Tepat vien ir "Dienas" meklētie labie studenti

Foto - Francois de Halleux
2010.11.17 14:20 autors Inta Brikše Autors

Inta Brikše

LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas profesore


Autora pēdējie raksti

Pagājušajā nedēļā izdevniecības “Dienas Mediji” galvenais redaktors Guntis Bojārs nāca klajā ar komentāru, kurā kritizēja žurnālistikas studiju kvalitāti, balstoties uz savu pieredzi sarunā ar dažiem trešā kursa studentiem, kuri vēlējās pieteikties praksē “Dienā” (http://diena.lv/lat/politics/viedokli/dienas-komentars-kur-ir-augstskola-kur-ir-izcilie-skolnieki). Tā kā G.Bojārs savu pieredzi vispārināja (no komentāra izriet – ja tādi ir daži studenti, tas nozīmē, ka tādi ir visi), un šis vispārinājums tika ņemts par pamatu visas studiju programmas kritikai, publiskoju savas atbildes uz portāla “diena.lv” uzdotajiem jautājumiem.

Kā Jūs vērtējat žurnālistikas studiju kvalitātes līmeni Latvijā? Vai piekrītat G. Bojāra izteiktajam viedoklim par to, ka "darba tirgū jēgas no šīs izglītības būs ļoti maz"?

Žurnālistiku Latvijā pašlaik var studēt  trijās akreditētās programmās -   Vidzemes augstskolā programmā „Mediju studijas un žurnālistika” (var iegūt bakalaura grādu un  kvalifikāciju „žurnālists”), Rīgas Stradiņa Universitātē akadēmiskajā studiju programmā   „Žurnālistika” (var iegūt sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijā), Latvijas Universitātē Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā (kurā ir studiju modulis žurnālistikā) un vienā licenzētā – Liepājas Universitātes bakalaura studiju programmā, kas dod profesionālo bakalaura grādu komunikācijas vadībā un kvalifikāciju sabiedrisko attiecību struktūrvienības vadītājs vai mediju nozares uzņēmuma un iestādes vadītājs (LiepU mājas lapā ir norāde, ka programma ir ‘sabiedriskās attiecības/žurnālistika’).  Programmas pēc  piešķiramajiem grādiem un/vai kvalifikācijām ir atšķirīgas, tāpēc par visām izteikt vienu spriedumu būtu vienkārši  aplami.

G. Bojārs spriež par izglītības jēgu darba tirgū, argumentējot to ar faktu, ka divas meitenes nav pratušas atbildēt uz dažiem  jautājumiem. Manuprāt, tā  nav laba žurnālistikas prakse, jo autoram nav pat skaidrības, kādas  studiju programmas ir LU un  Latvijā vispār. LU Komunikācijas studiju programma ir orientēta uz visai plaša spektra komunikācijas studijām, kurās viens no virzieniem ir ‘žurnālistika’. Šādai pieejai bakalaura līmeņa izglītībā  ir skaidra jēga darba tirgū – dot iespēju jauniešiem būt elastīgiem savās izvēlēs un interesēs, kā arī reaģēt uz izmaiņām nozarē. Un tas Latvijā ir ļoti svarīgi, jo darba tirgus ir salīdzinoši mazs. Jā, tāda pieeja nedod iespēju 3 gadu laikā kļūt par ideāli sagatavotu žurnālistu. Bet nez vai  daudzi piekritīs, ka 20-22 gadu vecumā cilvēki  var jau būt profesionāli labi žurnālisti, zinot, kādus tos sagatavo vidējās mācību iestādes un pie kādām atziņām nonāks katrs individuāli studiju procesā.  

