Žurnālistikas bīstamā puse

2014.06.18 14:43

Diāna Eisaka

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Nika Ķīnasta

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” savā brīvdienā, mierīgi malkojot kafiju kafejnīcā, par pieredzēto Ukrainā stāsta Toms Pastors, Latvijas Televīzijas žurnālists, kura dienas pirms neilga laika nebūt nepagāja tik rāmi kā šodiena.

 

Jāsāk ar to, kā vispār ir strādāt Ukrainā krīzes situācijā?

Ukrainā šī situācija ir atšķirīga no citām konflikta zonām. Tur, kur es biju Austrumos, tur visu jau kontrolēja šie separātistu kaujinieki, līdz ar to kā žurnālistam tev ir jāspēlē pēc viņu noteikumiem. Vēlāk pat bija tāds neliels konflikts ar amatpersonām, jo tur ir nepieciešama šo separātistu akreditācija un tā bija jādodas saņemt, pretējā gadījumā tu tur nespēj pārvietoties, jo visa pilsēta ir noslēgta ar kontrolposteņiem, lai vispār brauktu cauri, tev jāuzrāda šī te viņu akreditācija. Protams, kā Latvijas pilsonim tas nebija īpaši patīkami, jo mēs viņiem esam kā sliktie. Es šajā ziņā biju pat pārsteigts, ka viss izdevās salīdzinoši gludi, jo es biju iedomājies, ka varbūt būs lielākas problēmas, bet diezgan ātri sapratu- kamēr tu neesi ukrainis, tikmēr tev ļauj strādāt. Tātad tur ir kaut kādi noteikumi izstrādāti un, kad mēs ieguvām to akreditāciju, ir iespējams strādāt. Ukrainā bija ļoti daudz Rietumu žurnālistu un arī Krievijas žurnālistu. Iepriekš es strādāju Arābu pavasara laikā Ēģiptē un Lībijā. Tā bija interesanta pieredze tieši Ukrainas kontekstā, jo tur varēja just, ka tu esi labais. Lībijā viņi gaidīja Rietumu iejaukšanos un uzskatīja, ka Francija, Lielbritānija ir atbrīvotāji, kas nāks viņus atbrīvot, bet šeit Ukrainā bija pilnīgi pretēja situācija. Tur pastāvēja mīti, ka Baltijas valstis ir pilnas ar algotņiem, sievietēm-snaiperiem un kas tik vēl nē. Tas ir bijis tāds interesants salīdzinājums. Savukārt Lībijā Krievijas žurnālisti nejutās īpaši gaidīti.

Cik reizes jūs bijāt Ukrainā?

Es esmu bijis vairākas reizes, bet tagad tikai Austrumos, saistībā ar vēlēšanām. Ja salīdzina kā iepriekš bija tajā reģionā, tad tās pārmaiņas ir dramatiskas. Pirms gadiem es nevarēju iedomāties, ka tur kaut kas tāds varētu notikt. Tas milzīgais reģions, kas ir lielāks nekā Latvija gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan pēc teritorijas, tur ir sākusies reāla kara darbība.

Ar kādām problēmām jums nācās saskarties kā žurnālistam un, ko jūs ieteiktu citiem žurnālistiem?

Problēmas, protams, tur ir daudz, zinot to, ka visapkārt tur šauj. Līdz ar to, labākais ieteikums ir uzreiz sakontaktēties ar kādu vietējo. Tie ir tie saucamie pikseri, ar kuriem parasti strādā ārzemju žurnālisti. Ir uzreiz labi saprast no vietējā, kas notiek, ko tu drīksti atļauties, ko tu nedrīksti atļauties, kāda ir situācija pilsētā. Meklēt palīdzību šajā gadījumā pie kaut kādām amatpersonām ir diezgan riskanti, jo tu nezini, kurā pusē viņi var būt.

Tā bija jūsu paša izvēle braukt uz Ukrainu?

Tā bija mūsu pašu izvēle. Tas bija tieši vēlēšanu laiks un mēs sapratām to, ka mēs nevaram nebraukt, jo tā ir arī mums ļoti svarīga valsts un svarīgs reģions. Tad mēs pieņēmām lēmumu ar Judīti Čunku, ka viņa brauks uz Kijevu, bet mēs (Toms un operators Ainis Kupčs) brauksim uz Austrumiem. Ir saprotams, ka tā situācija ir pilnīgi atšķirīga un to arī es pats pēc tam pieredzēju, ka daudzviet Austrumos balsošana nenotika un tieši tādēļ bija tāds lēmums, lai mēs pēc iespējas labāk pārstāvētu visu Ukrainu tajā vēlēšanu laikā.

Cik viegli vai grūti ir saglabāt neitrālo pozīciju šādā situācijā?

