“Cilvēki bieži grib stāstīt tikai labos stāstus, bet stāstus, kad ir gājis slikti, kad ir bijis jāmūk un jānakšņo zem tilta, nesaprotot, kur un kā meklēt palīdzību, tādu publisku stāstu joprojām ir ļoti maz, jo neviens skaļi ar tiem nedalās,” par darbu ar legālajiem migrantiem un cilvēku tirdzniecības upuriem, stāsta biedrības “Patvērums Drošā māja” sabiedrisko attiecību speciālists Harijs Kadiķis.
Biedrība “Patvērums Drošā māja palīdz patvēruma meklētājiem un cilvēku tirdzniecībā cietušajiem izkļūt no krēslas zonas,” skaidro H. Kadiķis. Nevalstiskā organizācija (NVO) kopš 2007. gada darbojas galvenokārt divās jomās – iesaistās cīņā ar cilvēku tirdzniecību un palīdz trešo valstu piederīgajiem integrēties Latvijā. Lai gan pazīstamākais cilvēku tirdzniecības mērķis ir seksuāla izmantošana, simtiem tūkstošu upuru tiek pārdoti piespiedu darba, mājas kalpības, bērnu ubagošanas vai orgānu izņemšanas nolūkos.
Kauns, vaina un bailes
“Mēdz jau būt arī pavisam pragmatiski stāsti. Pavisam nesen bija divi Talsu džeki, kuri bija Norvēģijā likuši jumtu, strādājot Igaunijā reģistrētai kompānijai. Kaut kāds Igaunijas darbā iekārtotājs paņēmis latviešus. Tie džeki bija ar mieru, brauks taču uz Skandināviju! Beigu beigās viņi bija atpakaļ un nebija izmaksātas algas,” stāsta H. Kadiķis. “Mēs piedāvājām palīdzēt, bet dzirdējām tikai: “Nē, nē, mēs jau paši!”” Biedrības juristes Gita Miruškinas darba pieredze liecina, ka vīriešiem kopumā ir grūtāk lūgt palīdzību un arī to saņemt. “Sievietes tomēr ir motivētākas, spēj atzīt, kas ar viņām ir noticis,” vērtē juriste. Savukārt H. Kadiķis šādas attieksmes saknes redz arī ideoloģijā un tradīcijā. “Tā varētu būt tāda PSRS mentalitāte, kurā džeki domā: “Ai, piečakarēja! Kāpēc lai man vajadzētu psiholoģisko palīdzību?”,” pieļauj NVO pārstāvis.
Tikmēr Iekšlietu ministrijas izstrādātais plāns cilvēku tirdzniecības novēršanai 2021. – 2023. gadam gluži skaidri norāda, ka Latvija vairs nav tikai cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsts. Tiekam ierindoti arī mērķa valstu un tranzīta valstu grupā, kā arī starp valstīm, kurās cilvēku tirdzniecība tiek veikta valsts iekšienē. G. Miruškina skaidro, ka no izcelsmes valsts par mērķa valsti tapām, mainoties ģeopolitiskajai situācijai. “Tas nozīmē, ka tagad uz Latviju trešo valstu pilsoņi brauc darba meklējumos un nereti šie cilvēki kļūst arī par darbaspēka ekspluatācijas upuriem, kas arī ir viens no cilvēku tirdzniecības veidiem,” piebilst juriste. Situācijas risinājumu nereti apgrūtina upuru psiholoģiskie aizsardzības mehānismi, jo cilvēki mēdz justies, ka paši vien bijuši vainīgi. “Klusēšanai pamatā ir svētā trīsvienība: “Kauns, vaina, bailes”,” stāsta G. Miruškina, “cilvēks nelabprāt atzīst, ka viņš ir nonācis cilvēku tirdzniecības upura lomā”.
“Veiksmes stāsti”: Karolīna
Lai palīdzētu legālajiem migrantiem bīstamās situācijās nemaz nenonākt, NVO „Patvērums Drošā māja” ir izveidojis Informācijas centru iebraucējiem. Tā mērķis, izsakoties poētiski, ir veidot Latviju par drošām mājām dažādiem cilvēkiem. Biedrības pārstāvji stāsta, ka galvenokārt cenšas riska personām palīdzēt preventīvi. Vienu no pašu definētajiem “veiksmes stāstiem” migranta ceļam Latvijā iemieso Karolīna Ruiza (Lady Carolina Ruiz) no Venecuēlas. Karolīna Latvijā dzīvo jau deviņus gadus. Pirmoreiz viņa šeit ieradās, lai uzsāktu kopdzīvi ar tā brīža partneri, latviešu puisi, ar kuru iepazinās Venecuēlā. Ilgas pēc mājām pirmos gadus bijušas gana spēcīgas, lai izmantotu visas iespējas dzimteni apciemot. Tomēr ar laiku Karolīna Latvijai pieķērās, un kopā ar tagadējo vīru abi dzīvo Ādažos. “Bet es strādāju Ikšķiles Brīvajā skolā kā pirmsskolas audzinātāja un spāņu valodas skolotāja gan pirmsskolai, gan arī trešajai klasei,” stāsta sieviete.
