem itāļu mediju pārstāvjiem, kas sastādīja manāmu vairākumu, bija atrodamas arī pasaules mēroga „zvaigžņu” mediju kompāniju pārstāvji. Piemēram, nodaļu pārstāvji no The New York Times un BBC Global News, vairāki Al Jazeera un The Guardian žurnālisti, WikiLeaks, Google News un Google Books, Der Spiegel, Kommersant un daudzu citu Eiropas mediju pārstāvji. Apmeklēt visu fiziski nebija iespējams,  jo pasākumi sākās jau deviņos no rīta un beidzās pēc  pulksten 11 vakarā, bez pārtraukumiem, 11 dažādās vietās. Sarunu temati bija visdažādākie  - no grāmatām par  Meksikas narkotiku pārvadāšanu līdz Der Spiegel faktu pārbaudes programmai, no The New York Times datu vizualizācijas līdz žurnālistu slepkavībām Krievijā. Protams, es nebūšu spējīga aprakstīt visu dzirdēto, taču pieredze, ko guvu festivāla ietvaros gan kā brīvprātīgā darbiniece, gan kā klausītāja – nav izmērāma metros vai aprakstāma ar vārdiem. 

Taču es vēlos padalīties ar savām pārdomām par to, ko esmu piedzīvojusi šajās dienās, kad izrāvos no bakalaura darba rakstīšanas, taču nejutos pārāk vainīga, jo joprojām atrados „savā jomā”. Biju viena no 21 fotogrāfiem, kuru uzdevums bija apmeklēt 2-3 obligātus pasākumus (katram bija iedalīti savi) un fotografēt diskusijas dalībniekus un visu kas notiek apkārt. Pati biju pieteikusies šim amatam, tāpēc darbā jutos kā zivs ūdenī. Pēc obligātajām bildēšanām fotogrāfijas uzreiz bija jāatdod preses centram, kur tās tika ievietotas mājas lapā, blogā, sūtītas uz serveriem. Manuprāt, fotogrāfa darbs bija visinteresantākais, taču nevarētu teikt, ka visvieglākais. Citiem bija jāraksta preses relīzes, festivāla blogs, jāpasniedz mikrofoni vai austiņas, jāsakārto krēsli un tā tālāk. Jāatzīmē, ka lai arī festivāls ir starptautisks, aptuveni 2/3 pasākumu notika itāļu valodā, un tikai 1/3 bija pieejams sinhronais tulkojums angliski, kurš, jāatzīst, bija patiešām augstākās klases. Personīgi man bija ļoti paveicies ar „fotogrāfu bosu”, jo man tika iedalīti pasākumi ar tulkojumu un „Asinis, sviedri un ziņas: neatkarīgā žurnālistika Krievijā” – viena no visgrandiozākajām diskusijām, kas notika krievu valodā.

Skatoties uz to, cik pārpildīts bija mūsu preses centrs, nespēju noslēpt savu smaidu un lepnumu. Lepnumu par to, ka esmu daļa no šīs grandiozās komandas, kas, nesaņemot nekādu atalgojumu par padarīto, nemaz neuzdrošinās slinkot, bet dara pat vairāk nekā vajag. Lielākā brīvprātīgo darbinieku daļa ir žurnālistikas studenti vai jaunie mediju darbinieki savās valstīs. Un katrs no viņiem – sava darba absolūtais fans, jaunais darbaholiķis. Tā, piemēram, vienu vakaru preses centrā iepazinos ar reportieri no Melnkalnes, kurš pirms kāda laika uz tika atstādināts no amata par piedalīšanos pretvalstiskā demonstrācijā, taču tas viņam netraucēja 5-7 reizēs dienā sūtīt uz kanālu, kurā viņš strādāja, savus sižetus. Biju patīkami pārsteigta par vidējām valodu zināšanām ārzemju brīvprātīgo vidū - mēs bijām pilnīgs pretstats itāļu brīvprātīgajiem, kam angļu valoda sagādāja ļoti lielas grūtības. Varēja mierīgi ieskatīties jebkura brīvprātīgā datorā, palīdzēt ar pareizo vārdu atrašanu, tulkošanu, informācijas meklēšanu, nofilmēties kādā no studentu veidotajā sižetā, aizņemties baterijas, palūgt datoru lai pārbaudītu e-pastu. Mēs bijām kā viena milzīga medija redakcija, kur neviens nav pārāks par otru, kur žurnālists (brīvprātīgais) ir vienā līmenī ar redaktoru (festivāla organizatoru). Jo vairāk savu ideju tu īsteno, jo priecīgāki viņi ir. Jau pirmās dienas vakarā preses centrs kļūst par tavām otrajām itāļu mājām, kur tu vari apspriest apmeklētos pasākumus, iedzert kafiju un līdz sliktai dūšai atēsties sponsoru dāvātās šokolādes.

