Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Foto - Gatis Dieziņš/LETA

2015.03.09 16:13

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centra diskusijas “Vai pagaidīsim līdz tiesa spriedumam?” būtību īsumā raksturoja  LU SZF asociētais profesors Ivars Ījabs.

“Grūdiens diskusijai bija attiecības starp abām lietām, ko mēs Latvijā bieži dzirdam – no vienas puses publiskajā telpā publiskas figūras – politiķi- saka, ka patiesībā man nav nekas jādara, man nav nekāds savas darbības vērtējums jāsniedz pēc kāda nodarījuma, pēc kāda interešu konflikta, jo gluži vienkārši – tiesas lēmums vēl nav bijis. Un, tā kā tiesas lēmums var parādīties pēc gadiem pieciem, desmit, tad tas jautājums ir – kā tas samērojas ar sabiedrības priekšstatiem par morāli, kas tomēr gribētu kaut kādā veidā novērtēt šo konkrētā cilvēka rīcību?” diskusijas tēmu ieskicēja tās vadītājs I.Ījabs.

Diskusijā 4.martā piedalījās arī profesore, LU SPPI vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane, LU Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš, profesore Vija Sīle un asociētā profesore Anda Rožukalne no Rīgas Stradiņa universitātes,  Māra Mellēna no Valsts izglītības satura centra, Gundars Jankovs, Sabiedrības par atklātību – Delna direktors, Anta Rugāte, bijusī žurnāliste, politiķe, LU SZF pasniedzējs Didzis Bērziņš, mārketinga speciālists Gints Kauniste u.c.

J.Lazdiņš norādīja, ka nav jāgaida gadiem līdz tiesas spriedumam, kurš kādu politisku figūru atzīst par vainīgu vai nevainīgu. Viena lieta ir vārda brīvība, bet kas cits – sabiedrības tiesības uz informāciju. Satversmē ir norādīta personas cieņa un gods, kuru nedrīkst aizskart. Cieņu valsts var aizstāvēt, bet gods ir katra iekšēja pārliecība. Bet ir būtiski nošķirt faktus no viedokļiem. Ja kāds atsaucas uz faktiem, tad ir jāvar tos pierādīt. Attiecībā uz viedokļa paušanu ir nedaudz savādāk. Tiesnesim, kas skata lietu, izteikties pirms lēmuma kādā lietā, nevajadzētu. Pat, ja tiek pausts individuāls viedoklis. Procesa laikā arī prokuroram vajadzētu atturēties no jebkāda viedokļa paušanas. Tomēr, kā norāda J.Lazdiņš, cilvēki var gribēt uzzināt informāciju par kādas izmeklēšanas gaitu. Šeit parādās mediju loma. “Ja masu mediji šo funkciju neveiktu, tad jautājums – priekš kam viņi vispār ir domāti,” sacīja profesors. Taču žurnālistiem ir jāpievērš uzmanība informācijai, kuru tie saņem un kritiski tā jāizvērtē, jo nereti informācija ar nolūku var tikt nopludināta žurnālistiem. Viņaprāt, tādēļ žurnālistiem, pirmkārt, ir jāpievērš uzmanība informācijas izcelsmei un iespējamiem iemesliem, kādēļ tā ir nopludināta. “Vajag padomāt - varbūt tieši šim procesa virzītājam, kas šo informāciju nopludinājis, visticamāk, es pat teiktu, kaut kā gali neiet kopā. Un caur šī žurnālista uzrakstīto, paziņoto viņš sasniedz savus mērķus, radot viedokli par šo,” pauda J.Lazdiņš.  Šādā situācijā arī jāuzdod jautājums, vai šādi netiek aizskarts tā cilvēka gods, par kuru tiek nopludināta, piemēram, negatīva informācija.

S.Lasmane norādīja, ka viņu vairāk uztrauc šāda tendence: kad politiķim vai amatpersonai žurnālists jautā, vai tā nejūt atbildību sabiedrības priekšā par to, ka ir tikusi apsūdzēta kādos pārkāpumos, tajā skaitā kriminālos, tad šīs personas ierasti atbild, ka komentāru nav un sabiedrība ir jāgaida tiesas spriedumu. Šāda atbilde ir kļuvusi par aizsargfrāzi un par morālu atbildību šeit nav iespējams runāt, ja sabiedrība to uzstājīgi nepieprasa. Lai šo situāciju mainītu, būtu nepieciešams lielāks ideālisms.

J.Lazdiņš papildināja, ka vārda brīvība ir viena no cilvēktiesībām un nevar nevienu piespiest izteikties sev par sliktu, pakļaujot nosodījumam. Līdz ar to, šādā situācijā ir pilnībā pieņemami, ja publiska persona norāda, ka tai nav komentāru par uzdoto jautājumu. Ir jāņem vērā, ka, jo vairāk persona izmeklēšanas stadijā izsakās, jo lielāka iespējamība, ka šie izteikumi var tikt vērsti pret viņu.

