8.augustā smagu triecienu piedzīvoja jaunais un talantīgais basketbolists Dāvids Vīksne. Viņš cieta gāzes noplūdes avārijā un guva nopietnus apdegumus. Pašlaik Dāvids iziet atveseļošanās posmu un jau tuvāko mēnešu laikā plāno atgriezties basketbola laukumā. Dāvids intervijā portālam MansMedijs pastāstīja par saviem karjeras mērķiem, ikdienu un dzīvi pēc nelaimes gadījuma.
Kā sāki nodarboties ar basketbolu?
Man ir vecākais brālis, kuru vecāki aizsūtīja trenēties basketbolā, kad es gāju vēl bērnudārzā. No malas skatījos un man iepatikās. Vecāki to redzēja un izdomāja, ka arī mani aizvedīs pamēģināt spēkus vienā treniņā. Pēc pāris pirmajiem treniņiem man ļoti iepatikās basketbols, un tā arī tā lieta aizgāja.
Kāpēc izvēlējies savu karjeru turpināt Valmierā?
Astoņus gadus notrenējos Siguldas Sporta skolā pie Ēvalda Tukiša. Kad mācījos 8. klasē, tad mēs izkritām no Latvijas Jaunatnes basketbola līgas 1. divīzijas. Apspriedāmies ar vecākiem un izlēmām, ka jāmeklē jauna komanda, kura spēlē 1.divīzijā. Meklējām Siguldai tuvākos piedāvājumus un nonācām pie Cēsīm, kas tajā laikā bija ļoti spēcīga komanda un spēlēja 1. divīzijā. Vienu sezonu nospēlēju tur, un tā bija rezultatīvākā sezona manā jaunatnes karjerā. Biju līderis komandā. Pussezonā man piedāvāja spēlēt Valmierā. Mani uzaicināja uz pārbaudes nometni, kurā es sevi diezgan labi parādīju. Tur bija jāspēlē ar trīs līdz četrus gadus vecākiem puišiem. Tad pēc kādām divām nedēļām man jau deva parakstīt līgumu.
Sanāk, ka no 9.klases esi profesionāls sportists?
Jā, tā sanāk. Pirmajā sezonā spēlēju Latvijas Jaunatnes basketbola līgā pie U-16 vecuma grupas un Latvijas Basketbola otrajā līgā (LBL 2) pie “Valmiera/Ordo”.
Vai redzi un uzskati sevi par labāko spēlētāju, kas no Siguldas Sporta skolas basketbola nodaļas ir “izsities” kaut kur augstāk?
Sākumā likās, ka mēs esam divi – es un Māris Ramanis, jo abi tikām Valmieras komandā, kas ir profesionāla basketbola komanda, un tas ir diezgan augsts sasniegums. Es nemācēšu teikt, kā ir bijis agrāk, bet zinu, ka pie treneres Agnijas Enikas pašlaik aug viens labs spēlētājs Roberts Bērze, bet pagaidām, cik man zināms, tad esmu vienīgais, kurš ir tik tālu ticis.
Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi līdz šim gan kā komandai, gan individuāli?
Praktiski, kad trenējos Siguldā, tad daudzos turnīros biju komandas vērtīgākais spēlētājs. Pats pirmais tituls kā komandai bija, kad pirms trīs gadiem izcīnījām zeltu Latvijas Jaunatnes basketbola līgā U-16 vecuma grupā. Tas bija viens no mazajiem mērķiem, ko biju sev uzstādījis. Tālāk liels sasniegums bija tikt LBL komandā un piedalīties profesionālos basketbola mačos. Protams, lielākais sasniegums ir sudrabs Eiropas čempionātā U-18 vecuma grupā šovasar.
Ko treneri par Tevi ir teikuši? Tavām perspektīvām un iespējās pasaules basketbolā?
Par tālāku nākotni neviens nav baigi runājis, bet ir uzteikuši manas darba spējas. Manī unikālais ir tas, ka esmu diezgan izturīgs, atlētisks, ir ielikta laba fiziskā bāze, pluss ir arī tas, ka es esmu kreilis, jo daudziem spēlētājiem ir grūti apturēt kreiļus. Valmierā treneri teikuši, ka tikt, piemēram, Eirolīgā vai Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) nav tik grūti. Viņi mūs šādi motivē. Tad, kad es spēlēju Cēsīs, mani mēdza izsaukt arī uz VEF skolu, lai gūtu pieredzi starptautiskajos turnīros.