Venecuēlietes latviešu valoda ir skaidra un skanīga. Uz jautājumu, cik ilgā laikā izdevies valodu apgūt tik labā līmenī, skolotāja atbild: “Es vēl mācos no valsts budžeta finansētos latviešu valodas kursos. Tie ir ļoti labi, jo tie ir ļoti intensīvi”. Valodas pilnvērtīga apguve prasījusi divus gadus. Pašai tas šķiet par ilgu un izsvērtajā paškritikā jūtams īsts skolotājas gars. Viņa uzsver, ka ceļā uz mērķi ļoti palīdzējis atbalsts no biedrības „Patvērums Drošā māja”. “Viņi palīdz atrast veidu, kā darīt, kā būt Latvijā,” stāsta venecuēliete. “Es sākumā Harijam [Kadiķim] paprasīju, kā tas īsti ir. Kad es biju pirmo gadu Latvijā, es uzreiz domāju, kurš man varēs palīdzēt ar valodu. Caur viņiem es sāku iepazīties ar Latvijas organizācijām, kas palīdz cilvēkiem, kuri nav no Eiropas Savienības valstīm un dod palīdzību, ja tev vajag, pirmkārt, apgūt valodu, bet, otrkārt, piemēram, atrast darbu,” viņa atceras. “Bet darbs visu neatrisinās,” uzsver Karolīna, “valoda ļoti palīdz ar adaptāciju”. Pēc klusuma mirkļa seko piebilde: “Cilvēki, kas saka, ka latvieši nav draudzīgi – man tā neliekas. Visur ir cilvēki, kas ir un kas nav draudzīgi, bet, kad es sāku runāt latviešu valodā, es visu ieraudzīju ar citām acīm. Un man liekas, ka citi tāpat ieraudzīja mani”.
“Veiksmes stāsti”: Ravi
“Arī deja un māksla ir valodas, kuras ir interesanti tulkot citai kultūrai,” par savām latviešu valodas prasmēm dzīvespriecīgi atsaka Rīgā mītošais Bolivudas deju skolotājs Ravi Solanki. Indietis pagaidām runā vien raitā angļu valodā un to pamato tieši ar profesionālo nodarbošanos, kurā verbālai komunikācijai ir otršķirīga nozīme. Arī studijās Profesionālajā maģistra studiju programmā Biznesa augstskolā “Turība”, kuru dēļ vīrietis sākotnēji ieradies Latvijā, latviešu valoda nav bijusi nepieciešama. Lai gan maģistra grāds viņam ir kabatā jau kopš pagājušās vasaras, absolvents pagaidām prom nesteidzas.
Palikt Latvijā indieti mudināja prasme atrast kopīgo starp vietējo un māju kultūrvidi. “Es dažādos līmeņos pārzinu aptuveni 28 dažādus deju žanrus, tai skaitā, indiešu tradicionālās dejas,” savas prasmes raksturo Ravi. Ātri vien sapratis, ka arī latvieši ir tauta ar spēcīgām dejas tradīcijām, vīrietis jutās atradis kopīgo pamatu starp divām tik dažādajām tautām. Par tālāko viņš ir lakonisks: “Rīgā ir aptuveni 78 deju studijas, un es aizgāju uz tām visām”. Dejotājs stāstījis par savu līdzšinējo pieredzi, cītīgi rādījis un sūtījis rūpīgi samontētos video. Līdz beidzot kāds no uzrunātajiem cilvēkiem ieteicis mēģināt nelielu deju telpu izīrēt pašam.
Neraugoties uz to, ka sākotnēji dejot gribētāji nākuši neregulāri, Ravi ir pārliecināts, ka dejai vispirms jāļauj kļūt par paradumu, par katra ikdienas neatsveramu daļu. “Pirmajā reizē atnāca ap 20 cilvēku, otrajā – neviens,” viņš smej. Toties pāris mēnešus vēlāk grupa bijusi nokomplektēta. Deju nodarbības apmeklē dažādu tautību pārstāvji, un indietis stāsta, ka kopā labprāt dejo kā latviešu, tā krievu un angļu mēlēs runājošie. Tikmēr ārpus drošās deju vides reizumis izjusto ksenofobiju Ravi apņēmīgi dēvē par latvieša introverto dabu.
