Zibakciju veiksmes atslēga

Foto - Takver, licence

2013.05.08 12:02

Madara Turka

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Bariņš cilvēku reizē apstājas pie stacijas pulksteņa Rīgā. Viņi izvelk no somām vai kabatām modinātājpulksteņus, ieskatās tajos, paregulē rādītājus, bet pēc tam iet tālāk. Tāda bija pirmā Latvijā plānotā zibakcija un tas bija 2004.gadā. Nekur īsti nav rakstīts, vai tā izdevās un cik cilvēku piedalījās, taču - ja tagad rīkotu šādu zibakciju, tad noteikti piedalītos krietni vairāk cilvēku. Kāpēc tā un, kas ir zibakcijas veiksmes atslēga – par to šajā rakstā.

Latvija ļoti daudzas lietas pārņem no ārzemju valstīm un tas, kas kļūst iecienīts citur, pēc kāda laika jau ir populārs pie mums. Viens no spilgtiem piemēriem ir flešmobs jeb zibakcija. Flešmobs (flash mob – acumirklīgais pūlis) jeb zibakcija ir cilvēku grupa, kas pēkšņi sanāk kopā publiskā vietā, īsu laika sprīdi veic neierastu darbību un pēc tam ātri izklīst. Flešmobu raksturo aktivitātes pēkšņums, krasas situācijas pārmaiņas, nevis ilglaicīgums.[1] Interesanti, ka nosaukums "zibakcija" ir atzīts par 2010. gada vārdu latviešu valodā.[2]

Sociālo mediju loma

Zibakcijas organizēšanā ļoti svarīga loma ir sociālajiem medijiem. Kas tad īsti ir sociālais medijs? Tas ir tiešsaistes plašsaziņas līdzekļa veids, kas paātrina sarunu atšķirībā no tradicionālajiem medijiem, kuri piegādā saturu, bet neļauj lasītājam/skatītājam/klausītājam piedalīties tā izveidē un attīstībā.[3] Sociālajos medijos kādu laiku pirms plānotās zibakcijas tiek publicēta informācija par akcijas norises vietu un laiku, tā lai citi cilvēki vispār zina par tādu notikumu. Kad zibakcija ir notikusi, tad sociālajos medijos tiek ievietots video ar zibakcijas norises gaitu, lai to var aplūkot arī citi cilvēki. Kāda tad ir veiksmes atslēga sekmīgai zibakcijai? Atbilde ir ļoti vienkārša – informācija par zibakciju ir jāpublicē visās iespējamajās vietās sociālajos medijos, tā, lai par to zina pēc iespējas vairāk cilvēku. Visbiežāk tā arī ir galvenā problēma neveiksmīgām zibakcijām – nepietiekams informācijas daudzums, līdz ar to maz cilvēku, kuri zina par tādu zibakciju.

Zibakciju pirmsākumi

Pirmā plaši zināmā zibakcija notika 2003. gada maijā Manhetenā. To organizēja Bills Vasiks, laikraksta Harper’s Magazine vecākais redaktors. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, jo izraudzītais mazumtirdzniecības preču veikals tika brīdināts par šo plānu. Vasiks izvairījās no šis problēmas otrās zibakcijas laikā, kas notika 2003.gada 3.jūnijā, universālveikalā Macy’s — viņš informēja dalībniekus par sākotnējām satikšanās vietām — četriem iepriekšsagatavotiem Manhetenas bāriem — un tikai tur viņi saņēma tālākas instrukcijas par pašu notikumu un tā norises vietu — tieši pirms tā sākuma. Visbeidzot vairāk nekā simts cilvēku sapulcējās Macy’s universālveikala devītā stāvā pie viena ļoti dārga tepiķa un sacīja, ka grib šo tepiķi iegādāties.  Sekojot šim flešmobam, aptuveni 200 cilvēku sanāca Hyatt viesnīcas stāvos pie margām un aptuveni 15 sekundes sinhroni aplaudēja - it kā būtu ieradušās ļoti lielas slavenības, tā pārsteidzot apkārtējos cilvēkus.[4]

Kā jau minēts iepriekš, Latvijā zibakcijas pirmsākumi meklējami 2004.gadā, kad tika plānota akcija pie stacijas pulksteņa. Bariņam cilvēku bija reizē jāapstājās, jāizvelk no somām/kabatām modinātājpulksteņi un tajos jāieskatās, jāparegulē rādītāji, tad jāiet tālāk.[5] Nekur īsti nav rakstīts vai šī zibakcija izdevās un cik cilvēku piedalījās, taču domāju, ja tagad rīkotu šādu zibakciju, tad piedalītos krietni vairāk cilvēku, jo sociālie mediji ir kļuvuši vēl populārāki un tos apmeklē vēl vairāk cilvēku.

