Žurnālists un preses likums: kas tajā slēpjas?

2014.04.29 09:28

Aira Šmelde

LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Mediju gala produkti ir galvenā publiskās izteikšanās forma, tāpēc katram mediju darbiniekam ir jāsaprot savi pienākumi, tiesības un atbildība pret sabiedrību. Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) Ētikas kodeksā teikts, ka žurnālista galvenais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju. Nereti, vācot informāciju, žurnālisti saskaras ar sabiedrības neapmierinātību, ja šis process nav noticis korekti. Lai gan Latvijā valda vārda brīvība, tas nenozīmē, ka žurnālists drīkst publicēt visu, kas ienāk prātā.

Jebkurā mediju vidē svarīga loma ir mediju pašregulācijai. Latvijā mediju pašregulāciju veic gan LŽA izstrādātais Ētikas kodekss [1] (savi ētikas kodeksi ir arī atsevišķiem medijiem), gan tiesībsargs, gan pats žurnālists. Tomēr šī ietekme nav tik spēcīga, lai spētu risināt konfliktsituācijas vai pieprasītu aktīvu darbību no žurnālista nepareizas vai nolaidīgas rīcības gadījumā.

Komunikācijas pētnieks Deniss Makveils (Denis McQuail) uzsver, ka žurnālistam ir jābūt atbildīgam sabiedrības priekšā, jāspēj sniegt precīza un skaidra informācija, ievērojot sabiedrības prasības, vajadzības un tiesības.[2] Lai piešķirtu žurnālista darbam tiesisku regulējumu, Saeima ir izstrādājusi vairākus likumus. Viens no tiem ir likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem.[3] Zvērināta advokāte Linda Bīriņa atzīst, ka tas gan ir stipri novecojis un būtu grozāms, jo tiesu prakses gadījumi laika gaitā ir kļuvuši daudzveidīgāki. Savukārt sociologs Kenets Krīčs (Kenneth Creech) uzskata, ka likumi, kas regulē žurnālistus un medijus ir „jaunpienācēji” likumu pasaulē. Straujā masu komunikācijas attīstība 20. gadsimtā ir fokusējusi sabiedrības uzmanību uz vārda un preses brīvības nozīmi, tādējādi sniedzot pirmos pamatus tiesisku regulējumu ieviešanai. Viņaprāt, žurnālistikas studentiem trūkst izpratnes par likumu, kas saistīti ar medijiem, nepieciešamību. Lai saprastu lietas, statūtus un principus, kas saistīti ar komunikāciju, likumiem un politikas attīstību, ir nepieciešamas pamata zināšanas likumdošanā. Likumi ir kā kontrole - atbildības un soda izpratne.[4]

Svarīgi izprast jēdzienus

Augstākais normatīvais akts Latvijas līmenī ir Satversme. No Satversmes arī izriet visi pārējie likumi. Lai arī primāri šķiet, ka žurnālistus regulē divi likumi- likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem un likums par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, tomēr tie ir jāskata saistībā ar citiem likumiem, kas veido savstarpēji saistītas attiecības.

 

Analizējot preses likumu, šīs attiecības ir labi saredzamas, turklāt tās skaidri izpaužas tiesu praksēs. Tāpat jebkuram mediju darbiniekam ir svarīgi arī izprast likumā iekļautos terminus un jēdzienus. Piemēram, preses likuma 1. pantā par vārda brīvību ir teikts, ka tās „ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus”. Jēdziena „vārda brīvība[5]” skaidrojums ir iekļauts Satversmes 100. pantā, kas paredz, ka „ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”. Pētnieks Makveils uzskata, ka „likumdošana preses brīvību gan ierobežo, gan veicina, jo rada vienādus nosacījumus visiem”.[6]

Otrais pants nosauc, kas tieši ir prese un masu informācijas līdzekļi: avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi, kas iznāk ne retāk kā reizi trijos mēnešos, pārsniedzot 100 eksemplāru tirāžu vienā reizē, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, kas paredzēti publiskai izplatīšanai, un interneta vietnes, kas reģistrētas kā masu informācijas līdzeklis Uzņēmumu reģistrā.

Trešais pants par tiesisko statusu ir izslēgts no preses likuma 2011. gadā.

