Dažreiz kaili, citreiz ekstravaganti apģērbti. Apbruņoti ar plakātiem un pacietību, bieži izkliedz dažādus saukļus, citreiz klusē un piesaka bada streiku. Reizēm indivīdu grupiņa pieķēdējas pie kāda objekta, citkārt iziet ielās vairāki simti tūkstošu cilvēku. Tādi ir protestētāji visā pasaulē, kuriem mērķis ir viens – piesaistīt sabiedrības uzmanību, lai tā mainītos.
Neviens nav par jaunu
Sešpadsmitgadīgā vides aktīviste Grēta Tūnberga ir spilgts piemērs tam, ka vecums nav šķērslis, lai vadītu neseno protestu, kurā piedalījās pusmiljons cilvēku. Zviedrijas skolniece bija redzamākā dalībniece 27. septembrī aizvadītajā “klimata streikā” Monreālā, kur viņa un visi citi protestētāji aicināja Kanādas premjerministru Džastinu Trudo un citus pasaules līderus darīt vairāk vides labā. Tajā pašā dienā protesta akcijās ielās izgāja arī citur pasaulē un tajās piedalījās aptuveni četri miljoni cilvēku, pieprasot pasaules līderu rīcību cīņai ar klimata problēmām.
Tūnberga vienatnē pagājušā gada augustā sāka protestēt pie Zviedrijas parlamenta ēkas Stokholmā, atsakoties apmeklēt stundas līdz pat 9. septembra vēlēšanām un aicinot valdību pildīt Parīzes klimata vienošanās prasības. Pēc vēlēšanām viņa turpināja savu streiku tikai piektdienās. Pamazām vien meitenes akcijai pievienojās skolasbiedri, skolotāji un citi līdzīgi domājošie, un pa šo laiku viņas paraugs pamudinājis uz klimata protestiem un solidaritātes gājieniem jauniešus arī daudzās citās valstīs.
Līdz šim iespaidīgi liels protestētāju skaits visā pasaulē ir sasniegts vairākkārt. 2003. gada 15. februārī visā pasaulē norisinājās pretkara protesti, kurā cilvēki vairāk nekā 600 pilsētās pauda iebildumus pret draudošo Irākas karu. Tā bija daļa no protesta un politisko notikumu sērijas, kas aizsākās 2002. gadā.
Sociālās kustības pētnieki 15. februāra protestu raksturojuši kā lielāko protesta pasākumu cilvēces vēsturē. Iesaistīto dalībnieku skaita aplēses atšķiras, tomēr saskaņā ar BBC News datiem 15. un 16. februāra nedēļas nogalē no sešiem līdz desmit miljoniem cilvēku piedalījās protestos vairāk nekā 60 valstīs. Daži no lielākajiem protestiem notika Eiropā. Akcijā Romā piedalījās aptuveni trīs miljoni cilvēku, un 2004. gada Ginesa pasaules rekordu grāmatā tas ir minēts kā lielākais pretkara gājiens pasaulē. Madride rīkoja otro lielāko protestu, kurā vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku protestēja pret iebrukumu Irākā. Kontinentālā Ķīna bija vienīgais lielākais reģions, kas tajā dienā neiesaistījās nekādas protesta akcijās, bet nelielas demonstrācijas, kurās piedalījās galvenokārt ārvalstu studenti, tika pieredzētas vēlāk.
Protestē jau vairākus mēnešus
Tomēr pašlaik Ķīnas vārds savienojumā ar protestiem ziņās izskan salīdzinoši bieži. Honkongā protesti turpinās jau ceturto mēnesi. Demonstrācijas bieži pāraugušas vardarbībā, kā arī policija, lai izklīdinātu pūļus, izmatojusi tostarp asaru gāzi, gumijas lodes un ūdens lielgabalus.
Sākotnējais protestu cēlonis bija likumprojekts par aizdomās turamo izdošanu Ķīnai, taču tie strauji pārauga plašākā kustībā, kas iestājas par demokrātiskām reformām. Daļa radikālāk noskaņotu protestētāju uzskata, ka ekstrēma rīcība ir nepieciešama, lai piesaistītu valdības uzmanību.
