No veikala, pamatskolas, bibliotēkas un jauniešu centra nācies atvadīties, pāri palikusi tikai baznīca un kapi. Tāda aina paveras Bērzes ciemā Dobeles novadā, kultūrvēsturiskā vietā ar bagātīgu mantojumu – arhitektūras un mākslas pieminekļiem, piemiņas vietām -, kur savulaik dzimis arī bijušais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Latvijā netrūkst ciematu, kurus arvien vairāk cilvēku izvēlas pamest, lai pārvāktos uz dzīvi pilsētā. Bērzes ciems ir viens no tiem.
Pārliecinošs vairākums mīt pilsētās
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem pilsētās dzīvo teju 70% Latvijas iedzīvotāju. Gandrīz puse no viņiem mīt galvaspilsētā. Septiņu gadu laikā iedzīvotāju skaits pilsētās samazinājās par 5,8 %, laukos – par 8,7 %.
Šos datus apstiprina arī Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam, kur uzsvērtas atšķirības ekonomiskajā aktivitātē, pakalpojumu pieejamībā un sasniedzamībā, radot dzīves kvalitātes un attīstības izmaiņas, kas veicina iedzīvotāju plūsmu uz vairāk attīstītām teritorijām. Vai tas vēl vairāk nesamazina izaugsmes iespējas? Lai pētītu šo situāciju, par piemēru izmantojam Bērzes ciemu.
Vaino Kalvīti
Bērzes pagastā atrodas trīs ciemi – Miltiņi, Šķibe un Bērze. Kā stāsta Bērzes pagasta pārvaldes vadītājs Juris Kronbergs: “Visā pagastā atrodas trīs veikali un divas kafejnīcas, divas bibliotēkas un jauniešu centrs, kā arī kultūras nams, kas gan nav pašvaldības īpašums.” Tomēr jāpiebilst, ka nekas no šī nosauktā, izņemot bibliotēku, nav Bērzē, bet gan Šķibē un Miltiņos, kas atrodas 11 un 12 kilometru attālumā no ciema.
Iemesls, kāpēc ciems ir nonācis šādā situācijā, pēc vietējā iedzīvotāja Dženāra Kuļikova domām, saistāms ar valdības lēmumu. Dž. Kuļikovs skaidro, ka “A. Kalvītis (bijušais ministru prezidents – red.) trekno gadu sākumā dzina cilvēkus kļūt par darba ņēmējiem uz pilsētu. Ja tu gribēji laukos audzēt cūku vai govi, tev bija birokrātisks slogs, kuru vecenītes nespēja izturēt.”
Dobelē – puse dienas
Lai nokļūtu līdzi tuvākajai pilsētai Dobelei pēc pārtikas vai citām nepieciešamām precēm, Bērzes ciema iedzīvotājiem ir jāmēro 15 kilometrus garš ceļš. Uz Dobeli bērzinieki var nokļūt trīsreiz dienā ar autobusiem, kuri kursē pulksten 08.28, 12.30 un 18.24. Tomēr atgriezties atpakaļ mājās ir iespējams tikai pulksten 15.35 un 18.00. Tātad, lai aizbrauktu uz Dobeli pēc produktiem un atgrieztos atpakaļ, pilsētā būs nepieciešams pavadīt vismaz pusi dienas.
Ja ciema iedzīvotāji nevēlas to darīt, ir iespēja doties uz Līvbērzi, kur atrodas tuvākais veikals. Šos 5,6 kilometrus iedzīvotājiem, kuriem nav personīgā transporta, nākas mērot ar kājām vai ar sabiedrisko transportu, kas arī kursē trīs reizes dienā.
Nepietiek iedzīvotāju
Pēc “Lursoft” datiem Bērzē ir reģistrēti 10 uzņēmumi, kuru skaitā ir grāmatvedības pakalpojumu sniedzēji, lauku sieviešu klubs “Dīva”, kas rūpējas par pagasta Bērzes ciema iedzīvotāju sabiedrisko dzīvi. Sazinoties ar “Dīvas” vadītāju Ilzi Zilberti, noskaidrojam, ka klubs, kas rūpējas par Bērzes ciema iedzīvotāju sabiedrisko dzīvi, jau vairākus gadus savu aktīvo darbību ir pārtraucis. Bērzē darbojas arī lopkopības uzņēmumi, suņu šķirnes audzētāji “Latvijas Šveices kalnu suņu klubs”, “Kultūrizglītības biedrība” dzīves kvalitātes uzlabošanai un mūžizglītības veicināšanai Bērzes pagastā.
Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns norāda: “Ja būtu attiecīgs iedzīvotāju skaits, tad loģiski, ka situācija mainītos. Tā kā nav, tad nevar runāt par tālāku rīcību.” Tomēr viņš apsver iespēju par ceļu sakārtošanu un mobilitātes uzlabošanu, lai iedzīvotāji ērtāk varētu nokļūt uz izvēlēto vietu.
Skolas slēgšana – pamatota
Kultūras un atpūtas centra „Bērzmuiža”, kas tagad ir ierīkots bijušās skolas telpās, īpašniece Aija Cimermane uz pašreizējo situāciju Bērzē raugās optimistiski. Viņa uzsver, ka kustība ciemā esot nepārtraukta, cilvēki strādā un lauku mājas arī neesot tukšas.
“Veikals tika aizslēgts, jo cilvēki tur lielākoties ņēma produktus uz parāda un beigās tā arī neatdeva naudu. Protams, tā ir traģēdija pensionāriem, bet cik ilgi var izturēt to, ka tevi piekrāpj,” stāsta A. Cimermane.
2010.gadā Bērzē likvidēja skolu mazā skolēnu skaita dēļ. A.Cimermane norāda, ka tam bija vairāki iemesli, bet ir pārliecināta, ka tas bija pareizais solis. “Tagad, apsaimniekojot skolas telpas, zinu, cik maksā apkure, un, iedomājoties, ka tajā vēl ir jāuztur 29 bērni, kā arī jāmaksā skolotāju algas, tad skolu tiešām nevajag,” viņa uzskata.
“Tas var būt arī bērnu likteņu interesēs – mācīties lielākās novadu skolās, kurās ir iespēja izvēlēties specializētas programmas,” skaidro socioloģe Aija Zobena, “bet tādās mācību iestādēs, kurās klasē mācās pieci, seši bērni, nevar arī nodrošināt, piemēram, fizikas, ķīmijas skolotājus. Tā rezultātā iegūst skolotājus, kas apbraukā pusi novada un ir pārguruši vai arī ir pensijas vecumā, kuriem vairs nekas neinteresē.’’ A. Zobena piebilst, ka skolu slēgšana nav cēlonis, bet gan sekas tam, ka krītas iedzīvotāju skaits pagastos.
Cer uz iedzīvotāju atgriešanos
Bērzes iedzīvotājs Dženārs Kuļikovs ir cilvēks, kuram var pateikties par jauno un kvalitatīvo volejbola laukumu. Viņa mērķis ir attīstīt Bērzē sporta kompleksu, kurā būtu arī strītbola laukumi, lai piesaistītu vairāk jauniešus. “Jau tagad vairākas reizes nedēļā pie manis brauc bērni no dažādiem pagastiem, jo daudz tik labu laukumu nav,” stāsta Dž. Kuļikovs. Viņš uzskata, ka nākotnē cilvēki atgriezīsies uz dzīvi Bērzē lēto īpašumu dēļ.
Arī Latvijas pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis redz iespēju šādiem pagastiem izdzīvot, jo pastāvot iespējamība, ka cilvēki var atgriezties atpakaļ. “Izšķirošais ir tehnoloģiju process. Šis ir interneta laikmets un, iespējams, ka pēc kāda laika lauku pagasti būs līdzvērtīgi pilsētām ar interneta un tehnoloģiju palīdzību,” viņš pieļauj.
Līdzīgu viedokli pauž bērziniece Mārīte Līga Griķe, kura šobrīd studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņa cer, ka ar laiku ciemata jaunieši atgriezīsies Bērzē, lai veidotu ģimeni dzimtajā ciematā. Viņa pauž: “Es savas mājas redzu Bērzē arī turpmākajos gados. Protams, man ir grūti spriest, kur es būšu pēc skolas absolvēšanas, bet vienu gan es varu teikt – nekad neaizmirsīšu savas dzimtās mājas un pēc iespējas vairāk uzturēšos tieši tur.”