Pretrunas ir arī viena likuma ietvaros

Ceturtajā pantā tiek norādīts, ka informāciju drīkst vākt, sagatavot un izplatīt tikai saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Šis teikums jebkuram lasītājam norāda, ka preses likums ir skatāms plašākā mērogā, saistot to ar citiem likumiem. Tāpat atkārtojas atgādinājums par preses brīvības īstenošanu, kas ir pamatu pamats visai žurnālistu darbībai.

Piektais pants garantē tiesības saņemt informāciju. L. Bīriņa stāsta, ka pretruna šajā pantā rodama faktā, ka Satversmē ir pants, kas norāda, ka personai ir tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, kā arī goda un cieņas aizsardzību. Problēma var rasties brīdī, kad žurnālists, balstoties uz to, ka viņam ir tiesības uz vārda brīvību, rīkosies „pārāk brīvi”, darot visu, ko grib, piemēram, fotografēs cilvēku, kamēr viņš iet pirtī. „Ir jāsaprot, ka cilvēkiem, no kuriem tiek ievākta informācija, pretī ir savas tiesības, kuras izriet no Satversmes,” skaidro advokāte. Šī pretruna gan mazāk „aizsargā” publiskas personas, bet arī tādā gadījumā informācija ir uzmanīgi jāizvērtē. Publisku personu drīkst kritizēt, piemēram, par viņa politisko darbību, līdz brīdim, kamēr netiek apgalvota kāda nepatiesība. Savukārt, brīdī, kad žurnālists gribēs iegūt pārāk personisku informāciju (piemēram, bildes no politiķa privātās dzimšanas dienas pirtī), politiķa tiesības neatšķirsies no jebkuras citas fiziskas personas tiesībām.

„Jūs, kā žurnāliste, varat iet un prasīt valsts un citām iestāžu amatpersonām informāciju, un viņi nevarēs atteikties sniegt šo informāciju. Savukārt, ja jūs atnāksiet pie manis un kaut ko jautāsiet, tad es varu teikt, ka neko nekomentēšu,” skaidro L. Bīriņa. Viņa arī piebilst, ka, atšifrējot to visu rakstā, tā arī jāmin, ka kāds ir atteicies komentēt, lai lasītājs pats izdomā, ko grib. Advokāte kā piemēru min Lato Lapsu, kurš neatlaidīgi raksta pieprasījumus valsts amatpersonām par algām, nodokļiem, pieņemtajiem lēmumiem. Uz tāda veida jautājumiem amatpersonām ir jāsniedz atbildes, savukārt jautājumus par privātām tēmām un viedokļus drīkst arī ignorēt. Linda Bīriņa atzīst, ka ir bijuši vairāki tiesas procesi par informācijas nesniegšanu, tāpēc viņa iesaka amatpersonām ar žurnālistiem labāk sadarboties.

Sestais un septītais pants noslēdz preses likuma pirmo daļu. 6. pants ir par atteikšanos sniegt informāciju medijiem, kas uzreiz sasaistās ar septīto pantu, kurā uzskaitīta nepublicējamā informācija. Tieši no septītā panta aizliegumu saraksta izriet ļoti daudz citu likumu, kas regulē žurnālista darbību. Viens no tiem ir informācijas atklātības likums.[7] Tas paredz to, kāda informācija valsts iestāžu rīcībā ir publiski pieejama, kāda ierobežotas pieejamības un kāda nav izpaužama vispār. Katra iestāde šo informāciju klasificē pēc noteiktiem kritērijiem, kas visiem ir vienādi. Žurnālists drīkst pieprasīt tikai publiski pieejamo informāciju. Gadījumos, kad informācija ir atteikta, ir ieteicams pārbaudīt, vai šī informācija ir „noslepenota” pamatoti, atbilstoši kritērijiem.

Lai saprastu, ko nozīmē „aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums”, jāieskatās likumā Par valsts noslēpumu.[8] Šī likuma 2. pantā ir paskaidrots, ka valsts noslēpums ir militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kuru ir apstiprinājis Ministru Kabinets. Tās nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai vai interesēm.

Viens no septītā panta liegumiem ir arī pirmstiesas izmeklēšanas materiāli. Lindas Bīriņas advokāta praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad žurnālisti nopludina dažādus dokumentus, sagādājot sev problēmas. Advokāte atgādina, ka ir svarīgi ieskatīties Krimināllikumā, lai izprastu, kas ir pirmstiesas izmeklēšana un cik ilgs ir process, kura laikā nedrīkst neko publicēt. Ir bijuši arī gadījumi ar Drošības policiju - žurnālists nopublicē kāda avota iesūtītos dokumentus un izdara pārkāpumu. Šādu rīcību nedrīkst veikt, iepriekš nesaskaņojot ar prokuroru vai izmeklētāju.