Neliels pētījums

Es sākumā rakstīju, ka pieļauju - kāds vēl nezina, kas ir flešmobs jeb zibakcija. Veicot nelielu aptauju jauniešu vidū, iespējamība pārauga īstā faktā, jo no 100 aptaujātajiem respondentiem 28 nezināja, kas ir flešmobs jeb zibakcija. Manuprāt, tas ir diezgan liels skaitlis, ņemot vērā zibakciju popularitāti pirms gada vai vēl senāk, kad par to runāja daudzi. Uz manu jautājumu - vai jūs esat piedalījies kādā no Latvijā rīkotajām zibakcijām - 52 respondenti atbildēja, ka ir piedalījušies. Šis arī, manuprāt, ir liels skaitlis, tas parāda, ka jaunieši ir aktīvi, iesaistīties griboši cilvēki, kuri ātri pieņem jaunas un nezināmas lietas. Un visbeidzot, lūdzot nosaukt vienu, pēc respondentu domām, populāru zibakciju Latvijā, pārsvarā atbilde bija „Mēs esam stipri”.

Tad nu tuvāk apskatīšu aptaujāto respondentu vidū populārāko zibakciju „Mēs esam stipri”. Manuprāt, respondenti par šo zibakciju zināja visvairāk, jo tā notika salīdzinoši nesen – pirms 5 mēnešiem un informācija par zibakciju bija pieejama visiem zināmos sociālajos medijos. Zibakcija tika organizēta par godu valsts dzimšanas dienai, tāpēc tās mērķis bija svētku mēnesi iesākt, piedaloties zibakcijā, kuras laikā 1.11.2012. plkst. 18 pie Brīvības pieminekļa sapulcējās pāris simti cilvēku un nodziedāja Latvijas valsts himnu. Vēl tika noteikts, ka ir jābūt kaut kam sarkanbaltisarkanam pie krūtīm - karoglentītei, karodziņam u.tml.Pēc sanākušo cilvēku skaita varu spriest, ka zibakcija bija izdevusies. Meklējot informāciju sociālajos medijos par zibakciju „Mēs esam stipri”, man kļuva skaidrs, kāpēc tā izdevās. Kā jau iepriekš minēju, lai zibakcija izdotos, ir jāzina tikai viena veiksmes atslēga, šīs zibakcijas organizatori to zināja. Informācija par gaidāmo zibakciju bija pieejama populārākajos un apmeklētākajos sociālajos medijos: draugiem.lv, tviterī un feisbukā.

Tviterī ziņa par gaidāmo zibakciju un aicinājumu tajā piedalīties bija retvītota 132 reizes. Visos trijos iepriekš nosauktajos sociālajos medijos, informācija par zibakciju tika ievietota 29.oktobrī, manuprāt, tas ir nedaudz par vēlu. Ja informācija būtu ievietota agrāk, tad būtu ieradušies vēl vairāk cilvēku. Atsauksmes pēc zibakcijas bija ļoti labas, pārsvarā tās varēja lasīt tviterī, kā arī tika ievietoti linki uz youtube.com, lai arī citi, kuri nepiedalījās zibakcijā „Mēs esam stipri”, šo zibakcijas video varētu noskatīties.

 

 


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Jaunie mediji"

Rada mediju no nulles

Pēc 10 gadu žurnālistes darba vienā no vadošajiem Francijas laikrakstiem Le Figaro, rakstot par ...

Iespējai likt sevi "aizmirst" internetā ir gan priekšrocības, gan trūkumi

Jau no pirmās dienas, kopš darbojas iespēja Google izdzēst sevi no meklēšanas datiem, tā ir daudz piepra ...

#SabojāFilmu jeb kā latvieši demonstrē savu asprātību

Apliecinot savu radošumu un izdomas bagātību, latvieši ne tikai seko un izklaidējas, veicot ārzemju stul ...

Policijas modrā acs tviterī

"Iesim zaļo pīpēt. Atradām ah*** vietu," paziņoja tvitera lietotāja @_aljona.  Ja ...

Vieni komunicē trīs platformās, citi neparādās nevienā čivinātavā

Rīgas domē darbojas 60 deputāti, taču ne visi ir reģistrējušies sociālajos tīklos un pauž savu vai savas ...

Kā Rīgas mēra amata kandidāti vēlētājus sačivināja

Kā piezīme dienasgrāmatā, kā sadaļa personīgajam medijam, kā informācijas avots, kā milzu atbildība, kā ...