„Kādā no kārtējām ārstu pārbaudēm Krusta kazarmās, brīdī, kad mums ņēma asinis, pajautāju dakterei – uz kurieni mūs? Viņa sāka raudāt… Tad nu arī sapratu, kāds liktenis sagaida komandu 20A,” tā par došanos uz Afganistānu savos memuāros raksta Afganistānas kara veterāns Gatis Ozols. Pavēlē galamērķa ailītē rakstīts vārds „Afganistāna” vairumā gadījumu nozīmēja divus gadus bīstamos apstākļos, karstumā, bez pietiekamām ūdens rezervēm un ēdiena daudzuma.
Kopš šī kara beigām pagājuši teju 30 gadu, tolaik jaunieši tagad ir kungi cienījamos gados. Tomēr Latvijas valsts šo gadu laikā nav nodrošinājusi nekādas sociālās garantijas, tostarp, medicīniskās veselības pārbaudes kara veterāniem un lūgumus tādu lēmumu pieņemt noraida.
Karš Afganistānā norisinājās laikā no 1979. līdz 1989. gadam. Tas sākās, kad PSRS armija iebruka Afganistānas Demokrātiskās Republikas teritorijā. Karā piedalījās vairāk nekā 3000 puišu no Latvijas, ievainoti tika 177, bojā gāja 63. Fiziski ievainojumi tiem, kuri pārnāca no kara, nebija līdzvērtīgi izjustajam morālam pārdzīvojumam. Bieži ģimenes, kas aizvadīja armijā veselu, spēcīgu puisi, sagaidīja morāli sagrautu, iespējams, fiziski un mentāli ievainotu vīrieti. Kara trauma var parādīties pat 10 vai 20 gadus pēc atgriešanās no armijas, tāpēc problēmas apjēgšana un risināšana nepieciešama cilvēkiem, kas ik dienu ir daļa no mūsu sabiedrības.
Šo traumu nevar izārstēt
Gatis Ozols dienesta gaitās Afganistānā pavadīja laiku no 1986. līdz 1988. gadam un pildīja sapiera pienākumus. Savos memuāros pēc atgriešanās Latvijā viņš raksta: „Pirmajā naktī atkal pēc divu gadu pauzes gulēju savā gultiņā. Nosvīdis izveļos no gultas un ar roku ķeksēju pa gultas apakšu pēc rokas ložmetēja. Tad atjēdzos, izvelku no paciņas cigareti un uz piecām minūtēm atkal esmu „tur”.” Arī šodien, kad virsseržants jau ilgus gadus dzīvo civila iedzīvotāja dzīvi, strādā Latvijas Zemessardzē, atzīst, ka ļoti svarīga kara traumas pārvarēšanas iespēja ir būšana kopā ar bijušajiem kara biedriem, taču tādu paliek aizvien mazāk. „Pēc kara bija sajūta, ka neesmu noderīgs civilā dzīvē. Protams, nu jau daudz kas mainījies. Uzskatu, ka esmu pozitīvs piemērs tam, kā tikt galā ar kara traumu. Daudzi mani biedri ar to vēl cīnās. Es priecātos, ja valsts palīdzētu,” secina G. Ozols.
Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas pārstāvis Adu Adujevs stāsta, ka kara traumas izraisītās sekas ir galvenais iemesls, kādēļ valdībai vajadzētu padomāt par veterāniem un nodrošināt sociālo palīdzību.
„Kad amerikāņi karoja Vjetnamā, radās jēdziens „Vjetnamas sindroms”. Amerikā, lai palīdzētu šiem kara veterāniem, piedāvā medicīnisko palīdzību, iespēju uzlabot veselību sanatorijās, bet Latvijā, kara traumas ietekmētajiem cilvēkiem, šādas iespējas nav. Kara trauma ir iemesls alkoholismam, pašnāvībām. Šie veterāni ir cilvēki – latvieši, baltkrievi, krievi, ukraiņi un citu tautību pārstāvji – kas ir šeit dzimuši un dzīvo Latvijā arī šodien. Un tie ir arī cilvēki, kas joprojām gatavi aizstāvēt Latvijas valsti, taču par viņiem nerūpējas. Medicīniskā palīdzība ir tas, kas viņiem ļoti nepieciešams,” uzsver A. Adujevs.