Tāpat, publicējot informāciju, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju. Tas nozīmē to, ka žurnālists nedrīkst personu atzīt par vainīgu pirms tiesas sprieduma. Šis apgalvojums izriet gan no Satversmes, gan no krimināltiesībām. Ilustrējot situāciju ar piemēru, var iedomāties, ka metinātājs Jānis Kārkliņš ir izdarījis slepkavību. Žurnālists savā ziņu materiālā nedrīkst apgalvot, ka Kārkliņš ir slepkava. Šādu apgalvojumu var izteikt tikai tad, kad ir stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru viņš ir notiesāts par slepkavību, jo Jānis ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav atzīta. Tāpat šādu apgalvojumu nevar izteikt pilnīgi droši arī pēc pirmās tiesas sēdes, jo lēmums var tikt pārsūdzēts nākamajā instancē. Tādā gadījumā korekti ir ziņot, ka pirmās instances tiesa ir atzinusi Jāni Kārkliņu par vainīgu.

Pie nepublicējamās informācijas pieder arī personu korespondence. L. Bīriņa atzīst, ka „mūžīgais jautājums” sabiedrībā ir par to, vai ir attaisnojama korespondences publicēšana gadījumā, ja tajā ir sabiedrībai svarīga un nepieciešama informācija: „Likums, protams, to aizliedz, bet ir jāskatās un jāvērtē interešu balanss, un, ja informācija, kuru satur korespondence, ir tik būtiska, ka sabiedrībai būs lielāks ieguvums nekā konkrētam indivīdam zaudējums, izvērtējot šīs intereses, tad žurnālists drīkstētu šādu informāciju publiskot. Bet tas ir dilemmas jautājums. Šis pants būtu jāskatās kontekstā ar sabiedrības interesēm.”

Linda Bīriņa iesaka žurnālistiem būt uzmanīgiem. Piemēram, ja kāda žurnālista rokās ir nonākusi ekskluzīva telefona saruna, tad nav ieteicams to uzreiz arī pārraidīt tiešajā ēterā. Daudz drošāk ir publiskot šādas sarunas atšifrējumu, jo pēc tam neviens nevarēs pateikt, vai tas ir bijis ieraksts, vai kādas citas personas mutisks atstāstījums. Rekomendējams ir atreferēt šo telefonsarunu un korespondences saturu vismaz sākotnēji, lai maksimāli mēģinātu izvairīties no tiešas šī panta piemērošanas un atbildības par šī panta pārkāpumu.

Iejaukšanās personiskajā dzīvē- lietas analīze

Saņemt sodu iespējams arī gadījumā, ja ir notikusi iejaukšanās personu privātajā dzīvē. Katrai personai ir tiesības uz privāto dzīvi kā to paredz Satversme. Arī šeit ir svarīgi izvērtēt interešu balansu, piemēram, ja kāds politiķis savās runās aktīvi iestājas par ģimenes vērtībām, bet tajā pašā laikā krāpj savu sievu, tad žurnālists drīkst rakstīt par pretrunām viņa politiskajās darbībās un apelēt pie vērtībām, nepārvēršot to par dzeltenās preses ziņu materiālu.

Latvijā netrūkst piemēru par iejaukšanos privātajā dzīvē. Viens no skandalozākajiem un arī plaši iztirzātākajiem tiesu darbiem ir Kristīnes Dupates, uzņēmēja Jāņa Nagļa dzīvesbiedres, juristes, sūdzība par žurnāla Privātā Dzīve izdevēju prettiesisku iejaukšanos K. Dupates personīgajā dzīvē, bez atļaujas publicējot žurnālā viņas fotogrāfijas.

K. Dupates prasība bija pirmā šāda veida prasība par slēpto bilžu uzņemšanu un publicēšana Latvijā. Tiesu darbu iemesls bija fotogrāfijas, kurās K. Dupate redzama, iznākot no dzemdību nama ar jaundzimušo uz rokām.