Žurnālista darbam vajadzīgas ne tikai zināšanas un prasmes, kā kaut ko uzrakstīt, nofilmēt utt., bet arī sociālais briedums un atbildība, novērtējot sava darba sekas. Izņēmumi, protams, pastāv, bet tie ir atkarīgi nevis no universitātēm, bet no cilvēku talantiem, spējām, mērķtiecības, žurnālistikas profesionālās vides un sabiedrības raksturojumiem. Tāpat kā no nozares speciālistu vēlmes sadarboties ar augstskolām. Protams, agrākā četrgadīgā  studiju programma ļāva studentus „reālajai dzīvei” sagatavot un uztrenēt labāk. Tagad iespējamais risinājums būtu profesionāli stipra maģistratūras programma.

G. Bojārs norāda, ka kritika tiek vairāk adresēta tieši augstskolu pasniedzējiem, nevis studentiem. Kāda, Jūsuprāt, ir augstskolas pasniedzēju loma šajā gadījumā? Vai augstskolā pārāk liels uzsvars netiek likts uz teorētiskām lietām, kas nesniedz nepieciešamās praktiskās zināšanas?

Pēc  G. Bojāra teksta nav labi saprotams – vai autors no  pasniedzējiem prasa atbildību  par to, ka  studenti nezina no galvas Ministru kabineta sastāvu un nav noskatījušies ‘jaunāko pasaules hitu’, vai par to, ka Latvijai ir zemāks reitings preses brīvības indeksā (http://en.rsf.org/press-freedom-index-2010,1034.html ) nekā iepriekšējos gados? Filma „Sociālie tīkli” Latvijā  uz ekrāniem ir no 8. oktobra (ziņkārīgo seansi). Kāpēc jaunieši nav to redzējuši? Iemesli  var būt dažādi  – nav bijis laika šajā mēnesī, nav bijis naudas (vajadzīgi, šķiet,  gandrīz 4 lati), nav bijis kompānijas, ar ko aiziet utt.  Nezināt ministri, kas pirms tam bijusi „Dienas” redaktore,  ejot uz sarunu par praksi „Dienā”,  ir raksturojama kā nevīžība. Un tāda nevīžība nav ne vakardienas, ne šodienas problēma, tāda bija sastopama arī tad, kad universitātē studēja Guntis Bojārs.  (Bet cilvēka dabā  ir domāt, ka tad, kad ‘mēs augām’ ...)

Žurnālistikas kursus docē Kārlis Streips (vada raidījumus Latvijas Radio, Latvijas TV, blogo, māca rakstīt ziņas un aprakstus), Dmitrijs Petrenko (pieredze SWH Plus, LTV, TV  5, www.politika.lv, māca  audio un vizuālo žurnālistiku), Olga Proskurova (pieredze LTV, “Telegraf”, vada ievadkursu žurnālistikā un kursu ziņu rakstīšanā), Ingus Bērziņš (www.delfi.lv galvenais redaktors, vada kursus interneta žurnālistikā un pētnieciskajā un analītiskajā žurnālistikā), Inga Spriņģe (pieredze „Dienā”, televīzijās,  pagājušā semestrī  uzsāka kursu par aprakstiem, pašlaik studē ASV, nākošā semestrī plānojam sadarbību turpināt),  Elīna Stengrēvica (strādājusi par  „Cosmopolitan” galveno redaktori, vada kursu par žurnālu producēšanu), Ints Kalniņš (“Reuters”,  docē ievadu fotožurnālistikā), Dace Krejere (Latvijas Radio, vada radio praktikumu), tūlīt žurnālistikas treniņus (vairāku kursu ietvaros)  Komunikācijas studiju nodaļas portālā www.mansmedijs.lv  sāks vadīt Vita Dreijere (pašlaik strādā „Dienā”).  Nekomentēšu savu kolēģus un viņu ‘lomas’, jo tas būtu lieks darbs – viņi profesionālajā vidē un sabiedrībā  ir labi pazīstami.

LU Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā apmēram 40 %  no kursiem ir ļoti praktiski orientēti (un tas attiecas arī uz žurnālistiku).  Un  „teorētiskās lietas”, kas minētas jautājumā, programmā ir par kultūras teoriju un vēsturi, vidi, komunikācijas teorijām, komunikācijas tiesībām, komunikācijas ētiku, komunikācijas psiholoģiju, komunikācijas socioloģiju, starppersonu komunikāciju, Latvijas mediju sistēmu un vēl citiem jautājumiem, kas gan Komunikācijas studiju nodaļas, gan arī akreditācijas ekspertu skatījumā, ir būtiskas jomas, jo nodrošina kontekstu  arī žurnālistikas studijām.