Tas ir diezgan sarežģīti, ņemot vērā to, ka Ukrainā notiek īsta propaganda, tur faktiski ir cīņa par izteiktu mediju kontroli. Vietējie separātisti Doņeckā bija nākuši pie varas un bija atslēguši galvenos Ukrainas ziņu kanālus, un rādīja tikai Rossija 24. Stūrī bija uzlikuši pat savu karodziņu un ik pa brīdim pārtrauca šī kanāla pārraides ar savām reportāžām. Tur noteikti ir ļoti izteikts propagandas karš un tādos apstākļos ir pat ļoti grūti saprast, kas notiek, jo viena puse saka vienu lietu, bet otra puse saka kaut ko citu. Bieži vien tā patiesība ir kaut kur pa vidu. Es runāju arī ar Rietumu valstu žurnālistiem un viņi visi teica, ka vienkārši ir grūti saprast, kas vispār ir noticis un kāda ir tā realitāte.

Kāds ir dienas plāns, esot uz vietas Ukrainā?

To notikumu ir tik daudz, un tie tik intensīvi mainās, ka tu īstenībā izplānot neko daudz nevari. Protams, tu brauc ar kaut kādām idejām, kas tev ir jāizdara, bet bieži vien tā situācija mainās tik strauji, ka tev vienkārši ir jāpielāgojas. Piemēram, mums bija gadījums ar lidostu. Mums bija paredzēts reiss no Doņeckas uz Kijevu un iepriekšējā vakarā sākās kaujas par lidostu. Lidosta, protams, bija slēgta un bija jāmeklē citi veidi, kā tik ārā un izrādās, ka arī vilciens un autobuss tajā brīdī nekursēja. Viss bija paralizēts. Un tad jāizdomā, kā tikt ārā, kas bija diezgan sarežģīti.

Kas ir tas, kas visvairāk iespiedies atmiņā, kas visvairāk šokēja?

Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem. Tas milzīgais asiņu daudzums un tās traģiskās ainas. Tur bija diezgan liela iznīcība, sašauti benzīntanki un tamlīdzīgi. It īpaši ņemot vērā to, ka esi tur iepriekš bijis un tu zini, kā bija pirms tam un kāda postaža tur pavērās tagad.

Kā pret presi izturējās vietējie iedzīvotāji?

Ukrainā sabiedrība ir diezgan sadalījusies. Vieni ir tie, kuri atbalsta separātistus un otri ir tie, kuri neatbalsta. Tie, kuri atbalsta jūtās diezgan droši un aizsargāti, līdz ar to, īpaši vecāka gada gājuma kundzītes, ar lielu patosu ir gatavas nākt un skaidrot savu pozīciju. Savukārt tie, kas nepiekrīt viņiem ir daudz piesardzīgāki, jo baidās par savu drošību. Ir bijuši gadījumi, ka apkārt klejo stāsti, ka cilvēki tiek iemesti pagrabā un vēl joprojām nav zināms, kur šie cilvēki ir. Protams, ka cilvēki ir piesardzīgāki sava viedokļa paušanā. Mēs satikām pietiekami daudz arī tādus cilvēkus, kuri ir gatavi runāt.

Kā jūs vērtējat citu mediju darbu?

Ir diezgan skaidrs, ka šeit ļoti izceļas Krievija. Cik es runāju ar vienu žurnālistu, viņš teica, ka tur uz vietas tajā brīdī tikai Ukrainas Austrumos strādāja aptuveni 600 žurnālistu no Krievijas. Tas ir milzīgs apjoms ar žurnālistiem un ir skaidrs, ka viņu mērķis ir veidot savu realitāti, kas pārsvarā neatbilst reālajai situācijai. Protams, bija arī ļoti daudz Rietumu valstu žurnālistu, kuriem bija diezgan grūti strādāt, jo nevarēja saprast, kas īsti notiek. Bija diezgan izteikti, ko es arī cituviet esmu pieredzējis, ka krievu žurnālisti turas ļoti kopā un nemēdz īpaši iesaistīties sarunās. Protams, ka Ukrainas žurnālisti tajā brīdī faktiski nestrādāja.

Kā jūs vērtējat Ukrainas notikumu atspoguļojumu Latvijas mediju vidē?

Informācija ir pietiekami pieejama, un es domāju, ka mums žurnālisti ir pietiekami profesionāli, lai spētu izlobīt patiesību no tā visa. Ir pietiekami daudz objektīvas informācijas un tagad, sociālo mediju laikmetā, daudz ko var izlasīt, piemēram, tviterī, ko vietējie iedzīvotāji raksta par to, kas notiek viņu pilsētā tajā konkrētajā brīdī. Jautājums ir par to, cik viegli ir atsijāt visu to informāciju. Bet es domāju, ka mums nav īpašu problēmu ar to. Protams, ik pa brīdim gadās dažādas kļūmes, bet tad tas ir saprotams. Piemēram, bija šis gadījums par EDSO novērotāju nolaupīšanu, kur bija nedaudz kļūdaina informācija par to, kas viņi bija, kāds bija viņu mandāts, jo tur nebija vēlēšanu novērotāji, tie bija drošības novērotāji. Bet tās ir tomēr mazas kļūmes, es domāju, ka mums nav īstu problēmu ar kopējo notikumu atspoguļojumu.

