Mūsdienās liela daļa cilvēku izmanto interneta plašās iespējas, lai iepazītos ar savām otrajām pusītēm, citus kopā saved kopīgas intereses. Tomēr netrūkst arī amizantu iepazīšanās stāstu.
Jaungada balle un uzstājīgais puisis
Artūrs un Marija ir pāris, kas iepazinās Jaungada ballē. Tobrīd viens otru nav pazinuši, un pat tad, kad Artūrs uzlūdzis Mariju uz deju, nav uzplaiksnījusi neviena pati dzirkstele. Dejas laikā Artūrs bija apsolījis atrast draugu, kurš vēlāk Mariju aizgādās mājup, taču draugs atteicis, jo svešas meitenes mājās nevedīšot.
“Nākamajā dienā jau neatcerējāmies, kā sauc otru, taču pēc mēneša viņš bija dabūjis manu numuru no kādiem kopīgiem draugiem,” smejas Marija. Viņš nakts vidū zvanījis, lai izvilktu meiteni ārā no mājas, kas beidzās ar biežām, bet slepenām tikšanās reizēm estrādē.
“Man sākumā šķita, ka tur nekas nebūs, bet Artūrs nepadevās,” stāsta Marija. Pat tagad, pēc divu gadu kopā būšanas, abi mēdz pasmieties paši par sevi, kādi bijuši attiecību sākumā. “Šis ir pierādījums, ka arī negaidītas tikšanās var pārvērsties pasakā,” sapņaini bilst Marija. Tagad Marija ar Artūru ir precējušies un gaida savu pirmdzimto.
Auto savedējs
Savukārt Lienīte ar Didzi pirmo reizi satikās pirms diviem gadiem. Lienīte bija auto meklējumos. Kad viens bija noskatīts, devās uz Rīgu, lai to, iespējams, iegādātos. Tas gan neizdevās kā cerēts, jo Lienīte pa ceļam sastrīdējusies ar šoferi, kā rezultātā nemaz nenonāca Rīgā. Tajā pašā vakarā apmeklējot sludinājumu portālu zvanījusi pirmajam, kurš iekritis acīs. Jau nākamajā dienā Lienīte devusies noskatītā auto izlūkos.
Pirmajā tikšanās reizē nav izpalikusi arī humora deva. Abi bija norunājuši tikties Madonā pie Valsts ieņēmumu dienesta ēkas, bet Didzis pārpratuma dēļ gaidījis Lienīti pie Madonas 2. vidusskolas. Didzis, sapratis savu kļūdu, protams, devies uz īsto vietu pēc meitenes. Didža pirmais iespaids bijis: “Tā mazā blondīnīte atbraukusi viena pati pēc auto, ha-ha, gan jau neko nemaz nejēdz.” Savukārt Didža tēvs, vērojot no malas, esot pateicis: “Blondā zina, kur pirksti jābāž.”
Lienīte auto iegādājusies, taču pēc nedēļas ar to sākušās lielas problēmas. Tas izraisījis dusmas un strīdus. “No tā laika, kādus četrus mēnešus vispār nekontaktējāmies,” stāsta Lienīte. Taču oktobrī viņa saņēmusies uzrakstīt Didzim, un tā pamazām viss sācies. Lienīte un Didzis par savu savedēju sauc auto Nissan Primera. Tā foto, starp citu, stāv ierāmēts guļamistabā virs gultas.
Simtgades dziesmu un deju svētki
Gunas un Matīsa stāsts ir citādāks. Viņi nenāk no vienas pilsētas vai novada. Taču viņiem ir kopīgs hobijs – tautiskās dejas, kas bijis iemesls, lai abi satiktos. Viņi viens otru jau bija ievērojuši dažādos sadančos un koncertos. “Pagājušogad bija estrādes atklāšana Varakļānos, es tur biju ar kori, viņš ar dejām,” stāsta Guna. Vakarā Matīss viņu uzaicinājis ballē padejot, un tā viss lēnām sācies.
