Elīna Dobele savus radītos apavus sauc par kāju mājiņām. Viņa izveidojusi pirmo dizaina apavu konceptu Baltijā ar nosaukumu ZoFa. Tagad Elīnai ir viņas vārdā nosaukts veikals un ateljē. Tomēr viņa atrod laiku gan, lai paburtos ar enerģijām, gan, lai saimniekotu lauku mājā.
Nav noslēpums, ka savu karjeru sāki ar arhitektūru. Kā no tās pārgāji uz dizainu?
Mans tētis bija arhitekts, es biju izaugusi ar rasējamo dēli mājās, ar to, ka viņš veido maketus, griež no kartona tādas mazas mājiņas, līmē kopā. Un man likās, ka nav nemaz citu variantu, es gribu studēt arhitektūru un kļūt par arhitekti, un tā es jau no pamatskolas gāju uz to, kā savu mērķi, nemaz neanalizējot un pat neieklausoties tēta brīdinājumos par profesijas dažādajām pusēm, kas varbūt nav manāmas no malas. Tā es pabeidzu studēt arhitektos un ļoti agri arī sāku strādāt pati kā arhitekte, jo tas laiks sakrita ar ekonomiskā uzplaukuma brīdi un arhitektiem bija ļoti daudz darba. Es katru dienu cēlos sešos vai septiņos, lai astoņos, deviņos būtu darbā, bieži vien arī sestdienās un svētdienās bija jāstrādā. Man bija 24 gadi, kad jau tika būvēta pirmā māja pēc mana projekta. Bez praktiskas pieredzes, pirmo reizi aizbraucu uz būvlaukumu un celtnieks man prasa – ko mēs ar šo un to mezglu darīsim? Tā tas katru reizi bija liels izaicinājums. Tādēļ tas laiks aizskrēja ārkārtīgi ātri, līdz pienāca krīzes brīdis. Tas smagais kritiens, kas būvniecībā un arhitektūrā atsaucās visspēcīgāk, līdz ar ko pēkšņi pienāca tāds brīdis ievilkt elpu un padomāt. Es sapratu, ka biju pagaršojusi to arhitektūras pīrāgu un, nu… Tur bija ļoti daudz birokrātijas. Tolaik bija arī ārkārtīgi daudz korupcijas. Un tad tā tava ideja, ko tu esi izlolojis un esi kopā ar klientu radījis, gala rezultātā nemaz neparādās gan likumu, gan būvniecības kvalitātes dēļ un tā tālāk. Arī, protams, tas ļoti lēnais un ilgstošais process, kura laikā, es, piemēram, jau zaudēju to gandarījuma sajūtu, jo, kad pēc, teiksim, pieciem gadiem tā māja ir uzbūvēta, man gandarījums bija zudis. Es sapratu, ka man vajag ko straujāku, dinamiskāku. Apzināti domāju, ko darīt, līdz izdomāju, ka vēlos darīt kaut ko, kas ir saistīts ar dizainu un sapratu, ka kurpes man vienmēr ir bijušas svarīgas un aktuālas. Tā es arī vienkārši vienā dienā to sāku darīt.
Kāds bija sākums?
Es meklēju kurpnieku, kurš varētu realizēt manu pirmo ideju. Tā bija ideja par viegliem vasaras auduma zābakiem, jo tai brīdī modē bija vasarā valkāt zābakus. Tie lielākoties visi bija no ādas, bija kaut kādi perforētie, bet pārsvarā smagnēji. Man likās, ka ar to audumu tik ļoti var spēlēties gan ar faktūrām, gan krāsām, ar visu ko. Es izdomāju vienu modeli un atradu kurpnieku, kurš to realizēja. Tā kādus pirmos divus, trīs mēnešus mēs ar kurpnieku strādājām, bet paralēli es meklēju kurpnieku un komandu, ar kuru veidot savu darbnīcu, kurā mēs to paši darītu, jo man neapmierināja tā kvalitāte, un man likās, ka, izveidojot savu darbnīcu, tu vari daudz niansētāk kontrolēt gala rezultātu gan dizainam, gan tehnoloģijai.