Vismaz garantijas kā černobiļiešiem
Asociācijas pārstāvis skaidro, ka par spīti asociācijas biedru aktivitātei aicinājumi noteikt atvieglojumus kara veterāniem nav ņemti vērā: „Nav nekādu sociālo garantiju Afganistānas kara veterāniem, salīdzinājumā ar tiem, kuri bijuši Černobiļā – nosūtīti likvidēt avārijas sekas. Arī viņus tieši tāpat kā tos, kas tika nosūtīti dienēt uz Afganistānu, ar pavēli nosūtīja uz Černobiļu un nejautāja, vai viņi to vēlas. Atšķirība tā, ka viņiem mūsdienās pieejamas sociālās garantijas, piemēram, apmaksātas medicīniskās pārbaudes. Mēs cīnāmies un ļoti gribētu, lai arī Afganistānas kara veterāniem būtu pieejamas tādas sociālās garantijas, kā Černobiļā pabijušajiem.”
„Palīdzība pieejama tikai pašos nopietnākajos veselības problēmu gadījumos, piemēram, ja cilvēks Afganistānā zaudējis kāju, mūsdienās viņam pieejama invaliditātei atbilstoša palīdzība,” skaidro A. Adujevs. Viņš stāsta, ka padomju laikā bijis likums, kas noteicis, ka Afganistānā viena pavadīta diena, pielīdzināma trim dienām darbā, tāpēc divi gadi, kas bija minimālais laika periods, kas jāpavada obligātajā militārajā dienestā, bija vienlīdzīgi sešiem gadiem darbā. Tos pieskaitīja karavīra darba stāžam, taču, mainoties valsts varai, tādu atvieglojumu vairs nav. Asociācijas pārstāvis uzsver, ka šādi atvieglojumi būtu neatsverami, taču vissvarīgāk palīdzēt veterāniem fiziskās un garīgās veselības jomā.
Priekšlikums noraidīts
Bijušais Saeimas deputāts Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš savulaik vēlējies virzīt iniciatīvu Saeimā par sociālo garantiju piešķiršanu Afganistānas kara veterāniem: „11. Saeimas sasaukumā gatavoju paketi par sociālo garantiju piemērošanu afgāņiem. Lai to izdarītu, bija nepieciešams mainīt statusu no „veterāni” uz „Afganistānas karā cietušie”. Koalīcijas partneri bija ar mani vienisprātis, bet kopsapulcē viss tika apstādināts, jo biju saņēmis vairāku veterānu iebildumus, kas iebilda statusam „cietušie”. Arī vēstule tika nosūtīta Zatlera kungam, kas nodeva to tālāk Labklājības ministrijai. Saņēmām atbildi, ka tobrīd finansiālu iemeslu dēļ palīdzēt nav iespējams, lai gan tas ir aktuāli.”
Viņaprāt, būtu svarīgi sociālo garantiju paketē iekļaut tādas priekšrocības, kā, piemēram, iespēju vienreiz gadā izmantot ārsta pakalpojumus bez maksas, sanatoriju veselības uzlabošanai. Tāpat arī vecuma pensijai saņemt klāt piemaksu vai ātrāk aiziet pensijā. G. Rusiņš pieļauj, ka naudas izteiksmē tie varētu būt apmēram 60 eiro mēnesī kā piemaksa vecuma pensijai vai arī iespēja apmēram 3 gadus ātrāk aiziet pensijā.