Ja neskatās uz Ukraina gadījumu, kā jūs vispār vērtējat Latvijas mediju vidi?

Ir vērts paskatīties uz prese brīvības indeksu, un tad daudz kas kļūs skaidrs. Mēs varam runāt par to, cik mums ir brīva prese un par to, cik nē. Labais stāsts ir tas, ka mēs tomēr esam saraksta augšgalā, bet sliktais ir tas, ka mēs neprogresējam. Ir pietiekami daudz ziņojumu, ka tomēr regresējam nevis progresējam. Es uzskatu, ka ir iemesls uzticēties šādiem starptautiskiem pētījumiem un mums pašiem jāizdara no tā secinājumi.

Ko jūsu ģimene saka par šiem braucieniem uz Ukrainu?

Vispirms jau man ir jāpastāsta, cik es rīkošos saprātīgi un nelīdīšu tur, kur man nav jālien. Tomēr tā situācija var mainīties tik strauji, ka, protams, tu garantēt neko nevari, bet tajā pašā laikā mums ir nedaudz vieglāk. Konflikta zonās ir pierādījies, ka visbīstamākais darbs ir fotogrāfiem. Ukrainas Austrumos aizgāja bojā itāļu fotogrāfs un viņa palīgs, kā arī Krievijas un Francijas fotogrāfi tika ievainoti. Viņiem šis darbs ir nedaudz bīstamāks, jo viņiem ir nepieciešams kadrs. Mums varbūt tas ir nedaudz citādāk, mēs rīkojamies daudz piesardzīgāk. Protams, mēs saprotam, ka nevaram konkurēt ar šiem 600 žurnālistiem un tik, cik mēs varam iegūt, tik mēs varam.

Kāds risks, jūsuprāt, ir Latvijai nokļūt Ukrainas situācijā?

Šeit svarīgākais ir pateikt to, ka Latvija tomēr nav Ukraina. Tās paralēles daudziem šķiet acīmredzamas, bet tomēr tā situācija ir krietni atšķirīgāka, jo mums nevajadzētu aizmirst, ka mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Ukrainā šī situācija ir citādāka, jo pēdējos 24 gadus Ukrainā visu laiku ir notikusi tāda iekšējā cīņa par valsts veidošanu. Es atceros, kā pirms pieciem gadiem intervēju kādu slavenu žurnālistu, kurš teica, ka Ukraina vēl joprojām ir valsts projekts, kurš var izdoties un var arī neizdoties. Tas varbūt izklausās diezgan skarbi, bet jau pašlaik mēs redzam, cik tomēr tur ir viegli destabilizēt situāciju, piemēram, gadījums ar Krimas aneksiju. Mums nevajadzētu īpaši daudz vilkt paralēles ar Latviju, jo tā situācija ir patiešām atšķirīga.

Vai jūs dotos vēlreiz uz Ukrainu?

Esmu sapratis, ka vēlreiz droši vien gudrākais būtu braukt, mēģinot no bruņoto spēku puses, jo tagad šķiet, tieši šonedēļ, tā situācija vēl vairāk saasinās un izskatās, ka tur ir mērķis pēc iespējas ātrāk izbeigt šo sacelšanos Austrumos. Es domāju, ka situācija Ukrainā būs diezgan smaga.


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Intervijas"

Streips: Ar Skuteli nemēģinu konkurēt

Ar izklaidējošu, satīrisku ikvakara ziņu raidījumu „Vēlais ar Streipu” televīzijas ekrānos - tagad „Rīga ...

Putnis: Mediju vides vājums ir iemesls mūsu ievainojamībai

Kultūras ministrijas jaunizveidotās Mediju politikas nodaļas vadītāja Roberta Putņa pirmās divas darba n ...

Pēteris Greste: mums uzbrūk abas puses

Ne brīdi nedomāju pamest žurnālista darbu - saka Pēteris Greste, latviešu izcelsmes žurnālists no Austrā ...

Renārs Zeltiņš: Līdz svētdienas vakariem vēl jāizaug

Pirmoreiz medijos Renārs Zeltiņš parādījās projekta Ghetto Games ietvaros. Uzdodot pavisam nelo ...

Runāt vai paklusēt? Vai radošajiem cilvēkiem jāizsakās par politiku

„Kā pierādījās, 40% Latvijas pilsoņu ar vēlēšanu tiesībām vispār ir bez smadzenēm,” šie kritiskie režiso ...

Žurnālistikas bīstamā puse

„Visvairāk šokēja bojāgājušo skaits un tas, ka morgi tajā brīdī bija tik pārpildīti ar kaujiniekiem,” sa ...