K. Dupates prasības pieteikumā bija sacīts, ka „žurnāla Privātā Dzīve 2004. gada 30. novembra izdevumā publicēts žurnālistes Zanes Kārkliņas raksts ar nosaukumu „Naglis nepaspēj uz dēla piedzimšanu” un slēpti uzņemtas fotogrāfijas, kurās redzama prasītāja ar savu jaundzimušo bērnu rokās iznākam no dzemdību nama (Latvijas Ģimenes Centra) un dodamies mājup. Fotogrāfiju publicēšanai netika lūgta prasītājas atļauja un par to uzņemšanu prasītāja netika brīdināta, kā arī publicētie komentāri zem fotogrāfijām ir žurnālistu pieņēmums, un nav prasītājas sniegtā informācija. Prasītāja norādījusi, ka publikācija aizskārusi prasītājas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tā rezultātā prasītājai nodarīts morālais kaitējums”.[9]

Izskatot lietu pirmajā instancē, 2007. gada 24. janvārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa K. Dupates prasību apmierināja daļēji un lika žurnālam publicēt atvainošanos, kā arī maksāt finansiālu kompensāciju 700 latu apmērā. Spriedumu pārsūdzēja abas puses.

Rīgas apgabaltiesa sūdzības izskatīja 2007. gada 11. decembrī un K. Dupates prasību noraidīja. Tālāk K. Dupate iesniedza Senātā kasāciju, kas 2008. gada 10. septembrī atcēla K. Dupates interesēm nelabvēlīgo spriedumu un nosūtīja lietu izskatīt Rīgas apgabaltiesā vēlreiz, tikai citā tiesnešu sastāvā. Tomēr arī atkārtotā lietas izskatīšana K. Dupatei bija nelabvēlīga un lieta tika iesniegta kasācijai Senātā. Izskatot lietu atkārtoti apelācijas kārtībā, Civillietu tiesu kolēģija secinājusi, ka konkrētās lietas faktiskie apstākļi būtiski atšķiras no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietā Von Hannover v. Germany[10] konstatētajiem apstākļiem (kurus prasītāja uzskatīja par identiskiem), un līdz ar to prasītājas situāciju nevar uzskatīt par analogu Eiropas Cilvēktiesību tiesas skatītajai lietai. Lai atzītu privātās dzīves pārkāpumu Konvencijas 8.panta izpratnē, nepieciešams, lai iestātos visi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā Von Hannover v. Germany atzītie kritēriji, nevis tikai tie, kurus savā prasībā ir uzsvērusi prasītāja.[11]     

Šī lieta ir sabiedriski nozīmīga no tāda aspekta, ka lietas izskatīšanas laikā tas bija unikāls gadījums, jo pirmo reizi tika izskatīta lieta, par privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar attēlu publicēšanu. Lietas izskatīšanas kārtība un spriedums skaidri parādīja, ka arī šajā jomā dominē cilvēktiesību aspekti, kas, iespējams, lika cilvēkiem aizdomāties arī par savu attēlu publiskošanu medijos un to ietekmi uz emocionālo pašsajūtu.

Tiesa motīvu daļā secināja, ka ir notikusi iejaukšanās personas privātajā dzīvē, jo fotogrāfijās attēlotā persona savu piekrišanu attēlu uzņemšanai un publikācijai nebija devusi. Prasības analīzē bija iekļauti arī publiskas/privātas personas dalījuma aspekti, kuras laikā tika konstatēts, ka prasītāja nav pieskaitāma pie publiskām personām. Tiesa bija atsaukusies uz to, ka K. Dupates dzīvesbiedrs Jānis Naglis ir atzīstams par publisku personu, jo attēlu publikācijas brīdī viņš bija politiskas partijas valdes priekšsēdētājs, taču pašā publikācijā par to nekas nebija minēts. Tāpat arī tiesas spriedumos netika analizēts, vai vieta, kurā tika uzņemta fotogrāfija, atzīstama par publisku. Ļoti virspusēji tiesas sēdē tika iztirzāts jautājums par to, vai publikācija veicina diskusiju par sabiedrībā nozīmīgu notikumu, kas ir viens no nozīmīgākajiem kritērijiem ECT spriedumos, jo tad ir jāizšķir, kam konkrētajā situācijā ir lielāka nozīme- vārda brīvībai vai privātās dzīves neaizskaramībai. Tāpat spriedums vedina domāt par to, vai nav par maz iztirzāts apstāklis par iejaukšanos privātajā dzīvē, jo nav skaidri noteikts tas, vai iejaukšanās konstatējama vienmēr, kad tiek publicēts attēls, kur redzama kāda persona, vai tikai tad, kad attēlā redzami kādi notikumi.