Lai arī man nav zināmi konkrēti skaitļi, taču, cik es sapratu, brīvprātīgo konkurss bijis visai liels. Taču starp mums bija cilvēki, kam šis bija trešais gads brīvprātīgā lomā šajā festivālā.

Jāatzīst, lai arī cik lieliski viss neizklausītos, šis pasākums tomēr nav visiem. Pirmkārt, ir jābūt absolūti trakam, lai pirmo reizi doties uz tik vērienīgu pasākumu un turklāt vēl Itālijā, jo informācija, ko saņēmu par dzīvošanu (ko apmaksā organizētāji), nokļūšanu un citam lietām, tika izsūtīta tikai dažas dienas pirms festivāla. Informācija uz vietas arī visu laiku klīda no viena cilvēka pie otra, tulka un atbildīgā cilvēka meklējumos. Perudža – studentu pilsēta, taču kā jau minēju – angliski runā reti kurš, apmaldīties mazajās pilsētas ieliņas ir sekundes jautājums. Es dzīvoju koledžas kojās, kas atradās divus kilometrus no pilsētas centra, katru rītu un vakaru mēroju šo 30 minūšu ceļu kalnā (turp) un lejā no tā (atpakaļ) ar kājām, jo par transportu (2 eiro viena biļete) ir jāmaksā pašiem. Kā arī ēdināšana ir jānodrošina pašam, kas pilsētas centrā nav tas lētākais, taču neaprakstāmi garšīgs piedzīvojums.

Ja ir sajūta, ka nervi ir gana stipri, enerģija ir pāri malām, tu māki pats organizēt savu darbu, patstāvīgi tikt galā ar problēmām, tev ir izteiktas līdera dotības un optimistisks skats uz dzīvi, draugi mēdz tevi saukt par traku vai nenormālu, tas nenokavē pieteikšanos International Journalism Festival 2012 kas norisināsies turpat Perudžā no 25. līdz 29 aprīlim.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Dzīvesstils"

Vai legālā mūzikas straumēšana izdevīga latviešu māksliniekiem?

Legālās mūzikas straumēšanas vietnes ir izdevīgas, lai bez maksas klausītos iemīļoto mākslinieku skaņdar ...

Festivāls Bildes - atspēriena punkts jaunajām grupām. Vēl var pieteikties

Mūzikas un mākslas festivāls Bildes šogad svinēs 29. gadadienu. Festivāla ietvaros notiks septi ...

Joku dienā - Par Brežņevu, kūlu un kaķīti

Joku dienā - 1.aprīlī - lūdzām, lai savu iecienītāko anekdoti vai kādu jokainu atgadījumu izstāsta sabie ...

Ko lasa Elita Patmalniece, Vilis Daudziņš, Juris Kaukulis, Jānis Aišpurs?

Turpinām iepazīstināt ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildēm par viņu lasīšanas paradumiem un mīļākajā ...

Ko lasa Kārlis Lācis, Ģirts Ķesteris, Ralfs Eilands un "latiņa" Jorans?

Grāmatu lasīšana šopavasar ir modē. Uz to mudina gan akcija Lielā lasīšana, gan tuvā jaunās Latvijas Nac ...

Viņu skatuve ir Rīgas ielas

Dokumentālā īsfilma Tava skatuve ir Rīgas ielas stāsta par ielu māksliniekiem Latvijas galvaspi ...