Braucamais, kas balansē uz vienas riepas. Braucējs, kas nekur neturas, bet slīd pa ietvēm, meža taciņām un pludmales smiltīm kā ar snovborda dēli. Šis īpatnējais apraksts atbilst elektriskajam vienriepas skrituļdēlim jeb one-wheel – pārvietošanās līdzeklim, kas pirms kāda laiciņa sācis parādīties Rīgas ielās.
Izlolots Kalifornijā
Ideja par one-wheel nāk no Amerikas Savienotajām Valstīm. Cilvēks, kurš ir izaudzis Kanādas kalnos un visu mūžu nodarbojies ar snovošanu, pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā, kur snovošanas iespējas ir krietni mazākas. Tāpēc viņš nolēma radīt ko tādu, lai varētu „ķert to pašu snovborda sajūtu”, tikai nebraucot pa sniegu.
„Sadarbojoties dažādiem profesionāliem inženieriem un cilvēkiem, kas brauc ar snovborda dēļiem, radās pirmais one-wheel,” stāsta one-wheel jeb „Future Motion” radīto produktu izplatītājs Latvijā un Baltijas valstīs, Ansis Dobelis. Pirmie prototipi Kalifornijā esot izveidoti jau 2013.-2014. gadā.
„Bija nojauta, ka one-wheel varētu būt labs atpūtas un izklaides veids, nedaudz arī sporta veids, tāpat arī lielisks pārvietošanās līdzeklis, kas būtu piemērots Latvijas infrastruktūrai,” atklāj Ansis.
30 minūtes un aidā!
Iemācīties braukt ar vienriepas skrituļdēli nav sarežģīti. „Cilvēks, kam ir kaut neliela līdzsvara sajūta, var iemācīties braukt apmēram 20-30 minūtēs,” savus novērojumus atklāj Ansis. „Droši pārvietoties pa Rīgu var ietrenēties nedēļas laikā.”
Kā darbojas one-wheel? „Tam ir baterijas, motors, programmatūra un žiroskops, kas tavā vietā lielā mērā tur līdzsvaru,” par vienriepas skrituļdēļa darbības principiem stāsta Ansis. „90% no līdzsvara turēšanas izdara tehnoloģijas, braucējam pašam tikai jāsaprot, kā tās kontrolēt.”
Katrs one-wheel braucamais ir savienots ar mobilā telefona aplikāciju, kurā var redzēt, cik daudz akumulatora jaudas ir palicis un cik kilometrus varēs nobraukt, līdz nākošajai uzlādes reizei. Tāpat aplikācijā var redzēt ātrumu, savu kopējo nobraukto attālumu un citas noderīgas lietas.
„Braukt ar one-wheel ir daudz vieglāk nekā braukt ar parastu skrituļdēli,” mierina Ansis un piebilst, ka tā savdabīgais un šķietami nestabilais izskats nebūt nenozīmē, ka braukt ir grūti.
Pat bedres nav šķērslis
Festivāla „Playground” organizators Artjoms Smirnovs sākumā brauca ar elektrisko longbordu. Šim dēlim nebija ne vainas, taču viņam pamazām apnika, ka tas ir diezgan smags un neparocīgs. „Lai varētu tikt pāri ietvju apmalēm, vajadzēja visu laiku kāpt nost un dēli pārcelt, un tas izskatījās lame (no angļu val. – tizli, stulbi), taču one-wheel ir īsts tanks – var braukt pa pilsētu, pa laukiem, pa ielu remontiem, pa akmeņiem, pilnīgi nav nekādas starpības,” Artjoms ir sajūsmā par piedāvātajām iespējām. „Vēl tam var uzlikt speciālus āķus, lai varētu palēkties, un tas ir baigais bonuss, respektīvi, var lēkt virsū apmalēm.”
Neskatoties uz to, ka var braukt pa dažādām virsmām, braukšanas ilgums un attālums ir ierobežots. Ar vecāko modeli var mērot 7-12km lielu attālumu, bet jaunāko – no 30 līdz 40km.
