Pamest visu un doties uz citu pasaules malu uz nenoteiktu laiku – daudziem tas ir nerealizēts sapnis, bet Jutai Kukjānei ar draugu jau kopš šī gada sākuma tā ir realitāte. Februārī viņi sakravāja koferus un devās pretī jaunai dzīvei Indijas okeāna krastā.
Kā nonācāt pie lēmuma pārcelties uz citu pasaules malu?
Manuprāt, šeit pat runa nav par lēmuma pieņemšanu, bet gan par to, cik spontāns un atvērts ir tavs prāts. Man un manam puisim tas bija kā sapnis, un tas bija tikai laika jautājums, kad mēs dosimies. Lēmumu īsti nevajadzēja pieņemt, vajadzēja tikai saprast, kas ceļošanai ir vajadzīgs, iekrāt naudiņu un doties.
Vai jums bija konkrēts plāns?
Daudzi cilvēki mums jautāja: “Kāds ir jūsu plāns?” Mēs atbildējām: “Tāda nav!” Bija zināms tikai tas, ka sāksim ar Nepālu, tad Indija, un tas bija viss. Protams, mēs meklējām informāciju, par to, kas obligāti būtu jāapskata, bet arī tas bija tādā kā “pa ceļam” variantā. Mēs abi esam par spontānām lietām tāpēc, ka tās ir neparedzamas, savukārt plānojot no vilšanās atbrīvoties nesanāk, un cilvēki sāk bēdāties, ka viss notiek ne pēc plāna.
Kā reaģēja jūsu vecāki?
Ar vecākiem bija pagrūti. Aizpagājušā gada martā mēs abi nolēmām, ka dosimies ceļot, bet tikai tādā gadījumā, ja vecāki piekritīs un nebūs nekādu konfliktu. Te nu pienāca diena, kad zvanīju mammai, īsti nezināju, ko teikt un kā pareizi pateikt, bet biju pārliecināta, ka savs viedoklis ir jāargumentē. Sāku stāstīt. Klausulē klusums. Mamma šokā. Zinu, ka tas bija negaidīti – kā tā var pamest mācības un visu pārējo. Par “stop” variantu nostrādāja arī tas, ka būšu tālu prom, jo man ar mammu vienmēr bija tuvas attiecības. Sarunas beigās viņa pateica, ka es nekur nebraukšu, kamēr nepabeigšu studēt. Es, protams ļoti sabēdājos, bet rokas nenolaidu.
Tad ik pa laikam, vismaz reizi mēnesī, mēs pacēlām šo tēmu un ilgi runājām. Kad jau visa ģimene uzzināja un visi radi arī, sākās “ping pongs”. Daudzi teica – jā, protams, brauc, kad tad vēl, ja ne tagad. Bija arī tādi, kas bija pret. Laikam ejot, viss tā kā sāka rimties un tad ģimeniskās vakariņās mēs uzsākam pēdējo sarunu par ceļošanu. Ja vecāki saka “jā”, tad dodamies, ja – “nē”, tad ar bēdīgām sejām paliekam mājās. Bija karstas sarunas, mēs abi argumentējām prombūtnes plusus. Nonācām pie secinājuma, ka tomēr “jā”. Vecāki saprata, ka es vienalga aizbrauktu, un beigu beigās katrs savu dzīvi dzīvo, kā vēlas.
Padalies par domām un pārdzīvojumiem pēdējā naktī pirms pārcelšanās.
Pienāca pēdējā nakts mājās pirms došanās ceļā. Somas saliktas, it kā nekas nav aizmirsts, radi apciemoti un sirds, likās, sitas ātrāk par normu. Mēs abi bijām sajūsmā, neticējām, ka jau rīt būsim ceļā pretī lielajiem piedzīvojumiem. Vakaru pavadījām ģimenes lokā, istabā valdīja miers un to pavadīja klusa un mazliet bēdīga nots, jo aptvert domu, ka neredzēsimies vismaz pusgadu nebija viegli. Mazliet biedēja neziņa par to, kā viss būs. Vai mēs izturēsim, vai neskumsim pēc mājām, vai attiecības neizjuks un vēl visādas domas.
Kādi bija paši spilgtākie iespaidi visa ceļojuma laikā?