Kā dizaina process atšķīrās no tā, kāds tas ir tagad?
Faktiski neatšķīrās. Varbūt pirmie zābaki bija tādi, tā bija tāda viena ideja, viena skice, bet diezgan ātri, pirms taisīju pirmo kolekciju, kas bija pieci dažādi dizaini, un tas darbs faktiski bija tieši tāds pats. Varbūt man nebija vēl tik lielas pieredzes un sapratnes par tehnoloģisko pusi, ko mēs varam un ko nevaram realizēt, un bija kaut kādi jautājumi, bet tādēļ ir šī komanda. Modelētājs, kurš uz liestes tālāk to lekālu taisa un, kurš daudz var pateikt, ka tas varbūt tomēr nestrādās un kā būtu labāk. Tālāk arī kurpnieks un šuvēja..
Kādēļ tieši apavi likās svarīgi?
Man tas likās kaut kas līdzīgs arhitektūrai. Nāca atklāsme, ka tās patiešām ir kā mājas kājām, jo tur ir gan tā konstruktīvā, tehnoloģiskā puse, gan arī vizuālā un dizaina puse. Tur ir tas, ka tev ir jāsaprot, teiksim, fizikas likumus. Loģiskai domāšanai jābūt, lai saprastu, tas vai tas. Bet nu es domāju, kas tas varētu būt un sapratu, ka apģērba dizains mani neinteresē. Mani interesē objekta dizains. Man šķita, šī apavu pasaule ir tik nezināma, un tāds izaicinājums pilnīgi nomainīt to vidi, pasauli, kurā tu esi un radi.
Kā nāca otrā identitātes maiņa – sākumā no arhitektes uz apavu dizaineri, tad no ZoFas uz Elīnu Dobeli?
Tieši tādēļ, ka man nebija ne šīs izglītības, ne pieredzes modes sfērā, viss notika ļoti intuitīvi. Mēs tagad izgatavojam apavus, nu kaut kā jānosauc, laikam jādod kāds brenda vārds, tā man likās. Tad arī nosaucu zīmola vārdā, bet pagāja pāris gadi un tikai tad, tiekoties ar dažādiem industrijas pārstāvjiem ne no Latvijas, un vispār pašai sākot braukāt pa pasauli un iepazīt modes vidi un procesus, es sapratu un arī saņēmu ieteikumu no modes ekspertiem, ka tas, ko es daru, tas nav masu produkts, tas nav brends aiz kura stāv vairāki dizaineri. Tas ir dizainera autordarbs, ko es daru. Un manā gadījumā, darot šādu darbu, būtu loģiski, ka es ar savu vārdu arī parakstu tos apavus, tā vairāk pievienojot vērtību, ka tu pats nes atbildību par kvalitāti, pašu dizainu, par stāstu kopumā. Pārejot uz savu vārdu, Latvijā bija klienti, kas teica, jā, cik skaisti. Bet tad bija otra puse “kā tā, mēs joprojām savus apavus saucam par Zofām, tie vispār nav zābaki, tie ir Zofas” un tā tālāk. Dažādas bija tās reakcijas. Bet laiks iet, viss jau aizmirstās.
Kas tev ir labs dizains?