Demokrātiju atbalstošie aktīvisti vairākkārt ir apturējuši satiksmi Honkongā. Pilsētas centra metro stacijās protestētāji bloķēja vilcienu durvis, neļaujot tās aizvērt. Līdz ar to būtiski kavējot metro vilcienu kustību vispieprasītākajā dienas daļā, ietekmējot vairāku tūkstošu iedzīvotāju dienas gaitas.
Protestu dēļ Honkongas lidostā augustā vairākkārt bija atcelti vairāk nekā simts reisi. Honkongas sekretārs tirdzniecības un ekonomiskās attīstības jautājumos Edvards Jau sacīja, ka augusta beigās tūrisms valstī krities par 45%, pateicoties notiekošajiem protestiem. Arī protestu dēļ atcēla Honkongas atklāto tenisa čempionātu un vēl daudzus citus pasākumus pēdējo mēnešu laikā.
Tomēr kāds jauks žests no Honkongas aktīvistiem nāca arī Baltijas valstu virzienā. 23. augstā, kad Baltijas ceļam apritēja 30. gadadienā, tūkstošiem Honkongas demokrātijas aizstāvju pulcējās uz līdzīgu akciju “Honkongas ceļu”, lai, sadodoties rokās, parādītu starptautiskajai sabiedrībai savu vienotību un apņēmību. Savulaik 1989. gadā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāji sadevās rokās, izveidojot nepārtrauktu aptuveni 700 kilometru garu cilvēku ķēdi. Šo demonstrāciju sarīkoja, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem notikumiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. Baltijas ceļš notika tieši Molotova—Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā.
Ar radošumu vien var sacensties
Visā pasaulē cilvēki bijuši ļoti radoši, lai aktualizētu sabiedrībā dažādas sev nozīmīgas tēmas. Protestētāji ir pārģērbušies par klauniem, lai parādītu to, cik daudz atbildīgo personu ir patiesie klauni. Savukārt citi cilvēki savu radošumu mēģinājuši izpaust, uzvelkot Ādama un Ievas kostīmus. 2006. gadā grupa Kanādas iedzīvotāju no Saskačevanas protestēja pret diezgan bieži izplatītu sūdzību: sliktiem ceļiem. Kanādieši izveidoja 2007. gada kalendāru, kurā pozēja kaili uz šī lielceļa, akcentējot sliktā ceļa kvalitāti. Akcija vainagojās ar valdības lēmumu salabot ceļus un vispasaules popularitāti.
Reiz fermeris Briselē, protestējot pret piena cenu celšanu, pilsētas vidū demonstratīvi slauca govi, kam pēc tam sekoja citu piensaimnieku laistīšanās ar vairākiem galoniem piena, apmētājot policistus ar piena pakām. Savukārt Indijā līdzīgas idejas vārdā vairāki fermeri aplēja ar pienu kombināta direktoru.
Lai protestētu, ne vienmēr ir nepieciešami dzīvi cilvēki. 2010. gadā vides aktīvisti Meksikas piekrastē izveidoja 400 cilvēka izmēra lieluma figūras, kuras novietoja deviņus metrus zem ūdens, tādā veidā aktualizējot globālo sasilšanu un ūdens līmeņa celšanos.
“Publiski mītiņi un protesti ir normāla pilsoniskās sabiedrības aktivitāte. Loģiski, ja kāda sabiedrības daļa nespēj panākt sev vēlamo rezultātu mierīgā ceļā ar iniciatīvām un petīcijām, tad protesta akcija ir normāls nākamais solis,” sacīja politikas zinātnes students Miks Cepure. Viņš arī atzīmē Francijas piemēru, kur dzeltenās vestes panāca, ka tiek apturēta degvielas nodokļa celšana. Tāpat prezidents Makrons rīkoja debates un apbraukāja valsti, lai runātu par problēmām. Tas, ka protestētāju vēlmes nonāk politiskajā dienaskārtībā vien norāda, ka rezultāti ir pat pārsteidzoši labi.