Eksperti atzīst arī, ka spriedumā nav pietiekami ievērots aspekts, kas attiecas uz žurnālistikas praksi un veidu, kā iegūta informācija. Tiesas materiālos bija norādīts, ka publikācijā doto informāciju žurnālistiem sniedzis K. Dupates dzīvesbiedrs, šajā gadījumā žurnālistiem radās iespaids, ka atļauja publicēt saņemto informāciju ir nepārprotami sniegta. Tādā gadījumā žurnāla publikācija nebija tīšs apvainojums K. Dupatei, bet gan neapzināta iejaukšanās, paļaujoties, ka starp laulātajiem valda vienprātība šajā jautājumā. K. Dupate gan atzina, ka viņa ir vērtējama kā individuāla persona.

Turpinot diskusiju par publiskās/privātās personas aspektu, tiesa norādīja, ka ir pilnīgi lieki atsaukties uz to, ka Jānis Naglis ir sabiedrībā pazīstams cilvēks, jo to jau visi tāpat zina, tāpat arī to, ka K. Dupate tāda nav. Eksperti uzskata, ka tiesas pieeja šajā jautājumā bija pārāk formāla. Publikācijas materiālu analītiķi tiecas dēvēt vairāk par pozitīvu, jo tur nav nekā tāda, kas būtu cieņu aizskarošs vai amorāls, jo fotogrāfiju saturs atspoguļo parastu personīgās dzīves notikumu.

Paliek aktuāla problēma par to, ka nav risināts jautājums par faktu un notikumu atspoguļojumu sabiedrībā pazīstamu cilvēku dzīvē, ja tajā piedalās arī viņu tuvinieki, kas nav publiskas personas. Kā tad lai žurnālisti rīkojas, lai nepārkāptu šo privāto personu tiesības uz privātumu? Bieži vien medijos ievietotajās fotogrāfijās redzami vairāki cilvēki, un lēmumu par publikāciju pieņem sabiedrībā pazīstamais cilvēks, atstājot pārējo attēlā redzamo personu neapmierinātību savā kompetencē. Uz to norāda arī šīs lietas materiālos atrastās likumsakarības par vīra un sievas nevienošanos publikācijas aspektā. Tomēr veroties plašākā aspektā, problēmas var rasties arī situācijās, kad ziņu raksturošanai sabiedrībā nepazīstami cilvēki tiek fotografēti publiskās vietās. Šādos gadījumos ECT praksē nav noteikts, ka medijiem vienmēr jāsaņem attēla publiskošanas atļauja, jo šāda prasība ir pretrunā ar preses brīvības principu.

Runājot par vārda brīvības ierobežojumu, tad jāatzīst, ka vārda brīvība nav absolūta un šajā gadījumā tā ir daļēji ierobežota. Sašaurinot publiskās personas tiesības uz privāto dzīvi, nedrīkst aizmirst, ka pārāk liela ierobežošana var kļūt par tiesību pārkāpumu. Publikācija neveicināja nekādu diskusiju par nozīmīgiem notikumiem, kā arī, tā skāra personu, kas nav publiska. Šajā gadījumā vārda brīvības ierobežošana ir pamatota, lai aizsargātu personas tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr jāatzīst, ka vārda brīvība jau tāpat tiek daudz ierobežota un, ka visu publikāciju saskaņošanu ar tās varoņiem samazina profesionalitāti, neitralitāti un objektivitāti.

Rezumējot šo gadījumu, var sacīt, ka robeža starp privāto dzīvi un vārda brīvību ir neskaidri definēta, pietrūkst dziļas attēla analīzes par fotogrāfijas vietu un tās raisīto diskusiju. ECT prakse liecina, ka šo robežu precīzi var novilkt tikai tad, ja tiek izvērtēti visi lietas apstākļi- vieta, kur persona fotografēta, attēlā redzamie notikumi, vai konkrētais cilvēks ir publiska persona, kā arī tas, vai konkrētā publikācija veicina diskusiju par kādu sabiedriski nozīmīgu notikumu. Tāpat arī nedrīkst aizmirst mediju darbības īpatnības un tās lomu sabiedrībā, jo, ja priekšplānā izvirza privātpersonas viedokli un argumentāciju, tad mainās visa ētika un likumdošana.[12]