Tā kā sākām ar Himalaju kalniem, tad tie visspilgtāk palikuši prātā. Katru dienu ainava mainījās, sākot ar zaļumiem un avotiņiem, pārejot uz klinšainu vidi un visbeidzot sniegotie kalni. Brīdī, kad ieraudzījām 7000 pēc tam 8000 metru augstos kalnus, sajutāmies tik niecīgi, bet tik lepni. Kalni tiešām dod nepārspējamu dabas enerģiju.
Vēl neaizmirstams mirklis bija vilcienā. Mēs un vēl viena meitene braucām no Varanasi uz Goa, pavadījām aptuveni divas dienas ceļā. Teikt, ka tas bija spilgti, ir kā neteikt neko. Mēs nopirkām biļetes un izrādījās, ka mums nav guļvietu. Samaksājām par iespēju, ka kāds izkāps un mēs varēsim aizņemt sev vietu. Paldies Visumam, ka vismaz vienu guļvietu atradām. Mēs ar meiteni apgūlāmies un sapratām, ka ne pa labi, ne pa kreisi mēs pagriezties nevaram, maz vietas. Savukārt Jānim nebija izvēles un nācās gulēt uz grīdas. Sliktāku apstākļu gulēšanai viņam vēl nekad nebija bijis. Vilciens bija netīrs, pilns ar cilvēkiem, atkritumiem un nepatīkamām smakām no labierīcībām. Kāpēc tas palika atmiņā? Tāpēc, ka Jānis savus 30 gadus sagaidīja tieši šādi – guļot uz grīdas netīrā vilcienā. Tagad mēs par to smejamies, bet, kamēr atradāmies tur, gribējās raudāt. Jāpiebilst, ka tās bija divas garākās dienas mūsu dzīvē.
Neatkārtojami bija redzēt vulkāna izvirdumu šeit Bali, kad veidojas pelnu un putekļu virpulis augstu gaisā. Satriecoši!
Nevaru nepieminēt sērfingu. Daudzi zina, ka Bali ir sērfotāju paradīze. Neaptverot, cik lieli un spēcīgi ir viļņi, ar pilnu sparu devāmies okeānā. Kad sapratām, ka jau pirmie viļņi liksies mums virsū bez žēlastības, gribējās pazust no tās vietas. Viļņi, kuri ir trīs reizes lielāki par cilvēku, no krasta izskatās tīri niecīgi, taču esot metra attālumā no tādiem gigantiem, nav citas izvēles, kā vien padoties un kļūt par lupatu veļas mašīnā.
Vai bija kādi dzīvībai bīstami vai riskanti brīži?
Riskantu momentu bija pietiekami mūsu ceļojuma laikā. Sākšu ar to, ka Nepālā, Himalaju kalnos, modāmies 4.00 no rīta, lai tiktu pāri pārejai, kas bija 5400 metru augstumā. Mums tas bija jāizdara piecās stundās. Es biju pārbijusies līdz nāvei. Man bija smaga soma, pūta stiprs vējš, aukstums līdz -10 grādiem un maz skābekļa. Es jutos kā zirgs, tikai daudz vājāka.
Otra, bet mazāk riskanta bija situācija, kad braucām ar autobusu pa Nepālas ne tik labajiem ceļiem, ja vien tos var nosaukt par ceļiem. Braucām augšup pa serpantīnu, un, kad paskatījos pa logu, sapratu, ka ir vēlme iet kājām. Skats bija elpu aizraujošs, autobusa riepa bija pusmetra attālumā no nogāzes aiz kuras ir aptuveni 100 metru stāva klints un lejā upīte. Es sapratu – viena neliela kļūda no šofera un viss autobuss krīt lejā. Šoferis vēl pa to laiku runā pa telefonu un ar vienu roku stūrē… Biju gatava sliktākajam.
Vēl diezgan bezpalīdzīgi mēs sajutāmies, kad Bali notika zemestrīce. Tāda veida pieredze man bija pirmo reizi dzīvē. Sākumā nesapratu, kas notiek. Likās, ka lidmašīna paceļas blakus mājai, bet tad sapratu, ka zemestrīce, un, sekojot intuīcijai, es vienkārši izskrēju ārā uz ielas. Par naudu, telefonu vai kādām citām lietām nemaz nepaspēju iedomāties, vienkārši izskrēju. Cilvēku uz ielas bija daudz, visi pārbijās, jo nekad nevar zināt, kura māja sabruks vai kurš koks nokritīs. Zeme trīcēja aptuveni 15 sekundes, Bali nebija nekādu postījumu. Vispār zemestrīces šeit ir normāla parādība.