Diskusijām par to, vai žurnālistika jāmācās praksē vai  augstskolā, profesionāli tehniskajā skolā vai universitātē, pasaulē vairs nav aktuāla, jo vairums jau nosvēries par labu universitātēm. Taču  problēma – kas tad ir tā prakse, kas studentiem jāapgūst, gan ir topa jautājums!  Žurnālistikas studijas visā pasaulē ilgstoši bijušas orientētas uz ideāliem modeļiem, bet prakse tos stipri vien saļodzījusi. Ja īsi jānoformulē mūsu nodaļas izpratne par žurnālistikas studijām un pašu žurnālistiku, tad tā būtu – izmantojot informācijas vākšanas un pētniecības metodes un pārzinot mediju dabu un formātus, sagatavot  drošu informāciju, kas dotu cilvēkiem iespējas orientēties pašu dzīves un sabiedrības dzīves telpā.

Vai, Jūsuprāt, katru gadu mācību programmās netiek uzņemti pārāk daudz žurnālistikas studenti? Kā žurnālistikas studentu skaita pieaugums ir saistāms augstskolu ienākumu pieaugumu?

LU Komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programmā neuzņem studentus ‘žurnālistikā’, bet komunikācijas studijās. Un studenti paši  pēc trešā studiju semestra izvēlas žurnālistikas, sabiedrisko attiecību vai reklāmas studiju moduli. Studējošo izvēles ir mainīgas, ilgstoši žurnālistikas studiju moduli izvēlējās no 18  līdz 25 cilvēkiem, bet pagājušā gadā interesentu skaits palielinājās līdz  47, un modulī pat izveidojām divas grupas, lai nodrošinātu individuālā darba iespējas.

Domāju, ka universitātei nevajag limitēt vietu skaitu, jo bakalaura studiju programmā pēdējos piecos gados maksas studentu  ir bijis no 85 līdz 90 procentiem. Un cilvēkiem par savu naudu ir tiesības izvēlēties to, ko programmas viņiem ir solījušas. Tāda iespēja tika nodrošināta  arī tajos gados, kad interesentu skaits bija mazāks par 25, kas pēc Universitātes studiju regulācijas noteikumiem vispār neļauj neuzsākt kursus un moduļus.

Žurnālistikas studijas pasaulē ir dārgas, Latvijā tās tiek vērtētas, spriežot pēc valsts dotācijas,  kā vislētākās. Pašlaik valsts noteiktais bāzes finansējums augstākajā izglītībā 1 studiju vietai ir 937 Ls, bet komunikācijas studijas ir pie programmām, kuru izmaksu aprēķinā tiek lietots koeficients, kas mazāks par  1, tas ir - 0,8437499. Tāpēc  vienam  budžeta studentam komunikācijas studijās valsts gadā atvēl 790 Ls.  Studiju kvalitāti pašlaik iespējams nodrošināt tikai pateicoties tam, ka ir pietiekams maksas studentu skaits,  un pasniedzēji dāsni savu brīvo laiku ziedo, lai sagatavotos studiju darbam (LU slodžu aprēķina normatīvi paredz tikai 1 stundu katras auditorijas nodarbības stundas sagatavošanai).

Domāju, ka žurnālistikas studiju ‘biznesa iespējas’ labi parāda tas, ka šīs studijas netiek piedāvātas nevienā privātā augstskolā.  Komunikācijas studiju realizācijas ekonomika LU  pamatojas uz balansēšanu starp lekciju lasīšanu lielās grupās pirmajos studiju semestros (papildinot ar darbu semināru grupās) un grupu un individuālo darbu (radošie kursa darbi un tml.) žurnālistikas, sabiedrisko attiecību un reklāmas moduļos.
 
