Novembrī noslēdzies Elīnas Kursītes un Rūtas Šmites ceļojums pa Latgales nostūriem vairāku mēnešu garumā ar mērķi redzēto apkopot grāmatā. Par iepriekšējo grāmatu dzirdēts pat Kaķīšu mājās Latgalē, kur ikdienā saimnieko bez elektrības.
Pērn izdotajā grāmatā “Latvijas pēdējie mohikāņi” apkopotas liecības par pierobežā dzīvojošajiem, kuru dzīvi pāris rindkopās dokumentēt kopā devās fotogrāfe Elīna Kursīte, žurnāliste Elīna Kolāte un pētniece Rūta Šmite. Savukārt grāmatas turpinājumā Kolāte nav piedalījusies jaunatrastā darba dēļ.
Ikdienā Elīna ir kāzu fotogrāfe, savukārt Rūta – pētniece Imanta Ziedoņa muzejā. Desmit gadu garumā abas sastrādājušās, dodoties kopīgās ekspedīcijās. Turklāt ideja apciemot konkrētus ciemus Latgalē radusies tieši kopīgā projekta “Latvijas zelta pods” ietvaros. Viņasprāt, viņu savstarpējo saskaņu jūt arī cilvēki. “Es nezinu, kā jūs mani apstrādājāt, bet es jums visu stāstu un stāstu,” smejoties kādas tantiņas teikto atstāsta Elīna.
Sametas un brauc!
“Zini, ko vajag, īpaši braucot uz kaut kādu Zemgales pierobežu? Naudu benzīnam,” dalās Elīna. 2015. gada novembrī projekta realizācijai nepieciešami līdzekļi savākti platformā Projektu banka. Tā kā grāmatā rakstītais tulkots arī angliski, vēlme saņemt grāmatas pa pastu radās ne tikai Latvijas iedzīvotājiem. Cilvēku atsaucības un pasta izdevumu dēļ nonākts mīnusos. Tai pat laikā Elīna uzsver – viņas to nekādā gadījumā nedara naudas dēļ. “Protams, ja man būtu nauda, tad es visu laiku brauktu apkārt,” viņa piebilst.
Projekta turpinājumu “Latgales pēdējie mohikāņi” atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds. Arī atrast naktsmājas Latgalē nesagādāja grūtības radu būšanas pēc. Taču šobrīd aktuāls ir jautājums par grāmatas iespieddarbu, kam pagaidām līdzekļi nav atvēlēti. Pagaidām nav zināma arī gaidāmās grāmatas tirāža. “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” izdotie 1000 eksemplāri teju izpirkti, kas gan, autoruprāt, neliecina neko sliktu.
“Man ir plaša sirds – es labprāt visiem dāvinātu, bet man nav ko. Iedomājies, cik briesmīgi!” Elīna smejas.
Dzīvot pilsētā – nolemtība
Novērotie iemesli, kāpēc cilvēki dzīvo ciematos, kuros ir teju pēdējie vai vienīgie to iedzīvotāji, ir dažādi. “Tā nav izvēle, tas ir pieradums,” iekožot piemājas beķerejā svaigi ceptajā austiņā, it kā par pašsaprotamu pasludina Elīna. Lielai daļai 53 apciemoto ciemu iedzīvotāju māja vai pat vesela saimniecība palikusi mantojumā, līdz ar to nav nepieciešamības meklēt mājokli citviet.
“Mums no malas liekas – tā gan ir nolemtība! Bet tiem cilvēkiem uz vietas tā ir reāla brīvība. Viņiem dzīvot pilsētā ir nolemtība,” Elīnas teikto papildina Rūta. Turklāt Latgalē, salīdzinot ar citos novados novēroto, jo īpaši iesakņojies uzskats, ka “citur jau nesapratīs”. Kā piemēru viņa pārstāsta kāda ciemata iedzīvotājas teikto par augstprātīgajiem kurzemniekiem. Tam sekojis stāsts par draudzenes meitu, kura esot ieprecējusies kaut kur Saldū un kuru jau divdesmit gadus kā neviens nepieņemot. “Vienvārdsakot, stereotipi ir pārāk stipri, lai pārvāktos kaut kur citur,” Elīna nospriež.
Elīna neslēpj, ka vienmēr vēlējusies pārcelties uz dzīvi laukos (ar nosacījumu, ja būtu pieejams labs interneta savienojums). Romantiski – viņa saka. Taču ilgtermiņā, piemēram, pašvaldību netīrītie ceļi apgrūtinot dzīvi mazapdzīvotās vietās. No brauciena pirmās grāmatas ietvaros viņa atminas Igaunijas pierobežas iedzīvotāju stāstīto, ka ceļus viņiem aiz labsirdības tīrot igauņi, nevis latvieši. “Ļoti bieži tās piederības valstij nav tāpēc, ka nav iztīrīts tas ceļš,” viņa secina, “cilvēkam nevajag daudz.”