V.Sīle norādīja, ka tad, ja balstās uz intuitīvismu un emotīvismu, tad nav nepieciešama jebkāda veida argumentācijas uzklausīšana no personas vai personām, kas iesaistīti kādas lietas izmeklēšanā, jo pietiek tikai ar to, ka cilvēks intuitīvi jūt, ka persona nav nevainīga vai ka tiek melots.

G.Jankovs uzsvēra, ka politiķiem un amatpersonām ir nesodāmības sajūta un šāda attieksme maina personības. Kā piemēru G.Jankovs piesauca advokāta J.Dzanuškāna pētījumu, kurš tika atzīts par nekvalitatīvu, bet saņemtais atalgojums par tā veikšanu bija aptuveni 5-6 reizes lielāks, nekā par šāda pētījuma veikšanu saņemtu, piemēram, profesors.

J.Lazdiņš papildināja, ka, saskaņā ar Kanta filozofiju, juristu darbība ir saistīta ar pierādāmiem faktiem. Morāle tomēr ir mainīga. Situācijas, kur tiek piesaukts gods, bet patiesībā ar godu nav saistības, ir daudz. J.Lazdiņš kā piemēru minēja situāciju, ka tiek piedāvāti zvērinātu tulku pakalpojumi, lai gan šie tulki nevienam zvērestu, kas būtu saistāms ar godprātīgu pienākumu pildīšanu, nevienam nav devuši.

G.Kauniste norādīja, ka, iespējams, būtu nepieciešams plašāks normatīvais regulējums un stingrāka tā kontrole.

J.Lazdiņš, komentējot G.Kaunistes viedokli, norādīja, ka jau gadiem ilgi notiek cīna pret normatīvo aktu pārprodukciju. Jo normatīvo aktu mazāk, jo retāk tajos tiek veikti grozījumi un jo vispārīgāki tie ir, jo labāk sabiedrība normatīvos aktus pieņem. Tāpat arī sods jeb stingra uzraudzība var veicināt normatīvo aktu ievērošanu, padarot likumu ievērošanu par neatņemamu un pašsaprotamu rīcības sastāvdaļu, kā tas ir vecajās Eiropas valstīs. J.Lazdiņš piekrita G.Jankovam, ka vislielākā problēma ir nesodāmības sajūta un sabiedrība, no šāda aspekta raugoties, būtu jāaudzina caur samērīgu sodu sistēmu.

V.Sīle uzskata, ka mūsdienās, lai veicinātu ētisku rīcību, labi funkcionē profesionālās ētikas normas, ja tās iekļautas ētiskā regulā, t.i., ētikas kodeksā. J.Lazdiņš norādīja, ka ētikas regulas neizdosies iedzīvināt praksē, ja ētikas komisijas un kolēģijas, kuras tiek veidotas, lai izvērtētu kādas jomas profesionāļu ētikas pārkāpumus, tiks veidotas no tās pašas profesijas pārstāvjiem.

G.Jankovs uzsvēra, ka ir nepieciešama aktīvāka sabiedrības iesaistīšanās. Ja, piemēram, kāda politiska vai sabiedrībai būtiska jautājuma apspriešanā Saeimā iesaistās nevalstiskās organizācijas, procesa virzība paātrinās un lēmumi ir vairāk vērsti uz sabiedrības interesēm. Arī ārvalstu eksperti atzīst, ka nav iespējama efektīva uzraudzības instrumentu īstenošana bez sabiedrības iesaistīšanas. Uzraudzības mehānisms ir gudri jāinterpretē, nevis jāļauj, lai to izmanto ļaunprātīgi. Vislabākais „policists” ir atklātība. G.Jankovs papildināja, ka ir būtiski nevis šauri piemērot likumu normas, bet gan interpretēt tās pēc būtības un jebkādu šaubu gadījumā, lēmumi jāpieņem sabiedrības interesēs.

M.Mellēna atgādināja par I.Kanta filozofijas ideju par indivīda duālo dabu – dzīvniecisko un potenciālu veidot sabiedrību un kultūru, kuras iedalās tiesību un morāles jomās. Ja nav atbildības sajūtas pret sabiedrību, tad nav iespējams īstenot morāli.

Iepriekšējā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centra diskusija notika februārī un bija par tēmu „Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs”.

 

 

 

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI PODKĀSTI

Igaunijas mediju ombuds: esmu kā buferis

Ir ļoti svarīgi, ka sabiedriskajos medijos ir mediju ombuds, jo sabiedrība izdara lielu spiedienu uz sab ...

Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princi ...

Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ...

Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Univer ...

Zolitūdes traģēdija un izlīgums

Zolitūdes traģēdijas gadījumā jēdziens „izlīgums” ir pamatots, taču jāizpilda pamatnosacījumi, lai sabie ...

Vai rakstāt interneta komentārus?

Nereti interneta portāli kļūst par vietnēm, kur var izpausties un savstarpēji strīdēties visplašākais mediju pat ...