Žurnālista profesijas būtība – kalpot cilvēkiem

Foto - Puck 90, licence
2010.07.15 08:13

Rute Kleina

LU SZF Komunikācijas bakalaura studiju programmas studente

Reiz piedzīvoju ētisku dilemmu. Avīzes redakcija uzdeva veidot rakstu par kori, kurā pati dziedu. Nolēmu, ka nepieciešams komentārs no malas, tādēļ devos pie jauniešu mūzikas grupas vadītājas Antras. Lūdzu viņu izteikt savu viedokli. Antra brīdināja, ka viņas viedoklis varētu nedaudz atšķirties un būt kritisks. Mana atbilde bija: „Ļoti labi! Mums nepieciešami dažādi viedokļi, tādēļ publicēsim arī Jūsējo.” Antra piekrita un nākamajā dienā atsūtīja atbildes uz jautājumiem. Tās bija ļoti kritiskas, kori noniecinošas un neatbilda manai raksta iecerei.

Diagnoze: Šajā situācijā vērojamas vairākas ētiskas problēmas, taču tās visas lielākā vai mazākā mērā ietilpst jēdzienā godīgums. Godīgums ietver patiesīgumu, principialitāti un uzticību pieņemtajām saistībām.[1]

Viens no žurnālista principiem ir godprātība, kas „ir godīgs mēģinājums, lai žurnālists ievērotu daudzpusību. Ja tiek atveidota tikai viena iesaistītā puse, reportāža (raksts) ir negodprātīga un žurnālists nav rīkojies pret kādu taisnīgi.”[2] Godprātība ir žurnālista profesionalitātes jautājums. Aprakstītajā situācijā sastapos ar interešu konfliktu, kas tiek definēts kā nesaskaņas starp profesionālu uzticību un ārējām interesēm,[3] privāto un redakcijas interešu nesavienojamības rezultāts. Konkrētajā situācijā redakcijas uzdevums ir izveidot godīgu rakstu par kori, taču tajā pat laikā es pati esmu šī kora dalībniece. Ja vēlos rakstu veidot godīgi, kā minēts diagnozē, tad man būtu jāatsakās no šī raksta veidošanas, jo viena no godīguma sastāvdaļām ir principialitāte. Un izvairīšanās no interešu konflikta ir viens no žurnālistu principiem (piemēram, laikraksta „Diena” ētikas kodeksā teikts, ka „žurnālistiem [..] personīgā dzīve jāveido tā, lai viņi būtu pasargāti no reāli pastāvošiem un iespējamiem interešu konfliktiem.”[4])

Žurnālista pienākums ir aizmirst visas pretenzijas uz absolūto patiesību, maksimāli distancēties no paša pārliecības un ļaut izskanēt pēc iespējas dažādākiem viedokļiem, kas ir viens no godīgas rīcības aspektiem.

Ja vēlos izpildīt godīguma principus, nepieciešams pildīt saistības, jo „neizpildīt savu pienākumu ir slikti pat tad, ja, samērojot visus apstākļus, tā ir vislabākā un vienīgā pareizā rīcība,” uzskata Dž. Razs. Situācijas kontekstā esmu uzņēmusies saistības gan pret redakciju (apsolot rakstu izveidot), gan pret Antru (apsolot publicēt viņas viedokli). „Uzticība veicamajam darbam ir godprātības pazīme. [..] Godprātīgs cilvēks ir uzticīgs tam, ar ko saistījies. [..] Parastos apstākļos nodevīga rīcība ne tikai pārtrauc noteiktu nodarbošanos vai attiecības, bet vispār grauj spējas atkārtoti iesaistīties šāda veida attiecībās,” norāda Dž. Razs.[5]

Reālais situācijas atrisinājums: Es iesniedzu rakstu bez Antras viedokļa, iepriekš viņu par to nebrīdinot. Šī rīcība nav uzskatāma par veiksmīgu, jo teju vienīgais ieguvējs bija avīzes redakcija, kuras norādījums – izveidot pozitīvu rakstu – tika izpildīts. Manas attiecības ar Antru pasliktinājās, viņa zaudēja uzticību un pašlaik komunikācija mūsu starpā noris samērā neveiksmīgi. Arī interešu konflikta problēma netika atrisināta. Manuprāt, morāls situācijas atrisinājums tiktu panākts, ja šis raksts tiktu publicēts bez Antras viedokļa (iepriekš viņu par to brīdinot), Antras viedokli minēt citā rakstā.