Kā, Jūsuprāt, būtu iespējams celt žurnālistikas studentu zināšanu un kompetences līmeni?

1.     Augstākas studiju prasības un lielāks studentu pašu ieguldījums (piemēram, uz pasniedzēju aicinājumiem uzlabot savus darbus, neatbildot, ka apmierina arī atzīme „6”, bet maksimāli izmantot pasniedzēju kompetenci un palīdzību).
2.     Finansējums, kas dod iespēju nodrošināt vēlamo kvalitāti un tās sasniegšanai nepieciešamo darba procesu. Žurnālistika būtu mācāma nelielās grupās, intensīvi sadarbojoties studentiem ar mācību spēkiem.  Studiju finansējumam pat pēc mūsu valsts pieticīgajiem aprēķiniem tad vajadzētu būt, piemēram, 12 cilvēku grupā ap 1400 Ls uz 1 studiju vietu gadā.
3.     Iespēja pēc studiju pabeigšanas  strādāt medijos, kuros redakcijas politika ir konsekventi vērsta uz kvalitatīvu un godīgu žurnālistiku.

Un vēl dažas piebildes.

Pirmā. Par preses brīvības indeksu. Šeit ir pieejama informācijas ne tikai par Latvijas vietu šajā indeksā, bet arī par to, kā indekss tiek  veidots (http://en.rsf.org/press-freedom-index-2010,1034.html ). Katra/s var uzklikšķināt un paskatīties jautājumus un novērtēt, ka pēc „Dienas” izpārdošanas  un  Ilzes Naglas dzīvokļa kratīšanas, Latvijas 30. vieta ar 8,50 punktiem ir likumsakarīga. Augstskolas nav ārpus šiem procesiem, bet augstskolas  tajos var iztēloties tikai  kā vienu no trīsstūra virsotnēm – pārējās ir sabiedrība un žurnālistu profesionālā vide/kopiena.

Otrā. Par „Dienas” ekspektācijām. Kā noprotu, pieci studenti bija tie, kas atsaucās uz „Dienas”  sasteigto  praktikumu vietu piedāvājumu. Ja „Dienas” redakcija cer, ka savas personāla problēmas izdosies steigā atrisināt ar bezmaksas studentu darba spēku, tad tās ir izcilas ilūzijas. Studenti var būt labs atspaids stiprām redakcijām – ar svaigām idejām un arī ar ‘spīdošām acīm’. Un labākie studenti jau ar šādām redakcijām bija vienojušies par praktikumu realizāciju.

Trešā.  Par studentu zināšanām, prasmēm un kompetencēm. Universitātē  sekmīgs vērtējums tām ir iespējams no 10 līdz 4 (no 1 līdz 3 tas vairs nav sekmīgs).  Publikas spiedumos sastopamās idejas, ka  ar labiem un vēl labākiem mācību spēkiem būs iespējams panākt, ka visi absolventi būs perfekti gatavi tam, ko kādā X dienā un stundā vajadzēs  konkrētiem darba devējiem, ir ne tikai izcils naivums, bet, iespējams, jau pat aprobežotība izpratnē par studijām. Studijām ir jāiedod cilvēkiem arī brīvība izdarīt savas izvēles, nevis tikai  būt  atbilstīgiem konkrēta darba devēja pieprasījumam.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI AUTORA IERAKSTI

Intelektuālās apokalipses spridzeklis

LNT Viestura Dūles un viņa komandas veidotā  „Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt” noteikti biji ...

NEPLP un neaktīvā sabiedrība

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadībā turpina tapt NEPLP Sabiedriskā konsu ...

Tepat vien ir "Dienas" meklētie labie studenti

Pagājušajā nedēļā izdevniecības “Dienas Mediji” galvenais redaktors Guntis Bojārs nāca klajā ar komentār ...

Kā tapa mansmedijs.lv

Komunikācijas studiju nodaļas portāls w ... (13)