“Latvijā visu nosaka žīdsātanistu (godmaņa & borovkova) sekta”, “Latvija mudž no šīs sātaniskās sektas pārstāvjiem. Bet pamazām jau pasaule mostas, tā teikt, gaisma sāks aust un Gaisma sātanistiem nozīmē nāvi”. Šādus un vēl daudzus citus komentārus par Latvijas valstsvīriem kopš 2009. gada varam lasīt grupas “Helsinki-86” izbijušā dalībnieka Linarda Grantiņa izveidotajā tīmekļa vietnē tautastribunals.eu. Grantiņa aktivitātes spilgti izgaismo jautājumu – cik tālu sniedzas vārda brīvības robeža?
Tiesības nav bezgalīgas
“Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”. Tā vēsta Latvijas Republikas Satversmes 100. pants. Tomēr tas neparedz visatļautību. Jurists, komunikācijas tiesību speciālists Ilmārs Punka norāda, ka šajā pantā cilvēkam sniegtās tiesības nav bezgalīgas. “Satversmē ir pants, kas saka, ka, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības intereses, vienu daļu no Satversmē noteiktajām pamattiesībām, tajā skaitā arī vārda brīvību, var ierobežot. Te arī parādās jautājums, kur ir tā robeža, aiz kuras vārda brīvība beidzas? Parastā konceptuālā pieeja – robeža ir tajā brīdī, kad kāds pārkāpj cita tiesības vai tiešām būtiskas sabiedrības intereses,” komentē I. Punka.
Arī Tiesībsarga biroja mājaslapā atrodamā informācija vēsta, ka vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša un to var ierobežot galējos izņēmuma gadījumos. Cilvēkam ir tiesības paust savu viedokli, nebaidoties no sodīšanas vai vajāšanas. Turklāt vārda brīvību varot attiecināt ne tikai uz lavēlīgām, neitrālām idejām, bet arī uz tādām, kas apvaino, šokē, uztrauc. “Mūsdienās šīs vārda brīvības robežas ir ļoti plašas un vārda brīvība pat aizskar idejas, kas ne tikai ir labvēlīgas sabiedrībai, bet arī var šokēt vai kādu aizvainot. Galvenais ir samērot šīs intereses, kas ir svarīgāk konkrētajā lietā – vai vārda brīvības izpausme vai šī privātās dzīves, nacionālās drošības, sabiedrības aizsardzība,” skaidro Tiesībsarga biroja juriste Ilze Ambrasa.
Viņa stāsta, ka katrs gadījums ir atsevišķi jāizvērtē, lai neveidotos situācijas, ka demokrātiskā valstī pastāv cenzūra: “Izvērtējot gadījumus individuāli, mums ir jāspēj pretnostatīt vārda brīvības intereses un otrā pusē mēs runājam par citu cilvēku tiesību aizsardzību, cilvēku tiesībām uz privātumu.”
Tā kā nav skaidras, noteiktas robežas, par to, cik tad daudz varam atļauties paust, izpratne par vārda brīvību ir dažāda. Piemēram, Grantiņš savā majaslapā paustajos izteikumos neko aizliedzamu nesaskata – drīkstam taču izteikt domas. “Viss, ko es saku, ir patiesība. Varbūt esmu pateicis to brutālākā veidā, bet es to saku atklāti. Es to daru apzināti,” stāsta Grantiņš.
Tiesu pavēstes ignorē
Drošības policijas (DP) publiskotā informācija liecina, ka 2012. gadā sāktā kriminālprocesa gaitā tā rosināja sākt kriminālvajāšanu pret Grantiņu aizdomās gan par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, gan par aicinājumu vardarbīgi gāzt Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu. 2015. gadā DP nolēma nodot kriminālprocesa materiālus Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai, rosinot sākt kriminālvajāšanu pret Grantiņu. Šobrīd krimināllietas izskatīšana tiesā ir apturēta Grantiņa veselības stāvokļa dēļ.
Neilgi pēc tiesas pavēstes saņemšanas Grantiņš savā mājaslapā raksta: “Esmu ieradies savā Tēvzemē, neskatoties uz draudiem, kuri nāk no valdošās kliķes. Tā cenšas mani izdabūt no manas pagaidu mītnes zemes, lai tiesātu mani par Atmodas laika noziegumiem. Vēlu panākumus, jums nožēlojamie tautas nodevēji! Ja neizdarīsiet to ar mani, tad es to izdarīšu ar jums. Es jūs aizvilkšu uz karātavām pēc visiem Likumiem, ar ANO mandātu „kabatā”!”
Šobrīd Grantiņš atrodas Vācijā. Viņš stāsta, ka strādā par tālbraucēju. Pēc atbrīvošanas no īslaicīgās uzturēšanās aiz restēm, vīrietis esot tur devies, lai uzlabotu veselību, ko esot sabojājuši Latvijas drošības dienesti. Tiesu pavēstes nāk, bet tās tiek ignorētas. Grantiņš saka, ka ierašanās tiesā nozīmētu valsts lēmumu atzīšanu un akceptēšanu.
Grantiņa advokāts Pāvels Rebenoks noliedz, ka viņa klients būtu kurinājis naidu pret Latvijas varas pārstāvjiem. Runājot par tiesas atzinumiem, viņš saka: “No jurdiskā viedokļa mēs viņus neatzīstam. Tie ir juristu uzrakstīti. Parasti, ja taisa ekspertīzi, to taisa eksperti ar pieredzi, tie oficiāli ir iekļauti ekspertu sarakstā un viņiem ir atbilstoši sertifikāti. Šādus tekstus var taisīt filologs, kas skaidrotu vārdu nozīmi, varbūt vēsturnieks varētu izklāstīt savu viedokli. Ja mēs runājam par juristiem, tad tiem vajadzētu izdarīt tikai vienu secinājumu pēc būtības – katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli. Protams, tas viedoklis var būt pieklājīgā vai nepieklājīgā formā, nedaudz agresīvā formā, bet tas ir gaumes jautājums.”
Turpinās rakstīt
Grantiņš savas domas izteikt nebaidās. Jauni raksti mājaslapā tautastribunals.eu parādās ik pēc divām trim dienām. Grantiņš stāsta, ka tīmekļa lapu uztur viens pats. Ik pa laikam tiek nopublicēti kādi lasītāju iesūtīti stāsti, bet arī tur – autors pieraksta savu komentāru.
MansMedijs žurnālistu interesi par viņu Grantiņš nodēvē par bīstamu nodarbi: “Es nezinu, ko jūs gribat rakstīt, bet, ja jūs aizskarsiet manu tēmu, jums ies slikti. Pirmkārt, jums nepublicēs. Otrkārt, ja jūs vēl kasīsieties, jūs nomirsiet.”
Par to, kur šajā gadījumā sadūrusies vārda brīvība ar citu cilvēku tiesībām, vēl ir pāragri spriest. “Gala iznākumu lietā mēs uzzināsim tajā brīdī, kad būs spriedums, kurš ir stājies spēkā. Pirms tā mēs varam teikt, ka mums liekas tā vai savādāk, bet tas ir mūsu privātais viedoklis, nekas vairāk. Galīgais spriedums ar likuma spēku būs droši vien būs pēc kādiem gadiem, ne ātrāk,” norāda Punka.
