No pavisam nejauši skaļi pateiktas idejas līdz brīdim, kad uz laiku atstāt iemīļotās mājas, pagāja vairāk nekā gads. Madara un Emīls Senkani kādā vasaras dienā kopā ar četrkājaino draugu Punktiņu beidzot izlēma kāpt savā pārbūvētajā sarkanajā busiņā un doties kopā apceļot 18 Eiropas valstis – apskatīt pasauli no cita skatupunkta.
“Vienā pavasara rītā gājām pa ielu, ieraudzīju busiņu un teicu Madarai, ka būtu forši paceļot. Un izrādījās, ka arī Madarai ir tieši tāda pati doma!” atceras Emīls. Madara piekrītoši turpina: “Man jau sen bija tāda doma. Tā ir tāda ideja, ka sākotnēji šķiet, ka – nu nākamajā dzīvē varētu, pagaidām tas ir diezgan nereāli. Bet mēs sākām domāt, kāpēc gan mēs to nevarētu darīt un sapratām, ka nav jau īsti iemeslu, lai nebrauktu.”
Lai iekrātu finanses ceļojumam, sākotnēji pāris pārvācās pie Madaras vecākiem, kā arī strādāja citus papildu darbus. Madaras pamata darbs bija radošo tekstu rakstīšana un uzņēmuma sociālo kontu uzturēšana, savukārt Emīls vada IT projektus. Jau esot ceļojumā, viņi strādāja attālināti. Emīls stāsta, ka gatavošanās ceļojumam īstenībā noritēja ļoti organiski, katru dienu kaut kas bija jādara: “Sākumā atradām busu, brīvdienās vai arī darba dienu vakaros to taisījām. Paralēli internetā rakstījām blogu, lai saprastu, kas vēl jāizdara. Tā arī pamazām gatavojāmies, līdz pienāca vasara un sapratām, ka tagad nu gan ir jādodas ceļā.”
Kopā ar Punktiņu
Sākumā pāris bija rēķinājušies, ka ceļojums ilgs vidēji no sešiem līdz deviņiem mēnešiem, rezultātā sanāca vairāk nekā seši. Kā Emīls min, ietekmējošais faktors bija finanses, jo tās bija aprēķinātas vidēji līdz sešiem mēnešiem. Ceļojuma maršruts bija jau iepriekš izplānots, galvenais mērķis bija doties gar jūras krastu uz Dienvidiem. Madara raksturo maršrutu: “Sākumā tipiski sākām ar Lietuvu, Poliju, Slovākiju un tad devāmies tik uz priekšu, vienīgā neplānotā valsts sanāca Serbija.”
Ceļojuma ikdienas gaitās viņiem pa pēdām līdzi sekoja divus gadus vecais suns Punktiņš, kuram garais ceļojums nesagādāja itin nekādas grūtības. “Ar suni ceļot nebija nekādu problēmu, Eiropā vienīgi ir vajadzīga pase, reģistrēts čips. Ņēmām viņu visur, kur varējām, ja bija karsts laiks, tad atstājām mašīnā kādā ēnā vai pazemes stāvvietā,” stāsta Emīls. Madara piemin, “dažas dienas pirms izbraukšanas, Punktiņš jau pats sāka lēkt busiņā un tur dzīvoties. Ceļojumā viņš pierada pie mūsu dienas gaitām, var teikt, ka viņš dzīvoja daudz kvalitatīvāk nekā mājās, jo daudz vairāk pastaigājāmies.” 
Kā atzīst Madara, ceļojums, viņus visus trīs ir satuvinājis: “Atgriežoties Punktiņš pat pa mājām visur staigā mums līdzi. Sajūta, ka viņš tagad daudz vairāk izjūt, ka pašlaik esam mēs visi trīs un tā pārējā pasaule.”
Favorīte – Slovēnija
Ceļojot ar busiņu, ir pavisam citādāk nekā ar lidmašīnu, mainās ceļojuma kritēriji. “Busiņš tā ir brīvība. Viesnīcā paliekot ir samaksāts par konkrētu laika periodu, sanāk būt piesietam tai vienai vietai. Savukārt, dzīvojot busiņā, mēs varējām doties uzreiz prom, ja mūs kaut kas neapmierināja. Var izvēlēties, cik ilgi un kur palikt,” skaidro Emīls. “Mēs esam māju cilvēki, lai cik dīvaini tas nebūtu, mums ļoti patīk mājās, tāpēc mašīnā mēs varējām uztaisīt savu mazo vidi, kas ir mūsu un kurā varējām justies, kā mēs paši.” Madara uzsver, ka busiņa izvēle atrisina arī nedaudz izmaksas, jo dzīvot viesnīcās pusgadu būtu diezgan nereāli.