No ārzemēm nav izrādīta interese par Tevi?
Nu, tāda liela nav pagaidām, ir bijuši gadījumi, kad Facebook uzraksta, bet tas arī viss. Runāju ar savu aģentu, un viņš arī teica, ka nav jēgas skriet tagad uz ārzemēm, jo tās ārzemes nav nekāda laimīgā zeme. Tajā pašā LBL ir labi spēlēt un krāt pieredzi.
Kā Tu pats uzskati, tev ir iespējas kādreiz braukt uz ārzemēm spēlēt?
Protams, ir, bet šobrīd neplānoju braukt projām. Tuvākajā laikā man ir viens piedāvājums no Latvijas kluba “BK Ventspils”. Ja es piestrādātu pie savām vājajām vietām, kas ir visas kustības ar labo roku, un pie agresivitātes, tad viss notiktu.
Ko tu pats gribi sasniegt savā karjerā?
Pirmais, ko gribu izdarīt ir atgūties pēc visa šī nelaimes gadījuma vasarā, kad nokļuvu slimnīcā ar nopietniem apdegumiem. Tālāk noteikti gribu tikt komandā uz Pasaules čempionātu U-19, kurā vietu izcīnījām aizvadītajā Eiropas čempionātā. Pēc tam gribētu tikt pamanītam kaut kur Eiropā tuvākajos trīs gados apmēram. Lielais mērķis droši vien ir spēlēt NBA, tas vispār būtu fantastiski un turklāt tas nav arī nekas neiespējams.
Kas īsti notika tajā nelaimīgajā dienā?
Bija tā, ka mājā vairākās telpās bija sakrājusies gāze. Pats īsti nezinu, kā un no kurienes. Bija viena telpa, kurā to varēja visvairāk just. Es aizgāju apskatīties un atvēru logu. Tas ir tieši tas, ko nekādā gadījumā nevajadzēja darīt, bet tajā brīdī es to pat neiedomājos. Gāju ārā no tās istabas, un tad bija lielais blīkšķis. Tālāk es atceros tikai atsevišķus notikumus. Tas, ko atceros, ir, ka sāpēja viss ķermenis. Atceros, ka skrēju un ielecu uzreiz mucā ar ūdeni. Pēc tam viens cilvēks brauca gar mūsu māju, un es viņam pamāju. Tad viņš izsauca ātro palīdzību. Tajā brīdī likās, ka gaidu veselu mūžību, lai gan patiesībā tās bija kādas 10-15 minūtes. Tālāk iekāpu mašīnā un gaidīju. Atceros, ka sākumā nevarēja ielaist pretsāpju zāles, jo bija problēmas ar adatām. Pēc tam atbrauca vēl viens ārsts un tad es aizmigu. Pamodos nākamajā vakarā Valsts apdegumu centrā.
Cik nopietni apdraudējumi bija tavai dzīvībai?
Sākumā ārsts teica, ka stāvoklis bija smags, bet, dienām ejot, tika novērots, ka mans ķermenis ātri dzīst un paliek labāk. Tas droši vien tāpēc, ka esmu vēl jauns un man vēl viss priekšā. Man arī nebija iekšējo apdegumu. Sākumā konstatēja, ka ir 75% ķermeņa apdegumi, taču beigās bija aptuveni 55%.
Cik ilgu laiku Tu pavadīji slimnīcā?
Sākumā es aptuveni trīs ar pusi nedēļas pavadīju intensīvajā palātā ārstu uzraudzībā, kur mani visu laiku aprūpēja. Pēc tam nedēļu dzīvoju parastajā palātā. Tur jau es sāku lēnām staigāt un atgūties. Tad arī man visi pārsēji bija jau noņemti.
Kāds bija atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem?