Es domāju, ka labs dizains ir tāds, kurš domā par kaut kādu sociālo atbildību, par kaut kādu ilgtspējības momentu. Es cienu tādus neatkarīgos dizainerus, kuru tērpi tiek izgatavoti viņu pašu ateljē. Mana draudzene beļģu dizainere Lena Lumelsky tā strādā. Mētelis ko viņa izgatavo, tev kalpos visu mūžu, tu to atstāsi savai meitai mantojumā. Tas ir apģērbs, kas stāv pāri ātri mainīgajiem modes trendiem. Tā ir piegrieztnes konstrukcija, tie ir izmantotie materiāli un ārkārtīgi augsta līmeņa meistaru roku darbs. Tā nav vienkārši birciņa eco friendly (dabai draudzīgs) vai sustainable collection (ilgtspējīga apģērba kolekcija), kā mums visiem zināmajiem masu apģērbu zīmoliem, kuri šādas līnijas ievieš, jo šobrīd pasaulē tas ir aktuāli. Paralēli tā ir arī tēma par amatniecības saglabāšanu kā tādu. Jo modē, īpaši tagad, ir pārliecība, ka dizainā ir jābūt kaut kam vairāk. Tieši tāpēc es domāju, ka mana spēcīgā puse ir individuālā pieeja
katram klientam. Mēs varam cilvēkam nomērīt kāju, varam apavus uztaisīt pēc mēriem, varam tos izgatavot tā, lai viņam ir ērti un pareizi kopti tie kalpotu neskaitāmas sezonas. Jo šodien dizains nav tikai kāda skaista lieta, tur jābūt papildus vērtībai. Ja runājam par apaviem, tad to var redzēt ne tikai citur pasaulē, bet arī pie mums Latvijā, ka sievietes vēlās tos gan skaistus, gan ērtus. Jebkurā gadījumā, tas, ko es daru, ir ļoti šaurs nišas produkts, tas nav masām domāts. Manu apavu pircējas ir nobriedušas personības ar izkoptu stilu. Lielākoties, ienākot veikalā, viņas diezgan konkrēti zina, ko meklē, kā redz savu koptēlu. Vislielākais gandarījums un prieks ir tas, ka manas klientes ir gudras un inteliģentas visdažādāko profesiju pārstāves. Tādejādi, ja pati piedalos komunikācijā, tā nav tikai apavu pārdošana, bet domu, ideju apmaiņa. Vēl būtiski – lielākā daļas Latvijas klientes ir ārkārtīgi lojālas.
Kā tu zini, ko tavas klientes vēlās?
Manas klientes vēlas oriģinālu ideju, izcilu izpildījumu, augstas kvalitātes materiālu, ērtumu, komunikāciju pārdošanas procesā kā notikumu. Tikai, paticoties savai personīgajai saiknei ar klientēm veikalā, es gadu laika esmu sakrājusi šīs atziņas.
Kas ir pircējs, kuru iedomājies, veidojot kolekciju?
Man īstenībā patīk darbs ar konkrētu klientu. Kad sievietei ir noteikts uzstādījums, ko viņa vēlas. Tomēr šādā veidā radot dizainu, ļoti svarīgi, lai ar šo klienti būtu savstarpēja uzticēšanās un saskaņa gaumes izpratnē. Nevaru konkrēti uzskaitīt, kam tieši jābūt, tas ir kā ar draudzību – vai nu ir vai nav – piespiedu kārta nesanāks. Varbūt tas ir konkrētās sievietes tēls, kas iedvesmo, varbūt atkal komunikācija, enerģiju mijiedarbība.
Radot katru apavu kolekciju, tev “apakšā” ir stāsts. Kā tas rodas?
Tas katru reizi notiek savādāk. Citreiz ir tā, ka tas stāsts atnāk dēļ kāda notikuma dzīvē, kā bija ar vienu pavasara kolekciju, kas bija stāsts par manu vecmāmiņu. Tad vēl ir tādi notikumi, kā manas meitiņas Adeles zīmējumi, no kuriem radās ziemas kolekcija. Citreiz konkrētajā brīdī nenotiek nekas tāds, kam gribētos to veltīt, bet es vienkārši veidoju kolekciju un stāsts pēkšņi saslēdzās. Kad tapa šī rudens kolekcija, kas ir par raganām, es vienkārši vienā mirklī sapratu, ka viss ir tik melns, papēži vai knābītis purngalā, tas viss ir tāds raganisks. Tad es paņēmu to tēmu un sāku studēt visu, ko varu atrast par tām raganām. Tas vienmēr ir interesanti, kad ir kaut kāds izziņas process un tu pats atklāj sev ko jaunu.
Kāda ir tava ikdiena? Dzīves ritms?