Pa Latgali uz dullo
Arī iepriekš izveidots plāns nelīdzēs izvairīties no dubļainiem ceļiem uz vienīgo ciemata iedzīvotāju mājām, tāpēc plānošana pirms došanās ceļā lielākoties bijusi stipri aptuvena. Galvenais kritērijs, pēc kura Rūta un Elīna vadījās Latgalē – ciemā jābūt ne vairāk par desmit iedzīvotājiem. “Lai ir pēdējie mohikāņi no pēdējiem,” skaidro Elīna, “ja tur kāds interesants nosaukums, skaidrs, ka grūti pabraukt garām, bet bija daudz interesantu nosaukumu, kur neviena vairs nav.”
Izvēle par labu Latgalei kā nākamā projekta galamērķim bijusi apzināta. Pēc novērojumiem pirmās grāmatas tapšanas procesā, Latgalē esot tūkstošiem mazo ciemu. Loģistikas jautājums – iemeslu vārdā nosauc Elīna. “Ja aizbrauc uz vienu ciemu, kur neviena vairs nav, pēc pieciem kilometriem būs nākamais,” viņas skaidro. Kā otru iemeslu viņa min tieši tur dzīvojošo ļaužu ekspresivitāti. “Laikam tie [ciemi] arī vizuāli krāšņāki ir, ne tikai cilvēku ziņā,” viņa secina, “skaļi nevar teikt, ka tur ir interesantāk, bet Latgale ir krustpunkts, kur poliskā, baltkrieviskā, krieviskā, latviskā, latgaliskā dažādība ir plašāka.”
Atšķirībā no kopīgajiem izbraukumiem ekspedīcijas ietvaros, pirms kopskaitā deviņiem braucieniem uz Latgali netika veikta izpēte. Rūta skaidro, ka apciemojumi notikuši pēc nejaušības principa: “Kas tajās mājās ir, tas ir! Ja tur ir palikušas piecas mājas, un pārējās četrās dzīvo cilvēki ar tādiem stāstiem, un mēs aizbraucam pie tā, kurš ir vienīgais dzērājs… Bet mēs esam pie viņa nonākuši un viss!”
Laba vēlējumi pēcgaršai
Daži stāsti raisījuši vēlmi zināt, kas notiks tālāk. Piemēram, vai ciemā, kur dzīvo māte ar četriem bērniem, visiem virs 40, kādreiz kāds apprecēsies? Tāpat vēlreiz vēloties satikt sievieti, kura gaidot savu nāvi, jo neko dzīvē vairāk nevajagot. “Es gribu zināt, vai viņai tā gribēšana pāries,” dedzīgi saka Elīna.
Projekta mērķis ir likt noticēt pašiem cilvēkiem, ka viņu stāsti ir interesanti. Lai arī ar dažiem Latvijas pierobežas mohikāņiem joprojām gadās apmainīties laikiem sociālajos tīklos, mērķis neietver attiecību uzturēšanu. Citādi sanākot tāds mūža projekts, smejas autores. “Vajag mācēt aizbraukt, no sirds aprunāties un pēc tam pazust no viņu dzīves,” uzsver Rūta. Viņa min, ka būtiski esot sarunu uz labas nots. “Lai nepaliek slikta pēcgarša,” skaidro pētniece, “tad mēs novēlam, lai laba veselība, lai dieviņš palīdz, lai viss notiek.”
Neatkarīgi no tā, vai saruna ilgst padsmit minūtes vai pāris stundas, svarīgi esot izvilkt esenci, māca Elīna. Ar to arī atšķirsies tālākais grāmatas izstrādes process no jau izdotās “Latvijas pierobežas mohikāņu” grāmatas. Pirmās grāmatas izstrādes gaitā abas Elīnas un Rūta kopskaitā apbraukušas 80 dažādus ciemus, bet grāmatā nonāca par divdesmit mazāk. Turklāt rindkopu skaits par katru – ierobežots.
“Ir ciemi, par kuriem var uzrakstīt divas atkāpes un punkts. Ir atkal ciemi un cilvēki, par kuriem nevar beigt rakstīt,” pa gaidāmo informācijas atlases procesu stāsta Rūta, “viņi atšķiras, tāpat kā atšķiramies mēs visi.”