Jautājot, kura ir bijusi mīļākā valsts ceļojuma gaitā, pāris bez domāšanas atbild – Slovēnija. “Šķiet, ka cilvēki bieži nerunā par Slovēniju kā ceļojuma galamērķi, tomēr, mūsuprāt, vajadzētu biežāk. Tur ir ļoti skaista daba – kalni, ezeri, arī domāšanas ziņā ļoti zaļa pilsēta,” atklāj Madara.
Arī Emīls piekrīt: “Ar busu ir grūti dzīvot pilsētās, ir jādomā, kur palikt, kur atstāt mašīnu, taču Slovēnijā mierīgi varējām palikt dabā un daudz nedomāt.” Viens no iemesliem, kāpēc pārim labāk patika ceļot pa Eiropu, ir tāds, ka nav kultūršoka, tomēr ļoti varēja just katras valsts un reģiona atšķirības, kas katru reizi mainījās. Kā saka Emīls: “Neticami, ka Eiropa ir tik maziņa. Šķērsojot robežu ir cita valoda, cita kultūra un citi cilvēki. Atrodoties pat 50 kilometrus no citas valsts, tomēr ir pavisam citādāk. Lai gan ir mīti, ka Eiropā ir bīstami imigrantu dēļ, tā pavisam noteikt nebija. Jutāmies droši.” Vēl, kā plusu ceļojumam par Eiropu, viņi atzīst interneta pieejamību, kas bijis svarīgs faktors, lai varētu ikdienā strādāt attālināti.
Grūtāk ceļot ziemā
Daudzu ceļotāju mērķis, visticamāk, ir Francija, lai apskatītu izslavēto Eifeļa torni tuvumā, taču Madarai un Emīlam Francija nešķita saistoša. Viņi pilsētā pavadīja vien desmit dienas un ātri devās prom: “Bijām tur, kad notika protesti, visi ceļi bija bloķēti. Cilvēki kliedza, dedzināja, kāvās, mēs to visu vērojām no malas. Izvēlējāmies doties uz Spāniju, aizbraucām tur, uzspīdēja saulīte, un viss atkal bija labi.”
Ceļojumā pāris necentās apmeklēt tūristu iecienītākās pilsētas, viņu mērķis bija apskatīt dabu un mazas pilsētiņas, nokļūt vietās, kur, iespējams, ikdienā neizdotos. Kā viens no svarīgiem faktoriem bija, ka tuvumā jāatrodas dabas parkiem, kurus varētu apskatīt.
Vislielākās grūtības ceļojuma laikā sagādāja atrast vietu, kur nomazgāties. “Mazgāšanās dušā kļūst par ekstru. Vasarā tā nav problēma, taču, tuvojoties ziemai, kempingi veras ciet, reizi divās nedēļās jau sanāca, kur iesprukt nomazgāties, bet, ja nebija citu variantu, ņēmām vienkārši pudeli un tādā veidā izlīdzējāmies,” stāsta Emīls. Madara min, ka bieži sanācis matus mazgāt kalnu ezeros: “Visu laiku ir variants – ja nu… Un, ja nu kaut kas ir, tad uzreiz ir jāizmanto. Ja ir ūdens krāns, tad uzreiz jāuzpilda pilna ūdens pudele, ja ir pieejama duša, tad uzreiz jāiet mazgāties. Visu laiku jāpiedomā.” Ceļojums ir mainījis arī pāra domāšanu: “Šajā ceļojumā mēs burtiski sapratām mirkļa vērtību, ka vai nu tagad vai nekad, būt mirklī. Banāli teikumi, tagad esot atpakaļ ikdienā, bet tobrīd tā bija visa dzīve, ka tagad vai nekad,” atceras Madara.
Vissarežģītāk ir bijis pārciest ziemu tieši mazgāšanās dēļ, kā arī gatavošana sagādāja vairāk problēmas, jo palicis ātrāk tumšs, lijis lietus. Tomēr nekas cits neatlika, kā pielāgoties: “Mēs ātri iemācījāmies, naktīs gulējām ar vilnas zeķēm, garajām pidžamām, trīs segām. Vajadzēja vairāk dzīvoties busiņā, jo lietus un tumsa neļāva ilgi palikt ārā,” skaidro Emīls.