Teorētisks pamatojums: Iepriekš aprakstīju morālu dilemmu jeb „situāciju, kurā cilvēka rīcība, lai kāda tā būtu, vai nu nodarīs ļaunumu citiem, vai arī liegs pildīt kādu saistošu pienākumu (piemēram, pret redakciju). Daži šie gadījumi tiek uzskatīti par tādiem, kuros viena rīcības izvēle ir labākā vai vismaz saistīta ar mazāku ļaunumu. Tādos gadījumos pastāv pareizās rīcības virziens. Cilvēks darītu slikti, ja neizvēlētos pareizo rīcību.[6] Kā situācijas diagnoze tika minēts godīgums. Žurnālists un mediju konsultants Džons Retifs grāmatā „Mediju ētika” kā vārda „godīgums” aspektus min precīzu vārdu izvēli; skatījumu perspektīvā un kontekstā un viedokļu balansu,[7] tādēļ kā pilnīgāko rīcības variantu centos izvēlēties tādu, kas pēc iespējas mazāk mani provocētu uz negodīgu rīcību. „Jo sarežģītāka vēršas sociālā dzīve, jo grūtāk tajā orientēties, tāpēc par stabilāko un pievilcīgāko taisnīguma normu kļūst „zelta vidusceļš”, izvairīšanās no galējībām, visās lietās saglabājot mērenību,” uzskata filozofijas doktors A. Milts.[8] Ētiski neviennozīmīgās situācijas atrisinājumā izvēlējos šo „zelta vidusceļa” jeb kompromisa variantu, kas ir „vidējais starp izdevīgumu un zaudējumu,”[9] proti, starp manu praktisko izdevīgumu konkrēto viedokli nepublicējot vispār (tādā gadījumā netiktu sabojātas attiecības nedz ar kori, nedz redakciju) un manu morālo ieguvumu, rakstu tomēr publicējot (tiktu ievēroti morāles principi, kas veidotu mani par pareizāku cilvēku.)

„Var uzskatīt, ka darbība atbilst derīguma principiem, ja tā virzīta uz kopienas laimes palielināšanu vairāk, nekā tā virzīta uz tās samazināšanu.”[10] Sekojot šim angļu morāles filozofa Džeremija Bantona apgalvojumm, par derīgu rīcību es uzskatu:

Pildīt solījumu, tādejādi nezaudējot uzticību. Solījumiem piemīt nozīmīgs spēks, proti, uzticēšanās ietver ekspektācijas par otra uzvedību. Tiesības solīt balstās uz solītāja ieinteresētību spēt izveidot īpašas saites ar citiem cilvēkiem.[11] Laužot solījumus, tiek zaudēta uzticamība. Bez uzticamības cilvēks zaudē iespēju dot solījumus. Kādēļ kādam būtu nepieciešama vara dot solījumus? Jo viss, ko cilvēks patiesībā vēlas, ir pilnvara uz solījumu saņemšanu. Šeit rodas kavēklis, jo solījumi ir abpusēja apmaiņa, īstais sods par solījuma laušanu ir nevis tas, ka citi vairs nepaļausies uz mani, bet, ka citi man neļaus paļauties uz viņiem,[12] proti, es vairs nevarēšu paļauties uz Antru kā avotu.

Pildīt solījumu, tādejādi izkopjot savus ētiskos principus. Uzticība veicamajam darbam vai attiecībām ir godprātības pazīme. Godprātīgs cilvēks ir uzticīgs tam, ar ko saistījies.[13] Aristotelis darbā „Nikomaha ētika” izteicis domu, ka „Noteiktām vienveidīgām darbībām rodas noteiktas noturīgas rakstura īpašības.”[14] Tā kā vēlos sevi veidot par morāli un ētiski pēc iespējas pilnīgāku, manās interesēs ir nepieļaut nepareizu, negodprātīgu rīcību (šajā gadījumā solījuma laušanu), jo tās rezultātā var izveidoties nelāgs raksturs.  