Par tautieša panākumiem savu kultūras vērtību izplatīšanā ātri vien uzzinājusi arī Indijas vēstniecība Latvijā. Tieši kādā vēstniecības pasākumā dejotāju pamanījuši arī “Patvērums Drošā māja” darbinieki. Kopš tā brīža Ravi pēc viņu aicinājuma ir kļuvis par neoficiālu integrācijas vēstnesi dažādos koncertos un labdarības akcijās. “Viena no pirmajām vietām, kur es Rīgā uzstājos, pateicoties biedrībai, bija veco ļaužu pansionāts Ziemassvētku laikā. Vecs kungs, kurš sēdēja pirmajā rindā, pēc tam pienāca klāt un teica: “man patīk tavs smaids!””.
Saremontēt izpostītās dzīves
Tikmēr “Patvērums Drošā māja” juristes un valdes locekles G. Miruškinas prieks par dažiem košajiem imigrantu integrācijas veiksmes stāstiem ir īss. Viņa uzsver, ka biedrība lepojas ar katru iebraucēju, kam izdodas palīdzēt Latvijā atrast drošas mājas un darba vidi, tomēr juristi satrauc situācija, kurā datus par latviešiem, kuri ir cietuši un cieš no cilvēku tirdzniecības, joprojām neviens neapkopo. “Mēs skaitliski varam runāt tikai par tiem, kas ir nonākuši vai nu mūsu, vai policijas redzeslokā,” apgalvo G. Miruškina. Šogad biedrībā ir vērsušās 28 cilvēku tirdzniecībā cietušas personas, kurām ir sniegta sociālā rehabilitācija. “Tomēr tie ir tie, ko mēs varam saskaitīt. Visi, kas neatnāk vai nolemj paši tikt ar problēmu galā… Es domāju, ka pie mums nāk tikai tāda aisberga redzamā daļa,” vērtē juriste. Kopš darbības sākuma pirms 14 gadiem, saistībā ar cilvēku tirdzniecību biedrībai ir bijuši 234 klienti. “Tad varam rēķināt – tas ir daudz, tas ir maz? Tā katra ir izpostīta dzīve, ko mēs cenšamies kaut cik saremontēt.”
Biedrībai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, un sava darba nodrošinājumam tā izmanto daudzveidīgu finansējumu, galvenokārt, valsts dotācijas, no Eiropas Savienības saņemtu atbalstu, ziedojumus un biedru naudu. Tikmēr uz jautājumu, vai kopš 2007. gada tomēr nav mainījusies arī sabiedrības kolektīvā spēja izvērtēt draudus, juriste atbild: “Sliktajiem smadzenes radošā veidā joprojām strādā ļoti labi”. Lielu pakalpojumu cilvēku tirgotājiem sniedz arī globālais tīmeklis un sociālie tīkli. “Mēs taču tā gribam dalīties, vai ne? Un tad, pateicoties algoritmiem, tev ātri vien piedāvā iepazīšanās saiti,” tipisko sistēmu skaidro G. Miruškina. Līdzīgi ir arī ar darba piedāvājumiem. Juriste stāsta, ka, nekontrolēti daudz cilvēkiem nosūtot vienu vēstuli, kāds vienmēr atbildēs. “Vervēšanas metodes ir ļoti advancētas,” atzīst biedrības pārstāve, “bet ir taču jādomā, kādu informāciju mēs par sevi internetā ieliekam! Arī sociālo mediju kontrole mūsdienās ir tādā krēslas zonā”. Viņa akcentē, ka nereti paši tīmeklī ievietojam visu, kas cilvēku tirgotājiem nepieciešams. “Piemēram, fotografējot bērnu pie bērnudārza “Zīlīte”, kur bildē ir labi redzams dienas režīms, taču ir pavisam skaidrs, kur bērns tobrīd ir…,” brīdina G. Miruškina. Juriste piebilst, ka bērnus par iespējamām briesmām nevajadzētu turēt neziņā. “Pirms daudziem gadiem, kad mana meita bija vēl pusaudze, tad viņai arī visādi tipi internetā rakstīja. Viņa man par to stāsta un piebilst, ka atbildējusi. Es prasu: “Ko tad tu viņiem teici?”. Meita lepni: “Es viņiem atbildēju, ka man ir mamma!”.