„Nosacīts mīnuss ir cena, kas jaunajam modelim ir ap diviem tūkstošiem eiro,” informē one-wheel izplatītājs Ansis. „Izmaksu dārdzība ir atkarīga no tā, ar ko salīdzinām šo cenu – ja gribam aizbraukt uz Alpiem uz divām nedēļām, izīrēt snovborda ekipējumu, tāpat arī pacēlāja, transporta, ēšanas izmaksas tuvosies one-wheel cenai, un tas vairs nemaz neliekas tik dārgi.”
Ansis uzsver, ka one-wheel izmantošana ikdienā atmaksājas, ieekonomējot naudu uz sabiedrisko transportu, dienā iztērējot tikai pāris centus, ko patērē elektriskā braucamā uzlāde. „Tā ir arī liela mobilitāte. Nav jādomā par to, kur atstāt vai piestiprināt, to var mierīgi ņemt visur līdzi un uzlādēt pat kafejnīcā,” saka Ansis, kurš vēl nav saskāries ar problēmu, ka kāds neļautu ņemt līdzi telpās vienriepas skrituļdēli.
No kritieniem nebaidīties
Tiem, kas one-wheel izmanto ikdienā, dažkārt gadās piedzīvot kādu kritienu, sevišķi pirmajās reizēs, kad braukšanas iemaņas vēl tiek apgūtas. Savus „traumu stāstus” atklāj trakulīgais braucējs Matīss Rapša, kas savu pirmo one-wheel iegādājās tikai vasaras sākumā, bet sapņoja par tādu jau krietnu laiku. „Trešajā dienā pēc one-wheel iegādes jau vēlējos izmēģināt tā maksimālo ātrumu, jo man patīk adrenalīns, tāpēc, braucot ar 30km/h sacentos ar riteņbraucējiem, tad netīšām kaut kur aizķēros un nedaudz „paripoju” pa Krastmalu,” stāsta puisis. Viņam tas beidzās ar roku un kāju nobrāzumiem, taču, viņaprāt, tas tāds nieks vien ir un nespēj mazināt braukšanas prieku.
Rīgas Tehniskās Universitātes studente un fotogrāfe Andra Marta Babre, kura jau aptuveni gadu regulāri uz Ķīpsalu no centra brauc ar savu vienriepas skrituļdēli, atceras vienu gadījumu, kad nebija pamanījusi, ka braucamajam baterija iet uz beigām un, esot uz Vanšu tilta vidus, one-wheel vienkārši apstājās. „Todien man mugurā bija mētelis ar jostiņu. Tad nu ņēmu to jostiņu nost, sēju apkārt one-wheel un vilku līdzi, jo nest rokā tos 10 kilogramus visu ceļu nav īsti ērti,” viņa dalās pieredzē.
Neņemot vērā visas traumas, kas gadās, cenšoties „lidot kā vējam”, Matīss ir iemācījies arī labot savu one-wheel. „Manam pirmajam „vienriepim”, kā to bieži sauc one-wheel īpašnieki, braucot pa ūdeni, tas iekļuva pie baterijas, tāpēc to nācās nedaudz pielabot. Esmu iepraktizējies novērst sīkas problēmas, ja tādas rodas,” saka puisis.
Potenciāls ir un interesentu kļūst vairāk
One-wheel īpašniekiem un tiem, kuri vēl plāno iegādāties šo braucamo, ir arī sava Facebook grupa, kurā apspriest aktuālākās lietas, remontus, jaunākos modeļus, plānot kopīgus izbraucienus. Tā ir slēgta grupa un tajā ir 19 biedri – aptuveni tik cilvēki Latvijā brauc ar one-wheel.
„Cilvēku interese par one-wheel tikai aug,” saka Ansis. „Cerams, ka nākotnē nonāksim līdz tam, ka Latvijā varēs radīt līdzīgus produktus vai vismaz izveidot servisa centru tepat Rīgā.”