“Kādēļ tieši Deju svētkus uzskatām par īsto un laimīgo sākumu?” jautā Guna. Sanāca tā, ka Matīsam četras dienas pirms Deju svētkiem notika nelaime. Rezultātā – izmežģīta kāja. Tas nebija atturējis viņu braukt uz svētkiem, jo Matīss ļoti gribējis satikt Gunu un parunāties. Tā nu viņi svētkos starp mēģinājumiem atraduši brīdi, lai satiktos. Pats jaukākais esot bijis Deju svētku noslēguma vakars. “Vakarā dejotājiem bija ballīte stadionā, kuru pavadījām kopā, un, jā, tad arī Matīss lūdza būt par savu meiteni,” mulsi atzīst Guna. Tā nu viņi viens otru joprojām atbalsta braucot pie otra uz koncertiem.
Liktenīgākais no liktenīgākajiem
“Mūsu pirmā tikšanās ar vīru bija 2013. gada 23. maijā,” skaidri zina stāstīt Inga. Viņas dzīvē bija pienācis brīdis, kad noteikti kaut ko vajadzēja mainīt, bet nezināja ne kā, ne ko. Viņa baidījās. Pati mēdz pasmieties: “Ja pati nevarēju saņemties, tad dzīve iesita pa pieri pamatīgu knipi.” Inga agrā 23. maija rītā devās uz Latvijas Onkoloģijas centru, jo bija paredzēta krūts operācija ar labdabīgu diagnozi. Toreiz starp uzņemšanā esošajiem pacientiem gados, kuri gaidīja uz ķīmijterapiju, Inga un vēl kāds vīrietis bijuši neiederīgi. Pēcāk, kad pati nosūtīta uz ķirurģijas nodaļu, sēžot pie uzņemšanas māsas, nolūkojusi pacientu lietu kaudzīti. Virsējais dokuments, kuru viņa manījusi, bija ar vārdu “Aleksandrs”. “Tas šķita dīvaini, ka sieviešu krūts ķirurģijas nodaļā ir kāds vīrietis,” atklāj Inga.
Tā pienāca Ingas operācija, pamošanās un vakars pēc operācijas, kad lēnām bija izdomājusi pastaigāt pa nodaļu. Izejot gaitenī, atkal ievērojusi to pašu jaunieti starp pensijas vecuma kundzēm, pārvietojoties vārgā solī. Otrajā dienā, izrakstoties no slimnīcas, lai arī pašsajūta vēl neesot bijusi vislabākā, Inga nopriecājusies par vasarīgajiem laikapstākļiem. Devusies uz pieturu, lai brauktu mājup uz Iļģuciemu. Pieturā viņa atkal satikusies ar to pašu jauno vīrieti. “Viņš draudzīgi uzsāka sarunu, aptaujājoties, kā es jūtos pēc operācijas,” atminas Inga. Izrādījies, ka abi gaidījuši vienu un to pašu autobusu.
Visu ceļu, kas ilga aptuveni stundu, norunājuši par visu, ko vien var iedomāties. Abiem bijušas identiskas operācijas, vēl vairāk – izrādījās, ka abi arī grasās izkāpt vienā pieturā. Pēc izkāpšanas abi kopā varējuši doties uz tuvējo aptieku pēc plāksteriem.
Iznākot no slimnīcas, Inga saņēmusi paredzamo jautājumu par telefona numuru. “Pateicu viņam tikai vārdu un teicu, ka gan jau atradīs arī pēc tā,” pajokojusies Inga. Taču ar to viss nebeidzās, jo liktenīgās sakritības tikai turpinājās. Visu šo laiku Inga un jaunais vīrietis Aleksandrs ir dzīvojuši viens otram teju blakus tajās pašās Iļģuciema mājās. “Kā var visu laiku nodzīvot blakus, bet satikties otrā pilsētas galā – slimnīcā, dodoties uz vienu operāciju?” brīnās Inga. Jau pēc pāris stundām sieviete saņēmusi Facebook vēstuli no Aleksandra. “Tā mēs sākām sarakstīties un nu pārējais jau ir vēsture.”
Šovasar Inga ar Aleksandru svinēs trešo kāzu gadadienu. Nesen nosvinējuši arī sava vecākā dēla gada jubileju, un rudenī gaidāms ģimenes pieaugums. “Šī satikšanās apliecināja, ka dzīvē nav nejaušu satikšanos,” atzīst Inga. Inga ar Aleksandru paši uzskata savu stāstu par likteni. “Kur nu vēl liktenīgāk?” smejas Inga.