Dzīve taupības režīmā
Lai pašiem būtu interesantāk un pēc tam citiem varētu dalīties ar pieredzi, Emīls katru dienu aplikācijā fiksēja ceļojuma izdevumus. Kā viņš stāsta, sākumā bija plānoti 200 eiro nedēļā, taču realitātē sanāk, ka katram dienā vidēji būtu 14 eiro. “Ielej benzīnu, kas ir 18 litri un jau ir iztērēti 100 eiro, pārtika – jau kopā iztērēts 140 eiro, un tad jau ir nākamā diena un viss. Sanāca, ka nedēļā iztērējām vidēji 322 eiro un kopā ceļojumā 7700 eiro uz pusgadu.” Tomēr, ja dzīvo daudz taupīgāk un nepērk dāvanas, drēbes vai vēl kaut ko, tad var rēķināties arī ap 5500 eiro.
Tas esot atkarīgs no tā, cik cilvēks ceļojuma laikā grib justies ērti, var arī tikai braukt un ēst, tad izdevumi būs vēl mazāki. Kā saka Madara, var izdevumus samazināt uz 4500 eiro, tomēr tas daudz ko ierobežo un ir grūtāk. Kā būtisku lietu, Emīls uzsver to, ka viņi nepirka ūdeni: “Trīs vai četras reizes mēs nopirkām divu litru lielo pudeli, bet tikai, lai izturētu līdz nākamajai vietai, kur varētu atrast ūdeni. Mēs ūdeni pildījām no avotiem, sabiedriskajām ūdens ņemšanas vietām. Ūdens no krāna nebija nekāda problēma, pat Rīgā var dzert ūdeni no krāna.”.
Kā dārgāko valsti viņi nosauc Briseli, kur visvairāk var izjust cenu atšķirību, it īpaši degviela tur ir dārgāka. “Manuprāt, braucot pa valstīm, cenas aug proporcionāli, taču Brisele ir pilnīgi līmeni augstāk. Pārtika veikalos ir daudz dārgāka nekā citur. Bijām pieraduši Portugālē, kur ir salīdzinoši lētāk”, stāsta Emīls, Madara piekrītoši piebilst, ka nākamā dārgākā valsts, viņuprāt, esot Francija.
Iesaka ceļot nesezonā
Madaru ar Emīlu citiem iesaka ceļot labāk no septembra līdz novembra beigām, jo tad ir daudz ērtāk gan laikapstākļu ziņā, gan arī tūristu ir pavisam maz. “Rudens bija visfantastiskākais laiks, jo tad ir forši silts, nevis 40 grādi. No jūlija līdz augusta beigām ir super karsti un ir super daudz cilvēku, ka nevar neko izbaudīt, jāstaigā kā pingvīniņam lielā cilvēku barā.” Madara atceras, ka pludmalē vispār varējis tikai tupēt, nav bijis iespējams pārvietoties: “Nezinu, vai kādam krietnam latviešu cilvēkam tas ir panesams. Tajā pašā laikā septembrī ir tikpat silti, var peldēt, staigāt šortiņos. Tad rodas sajūta, ka ir privātā pludmale un var viens pastaigāties. Paskaties uz vienu pusi – neviena nav, uz otru – arī neviena nav, un tad var būt laimīgs latvietītis peldkostīmā, bez apkārtējiem.” Arī cenu ziņā var just atšķirības starp sezonu un nesezonu. Horvātijā augusta beigās slavenā nacionālajā parkā ieejas biļete maksāja 25 euro, taču nesezonā tikai 4 euro.
Atskatoties uz ceļojumu, viņi neko nebūtu mainījuši, ja nu vienīgi vajadzējis busiņā ventilatoru, lai ziemā būtu siltāk un vasarā atveldzētos no pārlieku lielā karstuma. “Viss bija forši, jo darījām to, ko tajā mirklī gribējām. Ja gribējām iet uz muzeju, neskatoties uz finansiālo stāvokli, gājām un pirkām biļetes. Ja kaut kas nepatika – nedarījām,” abi stāsta.
Nākamais ceļojums gan vairs nebūs pusgada garumā, vien atvaļinājuma robežās, tomēr kā nākamo vietu, ko gribētu apskatīt, viņi nosauc Skotiju un Lielbritāniju. Kas sākumā šķiet nereāli, tomēr ir īstenojams, ja vien ir patiesa vēlme.