Senāts noraidīja K. Dupates kasācijas sūdzību par 2008. gada 11. decembra spriedumu, ar kuru tiesa noraidīja viņas prasību un atstāja apgabaltiesas spriedumu nemainīgu.[13]

Advokāte L. Bīriņa atzīst, ka viņas profesijā visinteresantāk esot izvērtēt, kurā brīdī personas intereses ir vai nav pārkāptas. L. Bīriņa ir K. Dupates pusē, uzskatot, ka tomēr tika izdarīts pārkāpums. Viņa atzīst, ka privātums nav visatļautība arī tad, ja informācija tiek vākta par publiskām personām. „Viss ir normas robežās, ja tu raksti savā materiālā, ka kāda ir sieva un bērni, bet, ja tu slepus fotografē no krūmiem, tā ir pavisam cita lieta,” stāsta L. Bīriņa.

„Sargsuņa” lomu jāpilda piesardzīgi

Septītajā pantā rakstītie aizliegumi nepieļauj arī aizskart godu un cieņu, kā arī celt neslavu. Ne goda, ne cieņas, ne neslavas jēdzienu skaidrojumi nav atrodami nevienā likumā, bet tie ir izstrādāti tiesu praksēs. Novērtējot, vai ziņas aizskar personas godu un cieņu, ir jāņem vērā, vai ar šādu ziņu izplatīšanu tiek aizskartas vispāratzītas ētikas un morāles normas, vai arī tās aizskar cietušo, ņemot vērā viņa specifisko stāvokli sabiedrībā vai viņa ieņemamo amatu. Ar šo ziņu izplatīšanu ir jāsaprot to publiska mutiska vai rakstiska izziņošana ar masu informācijas līdzekļu palīdzību, paziņojot tās nenoteiktam personu lokam.

Goda un cieņas aizskaršana aplūkota arī Civillikuma 2352.’ pantā, kurā sacīts, ka „katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai”.[14] Linda Bīriņa stāsta, ka kriminālatbildība var iestāties tikai tad, ja masu informācijas līdzeklī ir celta neslava. Neslavas celšana nozīmē to, ka apzināti tiek izplatīta informācija par citu personu, nolūkā tai kaitēt. „Civiltiesiski šādu informāciju izplatīt ir ļoti vienkārši- nolaidības pēc, nepārbaudot informāciju. Tādā gadījumā žurnālistam var likt samaksāt sodu un uzlikt pienākumu atsaukt informāciju, bet ja ir pamats uzskatīt, ka tas ir darīts speciāli, sekas var būt jau daudz nopietnākas,” skaidro L. Bīriņa.

Veidojot informāciju par patentiem vai komercnoslēpumiem, vienmēr jāatceras, ka šādu informāciju drīkst publicēt tikai ar īpašnieka piekrišanu. Patents lielākoties ir izgudrojums, kas ir reģistrēts, bet nav publiski pieejams, piemēram, kādas zāļu receptes sastāvdaļas. Patentu piešķiršanu regulē Eiropas Patentu Konvencija.[15]

Savukārt, to, kas ir komercnoslēpums nosaka Komerclikuma 19. pants, kurā sacīts, ka komercnoslēpumam jāatbilst visām zemām norādītajām prasībām:

  • informācija ietilpst komersanta uzņēmumā vai ir ar to tieši saistīta;
  • Tā nav pieejama trešajām personām;
  • ir vai var būt mantiska/nemantiska vērtība;
  • nonākšana citas personas rīcībā var nest zaudējumus komersantam;
  • attiecībā uz šo informāciju komersants ir veicis konkrētai situācijai atbilstošus komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus.[16]

Linda Bīriņa stāsta, ka praksē problēma var būt tajā, ka paši uzņēmumi nav skaidri definējuši savus komercnoslēpumus, un tad nevar īsti saprast, ko nedrīkst izpaust. Tādā gadījumā žurnālistam ir jāņem Komerclikums, pašam jāizprot kritēriji, pēc tiem jāatlasa informācija un jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst publicēt. Likumā noteiktie kritēriji ir ļoti plaši, tāpēc ir jājautā komersantiem viņu iekšējās vadlīnijas, pēc kurām ir vieglāk atsijāt informāciju.

