Sašķobītas sejas, izbrīns un riebums – ar šādām reakcijām atkritumu izvedējiem, lopu kāvējiem un morgu darbiniekiem ir jāsaskaras visai bieži, kad viņi kādam atklāj savu nodarbošanos. Skaidrojam, kā viņi ar to sadzīvo.
Pašam savulaik bija stereotipi
Uzņēmuma SIA “Eco Baltia vide” sadzīves atkritumu vadītājam Aigaram darba diena sākas jau naktī, kamēr Rīga guļ. Viņa pienākumos ietilpst atkritumu vākšana no zilajiem un dzeltenajiem konteineriem Rīgas centrā un pēc tam mikrorajonos.
Aigars sev vispiemērotākā darba meklējumus uzsāka pirms 3 gadiem, kad pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Sākotnēji viņš strādāja dažādos darbos, izmēģinot veiksmi gan celtniecībā, gan pasūtījumu veikšanā, līdz nonāca pie ļoti svarīga secinājuma – viņam īsti nepatīk strādāt ar cilvēkiem. “Man labāk patīk vientuļais darbs. Man patīk braukt un redzēt, kā viss notiek un mainās, nevis sēdēt iekšā telpās,” stāsta Aigars. Pēc aktīviem darba meklējumiem viņš arī nonāca pie otrā secinājuma, ka Latvijā ir diezgan grūti atrast darbu ar labu algu, kurā nemaksā to aploksnēs, tāpēc arī izvēle krita uz šo profesiju.
“Sabiedrības attieksme ir interesanta, bet neteiktu, ka ļoti negatīva,” savā pieredzē dalās Aigars. “Kaut kādi stereotipi jau pastāv, tāpēc, ja iepazītos ar meiteni, nezinu, vai pirmajā randiņā jau uzreiz gribētu teikt, kur strādāju.” Par stereotipu klātesamību viņš spriež arī pēc sevis, kad vēl nestrādāja šajā jomā un uzskatīja, ka tas ir netīrs darbs. Dažreiz viņam nākas arī vēl saskarties ar cilvēkiem, kas demonstratīvi aizspiež degunu, uzzinot, kur viņš strādā, bet tas nav bieži. “Cilvēki nesaprot, ka patiesībā viss ir ļoti mehanizēts un moderns. Tur praktiski roku darbu nav. Viss notiek mehāniski,” atklāj Aigars.
Viņš nenoliedz, ka pats nekad iepriekš nebija domājis, ka varētu strādāt šādā amatā, taču tagad darbs viņam ļoti patīk un ar savu izvēli Aigars ir apmierināts.
Cilvēku reakcija pašu neuztrauc
Lauris ir lopu kāvējs SIA Ulbroka cūku fermā. Par iemesliem, kāpēc strādā tieši šajā darbā, viņš ir atklāts – var krietni vairāk nopelnīt. Uzzinot par Laura profesiju, cilvēki bieži pauž savu nepatiku ar izteiksmīgām sejas grimasēm vai pat dažreiz nobīstas no viņa.
“Man vairāk tas neizraisa nekādu reakciju,” stāsta Lauris. “Šo gadu laikā esmu pieredzējis tik daudz dažādu reakciju, ka tagad ir vienalga. Agrāk tas bija svarīgi, bet jau tad šķita pārsteidzoši, ka cilvēkiem tas liekas kaut kas tik īpašs vai nepatīkams.”
Viedoklis, ar ko visbiežāk Lauris saskaras, ir tas, ka visi kāvēji ir dzērāji. Neiztiek arī bez cilvēkiem, kas lopu kāvējus sauc par sadistiem un slepkavām.
Kautuvē viņam ir arī nācies glābt dzīvību. “Interesantākā pieredze man darbā bija, kad nācās glābt nedzimušu telēnu. Mamma bija salauzusi kāju, un tādas lietas nekad neārstē, tāpēc bija jāveic ķeizargrieziens, lai viņu izglābtu,” stāsta Lauris. Kā izrādās, cūku fermā arī mazajiem sivēniem, kas nesen dzimuši, atskaņo simfonisko mūziku un dod mantiņas, ja tie kaujas. Tas palīdz radīt harmoniskāku vidi, tāpēc arī vēlāk iegūtā cūkgaļa ir garšīgāka.
Tikai morga darbinieki
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Patoloģijas centra ārsts – patologs Kristīne Nevidovska 90% no savas ikdienas pavada veicot biopsiju un operāciju materiālu mikroskopēšanu, bet pārējos 10% – morgā. Viņa stāsta, ka profesijas izvēle bijusi diezgan netipiska. Pēc Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas iestājusies rezidentūrā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā, taču, neesot sajūsmā par darba kvalitāti, vēlāk pārgāja uz rezidentūru Patoloģijas centrā. Tas izdevās, jo šīs abas zinātnes esot līdzīgas.
Mediķes darba lielākā sastāvdaļa ir biopsiju un citu operāciju materiālu mikroskopēšana. “Šos materiālus nosūta mums un tad mēs veicam to apstrādi. Mēs tos sagatavojam, lai var ieguldīt parafīna blokos, izgatavojam preparātus un mikroskopējam tos zem mikroskopa. Tad rakstam diagnozes,” stāsta K. Nevidovska. Tieši šīs diagnozes ir tās, ko izmanto onkologi, ķirurgi un kas palīdz turpmākajā pacientu ārstēšanā.
Savukārt ārsta – patologa pienākumos ietilpst arī sekciju veikšana cilvēkiem, kas miruši mājās un slimnīcās. Tā gan esot darba mazākā daļa. “Mani tuvākie ģimenes locekļi ir informēti par mana darba pienākumiem un ir absolūti neitrāli,” uzsver ārste. “Protams, ir cilvēki, kas nezina, ko īsti daru, un tik domā, ka es vien strādāju morgā un secēju cilvēkus. Daudzi jau nemaz neatļaujas kaut ko negatīvu pateikt, bet gan tikai lielām acīm noskatās.”