Tagad rudenī, ziemā, es darbā esmu jau 8:30 un mans darbs sākas darbnīcā, kur es ar meistariem apspriežu dažādus jautājumus, sastādām plānu un pārbaudām, vai viss rit pēc tā. Tad 11 veram vaļā veikalu, notiek sarunas un darbs veikalā. Pa dienu mēdz arī būt individuālas tikšanās ar klientiem, un dienas otrajā pusē ap diviem, trijiem, citreiz četriem es jau braucu mājās. Īstenībā man patīk strādāt mājās. Ir arī tādas dienas, kad es palieku tikai mājās strādāt, jo man vajag pilnīgu klusumu, lai neviens mani netraucē. Vēlams vispār arī izslēgt telefonu un atrasties tādā…
Kreatīvajā vakuumā?
Jā. Man tas dzīvoklis vispār liekas, ka ir uz kaut kādas enerģētiskas dzīslas, jo tur nāk ārā idejas un vis kaut kas. Man liekas, ka tur ir kaut kāda enerģijas ādere tai zemē ietīta, jo mums tai mājā dzīvo daudz radošu cilvēku. Piemēram, augšā bēniņos visu laiku kaut kādi jaunieši īrē, un visu laiku, kad tie jaunieši ievācās un izvācās, enerģija kustās. Nu, šobrīd, piemēram, tur dzīvo mūziķu ģimene ar mazu bērniņu. Iepriekš bija Aivis Ceriņš un Lelde Lietaviete. Kulakovs dzīvoja mūsu mājā, piemēram. Tur ir kaut kāda aura, nezinu. Loģiska pamatojuma tur nebija, kāpēc izvēlējāmies to vietu, jo, kad es uzkāpu tai dzīvoklī augšā, tur bija tāds bomžatņiks. Tomēr kaut kādā veidā es sajutu, ka mums te ir jābūt un viss, mēs te būsim. Tas ir tas stāsts par raganām. Sievietēm vispār ir tik izteikta intuīcija, kaut kādā citā līmenī visas sievietes ir spējīgas sajust. Tāpēc arī sievietes vairāk tic horoskopiem, astroloģijai, zīlniecēm.
Kam tici tu?
Es ticu tai intuīcijai, nenormāli. Ticu visām tām lietām. Piemēram, kad es iedomājos par kādu cilvēku, es zinu, ka viņš man piezvanīs vai mēs satiksimies, ka kaut kas būs. Tu jūti kādā citā līmenī to enerģiju. Piemēram, kad runāju ar draudzeni, beļģu dizaineri par to, vai man braukt uz Japānu, viņa man saka, ka, jā, tu vari to visu izskaitļot vai tas ir vajadzīgs, bet ko tev saka dupsis? (Smejas) Un tā arī ir, visā ko tu dari, katrā solī, ir kaut kāda priekšnojauta.
No kā tev rodas iedvesmas sajūta?
Īstenībā mana meitiņa ir man liels iedvesmas avots, viņa fantastiski zīmē un tad citreiz tur visādi brīnumi nāk ārā. Arī sāku savu biznesu sāku ar Adeles piedzimšanu. Protams, var iedvesmot arī kaut tā pati lieste, kad ir jauna liestes forma uztaisīta, uzreiz gribās kaut ko uz viņas uzzīmēt, ātri maketu uztaisīt un paskatīties, kā tur viss izskatīsies. Vēl ļoti iedvesmo labs komandas darbs. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka visi savā starpā saprotas. Ļoti iedvesmo, kad tu redzi, tie cilvēki jūt līdzi procesam un visam kas notiek.
Kā tu atpūties?
Braucu uz laukiem. Pirms trīs gadiem mans tētis saņēma mantojumā mūsu dzimtas lauku mājas, un viņš tās atdāvināja man. Nesen notika kaut kāds pilnīgs klikšķis un es saslēdzos ar to apziņu, es te tiešām esmu saimniece un man visa vasara tā pagāja. Man patīk fizisks darbs, tiešām. Tagad rudenī ābolus lasīt man patīk, nekādu fizkultūru nevajag, nākamajā dienā tā dibens sāp, johaidī. (Smejas) Tas fiziskais darbs, tā ir mana atpūta. Otra veida atpūta ir satikšanās ar draugiem, kādas kreizī ballītes ar negaidītiem pagriezieniem.