Atbalsts bija ļoti liels. Ciemos gan daudz cilvēku nevarēja nākt, jo bija strikts apmeklējums. Kad ieliku vietnē Instagram bildi, kur sēžu gultā ar īkšķiem uz augšu, tad man aptuveni 200 cilvēki rakstīja, lai turos un tādā garā. Arī ievērojami basketbolisti Latvijā bija kopā ar mani. Man Žanis Peiners uzrakstīja, arī Dāvis Bertāns juta līdzi. Daudzi cilvēki arī pieteicās asinis ziedot, lai gan tas nebija nepieciešams.
Kādas sajūtas ir pēc notikuma?
No gāzes plīts cenšos izvairīties. Tāpat arī nedaudz bail ir sērkociņu aizdedzināt. Biju arī aizbraucis uz notikuma vietu paskatīties, kā tur tagad izskatās. Sākumā bija neliels uztraukums, bet tagad jau jūtos mierīgs. Pastaigāju un apskatījos tās telpas, un domāju, kā es tik salīdzinoši viegli tiku cauri.
Kad tu plāno atgriezties basketbola laukumā?
Ārsts saka, ka āda pilnībā sadzīs pavasarī. Pagaidām vēl ir atsevišķas ķermeņa vietas, kuras ir jūtīgas. Āda ir plāna, un katra mazākā saskarsme var to ādu pārplēst un rasties ļoti sāpīgi pušumi. Skriet es jau drīkstu, tāpat arī bumbu drīkstu mētāt, protams, tikai bez kontakta. Ko es pats no malas redzu, ir tas, ka aptuveni uz 2019.gada sākumu es jau varētu iesaistīties komandā.
Kāda šobrīd ir tava dzīve saistībā ar skolu?
Es mācos tālmācībā Rīgas skolā. Lielas problēmas ar to nav, jo būtībā jāuzraksta ieskaites. Paralēli mācībām es tagad strādāju pie fiziskās sagatavotības. Ar katru treniņu lieku klāt arvien lielākus svarus un diezgan strauji tuvojos savai vecajai fiziskajai formai, kāda bija vasarā uz Eiropas U-18 čempionātu.
Kāds ir tavs treniņu grafiks šobrīd?
Tagad man ir trīs treniņi nedēļā pie fizioterapeita Ērika Visocka Rīgā. Katrs ilgst apmēram pusotru stundu. Manuprāt, pašlaik tas ir pietiekami, nevajag neko sasteigt.
Kas tevi motivē vai iedvesmo cīnīties?
Komandā tas ir treneris, un, kad spēlēju Valmierā, tad noteikti arī veterāni, kuri ar savu pieredzi mācīja jaunos spēlētājus.
Ko tu darītu, ja nebūtu basketbolists?
Tā kā man patīk dažādas ar kulināriju saistītas lietas, tad domāju, ka es izmācītos par kaut ko tajā nozarē. Otra lieta, kas man patīk, ir bungu spēlēšana. Es arī vienu mācību semestri mācījos Siguldas Mūzikas un mākslas skolā “Baltais Flīģelis”. Tagad jau par to esmu aizmirsis, jo bija jāizlemj vai nu basketbols, vai mūzika.
Kādi ir tavas karjeras spilgtākie momenti?
Man ir divi “slam-dunk”, kurus atceros ļoti spilgti. Pirmais bija LBL spēlē pret Latvijas Universitāti, kad sanāca gandrīz “pārdankot” pāri pretinieku spēlētājam. Otrs ir šovasar, kad Eiropas U-18 čempionātā ietriecu bumbu grozā no augšas pāri pretiniekam. To es pat pats negaidīju īsti. Atceros, ka pēc tās epizodes es nesapratu, kas notiek, jo dzirdēju kā fani “Arēnā Rīga” ļoti skaļi kliedza. Pēc tam sapratu, ka man viss sanāca, jo komandas biedrs Valters Vēveris pagrūda mani.
Kas ir tavi elki?
Viens noteikti ir NBA superzvaigzne Lebrons Džeimss, un man ļoti patīk arī, kā spēlē cits NBA spēlētājs Pols Džordžs. Abi spēlē tieši manā pozīcijā, un es gribētu arī kaut ko no viņiem iemācīties. Ceru, ka nākotnē es varētu aizvietot kādu no viņiem.