Ar apdomu žurnālistam jārīkojas arī gadījumos, kad materiālā iekļauta informācija par prettiesiskas darbības dēļ cietušiem bērniem. Lai varētu realizēt šādu publisku materiālu, uzreiz jādomā, pie kādas iestādes jāvēršas, lai iegūtu atļauju, lai darbība nebūtu pretrunā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu[17], kā arī Datu aizsardzības likumu.[18] Daudzos gadījumos, kad tomēr tiek nopublicēti konkrēti bērnu vārdi, uzvārdi vai kas cits, kas ļauj viņus identificēt, ne vienmēr vainīgi ir žurnālisti. Ja šādu informāciju ir publiskojusi jau kāda cita iestāde vai persona, un žurnālists to ir pārpublicējis, tad tā vairs nav žurnālista atbildība.

Septītā panta pēdējie divi punkti aptver bērnu pornogrāfiju, vardarbību pret bērnu un pornogrāfiska un erotiska satura materiālu apriti, kas aizliegta ar Pornogrāfijas ierobežošanas likumu[19], kā arī Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 348 par „erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, izplatīšanu, publisku demonstrēšanu vai reklamēšanu”.[20] Šos materiālus jāskata gadījumā, ja pornogrāfija nav skaidri nosakāma. Reāls piemērs no Lindas Bīriņas tiesu prakses ir bijis ar solārija reklāmu, uz kuras attēlots dibens stringbiksītēs. L. Bīriņa stāsta, ka šāds attēls nav uzskatāms par pornogrāfiju, tāpat kā, piemēram, Pampers autiņbiksīšu reklāmas.

Izskatot preses likuma pirmo nodaļu, var secināt, ka tas darbojas mijiedarbībā ar citiem pantiem šī likuma ietvaros, kā arī ar citiem Latvijas Republikas likumiem. Neviena lieta likumā nav konstanta un stingri interpretējama, bet to ir iespējams piemērot, izmantojot attiecīgus argumentus un citus likumus. Žurnālistam ir svarīgi atcerēties, ka pienākumus pildot, ir jābūt ļoti uzmanīgam un atbildīgam, lai „sargsuņa” lomas pildīšanas procesā, neaizskartu kādas sabiedrības daļas tiesības. Sankcijas par tiesību pārkāpšanu var tikt piemērotas atkarībā no pārkāpuma- administratīvās, civilās vai kriminālās.

 

 

[2] McQuail, D. (2003). Media Accountability and Freedom of Publication. Oxford University Press. P. 157.

[4] Creech, K., C. (2013). Electronic Media Law and Regulation. Sixth Edition. Routledge. P.1.-2.

[6] McQuail, D. (2003). Media Accountability and Freedom of Publication. Oxford University Press. P. 265.

[9] Latvijas Republikas Augstākās tiesas sēdes apraksts

[10]Von Hannover v. Germany:

[11]Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta tiesas sēdes apraksts

 [12] Kovaļevska A., Rožukalne, A. (2007). Bez precīzas robežas. Sk. 2013. 10. decembris: http://politika.lv/article/bez-precizas-robezas

[13]Ziņu aģentūra „LETA” , (2010). Nagļa dzīvesbiedre zaudē „Privātajai Dzīvei” paparaci lietā. Sk. 2013. 10. decembris:

[20] http://likumi.lv/doc.php?id=38183


draugiem.lv   facebook.com    twitter.com Bookmark and Share

CITI RAKSTI SADAĻĀ "Žurnālistika"

Pedagogu tālākizglītība būs priekšnosacījums mediju pratības ieviešanai vispārējā izglītībā

Kritiski patērēt un atbildīgi radīt – tieši tā raksturojama mediju pratība, informācijas pārbagātības la ...

Aptauja ielās: Vai skatāties Krievijas TV kanālus?

Sabiedrībā jau ilgstoši notiek aktīvas diskusijas par to, kāda ir Krievijas mediju ietekme Latvijas cilv ... (1)

Kādus medijus ikdienā patērējat?

Pētījumi liecina, ka mediju patēriņa ieradumi mainās, mediji arvien vairāk tiek patērēti nelineārā veidā ...

Datu žurnālistikas celmlauži Latvijā

Datu žurnālistikā dati ir pamatavots, no kā smelties jaunas zināšanas, kas iekodētas kopīgā statistikā – ...

Rožukalne: jāmaina sarunas veids ar krievvalodīgo auditoriju

Tuvojas marta beigas, kad vairs nebūs redzams krieviski raidošais kanāls TV5. “MTG TV Latvia” finansiālu ...

Dots starts mediju profesionāļu izcilībai