Publicēt visu iesaistīto pušu viedokļus. Žurnālistu profesionālās ētikas kodeksā teikts, ka žurnālistam nepieciešams vērtēt lasītāju intereses kā svarīgākas par īpašnieku, ziņu avotu,[15] vai paša žurnālista interesēm. Konkrētajā situācijā lasītāja interesēs bija iegūt pilnīgu informāciju, taču manās interesēs nebija likt izskanēt negatīvai informācijai par kori, kurā dziedu. Šādas intereses nebija arī avīzes redakcijai, kas tradicionāli publicē tikai jaukas, skaistas un pozitīvas ziņas. Žurnālista pienākums ir aizmirst visas pretenzijas uz absolūto patiesību, maksimāli distancēties no paša pārliecības un ļaut izskanēt pēc iespējas dažādākiem viedokļiem, kas ir viens no godīgas rīcības aspektiem, jo godīgums ir „informācijas atainošana bez favorītisma, savtīgu interešu, aizspriedumu ietekmes, kā arī vismaz divu notikumā iesaistīto pušu interešu atainošana.”[16]

Rezumējot jāsecina, ka pastāv divas pretējas iespējas, kā atrisināt šo situāciju – morāls risinājums un praktisks risinājums. Morāle prasa vērtēt morālos apsvērumus augstāk par savu interešu apsvērumiem, turpretī praktiskā dzīves gudrība prasa tieši pretējo.[17] Savā rīcības variantā centos sekot pragmatiskajam ētikas stilam, kas nosaka principu „pēc iespējas lielāks labums pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam.” Tā rezultātā centos savienot morālo un praktisko risinājumu. Šāda izvēle saskan ar Kanta praktisko imperatīvu, kas nosaka: „Rīkojies tā, lai tu vienmēr vai nu savā vai ikviena cita personā lūkotos uz cilvēci vienmēr vienlaikus tikai kā uz mērķi, bet nekad tikai kā uz līdzekli.”[18] Tas būtībā ir katra žurnālista pienākums – cenšoties īstenot savas personīgās un finansiālās intereses, nedrīkst aizmirst žurnālista profesijas būtību – kalpot cilvēkiem.

 


[1] Brice, L. (2006). Godprātība un tās izpausmes Latvijas Radio 1 ziņās 2005. gadā. Bakalaura darbs. Rīga: LU SZF Komunikācijas studiju nodaļa. 17.–25.lpp.

[2] Turpat.

[3] Retief, J. (2002). Media ethics: an introduction to responsible journalism. New York: Oxford University press. P. 84.–133.

[4] „Diena”. „Dienas" žurnālistu ētikas kodekss. http://www.lpia.lv/?id=349 (Latvijas Preses izdevēju asociācijas mājaslapa; sk. 30.11.2009.)

[5] Razs, Dž. (2001). Brīvības morāle. Rīga: Modris. 316.–320. lpp.

[6] Turpat.

[7] Retief, J. (2002). Media ethics: an introduction to responsible journalism. New York: Oxford University press. P. 84.–133.

[8] Milts, A. (1985). Esejas par morāli. Rīga: Avots. 114.–159. lpp.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Hardin, R. (2002). Trust and Trustworthniness. New York: Russsell Sage Foundation. P.7.-19

[13] Razs, Dž. (2001). Brīvības morāle. Rīga: Modris. 316.–320. lpp.

[14] Lasmane, S. (sakārtojums). Rietumeiropas morāles filozofija. Antoloģija. 36. lpp

[15] [B.a.] Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodekss. http://www.lpia.lv/?id=348#zina (Latvijas Preses izdevēju asociācijas mājaslapa; sk. 30.11.2009.)

[16] Retief, J. (2002). Media ethics: an introduction to responsible journalism. New York: Oxford University press. P. 84.–133.

[17] Razs, Dž. (2001). Brīvības morāle. Rīga: Modris. 316.–320. lpp.

[18] Lasmane, S. (sakārtojums). Rietumeiropas morāles filozofija. Antoloģija. 36. lpp.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI PODKĀSTI

Igaunijas mediju ombuds: esmu kā buferis

Ir ļoti svarīgi, ka sabiedriskajos medijos ir mediju ombuds, jo sabiedrība izdara lielu spiedienu uz sab ...

Praktiskās ētikas centra diskusija: tikumība mūsdienās

Tikumiskais un vērtību kritērijs bieži vien izpaliek sabiedrības un mediju dienaskārtībā, prevalē princi ...

Vai pagaidīsim līdz tiesas spriedumam?

Par tiesību un morāles attiecībām, tā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes ...

Praktiskās ētikas centra diskusijā secina- žurnālistikā par maz ideālisma

„Žurnālists: provokators vai neitrāls atspoguļotājs” - sarunu par šādu tēmu nesen rīkoja Latvijas Univer ...

Zolitūdes traģēdija un izlīgums

Zolitūdes traģēdijas gadījumā jēdziens „izlīgums” ir pamatots, taču jāizpilda pamatnosacījumi, lai sabie ...

Vai rakstāt interneta komentārus?

Nereti interneta portāli kļūst par vietnēm, kur var izpausties un savstarpēji strīdēties visplašākais mediju pat ...