Pastāsti par cilvēkiem. Kādi viņi ir?
Ja atšķiras kultūra, klimats un vēl citas lietas, tad cilvēki, bez šaubām, atšķiras. Pašlaik atrodamies Bali, un šeit cilvēki ir mierīgi, nekur nesteidzas, ir laipni un pats galvenais – vienkārši, ar viņiem nav nekādu sarežģījumu. Tūristu pieplūduma dēļ, manuprāt, vietējie cenšas pielāgoties. Šeit ir grūti sastapt cilvēku, kurš nesmaida. Iemesls tam varētu būt gaisā virmojošā pozitīvā atmosfēra un vienmēr saulainais laiks.
Kā ar ēdienu? Garšīgs?
Jā, par to es varu runāt un domāt visu laiku. Šeit Bali pamats visam ir rīsi, ļoti iecienīti ir asi ēdieni. Cepta vista, cūkgaļa ir viņu iecienītais ēdiens. Šeit ļoti dārgi ir piena produkti, tāpēc es jau sāku skumt pēc biezpiena plācenīšiem un citiem gardumiem. Kopumā Bali virtuve man garšo vairāk nekā Indijas. Indija palika atmiņā ar lielu daudzumu cepta, asa un karijā gatavota ēdiena. Labi, ka ir daudz svaigu dārzeņu un augļu, jo visu laiku ēst kaut ko ceptu ne visai patīk. Tāpēc atslodzei dažādi smūtiji ir tieši laikā. Dažreiz pietrūkst mammas gatavotā ēdiena, piemēram, aukstās biešu zupas, cepelīnu un svaigi izvārīto jauno kartupeļu ar sviestu.
Internetā redzēju video, kurā jūs sakopāt okeāna krastu. Pastāsti par to.
Vispār ar okeāna krasta uzkopšanu sanāca interesants stāsts. Tā kā mēs rakstam savu mini blogu jaunā platformā steemit.com, kas ir balstīta uz kriptovalūtu, nolēmām šāda veida uzkopšanas filmēt un īsi aprakstīt. Tā bija kā papildus iespēja nopelnīt naudu. Šajā platformā ierasto “like” vietā, saņem kādu noteiktu naudas summu. Nelielu, bet tomēr. Mēs nolēmām apvienot patīkamo ar lietderīgo un sākām uzkopšanu. Tā bija mūsu pašu iniciatīva, un mēs gribējām pavērot, cik tālu tas aizies.
Vai viegli atrast darbu, lai nopelnītu sev iztiku?
Indijā, Goa, darbu bija atrast ļoti viegli. Ļoti liels pieprasījums filmēties filmās, kā vīriešiem, tā arī sievietēm. Meklē jogas pasniedzējus, bārmeņus, dejotājas un vēl, un vēl, tāpēc Indijā ar to bija vieglāk. Savukārt Bali ir mazliet cita situācija. Šeit prioritāte ir vietējiem, tiem, kuri zina valodu, vai citiem, kuriem ir darba vīza. Mums nav nevienas no šīm opcijām, tāpēc ir grūtāk. Es laiku pa laikam dejoju nakts klubos un par to var labi nopelnīt, bet diemžēl ne pietiekami. Tā kā Jānis pagājušajā gadā veiksmīgi ieguldīja kriptovalūtā, tas mums deva iespēju pagarināt savu ceļojumu un nodrošināt ikdienas dzīvi. Kopumā ņemot, cilvēki, pārsvarā krievi un ukraiņi, ver vaļā savus restorānus, sērfinga skolas, piestrādā par fitnesa vai jogas treneriem. Pieprasīta ir skaistumkopšanas sfēra.
Vai ir bijušas domas atgriezties?
Pusgads likās tik maz un uz mājām nemaz negribējās. Likās, tikai tagad esam sapratuši, kā viss strādā, un gribas vēl ceļot un izzināt. Kad sākās septītais mēnesis, parādījās neliela nostaļģija, gribējās sakurināt īstu pirti, ēst garšīgās rudens veltes, satikties ar ģimeni un draugiem un labi pavadīt laiku. Teiksim tā, gribas aizbraukt ciemos. Paciemoties kādu laiciņu, saprast, ko darīt tālāk, un doties ceļā. Sapratām, ka ceļošana ir mūsu aizraušanās un domas apstāties nemaz nav.