G. Rusiņš prognozē, ka vēl ir izredzes izcīnīt sociālo garantiju piešķiršanu afgāņu kara veterāniem – ir tikai jāuzņemas iniciatīva un jāizšķir svarīgākie argumenti. Viņš prāto, ka arī finansiālais valsts stāvoklis ir uzlabojies, tāpēc, iespējams, līdzekļi šo cilvēku palīdzībai beidzot atrastos.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) atceras, ka 2015. gadā likumprojektu par Afganistānas kara veterānu sociālo aizsardzību virzīja Saskaņas centra deputāti, bet Saeima to komisijai nenodeva. Ja šāds priekšlikums atkal parādītos dienas kārtībā, būtu jāzina, cik šādu cilvēku ir, jāzina viņu statuss – vai ir invaliditāte vai nav. “Ir jāzina, vai mūsu Aizsardzības ministrija to ir uzskaitījusi un, vai un kur no kara komisariātiem glabājas informācija,” saka A. Barča un turpina: “Diezgan sarežģīts ir ceļš, lai pierādītu, ka šī persona ir Afganistānas kara veterāns. Lai pierādītu statusu, tas šodien neiet tik ātri, jo karaspēka daļas vai arhīva izsniegta izziņa, kur ir atzīmēts, ka šī persona ir iesaukta no Latvijas un aizsūtīta uz Afganistānu, tad, ja cilvēkam nav pašam karaklausības apliecība vai kara komisariāta izdota apliecība, tad tas aizietu diezgan garā procesā, jo tas ir laiks no 1979. līdz 1989.gadam”.
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktora vietniece Evija Kūla atzīst, ka līdz šim no valsts palīdzība bijusi pieejama tikai veterāniem, kas pieskaitāmi tādai sociālajai grupai kā invalīdi. Viņa uzsver, ka “invalīds” nebūt nenozīmē tikai cilvēku ar fiziskām veselības problēmām, tāpēc veterāni, kurus nomoka kara trauma, arī var atbilst invalīda statusam un attiecīgas sociālās palīdzības saņemšanai.
“Ir svarīgi saprast, ka invaliditāti piešķir arī personām ar garīgiem traucējumiem, tāpēc veterāni, kuri izjūt kara traumas ietekmi var vērsties pie ārsta un, ja veselības problēmas būs tādas, lai piešķirtu invalīda statusu, tas tiks darīt un cilvēks tiks atbalstīts. Protams, veterānu neizšķiršana kā atsevišķa sociālā grupa, kā Černobiļas AES sprādziena seku likvidatori, nav pilnīgi taisnīga un, ja būs pietiekams lobijs, interese no iesaistītajām pusēm, pašu veterānu iniciatīvas izrādīšana, noteikti jautājums netiks viennozīmīgi noraidīts. To ir vērts izvērtēt un varbūt šoreiz pieņemt jau citu lēmumu,” prognozē E. Kūla.
Pabalsta atsevišķas pašvaldības
Lai gan valsts mērogā vienots atbalsts Afganistānas kara veterāniem nav pieejams, ir vairākas pašvaldības, kas finansiāli atbalsta veterānus. Viena no tām ir Daugavpils pilsētas dome, kas šovasar pieņēmusi izmaiņas saistošajos noteikumos par materiālo atbalstu mazaizsargātajām personām, paredzot reizi gadā izmaksāt 100 eiro pabalstu. Tā mērķis ir sniegt atbalstu politiski represētajām, komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajām personām, Otrā pasaules kara un Afganistānas kara dalībniekiem.
“Jau sen ir apkopota informācija par to, ka ir nepieciešams atbalstīt šīs mūsu klientu kategorijas, jo gan Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, gan Afganistānas kara dalībnieki, gan citi – viņu Daugavpilī nav nemaz tik daudz. Dome izlēma, ka ir iespējams atrast nepieciešamo naudas summu un veica izmaiņas saistošajos noteikumos,” apliecina Daugavpils Sociālā dienesta sabiedrisko attiecību un e-pakalpojumu speciāliste Marina Gorkina. Pabalstu var saņemt tikai Daugavpils pilsētas administratīvajā teritorijā reģistrētie iedzīvotāji.
Citās Latvijas pašvaldībās, piemēram, Kārsavā Afganistānas veterāniem reizi gadā saistībā ar PSRS karaspēka izvešanas no Afganistānas atceres dienu tiek izmaksāts 50 eiro pabalsts, tomēr vairāk sociālo garantiju šie karavīri joprojām nesaņem.
